Aiz Sanremī kundzes pa trepēm kāpa Luīze de Lavaljēra.
Viņa dzirdēja mātes dusmu izvirdumu un saprata, kas to izraisījis, tāpēc bailīgi ienāca istabā. Te viņa ieraudzīja nelaimīgo Malikornu. Viņa bezcerīgā poza varētu sasmīdināt vai arī izraisīt līdzjūtību kurā katrā neieinteresētā skatītājā.
Viņš bija paslēpies aiz liela krēsla, lai paglābtos no de Sanremī kundzes pirmā uzbrukuma; tā kā viņa pārkliedza visus un turklāt runāja bez pārtaukuma, tad viņš necerēja mīkstināt viņas sirdi ar runām, tāpēc lika visas cerības uz savu žestu izteiksmīgumu.
Dc Sanremī kundze neko ne dzirdēja, ne redzēja; Malikorns jau sen bija kritis viņas nežēlastībā.
Viņas dusmas bija tik lielas, ka tām neizbēgami bija jānāk arī pār Malikorna līdzvainīgo.
Pienāca Montalē kārta.
— Jūs jaunkundz, laikam cerat, ka es nestāstīšu hercogienei, kas notiek pie vienas no galma dāmām!
— Māmiņ! — Luīze izbiedētā balsī iesaucās. — Dieva dēļ, apžēlojieties!
— Klusējiet, jaunkundz, un necentieties veltīgi aizstāvēt vainīgos. Pietiek jau ar to, ka jums, godīgai meitenei, mūžīgi acu priekšā ir slikts piemērs. Jūs vēl viņu aizstāvat! O, es to necietīšu!
— Es nesaprotu, kādēļ jūs tā runājat ar mani? — Ora beidzot zaudēja pacietību. — Liekas, es nedaru nekā slikta!
— Bet šis dīkdienis, jaunkundz? .— de Sanremi kundze turpināja, rādīdama uz Malikornu. — Kas viņu šurp atvedis? Laba lieta? Jā?
— Ne laba, ne slikta; viņš vienkārši atnāca, lai satiktu mani.
— Labi, labi, — Sanremī kundze turpināja, — viņas karaliskā augstība visu uzzinās! Hercogiene pati izlems…
— Es nekādi nesaprotu, kādēļ Malikorna kungs nevarētu cerēt uz mani, ja viņam ir godīgi nolūki.
— Godīgi nolūki? Ar tādu seju! — de Sanremī kundze skaļi iespiedzās.
— Kundze, es jums pateicos savas sejas vārdā, — Malikorns atteica.
— Iesim, mans bērns, iesim prom! — de Sanremī kundze skubināja. — Mēs brīdināsim hercogieni un pateiksim viņai, ka tai laikā, kad viņa apraud savu vīru, bet mēs savu pavēlnieku, šai sēru mājā, vecajā Bluā pilī atrodas cilvēki, kas var jokot un smieties.
— O! — abi apsūdzētie iesaucās vienā balsī.
— Un vēl galma dāma! Mūsu hercogienes galma dāma! — Sanremī kundze turpināja, paceldama rokas pret debesīm.
— Te nu jūs maldāties, — zaudējusi pacietību, Montalē atcirta, — es vairs neesmu galma dāma, vismaz hercogienes galma dāma ne!
— Jūs atvaļinieties, jaunkundz? Brīnišķīgi! Es varu tikai priecāties par jūsu lēmumu, un es priecājos!
— Es neaizeju pavisam, bet tikai pāreju uz citu vietu.
— Pie sīkpilsoņiem? — de Sanremī kundze nicīgi noprasīja.
— Tad ziniet, kundze, ka tāda meitene kā es nesāks kalpot ne sīkpilsoņiem, ne tiesu ierēdņiem. No tā nožēlojamā galma, kurā nīkstat jūs, es pāreju uz tikpat kā karaļa galmu.
— Ak uz karaļa galmu! — de Sanmcrī kundze iesaucās, pūlēdamās icsmietics. — Ko jūs par to teiksiet, mana meita?
Viņa pagriezās pret Luīzi, cenzdamās to par katru cenu aizvest prom no Montalē.
