Strīds draudēja saasināties, un de Gišs to saprata.
Braželona aeīs iedegās instinktīvs naidīgums. De Vārds skatījās tā, it kā vēlētos aizskart Raulu.
— Kungi, — grāfs teica, — mums jāšķiras. Man vēl jāaiziet pie prinča. Sarunāsim, kur satiksimies. De Vārds kopā ar mani dosies uz Luvru, bet tu, Raul, aizstāj mani mājās. Šeit bez tava padoma tik un tā nekas netiek darīts. Uzmet vēl pēdējo skatienu, kā notiek gatavošanās ceļam.
Rauls necentās izvairīties no sadursmēm un divkaujām, bel arī pats tās nemeklēja; viņš piekrizdams pamāja ar galvu un apsēdās saulītē uz soliņa.
— Labi, — de Gišs noteica, — pasēdi šeit. Lai tev parāda abus zirgus, ko es tikko nopirku. Es tos pirku ar nosacījumu, ka tev jāatbalsta mans pirkums. Ak, jā, atvaino, es aizmirsu apjautāties, kā klājas grāfam de Lafēram?
Teikdams šos vārdus, de Gišs skatījās uz de Vardu, pūlēdamies noteikt, kādu iespaidu atstās Raula tēva vārds.
— Pateicos, — atbildēja Braželons, — grāfs ir vesels.
De Varda acīs pazibēja naids.
De Gišs izlikās, ka nav pamanījis šo drūmo zibsni, piegāja pie Raula, paspieda viņa roku un teica:
— Tātad norunāts, ka tu gaidīsi mūs Palērojālas pagalmā?
Tad viņš pamāja de Vardam, aicinādams to līdz, un teica:
— Mēs aizejam. Ejam, Malikorna kungs.
Rauls sarāvās, izdzirdējis šo vārdu.
Viņam likās, ka viņš to jau kādreiz ir dzirdējis, bet viņš nespēja atcerēties, kur.
Kamēr Rauls, mazliet sadusmots par sarunu ar de Vardu, pūlējās atcerēties, kad dzirdējis Malikorna vārdu, trīs jaunekļi soļoja uz Palē- rojālu, kur dzivoja Orleānas Filips.
Malikorns aptvēra, ka draugiem gribas aprunāties, un ari, ka viņam neklājas iet tiem blakus.
Viņš gāja aiz muguras.
— Nu, vai tas nav neprātīgi? — de Gišs pārmeta savam ceļabiedram, kad viņi bija aizgājuši kādu gabalu no Gramonu mājas. — Jūs uzbrūkat d'Artanjanam un vēl Raula klātbūtnē!
— Vai tad aizliegts uzbrukt d'Artanjanam?
— Vai tad jūs nezināt, ka d'Artanjans ir ceturtā daļa no slavenā un draudīgā kopuma, kas saucās par musketieriem?
— Zinu gan, bet nesaprotu, kāpēc tas man traucētu ienīst d'Artanjanu.
— Ko tad viņš jums nodarījis?
— O, man? Neko.
— Par ko tad jūs viņu ienīstat?
— Pajautājiet to mana tēva garam.
— Dārgais, jūs mani pārsteidzat. D'Artanjans nepieder pie cilvēkiem, kas izvairās no rēķinu kārtošanas, ja pamodinājuši pret sevi naidu. Man stāstīja, ka jūsu tēvs arī nemīlēja paliki parādā. Nav taču tādu apvainojumu, kurus nevarētu nomazgāt ar asinīm pēc kārtīga un godīga zobena cirtiena.
— Ko lai dara, draugs? Starp tēvu un d'Artanjanu valdīja naids. Tēvs man jau bērnībā stāstīja par to un novēlēja man to tāpat kā pārējo mantojumu.
— Vai šis naids skar tikai d'Artanjanu?
