Lasītājs jau būs uzminējis, kādu kurjeru no Bretaņas pieteica sulainis.
Vēstnesi varēja viegli pazīt.
D'Artanjans, piešus šķindinādams, ar grūtībām kāpa augšup pa trepēm. Viņš bija klāts putekļiem, pietvīkušu seju, sviedros samirkušiem matiem un no noguruma stīvām kājām.
Uz sliekšņa viņš sadūrās ar Fukē.
Ministrs palocījās un uzsmaidīja cilvēkam, kurš, ja būtu ieradies stundu agrāk, varēja kļūt par viņa izputināšanas vai pat bojā ejas cēloni.
D'Artanjans atcerējās, cik laipni viņu bija uzņēmis šis cilvēks un arī paklanījās viņam, vairāk gan līdzjūtības un simpātiju dēļ, nekā aiz cieņas.
Viņam uz mēles bija vārds, ko tik daudz, tik daudz reižu atkārtoja hercogam Grīzam: «Bēdziet!".*
Viņš pārkāptu savu pienākumu, ja izteiktu šo vārdu; bez tam, ja viņš to izteiktu pie karaļa kabineta durvīm un sulaiņa klātbūtnē, viņš pazudinātu sevi, bet nevienu neizglābtu.
Katoļu līgas vadītāji brīdināja hercogu Gīzu, ka viņa dzīvība ir briesmās, mēģināja pārliecināt viņu pamest Bluā un vadīt sacelšanos pret Indriķi III. Pirms uzbrukuma vakariņu laikā hercogs Gīzs atrada zīmīti, kura brīdināja, ka karalis gatavo viņa slepkavību. Gīzs šo brīdinājumu neievēroja un zīmītes malā uzrakstīja: «Neuzdrošināsies".
Tāpēc d'Artanjans klusēdams paklanījās Fukē un iegāja pie karaļa.
Mirkli Ludviķis svārstījās starp izbrīnu, ko bija radījuši Fukē pēdējie vārdi, un apmierinājumu, ka atgriezies d'Artanjans.
D'Artanjans nebija galminieks, bet viņam piemita īsta galminieka vērīgums.
Ienākdams viņš Kolbēra sejā izlasīja, ka tas jūtas pazemots un viņu plosa niknums.
D'Artanjans pat sadzirdēja, ko karalis teica intendantam:
— Ā, Kolbēra kungs, tātad jūsu pārvaldē ir deviņsimt livru?
Kolbērs tikai klusēdams palocījās; viņš bija kā bez elpas.
Šī aina vienā mirklī iespiedās d'Artanjana atmiņā.
It kā gribēdams pasvītrot savu atšķirīgo attieksmi, Ludviķis XIV ļoti laipni sasveicinājās ar d'Artanjanu.
Pēc tam viņš tūlīt atlaida Kolbēru.
Tas izgāja no karaļa kabineta galīgi bāls un grīļodamies.
D'Artanjans uzskrullēja ūsas.
— Man prieks redzēt vienu no maniem padotajiem tik nekārtīgu, — karalis teica, ar labpatiku vērodams d'Artanjana kareivīgo izskatu un putekļainās drēbes.
— Jūsu majestāte, — musketieris iesāka, — es uzskatīju savu ierašanos Luvrā par tik neatliekamu, ka atļāvos tādā izskatā stāties jūsu priekšā.
— Tātad jūs man atvedāt svarīgas ziņas? — karalis smaidīdams vaicāja.
— Pateikšu visu dažos vārdos. Belila ir lieliski nocietināta. Divkāršs mūris, citadele, divi forti; ostā trīs ātrgaitas kuģi, krasta baterijas gaida tikai lielgabalus.
— Es to visu zinu, — karalis atteica.
— Kā, jūsu majestāte to jau zina?! — musketieris izbrīnīts izdvesa.
— Šo nocietinājumu plāns ir pie manis.
— Jūsu majestātei ir plāns?
— Te tas ir.
— Jā, jūsu majestāte, tas ir īstais plāns. Belilā es redzēju tādu pašu.
D'Artanjana seja apmācās.
— Es saprotu, jūsu majestāte: jūs man vienam neuzticējāties un aizsūtījāt turp vēl kādu, — viņš pārmetoši noteica.
— Vai nav vienalga, kā es to uzzināju? — karalis iebilda.