Luīze, kuras vēlēšanās nemaz nesakrita ar de Sanremī kundzes vēlmēm, ar savām skaistajām, maigajām acīm samierinoši skatījās te uz māti, te uz Oru.
— Es neteicu „uz karaļa galmu", — Montalē atteica, — jo Anglijas princese Henriete, kas kļūs viņa augstības hercoga Filipa sieva, nav ka- ralicnc. Es teicu „uz tikpat kā karaļa galmu", un tas ir taisnība, jo princese būs karaļa svaine.
Ja pilī būtu iespējams zibens, tas mazāk apdullinātu de Sanremī kundzi nekā Montalē pēdējie vārdi.
— Kāds tam visam sakars ar princesi Henrietu? — vecā dāma nošļupstēja.
— Es būšu viena no viņas galma dāmām, tas arī viss.
— Viņas galma dāma? — vienā balsī iesaucās de Sanremī kundze un Luīze, tikai pirmā ar izmisumu, bet otrā ar prieku.
— Jā, viena no viņas galma dāmām.
De Sanremī kundze nokāra galvu: trieciens bija pārāk spēcīgs.
Tūlīt pat viņa atkal saslējās, lai raidītu uz pretinieci vēl pēdējo zalvi.
— Ak, — viņa sacīja, — tādus solījumus dod bieži. Cilvēki paļaujas cerībām, bel pēdējā brīdī, kad pienāk laiks izpildīt solījumus un attaisnot cerības, izrādās, ka ietekme, uz kuru cilvēks ir paļāvies, izgaist kā dūmi.
— Kundze, mana aizgādņa ietekme nav apšaubāma, ko viņš sola, to arī izpilda.
— Vai no manas puses nebūtu nepieklājīgi pajautāt šī aizgādņa vārdu?
— (), nemaz! Mans aizgādnis ir šis kungs, — Montalē teica, norādīdama uz Malikornu, kurš visu šo laiku bija saglabājis nesatricināmu mieru un pat komisku cienīgumu.
— Malikorna kungs! — de Sanremī kundze iesaucās un sāka smieties. — Cilvēks ar tik varenu ietekmi, kurš izpilda to, ko sola, — tas ir Malikorna kungs?
Malikorns palocījās, bel Ora par atbildi izvilka no kabatas patentu uz galma dāmas vietu un parādīja to de Sanremī kundzei.
— Te ir patents, — viņa pateica.
Ar to viss beidzās.
Uzmetusi skatienu brīnišķīgajam papīram, nabaga sieviete nolaida rokas, un viņas seju izķēmoja skaudība un izmisums; lai nezaudētu samaņu, viņa atslīga krēslā.
Montalē neizmantoja savu triumfu ļaunprātīgi; viņa nebija tik ļauna, lai pārmērīgi priecātos par uzvaru un pazemotu satriekto ienaidnieci, sevišķi vēl, ja tā bija viņas draudzenes māte.
Malikorns nebija tik augstsirdīgs. Viņš ieņēma cienīgu pozu un tik vaļīgi atlaidās krēslā, ka pirms pāris stundām viņam par to droši vien piesolītu pērienu.
— Jaunās princeses galma dāma! — atkārtoja de Sanremī kundze, vēl nebūdama līdz galam pārliecināta.
— Jā, un tikai pateicoties Malikorna kunga rūpēm.
— Tas ir neiespējami. Vai ne, Luīze, tas nav iespējams?
Luīze domīgi klusēja, izskatīdamās gandrīz vai bēdīga. Piespiedusi roku savai daiļajai pierei, viņa nopūtās.
— Malikorna kungs, — de Sanremī kundze pēkšņi ievaicājās, — ko jūs darījāt, lai dabūtu šo vietu?
— Es palūdzu vienu no maniem draugiem.
— Ak tā, jums galmā ir draugi, kas var dot tādus apliecinājumus savai ietekmei?
— Hm! Kā redzat.
— Vai drīkst minēt jūsu draugu vārdus?
— Es neteicu, ka tie bija vairāki draugi, kundze. Es sacīju „viens no draugiem".
— Kāds tad ir viņa vārds?
