Ieradies Etampā, Malikorns uzzināja, ka grāfs devies uz Parīzi.
Malikorns pāris stundas atpūtās, tad turpināja savu ceļu.
Parīzi viņš sasniedza naktī un devās uz mazo viesnīcu, kur mēdza apmesties, kad apmeklēja galvaspilsētu. Nākošajā rītā viņš jau bija maršala Gramona namā.
.Grāfs posās ceļā. De Gišs vēlējās tikai atvadīties no prinča pirms došanās uz Havru, kur visa franču bruņniecība gatavojās sagaidīt princesi.
Malikorns minēja Manikana vārdu un lika tūlīt pieņemts.
Grāfs de Gišs bija pagalmā un apskatīja ekipāžas, ko viņam rādīja zirgupuiši un staļļmeistari.
— Manikans! — viņš iesaucās. — Lai viņš nāk ātrāk! Viņš paspēra dažus soļus uz vārtu pusi.
Malikorns ieslīdēja pa pusatvērtajiem vārtiem un paskatījās uz de Gi- šu. Grāfs pārsteigts ieraudzīja sava drauga vietā kādu nepazīstamo.
— Atvainojiet, grāfa kungs, — Malikorns teica, — radusies kļūda: jums pieteica Manikanu, bet es tikai nāku no viņa.
— A, — de Gišs vīlies novilka. — Ko jūs man atvedāt?
— Vēstuli, grāfa kungs.
Malikorns pasniedza pirmo zīmīti, uzmanīgi vērodams de Giša sejas izteiksmi.
Tas izlasīja un iesmējās.
— Atkal galma dāma! — viņš noteica. — Tas dīvainis Manikans gādā par visām Francijas galma dāmām.
Malikorns palocījās.
— Kāpēc viņš pats neieradās?
— Viņš guļ gultā.
— Tātad viņš palicis bez naudas? — de Gišs paraustīja plecus. — Ko gan viņš dara ar naudu?
Malikorna žesti pauda, ka viņš par to nezina vairāk kā grāfs.
— Tātad viņš nebūs Havrā? Malikorns atkārtoja savu žestu.
— Neiespējami. Tur būs visi.
— Es ceru, grāfa kungs, ka viņš nepalaidīs garām tādu notikumu.
— Viņam jau vajadzēja būt Parīzē.
— Lai atgūtu zaudēto laiku, viņš var braukt taisni.
— Kur viņš ir?
— Orleānā.
— Man Šķiet, — de Gišs palocīdamies teica, — jums piemīt gaumes izjūta.
Malikornam mugurā bija Manikana drēbes. Viņš savukārt viegli paklanījās.
— Kungs, jūs man parādāt lielu godu.
— Ar ko man ir prieks runāt?
— Mani sauc Malikorns, kungs.
— Kā jums, de Malikorna kungs, patīk šīs pistoļu makstis?
Malikorns nebija muļķis un saprata, ka „de" uzvārda priekšā nostādīja viņu uz vienas pakāpes ar sarunu biedru.
Viņš paskatījās uz makstīm kā lietpratējs un bez svārstišanās atbildēja:
— Mazliet par smagām, grāf.
— Redziet nu, — de Gišs vērsās pie seglinieka, — šis kungs ir cilvēks ar gaumi, un viņš atzīst, ka tās ir smagas. Ko es jums nupat teicu?
Sedlinieks sāka taisnoties.
— Ko jūs teiksiet par to zirgu? — de Gišs apvaicājās. — Tas ari ir mans jaunais pirkums.
— Pēc skata nevainojams, grāfa kungs. Tomēr, lai izteiktu vērtējumu, viņš jāizmēģina.
— Nu tad kāpiet seglos, de Malikorna kungs, un nojājiet divus trīs apļus.
Malikorns paņēma pavadu, pieķērās ar kreiso roku krēpēs, ielika kāju kāpslī un iesēdās seglos.
Pirmo reizi viņš apjāja apkārt pagalmam soļos. Pēc tam rikšos. Trešo reizi viņš palaida zirgu galopā.
Beidzot Malikorns apstādināja zirgu blakus grāfam, nolēca zemē un pameta pavadu zirgupuisim.
— Nu, kā? — grāfs jautāja. — Ko jūs teiksiet, de Malikorna kungs?