— O, d'Artanjans bija pārāk cieši saistīts ar saviem trīs draugiem; tāpēc kāda daļa naida noteikti pienākas arī viņiem.
De Gišs, kas nenolaida acis no de Varda, nodrebēja, ieraudzījis jaunā cilvēka smaidu. Viņš izjuta kaut ko līdzīgu priekšnojautai un domās sev teica, ka atklāto divkauju laiks starp muižniekiem pagājis, bet naids, kas slēpjas dvēseles dziļumos un netiek izpausts, tomēr ir un paliek naids.
Pēc tēviem, kas kaislīgi ienīda viens otru un cīnījās ar zobeniem, nāk dēli, kas arī jūt savstarpēju naidu, bet par savu ieroci izraugās intrigas un nodevību.
Par nodevību un intrigām de Gišs, protams, neturēja aizdomās Raulu; viņš nodrebēja bailēs par Raulu.
Smagās domas lika apmākties de Giša sejai, bet de Vārds apvaldīja sevi.
— Starp citu, — viņš sacīja, — man personīgi nav nekas pret de Braželonu; es viņu nemaz nepazīstu.
— De Vard, — grāfs brīdināja diezgan bargā balsī, — nekādā gadījumā neaizmirstiet, ka Rauls ir mans labākais draugs.
De Vārds palocījās.
Drīz nonāca pie Palērojālas, ko aplenca ziņkārīgo pūlis.
Orleānas Filipa svīta gaidīja viņa pavēli, lai sēstos zirgos un pavadītu sūtņus, kam bija uzticēts atvest uz Parīzi princesi.
De Gišs atstāja de Vardu un Malikornu pie lielajām trepēm, un pats uzkāpa pie prinča. Viņš baudīja tikpat lielu prinča labvēlību kā ševaljē de Lorēns, kas viņu nevarēja ciest, kaut arī uzsmaidīja viņam.
Jaunais princis sēdēja pie spoguļa un sārtināja vaigus.
Kabineta stūrī ševaljē de Lorēns bija atlaidis spilvenos; viņa garie, gaišie mati tikko kā bija safrizēti un tagad viņš rotaļājās ar savām sprogām kā sieviete.
Izdzirdējis troksni, princis pagriezās un ieraudzīja grāfu.
— Ā, tas esi tu, Giš,— viņš sacīja, — pienāc pie manis un pasaki man patiesību.
— Jūsu augstība zina, ka tas ir mans trūkums.
— Iedomājies, Giš, tas pretīgais Lorēns mani apbēdina.
De Lorēns paraustīja plecus.
— Kā tad? — de Gišs apvaicājās. — Tas nemaz nav ševaljē paradums.
— Viņš apgalvo, — princis turpināja, — ka princese Henriete kā sieviete ir pārāka par mani kā vīrieti.
— Sargieties, jūsu augstība, — de Gišs sarauca uzacis, — jūs prasījāt no manis patiesību.
— Jā, — princis trīcēdams atbildēja.
— Tad es jums pateikšu patiesību.
— Giš, nesteidzies, — princis iesaucās, — gan jau pagūsi! Paskaties kārtīgi uz mani un tad atceries viņu; starp citu, te ir viņas portrets, ņem.
Viņš iedeva grāfam smalki izstrādātu miniatūru.
De Gišs paņēma portretu un ilgi uz to skatījās.
— Godīgi sakot, — viņš teica, — burvīga seja!
— Paskaties labāk uz mani, nu, skaties taču! — princis iesaucās, cenzdamies pievērst sev grāfa uzmanību, kas bija iegrimis portreta pētīšanā.
— Brīnišķīga, — de Gišs čukstēja.
— Varētu domāt, ka tu nekad neesi redzējis to mazo meiteni, — princis turpināja.
— Jūsu augstība, es viņu redzēju pirms pieciem gadiem; starp divpadsmitgadīgu bērnu un septiņpadsmitgadīgu meiteni ir liela atšķirība.
