Nākošajā dienā laiks bija labāks, kaut gan vēl joprojām bija vējains. Saule uzlēca sarkanā mākonī, un tās asinssarkanie stari iedzirkstījās uz melno viļņu mugurām.
No sargtorņiem jūru nepārtraukti novēroja.
Ap vienpadsmitiem no rīta pamanīja kuģi, kas gāja pilnās burās; pus- jūdzes attālumā varēja redzēt divus citus kuģus.
Kuģi lidoja kā bultas, ko izšāvis kāds varens strēlnieks, bet jūra tā viļņojās, ka ātrums nemazināja šūpošanos, un kuģus mētāja no viena sāna uz otru.
Drīz pēc kuģu formas un vimpeļu krāsas kļuva skaidrs, ka tie ir angļu flotes kuģi. Pa priekšu gāja kuģis ar admirāļa karogu, uz tā atradās princese.
Nekavējoties izplatījās ziņa par viņas ierašanos. Visi franču augstmaņi steidzās uz ostu, bet tauta pārplūdināja krastmalu un molu.
Pēc pāris stundām abi atpalikušie kuģi panāca admirāļa kuģi un acīmredzot neuzdrošinādamies ienākt pa šauro ostas ieeju, visi trīs izmeta enkuru starp Havru un Hevu.
Tūlīt pat admirāļa kuģis salutēja ar divpadsmit lielgabala šāvieniem; Franciska I forts tāpat atbildēja.
Jūrā izgāja simt laivu; tās bija izgreznotas ar dārgiem audumiem, un tām vajadzēja nogādāt franču muižniekus uz noenkurotajiem kuģiem.
Taču pietika tikai paskatīties, kā šīs laivas mētāja pat līcī, — bet aiz mola viļņi cēlās kā kalni un dārdēdami sašķīda uz sēkļiem, — lai katram kļūtu skaidrs, ka neviena laiva nepieveiks pat ceturtdaļu attāluma līdz kuģiem.
De Gišs patlaban skatījās pēc kādas stabilākas laivas, ar kuru varētu nokļūt līdz angļu kuģiem, kad pamanīja loča laivu.
— Raul, — viņš teica, — vai tev nešķiet, ka tādiem saprātīgiem un spēcīgiem vīriem kā mums būtu kauns atkāpties vēja un viļņu rupjā spēka priekšā?
— Es tieši par to domāju, — Braželons atbildēja.
— Nu ko? Sēdīsimies laivā un riskēsim! Vai gribi, de Vard?
— Sargieties: jūs noslīksiet, — brīdināja Manikans.
— Tas ir veltīgi, — de Vārds piemetināja. — Tādā vējā jūs nekad nenokļūsiet līdz kuģiem.
— Tātad tu atsakies?
— O, jā. Es labprāt riskēšu ar dzīvību, cīnīdamies ar cilvēku, — de Vārds atteica, pašķielēdams uz Braželonu, — bet es nevēlos cīnīties ar airiem rokās pret sāļa ūdens straumēm.
— Pat ja man izdotos aizkļūt līdz angļu kuģiem, — teica Manikans, — es nepavisam nevēlos sabojāt savu vienīgo tīro tērpu. Viļņi apšļāks laivu, bet sāļais ūdens atstāj traipus.
— Tātad tu arī atsakies? — de Gišs iesaucās.
— Pilnīgi noteikti, vari par to būt pārliecināts.
— Tad es došos viens.
— Nē, — Rauls atteica, — es došos kopā ar tevi, tas ir izlemts.
Rauls bija aukstasinīgi apsvēris draudošās briesmas un uzskatīja, ka
tās ir neizbēgamas; bet viņam gribējās paveikt to, ko neuzdrošinājās de Vārds.
Laiva jau atstāja krastu. De Gišs uzsauca locim:
— Hei, mums vajadzīgas divas vietas!
Ietinis papīrā piecus vai sešus pistolus, viņš tos no krastmalas iemeta laivā.
— Redzams, jūs no sāļa ūdens nebaidāties, jaunkungi, — locis noteica.
— Mēs ne no kā nebaidāmies, — de Gišs atbildēja.
— Tad lūgtum.
Loča laiva pienāca pie krasta. De Gišs un Rauls viens pēc otra vienādi veikli tajā ielēca.
— Papūlieties, puiši, — de Gišs skubināja. — Manā makā vēl ir divdesmit pistoļu; ja mēs sasniegsim admirāļa kuģi, tad tie būs jūsu.
Airētāji sāka darboties cītīgāk, un laiva aiztraucās pa viļņiem.
Visus ieinteresēja šis bīstamais pasākums. Havras iedzīvotāji drūzmējās uz mola; visi ar acīm sekoja laivai.
Nedrošā laiviņa brīžiem it kā karājās putojošo viļņu galotnē, lai tūlīt kā krītošs akmens ienirtu rēcošā bezdibenī.
Tomēr pēc stundu ilgas cīņas tā tuvojās admirāļa kuģim, no kura jau bija nolaistas divas laivas, lai dotos palīgā.
