Pa to laiku Fukē drāzās uz Luvru savos angļu zirgos.
Karalis strādāja ar Kolbēru.
Pēkšņi Ludviķis kļuva domīgs. Laiku pa laikam viņam ienāca prātā abi nāves spriedumi, ko viņš bija parakstījis savas valdīšanas sākumā.
Kad viņš sēdēja ar vaļā acīm, tie parādījās viņa priekšā kā divi sēru auti. Kad viņš nolaida plakstus, parādījās divi asins plankumi.
— Kolbēra kungs, — viņš pēkšņi sacīja intendantam, — man reizēm šķiet, ka cilvēki, ko es notiesāju pēc jūsu ieteikuma, namaz nebija tik vainīgi.
— Jūsu majestāte, viņi tika izvēlēti no visa pārpircēju bara, lai sodītu viņus par biedinājumu citiem.
— Kas viņus izvēlējās?
— Nepieciešamība, valdniek, — Kolbērs vēsi atteica.
— Nepieciešamība! Varens vārds! — jaunais karalis čukstēja.
— Varena dievība, jūsu majestāte.
— Tie bija finansu superintendanta uzticami draugi, vai ne?
— Jā, jūsu majestāte, tie bija viņa draugi, kas par viņu būtu gatavi atdot dzīvību.
— Viņi to izdarīja, — karalis noteica.
— Tiesa gan, bet, par laimi, veltīgi, un tas viņu nodomos nebija paredzēts.
— Cik naudas šie cilvēki bija piesavinājušies?
— Apmēram desmit miljonus, pie tam seši viņiem tika konfiscēti.
— Un šī nauda ir manā kasē? — karalis ar riebumu apvaicājās.
— Jā, jūsu majestāte; bet šī konfiskācija, kurai bija jāizputina Fukē, viņu nemaz neskāra.
— Ko no tā var secināt, Kolbēra kungs?
— Es uzskatu, ka, ja jau Fukē sacēla pret jūsu majestāti dumpinieku baru, lai atsvabinātu no soda savus draugus, tad viņš sacels veselu armiju, kad viņam pašam vajadzēs izbēgt no atmaksas.
— Es brīnos, — karalis teica, — ka, būdams tādās domās par Fukē, jūs man jau sen nedevāt padomu.
— Kādu padomu, jūsu majestāte?
— Vispirms pasakiet man skaidri un noteikti, ko jūs domājat par Fukē?
— Valdniek, es domāju, ka Fukē neapmierinās tikai ar naudas raušanu kā kardināls Mazarīni, tā atņemot jūsu majestātei daļu no jūsu varenības, bet viņš arī piesaista sev visus jautras un greznas dzīves cienītājus, pielūdzējus tam, ko dīkdieņi sauc par poēziju, bet politiķi par samaitātību; viņš saceļ pret jums, valdniek, jūsu pavalstniekus un līdz ar to ierobežo jūsu karaļa tiesības un, ja tā turpināsies, viņš no jūsu majestātes izveidos vāju un nenozīmīgu karali.
— Kā tādus nodomus sauc, Kolbēra kungs?
— Par valsts noziegumu.
— Un ko dara ar tādiem noziedzniekiem?
— Viņus arestē, tiesā un soda.
— Vai jūs esat pārliecināts, ka Fukē nodomājis izdarīt noziegumu, ko jūs viņam piedēvējat?
— Vēl vairāk, valdniek. Viņš jau ķēries pie savu nodomu īstenošanas. Viņa nodevībai ir acīmredzams taustāms lietišķs pierādījums.
— Kāds?
— Es uzzināju, ka Fukē nocietina Belilu.
— Ar kādu mērķi?
— Lai ar laiku varētu aizsargāties pret savu karali.
— Ja tas ir taisnība, Kolbēra kungs, — Ludviķis sacīja, — tad nekavējoties jārīkojas tā, kā jūs teicāt: Fukē jāarestē.
— Neiespējami!
— Liekas, es jau jums aizrādīju, ka tie, kas man kalpo, nedrīkst izteikt šo vārdu.
— Jūsu majestātes kalpi nevar traucēt Fukē būt par superintendantu.
— Un kas par to?
— Pateicoties šim amatam, viņa pusē ir viss parlaments, tāpat kā visa armija — pateicoties viņa devīgumam, visi rakstnieki — pateicoties viņa laipnībai, visa muižniecība — pateicoties viņa dāvanām.