— Grāf, — Malikorns atbildēja, — tas ir Meklenburgas šķirnes zirgs. Kad sktljos, vai labi ielikti laužņi, es ievēroju, ka viņam ir septiņi gadi. Tādā vecumā zirgu jāsāk gatavot karam. Viegli klausa pavadai. Tā jau runā, ka zirgs ar plakanu galvu labi pakļaujas. Skausts diezgan zems. Krusti liek šaubīties, vai tas ir tīras vācu šķirnes zirgs. Tam jābūt angļu asiņu piejaukumam. Locītavas taisnas, bet, rikšos ejot, viņš met kājas. Pievērsiet uzmanību apkalumam — tas ir par mīkstu pie kāju maiņas. Vispār zirgs ir viegli vadāms.
— Tas ir labs spriedums, de Malikorna kungs, — grāfs atzina. — Jūs esat lietpratējs.
Pēc tam viņš pagriezās pret Malikornu un piebilda:
— Jums ir lielisks kamzolis. Tas, droši vien, nav šūts provincē? Tik gaumīgi Tūrā vai Orleānā nešuj.
— Nē, grāfa kungs, tas patiešām ir no Parīzes.
— Jā, es jau domāju. Atgriezīsimies tomēr pie lietas. Tātad Manikans vēlas vēl vienu galma dāmas vietu?
— Jūs jau izlasījāt, ko viņš raksta, grāfa kungs.
— Kas ir pirmā?
Malikorns juta, ka nosarkst.
— Apburoša meitene, grāf, — viņš ātri atbildēja, — Ora de Montalē.
— Ā! Jūs viņu pazīstat?
— Jā, viņa ir mana līgava… gandrīz…
— Tad tā ir cita lieta… Apsveicu, — de Gišs sacīja.
Uz mēles viņam jau bija joks galma gaumē, bet vārds Jīgava" atgādināja par cieņu pret sievietēm.
— Bet kam tad domāts otrs patents? — de Gišs prasīja. — Ne jau Manikana līgava? Man to nabadzīti būtu ļoti žēl. Viņai būs slikts vīrs.
— Nē, grāf… Otrs patents ir de Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundzei.
— Es viņu nepazīstu.
— Grāfa kungs, viņu maz pazīst galmā, — Malikorns smaidīdams atteica.
— Labi, es parunāšu ar princi. Vai viņa ir muižniece?
— Jā, un pie tam no ļoti dižciltīgas ģimenes, hercogienes galma dāma.
— Lieliski. Vai jūs nevēlaties kopā ar mani doties pie hercoga?
— Ja jūs man parādīsiet tādu godu, tad labprāt.
De Gišs saburzīja Manikana vēstuli un iebāza kabatā.
— Grāf, — Malikorns bikli aizrādīja, — man liekas, jūs neizlasījāt
visu.
— Vai tad ne?
— Jā, aploksnē bija divas vēstules.
Grāfs vēlreiz paskatījās aploksnē.
— A, jums taisnība, — viņš noteica.
Viņš atlocīja otru zīmīti.
— Tā jau es domāju! Vēl viens lūgums par vietu Orleānas hercoga galmā. Ak, Manikans cērt pār svītu! Tas nelietis laikam tirgojas ar amatiem?
— Nē, grāfa kungs, viņš to grib dāvināt.
— Kam?
— Man, grāf.
— Kāpēc jūs man to neteicāt uzreiz, de Movezkorna kungs?
— Malikorns.
— Piedodiet, latīņu valoda mani vienmēr iegāž: šoreiz tā bija etimoloģija. Kāpēc gan muižniekiem liek mācīties latiņu valodu! Mala-mauvaise-* slikta. Malikorns un Movezkorns iznāk viens un tas pats. Atvainojiet mani, de Malikorna kungs.
— Jūsu labsirdība mani aizkustina, kungs, bet arī dod iespēju atklāt kādu apstākli.
— Kādu tad?
— Es neesmu muižnieks. Man ir sirds un mazliet prāta, bet mans vārds ir Malikorns, bez daļiņas „de".
— O, — de Gišs iesaucās, vērodams sava sarunu biedra viltīgo seju, — jūs patiešām esat jauks cilvēks. Man patīk jūsu seja, Malikorna kungs, un, droši vien, jums ir bezgala daudz labu īpašību, ja jau šis egoists Manikans jūs iemīlējis. Atzīstieties: vai jūs neesat svētais, kas nolaidies uz zemes?
— Kāpēc?
