Abu šo jauno darbojošos personu parādīšanās prasa, lai tiem pievērstu uzmanību gan stāstītājs, gan lasītājs.
Tātad mēs varam pavēstīt šādus tādus sīkumus par Malikornu un Manikanu.
Kā zināms, Malikorns devās uz Orleānu, lai sagādātu de Montalē jaunkundzei patentu, kurš sacēla tādu nemieru Bluā pilī.
Orleānā tai laikā dzīvoja Manikans. Tas bija savdabīgs cilvēks, bet ļoti gudrs. Viņš vienmēr bija naudas trūkumā, kaut arī grāba to no de Giša maka, kurš tai laikā skaitījās viens no biezākajiem.
Jāatklāj, ka nabaga muižnieka, Gramonu vasaļa dēls Manikans bija grāfa de Giša bērnības rotaļu biedrs.
Jau kopš bērnības nepavisam ne bērnišķīga aprēķina dēļ viņš uzņēmās vainu par grāfa de Giša nedarbiem. Kad viņa dižciltīgajam draugam gadījās nočiept augļus, kas bija domāti maršala laulātajai draudzenei, vai saplēst spoguli, vai izdurt acis sunim — Manikans katrreiz uzņēmās vainu un saņēma sodu, kas nebija mazāk bargs tādēļ, ka cieta nevainīgais.
Šī uzupurēšanās viņam atmaksājās. Viņš neģērbās pieticīgi, atbilstoši tēva līdzekļiem, bet vienmēr lepojās ar tik bagātu apģērbu it kā būtu augstmanis, kam ir piecdesmit tūkstoši livru gada ienākums.
Nevarētu apgalvot, ka viņš pēc rakstura būtu nelietīgs vai sīkumainu prātu; viņš bija filozofs, viņa dabai piemita vienaldzība un tieksme uz sapņošanu, kas iznīcināja jebkuru godkāri. Viņa vienīgā godkārības izpausme bija vēlme šķiest naudu. Šai ziņā mūsu lāga Manikans neatzina ierobežojumus.
Regulāri trīs vai četras reizes gadā viņš iztukšoja grāfa de Giša naudas maku, un, kad tajā vairs nekā nebija un grāfs paziņoja, ka jāpaiet vismaz divām nedēļām, kamēr viņa kabatas atkal piepildīs devīgie vecāki, tad Manikans zaudēja visu enerģiju, likās gultā un vairs necēlās augšā, neēda un pārdeva savus lieliskos apģērbus, teikdams, ka, ja viņš guļ, tie viņam nav vajadzīgi.
Pa šo fiziskā un garīgā atslābuma laiku grāfa de Giša maks atkal piepildījās, un daļa no tā satura pārceļoja Manikana kabatā, kurš atkal sapirka sev jaunus tērpus un atsāka agrāko dzīvi.
Šī viņa mānija pārdot pilnīgi jaunus apģērbus par ceturtdaļcenu padarīja viņu pazīstamu Orleānā, uz kurieni viņš nezin kāpēc devās pavadīt šos nožēlas laikus.
Provinces uzdzīvotāji un švīti, kas dzīvoja ar sešsimt livriem gadā, savā starpā sadalīja viņa greznuma atliekas. Starp šo lepno apģērbu tīkotājiem bija ari mūsu draugs Malikorns, pilsētas vecākā dēls, no kura tēva princis Kondē, kas, kā jau visi Kondē, pastāvīgi bija naudas trūkumā, aizņēmās naudu par lieliem procentiem.
Malikorns izmantoja tēva kasi.
Citiem vārdiem sakot, tajos ne visai stingrās morāles laikos jaunais cilvēks ari aizdeva naudu un tā ieguva sev tūkstoš astoņsimt livru gada ienākuma vēl papildus tiem sešsimt, ko viņam sniedza tēva devīgums.
Tā Malikorns bija pirmais starp Orleānas švītiem: viņš varēja tērēt gadā divtūkstoš četrsimt livru.
Pretēji Manikanam Malikorns bija ārkārtīgi godkārīgs; aiz godkāres viņš mīlēja, aiz godkāres mētājās ar naudu un bija gatavs izputēt.
Malikorns bija nolēmis par katru cenu iegūt augstāku stāvokli; tādēļ viņš apgādāja sev iemīļoto un draugu.
Malikorna iemīļotā, Montalē, nepadevās viņa kaislei; bet viņa bija dižciltīga, un Malikorns samierinājās ar to.
Montalē viņam izmaksāja tūkstoš livru gadā — tie aizgāja par lentām, cimdiem, saldumiem.
Manikans prasīja izdevumus no tūkstoš divsimt līdz pusotram tūkstotim, ko Malikorns aizdeva, zinādams, ka tie netiks atdoti.
Tā Malikornam pašam nepalika nekas. Starp citu, nē, mēs aizmirsām, ka viņa rīcībā bija tēva kase.
Jaunais cilvēks izmantoja kādu līdzekli, ko turēja dziļā noslēpumā. Viņš bija aizņēmies no pilsētas vecākā kases apmēram piecpadsmit tūkstošus livru, apņemdamies pie pirmās izdevības atlikt atpakaļ. Tādu izdevību varēja dot laba vieta Orleānas hercoga galmā, kad uz viņa kāzām sāks komplektēt galminiekus.