— Citiem vārdiem sakot, es esmu bezspēcīgs pret Fukē?
— Jā, vismaz pašlaik, jūsu majestāte.
— Jūs esat slikts padomnieks, Kolbēra kungs.
— O nē, jūsu majestāte, es neapmierinos tikai ar to, ka norādu briesmas.
— Diezgan. Kā tad šo milzi var nogāzt?
Karalis rūgti iesmējās.
— Viņš ir pacēlies, pateicoties naudai, uzvariet viņu arī ar naudu, jūsu majestāte.
— Atņemt viņam amatu?
— Tas ir slikts līdzeklis.
— Norādiet labāku.
— Izputiniet viņu.
— Kā?
— Izmantojiet izdevību.
— Kādu?
— Tagad, piemēram, viņa karaliskā augstība precēsies. Kāzām jābūt krāšņām. Tā ir lieliska iespēja pieprasīt no viņa miljonu. Fukē, kurš labprāt maksā divdesmit tūkstošus, kad jāmaksā tikai pieci, protams, bez grūtībām atradīs arī miljonu jūsu majestātei.
— Labi, — Ludviķs XIV noteica.
— Ja jūsu majestāte izrakstītu orderi, es pats aizsūtītu pēc naudas.
Kolbērs piebīdīja karalim papīru un iedeva spalvu.
Šajā brīdī atvērās durvis, un sulainis pieteica finansu superintendantu.
Ludviķis nobāla.
Kolbērs nometa spalvu un atgāja no karaļa, pār kuru viņš kā ļaunais gars meta tumšu ēnu.
Ienāca Fukē, un kā jau pieredzējis galminieks no pirmā acu uzmetiena saprata, kas notiek.
Situācija nebija viņam izdevīga, kaut arī viņš apzinājās savu spēku. Kolbēra mazās, melnās ačeles, kas spīdēja skaudībā, un Ludviķa XIV gaišais, dusmās kvēlojošais skatiens nesolīja neko labu.
Klusums, ar kādu tika sagaidīts Fukē, uzreiz brīdināja viņu par draudošajām briesmām.
Karalis klusēja, kamēr Fukē atnāca līdz telpas vidum. Ludviķa jauneklīgais kautrīgums apvaldīja viņu. Fukē izmantoja izdevību.
— Valdniek, — viņš iesāka, — es nepacietīgi gaidīju iespēju tikties ar jūsu majestāti.
— Kāpēc? — karalis jautāja.
— Tāpēc, ka gribēju paziņot jūsu majestātei labus jaunumus.
Kaut gan Kolbēram nepiemita Fukē augstsirdība un cildenums, daudzējādā ziņā viņi bija līdzīgi, un Kolbērs bija tikpat vērīgs un tikpat labi pazina cilvēkus. Bez tam viņš spēja apvaldīt sevi, un tas liekuļiem dod iespēju pārdomāt un sagatavot pēc iespējas spēcīgāku triecienu.
Viņš uzminēja, ka Fukē nolēmis pats saņemt viņa triecienu. Kolbēra acis iespīdējās.
— Kādus jaunumus? — karalis prasīja.
Fukē uzlika uz galda kādu papīriņu.
— Lūdzu jūsu majestāti uzmest aci šim darbam, — viņš teica.
Karalis lēni atrullēja papīru.
— Plāni? — viņš jautāja. — Kas tas ir?
— Jauns cietoksnis, valdniek.
— Ā, — karalis noteica, — tātad jūs nodarbojaties ar taktiku un stratēģiju, Fukē kungs?
— Es nodarbojos ar visu, kas var noderēt jūsu majestātes varas nostiprināšanai, — Fukē atbildēja.
— Lieliski rasējumi, — karalis teica.
— Jūsu majestāte, bez šaubām, orientējas šajā plānā? — Fukē sacīja, noliekdamies pār papīru. — Tie ir mūri; te — forti un pirmā nocietinājumu līnija.
— Kas ir apkārt?
— Jūra.
— Kas tā par vietu?
— Belila, — Fukē vienkārši atbildēja.
Izdzirdējis šo vārdu, Kolbērs tik strauji sakustējās, ka karalis atskatījās, aicinādams viņu būt savaldīgākam.
Acīmredzot superintendantu nemaz nemulsināja ne Kolbēra kustība, ne karaļa brīdinošais skatiens.
— Tātad jūs likāt nocietināt Belilu, Fukē kungs?