Anglijas karaļa atraitne un jaunā princese sēdēja uz klāja zem baldahīna, kas bija darināts no samta un rotāts ar sermuļādām; viņu priekšā stāvēja admirālis grāfs Norfolks. Viņas ar šausmām vēroja, kā laiviņa te uzlido augšup, te atkal iegrimst bezdibenī. Uz tās buras tumšā fona izdalījās franču muižnieku stāvi.
Matroži, kas stāvēja pie borta un bija sakāpuši rājās, apbrīnoja abu pārdrošnieku drosmi, loča veiklību un matrožu spēku.
Uz klāja dc Gišu un de Bražclonu sagaidīja triumfējošs „urā".
Atbraucējiem pretī devās grāfs Norfolks, skaists divdesmit sešus vai divdesmit astoņus gadus vecs vīrietis.
De Gišs un de Braželons veikli uzkāpa pa nolaisto trapu un grāfa Norfolka pavadībā piegāja sasveicināties ar karalieni un princesi.
Cieņa, bet, galvenokārt, neapzināts kautrīgums liedza grāfam de Gi- šam apskatīt jauno princesi.
Henriete toties uzreiz pamanīja viņu un pavaicāja mātei:
— Vai tas laivā ir princis?
Karaliene, kas pazina princi labāk kā viņas meita, pasmaidīja par kļūdu, ko varēja izskaidrot ar jaunavas patmīlību, un atbildēja:
— Nē, tas ir tikai grāfs de Gišs, viņa favorīts.
Princesei nācās apslēpt nevilšo simpātiju, ko radīja grāfa drosme.
De Gišs beidzot uzdrošinājās paskatīties uz princesi, lai salīdzinātu oriģinālu ar portretu.
Kad viņš ieraudzīja princeses bālo seju, dzīvespriecīgās acis, apburošos kāstaņkrāsas matus, trīsošās lūpas un laipno, bet karalisko rokas kustību, viņu sagrāba tāds satraukums, ka viņš sagrīļojās un būtu pakritis, ja Rauls viņu neatbalstītu.
Drauga pārsteigtais skatiens un karalienes labvēlības pilnais žests lika de Gišam attapties.
Dažos vārdos viņš paskaidroja, ka viņu sūta princis; tad sasveicinājās ar admirāli un angļu augstmaņiem, kas pavadīja karalieni un princesi.
Pēc tam stādījās priekšā Rauls. Viņu apsveica ļoti lapni. Visi zināja, kāda loma bija grāfam de Lafēram Kārļa II liktenī; bez tam tieši grāfs taču vadīja pārrunas par kāzām, lai Indriķa IV mazmeita atgrieztos Francijā.
Rauls brīvi runāja angliski un tulkoja drauga teikto jaunajiem angļu augstmaņiem, kas nesaprata franču valodu.
Pēc īsa brīža parādījās apbrīnojami skaists jauneklis greznā tērpā. Viņš piegāja pie karalienes un princeses, kas tērzēja ar grāfu Norfolku, un teica ar vāji slēptu nepacietību:
— Jūsu majestāte un jūsu augstība, laiks izkāpt krastā.
Par atbildi šim uzaicinājumam princese piecēlās kājās un jau gribēja pieņemt roku, kuru viņai steidzīgi piedāvāja jaunais skaistulis, bet tad ierunājās admirālis.
— Milord Bekingem, — viņš tcica,. — piedodiet, bet dāmu pārcelšana patlaban nav iespējama. Jūra pārāk stipri viļņojas; ap četriem vējš, droši vien, pieklusīs. Tāpēc mēs piestāsim krastā tikai vakarā.
— Milord, — Bekingems sadusmots noteica, pat nepūlēdamies savas dusmas apslēpt, — jums nav nekādu tiesību aizturēt dāmas. Diemžēl viņas augstība pieder Francijai, un tā, kā redzat, ar savu sūtņu starpniecību pieprasa viņu.
Viņš norādīja uz Raulu un de Gišu, vienlaicīgi palocīdamies viņiem.
— Es nedomāju, — admirālis atteica, ka šie kungi gribētu pakļaut briesmām karalienes un princeses dzīvību.
— Milord, šie kungi nokļuva uz kuģa, ejot pret vēju. Jādomā, ka karalienei un princesei nedraudēs lielas briesmas, kuģojot pa vējam.
— Kungi ir ļoti drosmīgi, — admirālis iebilda. — Jūs redzējāt, ka krastmalā daudzi neuzdrošinājās viņiem sekot. Bez tam viņi devās jūrā, kas ir ļoti vētraina pat jūrniekiem, lai pēc iespējas ātrāk apsveiktu viņas augstību un viņas karalisko māti. Es minēšu mūsu viesus kā piemēru savam štābam, bet viņi nevar būt paraugs princesei un karalienei.
Paslepšus uzmetusi skatienu grāfam de Gišam, princese pamanīja, ka viņš nosarkst.