— Cik jūs esat steidzīga! Ja cilvēkam ir tik varens draugs, viņš to nerāda visiem, baidīdamies, lai to kāds nenozog.
— Droši vien jūs, Malikorna kungs, rīkojaties pareizi, slēpdams sava drauga vārdu; jums laikam nebūtu viegli to nosaukt.
— Ja šis draugs neeksistē, — Montalē piebilda, — tad patents gan eksistē, un tas ir galvenais.
— Tātad, — de Sanremī kundze teica tik mīlīgi kā kaķene, kas tūlīt izlaidīs nagus, — kad es ieraudzīju pie jums Malikorna kungu, viņš atveda jums patentu?
— Tieši tā, jūs uzminējāt.
— Tad jau tur nebija nekā slikta.
— Es arī tā domāju.
— Un es veltīgi jums pārmetu.
— Pilnīgi veltīgi, bet es tā esmu pieradusi pie jūsu pārmetumiem, ka piedodu jums.
— Tādā gadījumā iesim, Luīze, mums atliek vienīgi aiziet. Kas ir ar tevi?
— Ko jūs teicāt? — saraudamās pārvaicāja Luīze de Lavaljēra.
— Es skatos, ka tu neesi klausījusies?
— Nē, es aizdomājos.
— Par ko?
— Par ļoti daudzām lietām.
— Luīze, tu taču nedusmojies uz mani? — Montalē vaicāja, spiezdama draudzenes rokas.
— Par ko lai es uz tevi dusmotos, mana dārgā Ora? — jaunā meitene atbildēja savā maigajā, melodiskajā balsī.
— Ja arī viņa dusmotos uz jums, — de Sanremī kundze piezīmēja, — nabadzītei būtu tiesības to darīt.
— Par ko tad?
— Man šķiet, ka viņa ir no tikpat labas ģimenes un tikpat skaista kā jūs.
— Māmiņ! — Luīze iekliedzās.
— Simtreiz skaistāka par mani, — jā! No labākas ģimenes — tas nu gan ne. Tomēr es nesaprotu, kāpēc Luīzei tādēļ būtu uz mani jādusmojas?
— Vai jūs domājat, ka viņai ļoti patīk palikt te Bluā kā apraktai, ja jūs spīdēsiet Parīzē?
— Kundze, es taču netraucēju Luīzei doties uz Parīzi. Gluži otrādi, es būtu laimīga, ja viņa pārceltos uz dzīvi tur.
— Man liekas, ka Malikorna kungs, kurš ir tik visspēcīgs galmā…
— Ak, kundze, — Malikorns iebilda, — šajā pasaulē katrs rūpējas par sevi.
— Malikorn! — Montalē viņu apklusināja. Pieliekdamās tuvāk jauneklim, viņa piebilda: — Pakavējiet Sanremī kundzei laiku; man vienalga, vai jūs strīdaties ar viņu, vai līgstat mieru, bet tikai parunājiet ar viņu. Man jāaprunājas ar Luīzi.
Malikorns saņēma vieglu rokas spiedienu, kā atalgojumu par savu paklausību.
Viņš negribīgi tuvojās de Sanremī kundzei; pa to laiku Ora apskāva draudzeni un vaicāja viņai:
— Kas tev kaiš? Varbūt tu patiešām mani vairs nemīlēsi, tāpēc ka es spīdēšu galmā, kā saka tava māte?
— O nē, nepavisam, — Luīze atbildēja, tikko valdīdama asaras, — es ļoti priecājos par tevi.
— Priecājies? Man gan izskatās, ka tu grasies raudāt?
— Vai tad raud tikai aiz skaudības?
— A, saprotu! Es braucu uz Parīzi, un šis vārds tev atgādina par kādu cilvēku!..
— Ora!
— Kurš kādreiz dzīvoja Bluā, bet tagad Parīzē.
— Es patiešām nezinu, kas man kaiš, bet man trūkst elpas.
— Tad raudi, ja nevari smaidīt…
Luīze pacēla savu lēnprātīgo sejiņu, pa kuru ritēja lielas asaras kā briljanti.
— Atzīsties, — Montalē skubināja.
— Par ko tad?