— Var jau būt, — musketieris atbildēja, necenzdamies slēpt savu neapmierinātību. — Atļaušos aizrādīt jūsu majestātei, ka tad nevajadzēja mani tā steidzināt, liekot desmitiem reižu riskēt ar savu ādu, lai atgriežoties sagaidītu mani ar tādu vēsti. Jūsu majestāte, ja cilvēkiem neuzticas vai uzskata tos par nepējīgiem, viņiem nedod uzdevumus.
D'Artanjans kareivīgi nošķindināja piešus, nokratīdams uz grīdas asiņainus putekļus.
Karalis skatījās uz viņu, slepenībā priecādamies par savu pirmo uzvaru.
— D'Artanjana kungs, — viņš pēc sekundes teica, — es ne tikai zinu, kas notiek Belilā, bet varu pat droši apgalvot, ka Belila tagad ir mana.
— Lieliski, jūsu majestāte, man vairāk jautājumu nav, — d'Artanjans atteica. — Es lūdzu mani atvaļināt!
— Kā atvaļināt?
— Protams! Es esmu pārāk lepns, lai ēstu karaļa maizi, ko neesmu nopelnījis vai, pareizāk sakot, esmu slikti nopelnījis. Jūsu majestāte, es lūdzu mani atvaļināt.
— Oho!
— Atvaļiniet mani, jūsu majestāte, vai arī es pats aiziešu!
— Vai jūs dusmojaties?
— Un kā vēl! Es trīsdesmit divas stundas nenokāpju no sedliem, auļoju dienu un nakti, sasniegdams ātruma rekordus; es ierados stīvs kā pakārtais un uzzinu, ka mani apsteidzis kāds cits. Es esmu muļķis! Atvaļiniet mani!
— D'Artanjana kungs, — Ludviķis XIV sacīja, uzlikdams savu balto roku putekļainajam precam, — tas, ko es pateicu, man nekavē pildīt doto solījumu. Ja vārds ir dots, tad tas ir jāpilda.
Jaunais karalis piegāja pie galda un no atvilktnes izņēma četrkārši pārlocītu papīru.
— Te ir jūsu musketieru kapteiņa patents: jūs to esat nopelnījis, d'Artanjana kungs.
D'Artanjans steidzīgi atlocīja papīru un divas reizes to pārlasīja. Viņš neticēja savām acīm.
— Šis patents, — karalis turpināja, — jums tiek ne tikai par jūsu ceļojumu uz Belilu, bet arī par drosmīgo iejaukšanos uz Grēva laukuma. Tur jūs man kalpojāt patiesi vīrišķīgi.
— Ā, — d'Artanjans noteica un, neskatoties uz viņa pašsavaldību, nosarka. — Jūs arī to zināt, jūsu majestāte?
— Jā. Arī to.
— Jūsu majestāte, es gribu teikt, ka man būtu daudz patīkamāk saņemt musketieru kapteiņa pakāpi kā balvu par drosmīgu uzbrukumu savas rotas priekšgalā, vai par ienaidnieka baterijas iznīcināšanu, vai par pilsētas ieņemšanu, nekā par palīdzību divu nelaimīgo pakāršanā.
— Vai jūs runājat patiesību?
— Kāpēc jūsu majestāte tur mani aizdomās, ka es meloju?
— Tāpēc ka, cik es jūs pazīstu, jūs nevarat nožēlot, ka esat izvilcis manis dēļ zobenu.
— Te jūsu majestāte maldās un krietni vien. Jā, es nožēloju, ka izvilku zobenu, sevišķi to seku dēļ, kādas radās. Nabaga mirušie cilvēki nebija ne jūsu, ne mani ienaidnieki. Bez tam viņi neaizstāvējās.
Karalis kādu brīdi klusēja.
— Bet vai jūsu biedrs arī nožēlo?
— Mans biedrs?
— Jā. Jūs, liekas, nebijāt viens?
— Nebiju viens? Kur?
— Uz Grēva laukuma.
— Nē, jūsu majestāte, nē, — musketieris sacīja, nosarcis pie domas, ka karalim varētu likties, ka viņš, d'Artanjans, gribēja piesavināties visu slavu tikai sev. — Nē, es nebiju viens: kā jau jūs teicāt, valdniek, man bija biedrs un ļoti labs.
— Jauns cilvēks?
— Jā, jūsu majestāte. Es jūs apsveicu. Par notikumiem ārpus pils jūsu majestāte ir tikpat labi informēts kā par dzīvi Palērojālā. Vai visas šīs precīzās ziņas jums piegādā Kolbēra kungs?
— Kolbēra kungs vienmēr jūs slavē, un viņam klātos slikti, ja viņš sadomātu runāt citādi.