— Velns parāvis! Tādēļ, ka Manikans jums kaut ko dāvina. Jūs taču teicāt, ka viņš grib izgādāt jums vietu prinča galmā kā dāvanu?
— Atvainojiet, grāfa kungs, ja es dabūšu šo vietu, tad to man sagādās nevis Manikans, bet jūs.
— Un varbūt, ka viņš rūpējas par jums ne gluži nesavtīgi?
— Grāfa kungs…
— Pagaidiet, Orleānā dzīvo kāds Malikorns — nu, jā, protams, tas, kurš aizdod naudu princim Kondē.
— Cik man zināms, tas ir mans tēvs.
— Ahā! Princim — tēvs, bet negausīgajam de Manikanam — dēls. Piesargieties, kungs, es viņu pazīstu: viņš no jums atstās tikai kauliņus.
— Es aizdodu bez procentiem, grāfa kungs, — Malikorns smaidīdams teica.
Vārdu spele: mālus (lat.)-slikts, mauvaise (franc.)-slikts, nelāgs.
— Es jau sacīju, ka jūs esat svētais vai kaut kas tamlīdzīgs, Malikorna kungs. Jūs dabūsiet vietu, vai arī es neesmu de Gišs!
— Grāfa kungs, es nezinu, kā lai jums pateicos! — Malikorns sajūsmā iesaucās.
— Dosimies pie prinča, dārgais Malikorna kungs.
De Gišs noteiktā solī devās uz vārtiem, pamādams, lai Malikorns viņam seko.
Pie pašiem vārtiem viņi sastapās ar kādu jaunu cilvēku.
Tas bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs muižnieks, bālu seju plānām lūpām, mirdzošām acīm un tumšiem matiem un uzacīm.
— Ā, sveicināti, — viņš teica, piespiezdams de Gišu atgriezties atpakaļ pagalmā.
— Ak, tas esat jūs, de Vard! Zābakos, ar piešiem, jājampātagu rokās!
— Es izskatos atbilstoši cilvēkam, kas dodas uz Havru. Rīt Parīze kļūs pavisam tukša.
Atnācējs ceremoniāli paklanījās Malikornam, kurš greznajā tērpā izskatījās pēc augstmaņa.
— Malikorna kungs, — de Gišs teica savam draugam.
De Vārds palocījās.
— Vikonts de Vārds, — de Gišs sacīja Malikornam.
Malikorns arī palocījās.
— De Vard, jūs zināt tādas lietas: kādi amati galmā vēl ir brīvi, es gribu teikt, prinča galmā?
— Pie prinča? — de Vārds atkārtoja, pūlēdamies atcerēties. — Pagaidiet, liekas, ka galvenā staļļu pārziņa vieta.
— O, — Malikorns iesaucās, — nerunāsim par tādām lietām; mana godkārība tik tālu nesniedzas.
De Vārds bija daudz aizdomīgāks un vērīgāks nekā de Gišs: viņš uzreiz saprata, kas ir Malikorns.
— Lieta tā, — viņš teica, pārlaizdams Malikornam skatienu no galvas līdz papēžiem, — ieņemt galvenā staļļu pārziņa vietu drīkst tikai hercogs un pērs.
— Es lūdzu tikai kādu mazu amatu, — Malikorns sacīja. — Es esmu neievērojams cilvēciņš un neesmu tik augstās domās par sevi.
— Malikorna kungs, — grāfs teica de Vardam, — ir apburošs; tikai viena nelaime — viņš nav muižnieks. Taču, kā jūs jau zināt, es ne pārāk augstu vērtēju cilvēku, ja viņš ir tikai muižnieks un nekas vairāk.
— Tiesa gan, — de Vārds atteica. — Bet, mīļais grāf, es jums teikšu, ka bez titula iekļūt hercoga galmā nav ko cerēt.
— Tiesa, — grāfs piekrita, — etiķetes prasības ir stingras. Velns parāvis, mēs par to nepadomājām!
— Cik nelaimīgi man, — nobālis piezīmēja Malikorns.
— Ceru, ka vēl iespējams palīdzēt, — de Gišs atbildēja.
— Pag, — de Vārds iesaucās, — es atradu iespēju! Jūs kļūsiet par muižnieku, dārgais Malikorna kungs. Viņa svētība kardināls Mazarīni ar to vien nodarbojās no rīta līdz vakaram.