— Pasaki, kāpēc tu raudi? Bez iemesla neviens neraud. Es esmu tava draudzene un izdarīšu visu, ko tu gribēsi. Vari ticēt — Malikornam ir lielāka ietekme nekā domā! Saki, vai tu gribi doties uz Parīzi?
— Ak! — Luīze nopūtās.
— Tu gribi nokļūt Parīzē?
— Palikt vienai te, šai vecajā pilī, kad es esmu tā pieradusi dzirdēt tavas dziesmas, satvert tavu roku, skraidīt kopā ar tevi pa parku! Es tā ilgošos pēc tevis, ka drīz nomiršu!
— Tu gribi nokļūt Parīzē?
Luīze nopūtās.
— Tu neatbildi?
— Kādu atbildi tu gribi?
— Jā vai nē; man šķiet, ka nav grūti atbildēt.
— Tu nu gan esi laimīga, Montalē!
— Tātad tu gribētu būt manā vietā?
Luīze klusēja.
— Spītniece! — Ora noteica. — Vai tad drīkst būt noslēpumi no draudzenes? Atzīsties, ka tu vai mirsti, kā vēlies braukt uz Parīzi un ieraudzīt Raulu.
— To es nevaru teikt.
— Labi, Luīze. Tu redzi patentu?
— Skaidrs, ka redzu.
— Nu tad es dabūšu tev tādu pašu.
— Ar kā palīdzību?
— Ar Malikorna.
— Ora, vai tu runā taisnību? Vai tas ir iespējams?
— Ja Malikorns izgādāja man patentu, lai viņš izdara to pašu arī priekš tevis.
Izdzirdējis savu vārdu, Malikorns izmantoja to, lai pabeigtu sarunu ar de Sanremī kundzi. Viņš apgriezās.
— Ko vēlaties?
— Panāeiet šurp, Malikorna kungs, — ar pavēlošu žestu Ora aicināja.
Malikorns paklausīja.
— Vajadzīgs vēl viens patents, — Montalē teica.
— Ko?
— Vēl viens tieši tāds pats patents. Vai viss skaidrs? Man to noteikti vajag!
— Oho! Vajag?
— Tas nav iespējams, vai ne, Malikorna kungs? — Luīze bikli ievaicājās.
— Hm! Ja tas ir domāts jums…
— Jā, man, Malikorna kungs, man…
— Un ja Montalē jaunkundze arī lūdz…
— Nevis lūdz, bet prasa.
— Tad būs jāpaklausa.
— Un jūs dabūsiet patentu viņai?
— Pacentīšos.
— Neizvairieties no atbildes. Luīze de Lavaljēra vēl šonedēļ būs princeses Hcnrietes galma dāma.
— Jūs pārāk steidzaties!
— Šonedēļ, vai arī…
— Vai arī?
— Jūs saņemsiet atpakaļ manu patentu, Malikorna kungs. Es negribu šķirties no draudzenes…
— Dārgā Montalē!
— Labi. Lai jūsu patents paliek pie jums. De Lavaljēras jaunkundze būs galma dāma.
— Patiešām?
— Jā, jā.
— Tad es varu cerēt, ka tikšu uz Parīzi?
— Varat būt pārliecināta.
— Ak, Malikorna kungs, cik es jums esmu pateicīga! — salikusi rokas, iesaucā Luīze un sāka lēkāt no prieka.
— Liekule! — Montalē pārmeta. — Tagad saki man vēl, ka tu nemīli Raulu!
Luīze nosarka kā maijrozīte. Neko neatbildējusi, viņa tikai piegāja pie mātes un apkampa viņu.
— Malikorna kungs ir pārģērbies princis, — vecā dāma piebilda. — Viņam ir neierobežota vara.
— Jūs arī gribat būt galma dāma? — Malikorns noprasīja de Sanremī kundzei. — Laikam man vajadzēs jums visām izgādāt norīkojumus.
To pateicis, viņš izgāja, atstādams nabaga de Sanremī kundzi galīgi samulsušu.
— Nu, — viņš nočukstēja, kāpdams lejup pa trepēm, — tas man maksās vēl vienu tūkstoti livru. Ko lai dara! Mans draugs Manikans neko nedara par velti!