Kā jau teicām, Malikarns devās uz Orleānu pie sava drauga Mani- kana, kas atkal uz laiku bija pametis augstāko sabiedrību. Tas patlaban grasījās pārdot pēdējo pieklājīgo apģērba gabalu, kas viņam bija palicis.
Divas nedēļas pirms tam Manikans bija saņēmis no grāfa de Giša simt pistoļu, kas viņam bija nepieciešami ceļam, tas ir, lai aizbrauktu uz Havru sagaidīt princesi.
Pirms trim dienām viņš izvilka no Malikorna piecdesmit pistolus kā atalgojumu par Montalē patentu.
Visu šo naudu viņš bija iztērējis, un nebija paredzami nekādi citi ienākumi.
Viņam atlika vienīgi pārdot savu brīnišķīgo tērpu no vilnas un atlasa, kas bija izšūts ar zeltu un rotāts ar zeltītām tresēm. To apbrīnoja viss galms. Lai to pārdotu, Manikanam nācās likties gultā.
Būdams spiests vismaz nedēļu iztikt bez dejām un rotaļām, Manikans bija diezgan sašļucis. Kad pie viņa ieradās Malikorns, viņš patlaban gaidīja augļotāju.
Manikanam izlauzās izmisuma pilns izsauciens.
— Kā, — viņš izdvesa neaprakstāmā balsī, — tas atkal esat jūs, mīļais draugs?
— O, jūs esat ļoti laipns, — Malikorns atbildēja.
— Ziniet, es gaidīju naudu, bet ieradāties jūs.
— Bet ja nu es atnesu jums naudu?
— Tad tā ir cita lieta. Laipni lūdzu, dārgais draugs.
Viņš pastiepa roku, tikai ne Malikornam, bet gan lai satvertu viņa maku.
Malikorns izlikās, ka nav to sapratis, un pasniedza viņam roku.
— Bet nauda? — Manikans noprasīja.
— Vispirms, dārgais draugs, jums tā jānopelna.
— Kā?
— Jāpieceļas no gultas un tūlīt jāiet pie grāfa de Giša.
— Celties augšā? — Manikans pārvaicāja, laiski staipīdamies. — Nu,
nē!
— Tātad jūs esat pārdevis visas savas drēbes?
— Man palicis viens kamzolis, pats krāšņākais, bel es gaidu pircēju.
— Un bikses?
— Tās ir jūsu priekšā uz krēsla.
— Nu ja jums ir palikušas bikses un kamzolis, tad velciet tos mugurā, lieciet, lai apsedlo zirgu, un dodieties ceļā.
— Nenāk ne prātā.
— Kāpēc?
— Vai tad jūs nezināt, ka grāfs de Gišs ir Etampā?
— Nē, es domāju, ka viņš ir Parīzē; tad jau trīsdesmit ljē vietā jums būs jāveic tikai četrpadsmit.
— Jūs esat nepārspējams! Ja šais drēbēs es nojāšu četrpadsmit ljē, tās vairs nevarēs vilkt, un trīsdesmit pistoļu vietā man nāksies tās atdot par piecpadsmit.
— Pārdodiet par kādu cenu gribat, bet man vajadzīgs vēl viens patents uz galma dāmas vietu.
— Kam? Vai tad Montalē ir dubultniece?
— Jūs nu gan esat viltīgs! Tas esat jūs, kas izputina dubultīpašumus: manu un grāfa de Giša.
— Pareizāk gan, grāfa de Giša un jūsu.
— Tas tiesa — tā ir pēc kārtas un pēc goda; atgriezīsimies tomēr pie patenta.
— Mans draugs, princesei būs tikai divpadsmit galma dāmas. Es ieguvu jums to, pēc kā kandidēja ap tūkstoš divsimt meiču, un man nācās pielietot visu savu diplomātiju…
— Es zinu, jūs rīkojāties varonīgi, mīļais draugs.
— Vai jūs maz zināt, cik daudz tas prasīja rūpju? — Manikans noprasīja.