— Jā, valdniek, un es atvedu plānus un aprēķinus jūsu majestātei, — Fukē atbildēja. — Es iztērēju miljonu sešsimt tūkstošus livru.
— Kam tas viss? — Ludviķis vēsi apvaicājās, un viņu atbalstīja naida pilnais Kolbēra skatiens.
— Manu nodomu var viegli atklāt, — Fukē atbildēja. — Jūsu majestātei bija saspringtas attiecības ar Lielbritāniju.
— Jā, bet kopš karaļa Kārļa II nākšanas pie varas es noslēdzu ar to savienību.
— Tas notika tikai pirms mēneša, jūsu majestāte, bet Belilas nocietinājumus sāka būvēt pirms sešiem mēnešiem.
— Tātad tagad tie kļuvuši lieki.
— Jūsu majestāte, cietoksnis nekad nav lieks: es nocietināju Belilu pret Monku, Lambertu un Londonas iedzīvotājiem, kas spēlēja zaldātiņus. Tagad Belila būs cietoksnis pret Holandi, ar kuru vai nu jūsu majestāte, vai Anglija neizbēgami sāks karu.
Karalis atkal paskatījās uz Kolbēru.
— Liekas, Belila pieder jums, Fukē kungs? — Ludviķis domīgi piebilda.
— Nē, valdniek.
— Kam tad?
— Jūsu majestātei.
Kolbērs izjuta tādas šausmas, it kā viņa priekšā būtu atvēries bezdibenis.
Ludviķis notrīsēja vai nu sajūsmā par Fukē ģenialitāti, vai arī padevību.
— Paskaidrojiet, kungs, — viņš lika.
— Tas ir ļoti vienkārši, jūsu majestāte. Belila ir mans īpašums, un es to nocietināju par saviem līdzekļiem. Tā kā neviens visā pasaulē nevar aizliegt padevīgam pavalstniekam pasniegt pieticīgu dāvanu savam karalim, tad es dāvinu jūsu majestātei Belilu. Visiem cietokšņiem jāpieder karalim. No Šī brīža jūsu majestāte var tur turēt uzticamu garnizonu.
Kolbērs gandrīz nogāzās uz slidenā parketa; lai noturētos kājās, viņam nācās pieķerties pie greznās kokgriezumiem rotātā sienas paneļa kolonnas.
— Fukē kungs, jūs esat parādījis izcilas militāras spējas, — Ludviķis XIV piezīmēja.
— Jūsu majestāte, man nepieder sākotnējā ideja; man to iedvesa daži virsnieki. Plānus zīmējis viens no mūsu talantīgajiem inženieriem.
— Viņa vārds?
— Di Valons.
— Di Valons? Es viņu nepazīstu, — Ludviķis noteica un piemetināja: — Kolbēra kungs,ļoti žēl, ka es nepazīstu šo apdāvināto cilvēku, kas dara godu manai valstij.
To teikdams, karalis pagriezās pret Kolbēru.
Kolbērs bija satriekts. Viņš nevarēja izteikt ne vārda; pa seju plūda sviedri. Viņš pārzīvoja neizsakāmas mocības.
— Atcerieties šo vārdu! — Ludviķis XIV vēl piebilda.
Kolbērs paklanījās. Viņš bija bālāks par savām flāmu mežģīņu aprocēm.
Fukē turpināja:
— Akmens balsti ir nostiprināti pēc romiešu paņēmiena; mani arhitekti to izstrādāja pēc senajiem aprakstiem.
— Bet lielgabali? — Ludviķis vaicāja.
— O, jūsu majestāte, tas jādara jums. Man neklājas uzstādīt lielgabalus, pirms jūsu majestāte nepārņem Belilu savā valdījumā.
Ludviķis svārstījās starp naidu, ko viņam iedvesa šis varenais cilvēks, un žēlumu, ko izsauca otrs, kas bija galīgi satriekts un likās kā pirmā neizdevies atdarinājums.
Karaļa pienākums tomēr pārvarēja cilvēciskas jūtas. Viņš ar pirkstu norādīja uz papīru.
— Droši vien šie darbi jums izmaksāja dārgi? — viņš apvaicājās.
— Šķiet, man jau bija tas gods nosaukt jūsu majestātei summu?
— Atkārtojiet, es esmu aizmirsis.
— Miljons sešsimt tūkstoši livru.
— Miljons sešsimt tūkstoši? Jūs esat neiedomājami bagāts, Fukē kungs!