— Nu, tad izsaki savas domas.
— Es domāju, ka portrets ir izskaistināts, jūsu augstība.
— O, jā, noteikti, — princis uzvaras priekā teica. — Mākslinieks viņai glaimoja. Bet izsaki savas domas, pieļaujot, ka viņa patiešām ir tāda.
— Jūsu augstība var būt ļoti laimīgs, ka jums ir tik apburoša līgava.
— Labi, tādas ir tavas domas par viņu, bet par mani?
— Jūsu augstība, es uzskatu, ka jūs kā vīrietis esat pārāk skaists.
Ševaljē de Lorēns sāka smieties.
Princis saprata nosodījumu, kas slēpās de Giša vārdos.
Viņš sarauca uzacis.
— Man gan nav sevišķi laipni draugi, — viņš noteica.
De Gišs vēl pēdējo reizi paskatījās uz portetu un, negribīgi atdodams to princim, teica:
— Jūsu augstība, es labāk desmit reižu paskatīšos uz jums nekā vēl vienreiz uz princesi.
De Lorēns neapšaubāmi pamanīja grāfa vārdos slēpto jēgu, kas paslīdēja garām princim, un tāpēc piezīmēja:
— Nu tad precieties!
Orleānas hercogs turpināja sārtināt seju; pabeidzis viņš atkal paskatījās uz portretu, tad patīksminājās par sevi spogulī un pasmaidīja.
Viņu, bez šaubām, šis salīdzinājums apmierināja.
— Ļoti jauki, ka atnāci, — viņš teica de Gišam. — Es jau baidījos, ka tu dosies ceļā, pat neatvadījies no manis.
— Jūsu augstība mani pazīst pārāk labi, lai uzskatītu par iespējamu tādu nepieklājību.
— Droši vien tu gribi man ko lūgt pirms aizbraukšanas no Parīzes?
— Jā, jūsu augstība, jūs uzminējāt, man patiešām ir kāds lūgums.
— Labi, runā.
De Lorēns klausījās, elpu aizturējis; viņam šķita, ka katra labvēlība, ko saņēma kāds cits, ir atņemta viņam.
De Gišs svārstījās.
— Varbūt tev vajadzīga nauda? — princis jautāja. — Tad pašlaik ir īstais brīdis, jo esmu bagāts. Finansu superintendants man atsūtīja piecdesmit tūkstošus pistoļu.
— Pateicos, jūsu augstība, bet runa nav par naudu.
— Ko tad tu vēlies? Runā.
— Es vēlos, lai jūs ieceltu kādu galma dāmu.
— Oho, Giš, tu kļūsti par dāmu aizgādni! — princis nicīgi aizrādīja. — Vai patiešām tu visu laiku runāsi ar mani par kaut kādām dumiķēm?
De Lorēns pasmaidīja: viņš zināja, ka princim nepatīk, ja aizrunā par sievietēm.
— Jūsu augstība, — grāfs teica, — es neesmu aizgādnis tai dāmai, par kuru jums stāstu; to lūdz viens no maniem draugiem.
— Ā, tā ir cita lieta. Kā tad sauc to, par kuru lūdz tavs draugs?
— De Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze, Orleānas hercoga atraitnes galma dāma.
— Fui, tā klibā, — de Lorēns noteica, atlaizdamies spilvenos.
— Kliba? — princis atkārtoja. — Un viņa pastāvīgi būs manas sievas acu priekšā? Nu nē, grūtniecības laikā tas ir pārāk bīstami.
Ševaljē de Lorēns iesmējās.
— De Lorēna kungs, — grāfs pārmeta, — jūs neesat augstsirdīgs: es lūdzu, bet jūs man kaitējat.
— Atvainojiet, grāf, — de Lorēns teica, jo viņu padarīja nemierīgu tonis, kādā de Gišs izteica šos vārdus. — Es to nemaz nevēlējos, un tagad man liekas, ka es esmu sajaucis šo jaunavu ar kādu citu.