— O, man par to varat nestāstīt! Kad es beidzot būšu karalis, apsolu…
— Jūs sauksieties Malikorns Pirmais?
— Nē, es apsolu jūs iecelt par savu finansu superintendantu, bet ne jau par to mēs pašlaik runājam.
— Diemžēl.
— Man vajadzīga otra galma dāmas vieta.
— Pat ja jūs, mans draugs apsolītu man debesis, es nekustētos ne no vietas.
Malikorna kabatā iešķindējās nauda.
— Te man ir divdesmit pistoļu, — Malikorns ieminējās.
— Ko jūs gribat ar tiem darīt?
— /\k, — Malikorns atteica, nedaudz sapīcis, — varbūt es vēlos tos pievienot tiem piecsimt, kurus jūs man jau esat parādā.
— Jums taisnība, — Manikans piekrita un atkal pastiepa roku, — ja jau tā, es varu tos paņemt. Dodiet šurp!
— Pagaidiet taču. Ir par maz tikai pastiept roku. Sakiet, vai par divdesmit pistoliem es saņemšu no jums patentu?
— Protams. Šodien pat.
— O, saudzējiet sevi, Manikana kungs, jūs uzņematies pārāk daudz. Es nemaz neprasu no jums tādu upuri. Vienā dienā trīsdesmit ljē — tas ir par traku: jūs būsiet pagalam.
— Man nav nekā neiespējama, ja jāizpalīdz draugam. Cik ljē ir līdz Etampai?
— Četrpadsmit.
— Es jums piedāvāju derības uz divdesmit pistoliem.
— Kādas?
— Jūs sakāt, ka līdz Etampai ir četrpadsmit ljē, tātad turp un atpakaļ divdesmit astoņi?
— Bez šaubām.
— Rēķināsim šiem divdesmit astoņiem ljē četrpadsmit stundas, stundu, lai tiktos ar grāfu un vēl stundu, lai viņš uzrakstītu princim. Kopā iznāk sešpadsmit stundas.
— Jūs rēķināt kā Kolbērs.
— Tagad ir pusdienlaiks.
— Pusviens.
— Oho, jums ir labs pulkstenis.
— Ko jūs gribējāt teikt? — Malikorns jautāja, iebāzdams pulksteni kabatā.
— Ak, jā. Es piedāvāju jums saderēt uz divdesmit pistoliem, ka jūs saņemsiet grāfa de Giša vēstuli pēc astoņām stundām.
— Jums laikam ir spārnots zirgs?
— Tā ir mana darīšana. Gribat saderēt?
— Es saņemšu grāfa vēstuli pēc astoņām stundām?
— Jā.
— Ar viņa personīgo parakstu?
— Jā.
— Labi, es deru, — Malikorns ieinteresēts piekrita, gribēdams redzēt, kā drēbju pārdevējs izklās no situācijas.
— Iedodiet man papīru, tinti un spalvu.
— Te būs.
Manikans nopūzdamies paslējās un, atbalstījies uz kreisās rokas, rūpīgi uzrakstīja:
„Kvīts par Orleānas hercogienes galma dāmas vietu, kuru grāfs de Gišs pacentīsies nekavējoties nokārtot. De Manikans."
Pabeidzis šo grūto darbu, Manikans atkal izstiepās gultā.
— Nu, — Malikorns noprasīja, — ko tas nozīmē?
— To, ka es esmu uzvarējis derības, ja jums steidzami vajadzīga de Giša vēstule princim.
— Kā tā?
— Man šķiet viss skaidrs: jūs ņemat šo papīru un dodaties ceļā manā vietā.
— Tā.
— Jūs liekat zirgam auļot, un pēc sešām stundām jūs esat Etampā. Pēc septiņām saņemat grāfa vēstuli, un es vinnēju derības, nepiecelda- mies no gultas, un tas ir izdevīgi gan man, gan jums.
— Manikan, jūs esat dižs cilvēks.
— Es to zinu.
— Tātad es dodos uz Etampu un iedodu šo zīmīti grāfam de Gišam.
— Viņš jums iedod tādu pašu princim, un jūs ar to jājat uz Parīzi.
