Bluā pilī pie Orleānas Gastona, šī pēdējā pagātnes pārstāvja, nedzīvā ķēniņa, dega sveces. Pilsētnieki sacerēja viņam ne visai glaimojošu epitāfiju; atraitnēs palikusī hercogiene bija aizmirsusi, ka jaunībā viņa tik ļoti mīlēja hercogu, ka pat aizbēga no vecāku mājām, bet tagad divdesmit soļus no sēru zāles viņa nodevās aprēķiniem. Vispār pils dzīve ritēja uz priekšu kā parasti. Pārīti, kas sēdēja pie loga, kurš izgāja uz iekšējo pagalmu, nemulsināta ne drūmās zvanu skaņas, ne baznīcas koristu dziedāšana, ne arī sveču liesmas, kas mirdzēja aiz logiem. Šo logu mēs jau pazīstam: tas bija istabā, kas piederēja tā saucamajiem mazajiem apartamentiem.
Jautrs saules stariņš (jo saule acīmredzot maz uztraucās par Francijas milzīgo zaudējumu) apspīdēja abus runātājus.
Viņš bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs jauneklis, maza auguma, tumsnējs, ar viltīgu un kustīgu seju un lielām acīm, ko apēnoja garas skropstas; viņa lielā mute bieži smaidīja, atklājot lieliskus zobus, bet asais zods bija neparasti kustīgs.
Runādams viņš maigi pieliecās meitenei, kura nebūt neatrāvās no viņa tik straujākā to prasītu stingras pieklājības likumi.
Meiteni mēs jau pazīstam, jo reiz jau redzējām pie šī paša loga tikpat spožas saules apspīdētu.
Viņā savienojās viltība un saprāts. Viņa bija apburoša, kad smējās, un daiļa, kad kļuva nopietna. Taisnību sakot, viņa biežāk bija apburoša nekā daiļa.
Abi runātāji aizrautīgi pa pusei nopietni, pa pusei pa jokam strīdējās.
— Malikorna kungs, — meitene jautāja, — vai jūs beidzot nevarētu runāt nopietni?
— Jūs domājat, ka tas ir viegli, Ora? — Malikorns iebilda. — Darīt to, ko no tevis grib, kad nedrīkst darīt to, ko tu vari.
— Jūs, liekas, sapināties vārdos. Atmetiet, mans mīļais, šo prokurora loģiku.
— Tas atkal ir neiespējami: es taču esmu ierēdnis… Jūs man pārmetat, ka es stāvu zemāk par jums… Tad es jums neko neteikšu.
— Diezgan, es nemaz nedomāju jums pārmest. Sakiet, ko jūs gribējāt teikt. Runājiet, es tā gribu.
— Labi, es paklausu. Hercogs ir miris.
— Tad nu gan jaunums! No kurienes jūs ieradāties, lai to mums pavēstītu?
— Es atbraucu no Orleānas.
— Un tas ir jūsu vienīgais jaunums?
— O nē… Vēl es varu pateikt, ka Anglijas princese Henriete brauc uz Franciju, lai precētos ar karaļa brāli.
— Malikorn, jūs esat neizturams ar saviem aizvēsturiskajiem jaunumiem. Ja jūs neatmetīsiet savu paradumu mūžīgi visu izsmiet, es jūs padzīšu.
— Oho!
— Jūs patiešām liekat man zaudēt pacietību.
— Nu, nu, pacietieties.
— Jūs gribat uzreiz sev visu? Es jau zinu, ar kādu nolūku…
— Pasakiet un es atzīšos, ja jūs uzminēsiet.
— Jūs zināt, ka es gribu būt galma dāma, un es biju tāda muļķe, ka lūdzu jūs par to parūpēties, bet jūs neizmantojat savu ietekmi.
— Es? — Malikerns nolaida acis, salika rokas un ar viltīgu sejas izteiksmi noteica. — Kāda gan ietekme var būt nabaga ierēdnim?
— Kādēļ tad jūsu tēvam, Malikorn, ir divdesmit tūkstoši livru gada ienākums?
— Kundze, tā ir bagātība tikai provincē.
— Ne jau velti jūsu tēvam princis Kondē uztic visus savus noslēpumus.
— Tas izskaidrojams ar to, ka tēvs apgādā princi ar naudu.