Šis laiks arī pienāca: sāka vākt galminiekus. Laba vieta karaļa ģimenes pārstāvja galmā, sevišķi vēl, ja tā iegūta ar tādas personas kā grāfs de Gišs rekomendāciju, varēja dot vismaz divpadsmit tūkstošus livru gadā, bet, pateicoties Malikorna prasmei palielināt savus ienākumus, divpadsmit tūkstoši viegli varēja pāraugt par divdesmit.
Saņēmis šo vietu, Malikorns gribēja apprecēt Montalē: dižciltīgas izcelsmes sieva, pie tam ar pieklājīgu pūru, nodrošinās viņa tālāko augšupeju.
Tomēr, lai Montalē rastos pūrs, vajadzēja, lai Ora arī saņemtu vietu pie kādas dižciltīgas princeses, kas būtu tikpat devīga, cik atraitnēs palikusī hercogiene skopa. Tas bija vajadzīgs, jo Ora nemantoja lielu īpašumu, kaut arī bija vienīgā meita.
Malikorns nevēlējās, lai sieva dzīvo vienā vietā, bet vīrs citā, jo tāda situācija solīja lielas neērtības, ja ņem vērā nākamo laulāto raksturus. Tādēļ viņš nolēma visu apvienot karaļa brāļa Orleānas hercoga namā. Montalē būs princeses galma dāma; Malikorns kalpos pie hercoga.
Kā redzam, plāns bija labi izdomāts un veiksmīgi izpildīts.
Malikorns palūdza Manikanu ar Giša starpniecību sagādāt galma dāmas patentu.
Grāfs de Gišs griezās pie hercoga, kurš nesvārstīdamies parakstīja patentu.
Malikorna tālākais plāns bija tāds: princeses Henrietes galmā viņam būs jauna, skaista, gudra, veikla un, galvenokārt, uzticama sieva, ar kuras palīdzību viņš varēs uzzināt visus princeses noslēpumus, bet viņš pats un Manikans atklās vīra noslēpumus.
Tā viņš ātri vien sasniegs spīdošu stāvokli.
Protams, šī plāna īstenošana atdūrās pret daudziem šķēršļiem, un pats galvenais no tiem bija Montalē.
Viņa bija kaprīza, šaudīga, vieglprātīga, pārdroša, stingra un ar asiem nadziņiem, tāpēc gadījās, ka viens viņas smalko pirkstiņu pieskāriens vai smaidošo lūpu dvesma izjauca celtni, ko Malikorns pacietīgi bija būvējis veselu mēnesi.
Ja nebūtu mīlestības, Malikorns būtu laimīgs; bet viņš, pašam negribot, mīlēja, kaut arī rūpīgi to slēpa, jo bija pārliecināts, ka, pamanot mazāko piekāpšanos, viņa nepastāvīgā un draiskulīgā iemīļotā izsmies viņu un pazemos.
Viņš aizvainoja savu iemīļoto ar nevērību. Kad viņa, vēlēdamās viņu pārbaudīt, atsaucās viņa kaislei, viņš kvēloja vēlmēs, bet izlikās ledaini auksts, jo bija pārliecināts, ka, tikko viņš apskaus viņu, meitene aizbēgs un pasmiesies par viņu.
Savukārt Montalē iedomājās, ka nemīl Malikornu, bet patiesībā mīlēja gan.
Malikorns tik bieži viņai atkārtoja par savu vienaldzību, ka brīžiem viņa tai sāka ticēt, un tad viņai šķita, ka ienīst jaunekli.
Vairāk par visu Malikorns iekaroja Oru de Montalē, ar to, ka vienmēr pārzināja svarīgākos galma un pilsētas notikumus, līdz ar viņu Bluā ieradās jaunākā mode, smaržas un noslēpumi.
Viņš iekaroja Montalē, jo nekad nelūdza viņai tikšanos, gluži otrādi, lika sevi lūgties, lai saņemtu labvēlības pierādījumus, pēc kuriem kaislīgi alka.
Montalē arī neskopojās ar stāstiem. No viņas Malikorns uzzināja visu, kas notika hercogienes namā, un savukārt prata tā pastāstīt Manikanam, ka klausoties varēja nobeigties no smiekliem. Manikans tos izstāstīja tālāk de Gišam, bet tas hercogam Filipam.
Tāds bija sīko interešu un intrigu tīkls, kas savienoja Bluā ar Orleānu un Orleānu ar Parīzi; tam bija lemts aizvest nabaga Luīzi de Lavaljēru uz Parīzi, kur viņas ierašanās radīja tik lielas pārmaiņas; priecīgi aiziedama zern rokas ar māti, viņa pat nenojauta, kāds neparasts liktenis viņu sagaida.
Vecais Malikorns — mēs domājam Orleānas pilsētas vecāko — tagadnē orientējās labāk kā citi nākotnē. Savās pelēkajās, pēc Ludviķa XIII laika modes šūtajās drēbēs un audekla kurpēs ar lieliem pušķiem viņš pastaigājās katru dienu pēc pusdienām no trijiem līdz pieciem pa Svētās Katrīnas laukumu, un viņam pat prātā nenāca, ka viņš maksā par smiekliem, slepenajiem čukstiem un skūpstiem, lentēm un lielajiem plāniem, kas aptvēra četrdesmit ljē no Bluā pils līdz Palērojālai.