— Pietiek, de Vard, — grāfs aizrādīja, — šie joki ir nevietā. Mēs nedrīkstam tā jokot par sevi. Tagad var nopirkt muižnieka patentu, bet tā ir nelaime, un mums neklājas par to smieties pat savā lokā.
— Dieva vārds, jūs esat īsts puritānis, kā saka angļi.
— Vikonts de Braželons, — sulainis pieteica tā, it kā viņi atrastos nevis pagalmā, bet viesistabā.
— A, dārgo Raul, nāc ātrāk šurp! Augstajos zābakos! Ar piešiem! Tu arī tātad dodies ceļā?
Braželons pienāca pie jaunekļiem un sasveicinājās ar viņiem laipni un reizē nopietni, kas viņam bija raksturīgi. Viņš palocījās galvenokārt de Vardam, kurš viņam nebija pazīstams, bet de Varda seja, ieraugot Raulu, kļuva ļoti vēsa.
— Draugs, — vikonts teica de Gišam, — es ierados tev pakaļ: mēs taču dosimies uz Havru kopā!
— Jo labāk. Tas būs lielisks ceļojums! Malikorna kungs, de Braželona kungs. A, de Vard, es tevi tūlīt iepazīstināšu.
Jaunie cilvēki atturīgi paklanījās viens otram. Šķita, ka abi šie raksturi noteikti sadursies. De Vārds bija izmanīgs, viltīgs un noslēgts. Rauls — nopietns, tiešs un cēlsirdīgs.
— Samierini mūs ar de Vardu, Raul.
— Par ko jūs strīdējāties?
— Par muižniecību.
— Kas tad šai strīdā var būt labāks lēmējs par Gramonu?
— Es tev lūdzu nevis komplimentus, bet izteikt tavu viedokli.
— Man jāzina, par ko jūs strīdaties.
— De Vārds apgalvo, ka tituli netiek tik augstu vērtēti, kā vajadzētu; es saku, ka cilvēkam tituls nav vajadzīgs.
— Tev taisnība, — Rauls mierīgi pateica.
— Vikont, es tomēr uzskatu, ka taisnība ir man, — de Vārds stūrgalvīgi iebilda.
— Ko jūs teicāt, kungs?
— Ka Francijā dara visu iespējamo, lai pazemotu muižniekus.
— Kas tad to dara? — Rauls vaicāja.
— Pats karalis. Viņš ap sevi pulcē cilvēkus, kas pat nav spējīgi pierādīt, ka viņiem četrās paaudzēs bijuši dižciltīgi senči.
— Lai nu paliek, — de Gišs atteica. — Nezinu, kur tu kaut ko tādu esi redzējis, de Vard.
— Varu pierādīt ar piemēru.
De Vārds uzmeta ātru skatienu Braželonam.
«…. <*
— Runā.
— Vai tu zini, kas iecelts par musketieru kapteini, tas nozīmē, saņēmis amatu, kas stāv augstāk par pēriem, amatu, ko var uzskatīt par augstāku nekā Francijas maršals?
Rauls pietvīka: viņš nojauta, uz ko zīmējas de Varda teiktais.
— Nezinu. Kas tad ir iecelts? — de Gišs painteresējās. — Katrā gadījumā tas noticis nesen; vēl pirms nedēļas šis amats bija brīvs, un karalis atteica Orleānas hercogam, kas lūdza šo vietu kādam no saviem cilvēkiem.
— Nu, tad zini, karalis atteica hercogam, lai atdotu šo vietu d'Artanjanam, Gaskonas muižnieķela jaunākajam dēlam, kas kādus trīsdesmit gadus vazājies ar savu zobenu pa priekšistabām.
— Piedodiet, kungs, ja es jūs pārtraucu, — sacīja Rauls, pamezdams stingru skatienu uz de Vardu, — bet man liekas, ka jūs nepazīstat cilvēku, par kuru runājat.
— Es nepazīstot d'Artanjanu? Ak Dievs! Kas tad viņu nepazīst?
— Visi, kas viņu pazīst, — Rauls iebilda vēl vēsāk un mierīgāk, — ir pārliecināti — ja viņš arī nav tik dižciltīgs kā karalis (bet. tā nav viņa vaina), tad vīrišķībā un godīgumā viņš neatpaliek ne no viena karaļa pasaulē. Tāds ir mans viedoklis, kungs, bet es, paldies Dievam, pazīstu d'Artanjana kungu kopš savas dzimšanas.
De Vārds grasījās atbildēt, bet de Gišs viņu atturēja.