— Vai princis piekritīs?
— Nekavējoties.
— Tātad jūs no grāfa de Giša dabūjat visu, ko vien vēlaties, mans dārgais Manikan?
— Visu, izņemot naudu.
— Hm, tas ir nepatīkams izņēmums! Bet ja nu naudas vietā jūs viņam palūgtu…
— Ko?
— Ja kāds no jūsu draugiem palūgtu pakalpojumu?
— Es to nedarītu, vai arī vismaz noprasītu, ko es par to saņemšu.
— Lieliski. Šis draugs runā ar jums.
— Jūs, Malikorn? Tātad jūs esat ļoti bagāts?
— Man vēl ir piecdesmit pistoļu.
— Tieši tā summa, kas man vajadzīga. Kur ir šī nauda?
— Te, — Malikorns atteica un uzsita sev pa kabatu.
— Tad sakiet, ko jūs vēlaties, mans mīļais.
Malikorns atkal paņēma tinti, spalvu un papīru un iedeva Manikanam.
— Rakstiet, — viņš teica.
— Diktējiet.
— „Kvits uzrādītājs var saņemt personīgi Orleānas hercoga amatu galmā…"
— O, — Manikans noteica, paceldams spalvu. — Amats hercoga galmā par piecdesmit pistoliem?
— Mans dārgais, jūs pārklausījāties: es teicu piecsimt…
— Un šie piecsimt?..
— Ir šeit.
Manikans ar acīm vai aprija monētu kaudzīti, bet šoreiz Malikorns to turēja tālu.
— Nu, ko jūs teiksiet? Piecsimt pistoļu!
— Es teikšu, ka tas ir par velti, — Manikans piebilda, ķerdamies pie spalvas. - Jūsu vainas dēļ drīz mana ietekme beigsies. Diktējiet tālāk.
Malikorns turpināja:
— „…amatu, ko mans draugs grāfs de Gišs sagādās manam draugam Malikornam."
— Gatavs, — Manikans teica.
— Atvainojiet, bet jūs aizmirsāt parakstīties.
— Jā, taisnība. Dodiet piecsimt pistolus.
— Te būs divsimt piecdesmit.
— Bet atlikušie divsimt piecdesmit?
— Kad es saņemšu vietu. Manikans saviebās.
— Tādā gadījumā atdodiet man rekomendācijas vēstuli.
— Kāpēc?
— Es gribu pierakstīt vēl vienu vārdu: „steidzami". Malikorns atdeva vēstuli. Manikans pierakstīja.
— Labi, — Malikorns teica un atkal paņēma papīru. Manikans sāka pārskaitīt zeltu.
— Te trūkst divdesmit pistoļu, — viņš teica.
— Kā?
— Divdesmit pistoļu, ko es no jums vinnēju.
— Kad?
— Tad, kad mēs saderējām, ka pēc astoņām stundām jūs saņemsiet vēstuli no grāfa de Giša.
— Pareizi gan.
Malikorns pielika vēl klāt divdesmit pistolus. Manikans pagrāba saujā zeltu un izkaisīja to pa gultu.
— Tā nu ir otra vieta, — Malikorns nočukstēja, pūlēdamies nosusināt tinti. — Pirmajā brīdī liekas, ka tā mafi maksāja dārgāk nekā pirmā, bet…
Viņš nepabeidza teikumu, paņēma spalvu un uzrakstīja Montalē:
„Lūdzu pasakiet savai draudzenei, ka viņa drīz saņems patentu. Es dodos pēc paraksta. Aiz mīlas pret jums es nojāšu astoņdesmit sešus ljē."
Pēc tam viņš ar sarkastisku smaidu pabeidza savas pārdomas: „Pir- majā brīdī liekas, ka šī vieta man izmaksāja dārgāk,, bet… es domāju, ka labums būs proporcionāls izdevumiem. De Lavaljēras jaunkundze man dos vairāk labuma nekā Montalē, vai…vai es neesmu Malikorns!"
— Uz redzēšanos, Manikan.
Viņš aizgāja.