Bekingems šo skatienu neuztvēra: viņš vēroja tikai Norfolku. Acīmredzot hercogs bija greizsirdīgs uz admirāli un dedzīgi vēlējās princesi aizvest no līganā kuģa klāja, uz kura valdīja admirālis.
— Mani interesē princeses viedoklis, — Bekingems neatlaidās.
— Bet es, milord, prasu savai sirdsapziņai un atbildībai, — admirālis atbildēja. — Es apsolīju atvest princesi uz Franciju sveiku un veselu un turēšu savu solījumu.
— Tomēr, kungs…
— Atļaujiet jums atgādināt, milord, ka šeit visus rīkojumus dodu tikai es.
— Vai jūs apzināties, ko runājat, milord? — Bekingems augstprātīgi noprasīja.
— Pilnībā, un es jums vēlreiz atkārtoju: šeit komandēju tikai es, un visi pakļaujas man: jūra, vējš, kuģi un cilvēki.
Tie bija cildeni un cieņas pilni vārdi. Rauls pamanīja, ka tie atstāja iespaidu uz Bekingemu.
Hercogs nodrebēja un, lai nenokristu, atspiedās ar muguru pret vienu no balstiem, viņa acis pieplūda asinīm, bet roka satvēra zobena rokturi.
— Hercog, — karaliene piebilda, — atļaujiet pateikt jums, ka es pilnīgi piekrītu grāfa Norfolka domām. Pat, ja nebūtu miglas, mums tik un tā būtu jāveltī dažas stundas cilvēkam, kas rūpējies par mums un laimīgi atvedis mūs līdz Francijas krastiem, kur mums būs no viņa jāšķiras.
Atbildes vietā Bekingems jautājoši paskatījās uz princesi.
Pa pusei noslēpusies baldahīna ar zeltu izšūtā aizkara krokās, princese nepievērsa uzmanību strīdam. Viņa skatījās uz grāfu de Gišu, kas sarunājās ar Raulu.
Bekingemam tas bija jauns trieciens; viņam šķita, ka princeses Hen- rietes skatienā lasāms kaut kas vairāk par vienkāršu ziņkārību.
Viņš grīļodamies aizgāja, pa ceļam aizķerdamies aiz galvenā masta.
— Hercogs Bekingems nav nekāds jūrrfieks, — karaliskā atraitne franciski noteica. — Droši vien tāpēc viņš tik ļoti vēlas izkāpt krastā uz cietzemes.
Jauneklis izdzirdēja viņas vārdus, nobāla, un, izmisumā nolaidis rokas, aizgāja, izdvesdams nopūtu, kurā saplūda senā mīlestība ar tikko radušos naidu.
Pa to laiku admirālis, kas nepievērsa nekādu uzmanību hercoga neapmierinātībai, aizveda karalieni un princesi uz savu kajīti kuģa pakaļgalā, kur pasniedza lieliskas pusdienas, kas bija klātesošo cienīgas.
Admirālis apsēdās pa labi no princeses, bet pa kreisi no viņas nosēdināja de Gišu.
Parasti šajā vietā sēdēja Bekingems.
Ienācis ēdamzālē, hercogs saņēma vēl vienu sitienu.
Atbilstoši etiķetei, kas prasīja tādu cieņu, it kā tā būtu otra karaliene, viņa rangs pie galda bija pazemināts.
De Gišs, kas aiz laimes bija nobālis vēl vairāk nekā viņa sāncensis no dusmām, bijīgi apsēdās krēslā blakus princesei, un, kad viņas zīda kleita nejauši skāra viņu, notrīsēja aiz vēl līdz šim neizjustu jūtu pārpilnības.
Pēc pusdienām Bekingems ātri piesteidzās pie princeses, lai piedāvātu viņai savu roku. Tagad pienāca de Giša kārta pārmācīt hercogu.
— Milord, — viņš teica, — esiet tik laipns un no šī brīža vairs nenostājieties starp viņas augstību princesi un mani. Tagad viņas augstība patiešām pieder Francijai, un, ja princese parāda man godu, sniedzot savu roku, tad manā personā viņa pieskaras prinča, karaļa brāļa rokai.
To teikdams, viņš piedāvāja jaunajai princesei roku tik acīmredzami samulsis un tai pat laikā ar tādu vīrišķīgu cildenumu, ka angļi sāka sajūsmināti sačukstēties, bet Bekingemam izlauzās smaga nopūta.
Rauls arī mīlēja: viņš visu saprata.
Viņš paskatījās uz de Gišu tik nopietni kā māte vai draugs, kas brīdina sev dārgos cilvēkus par viņiem draudošajām briesmām.
Ap diviem beidzot uzspīdēja saule. Vējš aprima; jūra kļuva gluda kā kristāls; migla, kas slēpa krastu, izklīda.
Parādījās viesmīlīgie Francijas krasti, kas bija kā nosēti ar tūkstošiem baltu mājiņu uz koku zaļā un debesu zilā fona.