— O, tas ir jauki!
— Viņš slavēja arī to jauno cilvēku.
— Pilnīgi pamatoti, — musketieris piebilda.
— Šķiet, ka šis jaunais cilvēks ir drosminieks, — Ludviķis XIV piemetināja, vēlēdamies pastiprināt d'Artanjana skaudību, kuru, kā viņš uzskatīja, jūt musketieris.
— Jā, jūsu majestāte, — drosminieks atkārtoja.
Viņš nebija sajūsmā, ka var pievērst karaļa uzmanību Raulam.
— Jūs viņu pazīstat?
— Jā, kādus divdesmit piecus gadus, jūsu majestāte.
— Bet viņam ir labi ja divdesmit pieci gadi! — karalis iesaucās.
— Jūsu majestāte, es viņu pazīstu kopš dzimšanas.
— Patiešām?
— Jūsu majestāte, — d'Artanjans iebilda, — jūs man jautājat tik neuzticīgi, ka es jūtu kādu svešu ietekmi. Kolbēra kungs, kam ir tik sīkas ziņas, droši vien aizmirsis pateikt, ka šis jaunais cilvēks ir mana tuva drauga dēls.
— Vikonts de Braželons?
— Jā, jūsu majestāte. Vikonta de Braželona tēvs ir grāfs de Lafērs, kurš tik sekmīgi veicināja Kārļa II restaurāciju. O, Braželons ir no drosminieku dzimtas.
— Tātad viņš ir tā augstmaņa dēls, kurš ieradās pie manis, vai, pareizāk sakot, pie Mazarīni ar Kārļa II priekšlikumu noslēgt savienību?
— Pilnīgi pareizi.
— Un grāfs de Lafērs ir drosmīgs?
— Valdniek, šis cilvēks ar zobenu rokā aizstāvējis jūsu tēvu vairāk reižu, nekā jūs varat saskaitīt savā mūžā dienas.
Tagad Ludviķis XIV iekoda lūpa.
— Labi, d'Artanjana kungs, labi! Tātad grāfs de Lafērs ir jūsu draugs?
Jau četrdesmit gadus, valdniek. Jūsu majestāte redz, ka nekas nav
sācies vakar.
— Vai jūs gribētu satikt šo jauno cilvēku, d'Artanjana kungs?
— Es ļoti priecāšos, jūsu majestāte.
Karalis pašķindināja zvanu. Parādījās sulainis.
— Pasauciet vikontu de Braželonu, — karalis pavēlēja.
— Kā, vai tad viņš ir šeit? — d'Artanjans brīnījās.
— Viņš šodien dežūrē Luvrā kopā ar prinča Kondē muižniekiem.
Tikko karalis to bija pateicis, ienāca Rauls. Ieraudzījis d'Artanjanu, viņš uzsmaidīja viņam tik apburoši, kā spēj vienīgi jaunība.
— Raul, — d'Artanjans vienkārši teica, — karalis tev atļauj mani apsveicināt sirsnīgāk. Tikai vispirms pateicies viņa majestātei.
Rauls tik graciozi paklanījās, ka karalis, kurš prata novērtēt citu labās īpašības, protams, ja tās neaizēnoja viņu pašu, ar labpatiku noskatījās, cik skaists, stalts un kautrīgs ir Braželons.
— Vikont, — Ludviķis viņam teica, — es lūdzu princi Kondē, lai viņš atļauj jums pārnākt pie manis, un saņēmu viņa piekrišanu. Tātad no šodienas jūs esat manā svītā. Princis Kondē bija labs pavēlnieks, bet es ceru, ka jūs neko nezaudēsiet šai pārmaiņā.
— Jā, Raul, vari būt mierīgs: karaļa dienestā nav slikti, — piebilda d'Artanjans, kurš bija izpratis Ludviķa raksturu un veikli izmantoja viņa patmīlību, protams, ievērojot mēru un pieklājību; viņš prata paglaimot pat šķietami zobojoties.
— Jūsu majestāte, — Braželons teica klusā, melodiskā balsī, izturēdamies brīvi un nepiespiesti, ko viņš bija mantojis no tēva, — es nekalpoju jūsu majestātei tikai no šodienas.
— O jā! Jūs vēlaties man atgādināt par notikumu Grēva laukumā. Tajā dienā jūs mani patiešām labi aizstāvējāt.