— Bez šaubām. Es galvoju, ka jūs esat kļūdījies.
— Pasaki, vai tev tas ir ļoti svarīgi, Giš? — princis noprasīja.
— Ļoti, jūsu augstība.
— Labi, izlemts. Vairāk gan ne par vienu nelūdz: visas vietas ir aizņemtas.
— Ak, — de Lorēns iesaucās, — jau pusdienlaks. Šī stunda bija nozīmēta aizbraukšanai.
— Vai jūs mani dzenat prom, kungs? — de Gišs vaicāja.
— Jūs mani apvainojat, grāf! — atteica de Lorēns.
— Dieva dēļ, grāf; lūdzu jūs, ševaljē, nestrīdieties, — sacīja princis. — Vai tad jūs neredzat, ka tas mani sarūgtina?
— Vajadzīgs paraksts, — de Gišs atgādināja.
— Izņem no šīs atvilktnes patentu un iedod man.
Ar vienu roku de Gišs sniedza princim papīru, bet ar otru — spalvu, kuru iemērca tintē.
Princis parakstīja papīru.
— Ņem, — viņš teica, sniegdams patentu grāfam, — bet tikai ar noteikumu, ka tu salīgsi mieru ar Lorēnu.
— Labprāt, — de Gišs atteica.
Viņš pastiepa roku hercoga mīlulim tik nevērīgi, ka tas jau līdzinājās nicīgumam.
— Ejiet, grāf, — skubināja de Lorēns, kas acīmredzot to nebija ievērojis, — dodieties ceļā un atvediet mums princesi, kura nedrīkst pārāk stipri atšķirties no sava portreta.
— Jā, brauc un atgriezies ātrāk atpakaļ. Starp citu, ko tu esi izvēlējies par ceļabiedriem?
— Braželonu un Vardu.
— Jauki ceļabiedri un ļoti drosmīgi.
— Pārāk drosmīgi, — ševaljē piebilda. — Pacentieties atvest atpakaļ abus, grāf.
«Nelietis, — Gišs nodomāja. — Viņš tūlīt visur nojauš ļaunumu."
Paklanījies princim, viņš aizgāja.
Iznācis pagalmā, viņš pavicināja parakstīto patentu.
Malikorns metās pie viņa un, priekā drebēdams, satvēra papīru. Kad viņš to izlasīja, de Gišs nojauta, ka viņš gaida vēl kaut ko.
— Pacietību, tikai pacietību, — grāfs teica. — Tur bija de Lorēns, un es baidījos ciest neveiksmi, ja prasīšu pārāk daudz. Pagaidiet, kamēr atgriezīšos. Uz redzēšanos.
— Uz redzēšanos, grāfa kungs. Tūkstoškārt pateicos, — Malikorns sacīja.
— Atsūtiet pie manis Manikanu. Jā, vai tā ir taisnība, ka de Lavaljēra klibo?
Kad viņš teiea šos vārdus, viņam ai/, muguras apstājās zirgs.
Grāfs pagriezās un ieraudzīja, kā nobāl Braželons, kas šai mirklī iejāja pagalmā.
Nabaga mīlētājs bija izdzirdējis viņa vārdus.
Malikorns to nedzirdēja — viņš jau bija aizgājis pārāk tālu.
„Kāpēc te runā par Luīzi? — Rauls sev jautāja. — Kaut tikai smīnošais de Vārds nedomātu kaut ko pateikt par viņu manā klātbūtnē."
— Kungi, dosimies ātrāk ceļā! — de Gišs uzsauca.
Princis bija pabeidzis savu rīta tualeti un pienāca pie loga.
Visa svīta sveica viņu ar saucieniem, un jau pēc desmit minūtēm karogi, šalles un spalvas plīvoja zirgu rikšu taktī.