— Vārdu sakot, ne jau velti jūs uzskata par lielāko viltnieku visā provincē.
— Jūs man glaimojat.
— Kā tad?
— Es saku, ka man nekādas ietekmes nav, bet jūs apgalvojat pretējo.
— Nu, kā tad būs ar manu vietu, es to dabūšu vai ne?
— Dabūsiet.
— Kad?
— Kad vēlēsieties.
— Kur ir patents?
— Man kabatā.
Malikorns zobgalīgi pasmaidīja un izvilka no kabatas papīru.
Montalē to satvēra kā vanags laupījumu un ātri pārlaida tam acis. Viņas seja pamazām noskaidrojās.
— Malikorn, — viņa iesaucās, kad bija beigusi lasīt, — jūs galu galā esat labs cilvēks!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs varējāt piespiest mani samaksāt par šo galma dāmas vietu un tomēr to nedarījāt.
Malikorns drosmīgi izturēja šo uzbrukumu.
— Es jūs nesaprotu, — viņš atteica.
Šoreiz samulsa Montalē.
— Es jums atklāju savas jūtas, — Malikorns turpināja. — Jūs man visas trīs reizes smiedamās teicāt, ka nemīlat mani; bet vienreiz bez smiekliem jūs mani noskūpstījāt. Tas ir viss, kas man vajadzīgs.
— Viss? — koķete pārvaicāja aizvainotā lepnumā.
— Jā, viss, — Malikorns atbildēja.
— Ā!
Gaidītās pateicības vietā šai izsaucienā skanēja dusmas. Viņš mierīgi pakratīja galvu.
— Paklau, Montalē, — jauneklis turpināja, neuztraukdamies, vai viņai patiks tik familiāra uzruna vai ne, — nestrīdēsimies par to.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka mūsu pazīšanās ilgst nu jau gadu, un jūs jau reizes divdesmit būtu mani padzinuši, ja es jums nepatiktu.
— Tad sakiet, lūdzams, kāda iemesla dēļ lai es jūs padzītu?
— Es mēdzu būt diezgan nekautrīgs.
— Kas tiesa, tas tiesa!
— Nestrīdēsimies. Ja jau jūs mani nepadzināt, tad tam ir savs iemesls.
— Ne jau tāpēc, ka es jūs mīlu.
— Piekrītu. Varu vēl piebilst, ka šobrīd jūs mani ienīstat.
— O, jūs vēl nekad neesat bijis tik tuvu patiesībai!
— Labi. Es jūs arī.
— Ņemšu to vērā.
— Ņemiet. Jūs domājat, ka es esmu rupjš muļķis. Man liekas, ka jūsu balss skan asi un seja sašķobīta dusmās. Pašlaik jūs drīzāk metī- sieties ārā pa logu, nekā atļausiet man noskūpstīt jūsu pirkstu galiņus. Es savukārt labāk metīšos zemē no zvanu torņa nekā pieskaršos jūsu kleitas malai. Tomēr pēc piecām minūtēm jūs mani mīlēsiet, bet es jūs dievināšu!
— Šaubos!
— Es jums galvoju.
— Kāda pašpārliecinātība!
— Bez tam tas nav galvenais cēlonis. Ora, es jums esmu vajadzīgs, tāpat kā jūs esat vajadzīga man. Kad jums labpatīk būt jautrai, es jūs smīdinu; kad es gribu justies iemīlējies, es skatos uz jums. Es jums dabūju galma dāmas vietu, ko jūs vēlējāties. Tagad jūs darīsiet visu, ko es gribu.
— Es?
— Jā, jūs. Tomēr, miļā Ora, varu jums pavēstīt, ka šobrīd cs neko negribu; tātad varat būt mierīga.
— Jūs esat briesmīgs cilvēks, Malikorn. Es tā priecājos par šo vietu, bet jūs man sabojājāt visu prieku.
— Nu, vēl nav par vēlu. Pagūsiet izpriecāties, kad es aiziešu.
— Tad ejiet prom…
— Labi, bet vispirms atļaujiet dot jums padomu…
— Kādu?
— Esiet jautrāka: kad jūs esat sapīkusi, tad kļūstat neglīta.
— Nekauņa!