— Jūsu majestāte, es nerunāju par to. Kā gan es varētu pieminēt sīku pakalpojumu, kad klāt ir tāds cilvēks kā d'Artanjana kungs! Man gribējās atgādināt notikumu, kam manā dzīvē bija svarīga nozīme un kas pamudināja mani sešpadsmit gadu vecumā veltīt savu dzīvi jums un kalpot jūsu majestātei.
— Kas tas bija par notikumu? — karalis ieinteresēti jautāja. — Pastāstiet.
— Kad es devos savā pirmajā karagājienā, un man vajadzēja pievienoties prinča Kondē armijai, grāfs de Lafērs pavadīja mani līdz Sen- denī, kur dus karaļa Ludviķa XIII pīšļi, gaidīdami nākamo, kuru, es ceru, Dievs nesūtīs viņam vēl ilgus gadus. Tad grāfs lika man zvērēt pie mūsu valdnieka pīšļiem, ka es kalpošu karaļa varai, kas iemiesota jūsu majestātē, un būšu tai uzticīgs domās, vārdos un darbos. Es zvērēju, un manu zvērestu uzklausīja Dievs un dusošie karaļi. Desmit gadu laikā man nav bijis tik daudz iespēju, kā man gribētos, apliecināt savu zvērestu. Bet es vienmēr biju majestātes kareivis, un, pārnākot jūsu dienestā, es nemainu pavēlnieku, bet tikai garnizonu.
Rauls apklusa un palocījās.
Viņš bija beidzis runāt, bet Ludviķis XIV vēl klausījās.
— Dieva vārds, — d'Artanjans iesaucās, — lieliski teikts; vai ne, jūsu majestāte? Dižciltīga, cēla dzimta.
— Jā, — aizkustinātais karalis klusi teica, lai apvaldītu savu satraukumu, ko bija radījusi tikai Raula cildenā, augstsirdīgā daba. — Jā, jums taisnība, jūs visur kalpojat karalim. Mainīdams garnizonu, jūs tomēr saņemsiet arī paaugstinājumu, ko esat godam pelnījis.
Rauls saprata, ka karalis vairs neko nevēlas piebilst, tādēļ ar sev piemītošo taktu viņš atsveicinājās un izgāja.
— Kungs, vai jums man ir vēl kas ziņojams? — karalis jautāja, palicis atkal divatā ar d'Artanjanu.
— Jā, jūsu majestāte, šo ziņu es atstāju uz beigām, tāpēc ka tā ir skumja un liks ietērpties sērās Eiropas karaļa galminiekiem.
— Ko jūs gribat ar to teikt?
— Jūsu majestāte, jādams caur Bluā, es dzirdēju gaužām bēdīgu vēsti.
— Jūs mani nudien biedējat, d'Artanjana kungs.
— Man to pastāstīja zirgupuisis, kam ap piedurkni bija melna sēru lenta.
— Vai tad mans tēvocis Orleānas hercogs…
— Jūsu majestāte, viņš ir miris.
— Un neviens man to nepaziņoja! — iesaucās karalis, aizvainots, ka viņam nav ziņots par tēvoča nāvi.
— Nedusmojieties, jūsu majestāte, — d'Artanjans teica. — Parīzes kurjeri un vispār neviens kurjers nespēj tā auļot kā jūsu padevīgais kalps. Kurjers no Bluā šeit būs tikai pēc divām stundām, bet es varu galvot, ka viņš jāj ātri; es viņu apdzinu jau aiz Orleānas.
— Mans tēvocis Gastons, — piespiedis roku pie pieres, čukstēja Ludviķis, ielikdams šajos trīs vārdos vispretrunīgākās jūtas, kuras modināja atmiņas.
— Jā, jūsu majestāte, — musketieris filozofiski piebilda, — pagātne aiziet.
— Jā gan, taisnība. Bet, paldies Dievam, mums ir nākotne, un mēs pacentīsimies, lai tā nebūtu pārāk drūma.
— Šajā ziņā paļaujos uz jūsu majestāti, — d'Artanjans palocīdamies teica. — Bet tagad…
— Tiesa. Es pavisam aizmirsu, ka jūs esat veicis simt desmit ljē. Ejiet, kungs, un parūpējieties par sevi, jo jūs esat viens no maniem labākajiem un uzticamākajiem kareivjiem, bet, kad būsiet atpūties, atgriezieties pie manis.
— Jūsu majestāte, vai nu tuvu, vai tālu no jums, bet es vienmēr esmu jūsu rīcībā.
Viņš paklanījās un izgāja.
Tad viņš devās meklēt Luvrā Braželonu, it kā būtu atgriezies tikai no Fortcnblo.