— Jūsu majestāte, jūs esat bagāts, — superintendants atbildēja, — jo Belila pieder jums.
— Jā, pateicos; bet, lai cik es esmu bagāts, Fukē kungs… — karalis iesāka un apklusa.
— Kas tad ir jūsu majestāte? — Fukē jautāja.
— Es paredzu brīdi, kad man pietrūks naudas!
— Jums, valdniek?
— Jā, man.
— Kad?
— Piemēram, rīt.
— Varbūt jūsu majestāte parādīs man godu un paskaidros?
— Mans brālis precas ar Anglijas princesi.
— Nu un tad, jūsu majestāte?
— Un man jāuzņ&m princese kā pieklājas Indriķa IV mazmeitai.
— Tas ir pilnīgi skaidrs, jūsu majestāte.
— Tātad man vajag daudz naudas.
— Bez šaubām.
— Jau rīt man vajag…
Ludviķis apklusa. Viņš gatavojās prasīt tik daudz, cik agrāk bija spiests atteikt Kārlim II.
Karalis pagriezās pret Kolbēru, gaidīdams, lai tas dod triecienu.
— Rīt man vajag… — viņš atkārtoja, skatīdamies uz Kolbēru.
— Miljonu, — tas rupji noteica, sajūsmināts, ka var dot atbildes triecienu.
Fukē joprojām stāvēja ar muguru pret Kolbēru, demonstrēdams, ka klausās tikai karaļa teiktajā. Karalis atkārtoja gandrīz čukstus:
— Miljonu.
— Ak valdniek! — Fukē nevarīgi atteica. — Vienu miljonu! Ko gan jūsu majestāte var iesākt ar vienu miljonu!
— Man tomēr liekas… — Ludviķis iesāka.
— Tādu summu iztērē sīko Vācijas firstu kāzās.
— Fukē kungs!
— Jūsu majestātei vajag vismaz divus miljonus. Es uzskatīšu par lielu pagodinājumu atsūtīt jūsu majestātei šovakar miljonu sešsimt tūkstošus livru.
— Kā? — karalis ar pūlēm izteica. — Miljonu sešsimt tīkstošus livru?
— Acumirkli, valdniek, — Fukē atbildēja, pat nepaskatījies uz Kolbēru, — es zinu: trūkst četrsimt tūkstošu. Šim kungam no finansu pārvaldes (viņš ar īkšķi norādīja pār plecu uz stipri nobālušo Kolbēru) kasē atrodas man piederošie deviņsimt tūkstoši livru.
Karalis pagriezās un paskatījās uz Kolbēru.
— Bet… — Kolbērs gribēja ko teikt.
— Šis kungs, — Fukē turpināja, pat nesaucot Kolbēru vārdā, — pirms nedēļas saņēma miljonu sešsimt tūkstošus livru. Trīssimt tūkstošus viņš samaksāja sargiem, septiņdesmit piecus iedeva hospitāļiem, divdesmit piecus — šveiciešiem; divsimt samaksāja par pārtikas krājumiem, deviņdesmit tūkstošus par ieročiem, desmit par dažādiem sīkumiem. Tātad es nekļūdos, ja saku, ka tur palikuši deviņsimt tūkstoši.
Viņš mazliet pagriezās pret Kolbēru un kā augstprātīgs priekšnieks savam padotajam pavēlēja:
— Kungs papūlieties, lai šovakar viņa majestātei tiktu izmaksāti tie deviņsimt tūkstoši zeltā.
— Tad jau, — karalis aizrādīja, — .tas būs divi miljoni piecsimt tūkstoši livru!
— Valdniek, papildus piecsimt tūkstoši būs kabatas nauda jūsu majestātei. Jūs dzirdējāt, Kolbēra kungs? Šovakar līdz astoņiem…
Godbijīgi paklanījies karalim, finansu superintendants sāka kāpties atpakaļ uz durvīm, neveltījis ne skatienu skauģim, ko viņš pameta visai muļķīgā situācijā.
Niknuma lēkmē Kolbērs saplēsa savas flāmu mežģīnes un līdz asinīm sakodīja lūpas.
Fukē vēl nepaguva aiziet līdz durvīm, kad viņam garām paslīdēja sulainis un ziņoja:
— Kurjers no Bretaņas pie majestātes.
— D'Erblē bija taisnība, — Fukē čukstēja, izņemdams pulksteni, — bez piecām divi. Vajadzēja pasteigties.