— Teiksim taču taisnību viens otram.
— Cik jūs esat ļauns, Malikorn!
— Un jūs nepateicīga, Montalē!
Malikorns atspiedās pret palodzi.
Montalē paņēma grāmatu un to atvēra.
Malikorns piecēlās, ar piedurkni paberzēja cepuri un sakārtoja melno apmetni.
Izlikdamās, ka lasa, Montalē paslepšus viņu vēroja.
— Tagad viņš izliekas tik mierīgs! — viņa dedzīgi iesaucās. — Tad jau dusmosies kādu nedēļu.
— Divas, — piezīmēja Malikorns paklanīdamies.
Montalē atvēzējās pret viņu.
— Briesmonis! — viņa sacīja. — Kāpēc gan es neesmu vīrietis?
— Ko tad jūs man darītu?
— Es tevi nožņaugtu.
— A, lieliski! — Malikorns atteica. — Man šķiet, es sāku kaut ko vēlēties.
— Ko, dēmon? Lai es no nik numa pārsprāgtu?
Malikorns godbijīgi grozīja cepuri rokās. Pēkšņi viņš to aizsvieda, satvēra meiteni aiz pleciem un pievilka sev klāt, tad skūpstīja viņas lūpas.
Skūpsts bija pārāk kvēls cilvēkam, kas gribēja izlikties vienaldzīgs.
Viņa gribēja iekliegties, bet skūpsts apslāpēja viņas kliedzienu. Uzbudinātā un satrauktā meitene atgrūda Malikornu.
— Nu, lūk, — Malikorns piebilda filozofiskā mierā. — Tagad sešas nedēļas. Uz redzēšanos, kundze, pieņemiet manu pazemīgo sveicienu.
Viņš paspēra dažus soļus uz durvju pusi.
— Nē, nē, jūs neaizmirstiet! — Montalē iekliedzās un piespēra kāju. — Palieciet, es pavēlu!
— Jūs pavēlat?
— Vai tad es neesmu jūsu pavēlniece?
— Jā, mana prāta un jūtu valdniece.
— Tad jau manā īpašumā ir sauss prāts un muļķīgas jūtas?
— Sargieties, Montalē, — Molikorns ieteicās, — es jūs pazīstu: jūs vēl varat iemīlēties savā padevīgajā kalpā!
— Nu, jā, jau jā, — viņa teica, mezdamās viņam ap kaklu drīzāk bērnišķīgā vieglprātībā, nekā kaisles dzīta. — Jā, man taču jums jāpateicas!
— Par ko?
— Par galma dāmas vietu: tā ir mana nākotne.
— Mana arī.
Montalē paskatījās uz viņu.
— Tas ir briesmīgi, — viņa žēlojās, — nekad nevar uzminēt, vai jūs runājat nopietni.
— Pavisam nopietni. Es dodos uz Parīzi, jūs arī turp braucat, mēs abi būsim Parīzē.
— Tad tikai tāpēc jūs man palīdzējāt? Egoists!
— Ko lai dara, Ora, ka es nevaru dzīvot bez jums.
— Taisnību sakot, es arī nevaru iztikt bez jums. Tomēr jāatzīst, ka jūs esat ļauns.
— Ora, mīļā Ora, nesāciet atkal rnani apvainot; jūs zināt, kā tas mani ietekmē. Es jūs dievināšu.
Malikorns atkal pievilka meiteni sev klāt.
Šai brīdī trepēs atskanēja soļi.
Jaunie cilvēki stāvēja tik tuvu viens otram, ka ienācējs ieraudzītu viņus apskāvušos, ja tikai Montalē nebūtu no visa spēka atgrūdusi Ma- likornu, kurš ar muguru stipri atsitās pret durvīm tieši tobrīd, kad tās vērās vaļā.
Atskanēja skaļš spiedziens un dusmīga purpināšana.
Tā izrādījā de Sanremī kundze. Nelaimīgais Malikorns bija iebelzis viņai ar durvīm tai brīdī, kad viņa tās vēra vaļā.
— Atkal tas slaists! — vccā dāma uzkliedza. — Mūžīgi viņš te maisās!
— Ak, atvainojiet, — Malikorns godbijīgi teica, — pagājusi jau vesela nedēļa, kopš es te neesmu bijis.