Tādā veidā dibināta un izrotāta ar krāšņo izkārtni, Kropola viesnīca zēla un plauka.
Kropols necerēja kļūt sevišķi bagāts: viņš apmierinātos, ja tēva atstātos tūkstoš luidorus izdotos divkāršot.
Tad viņš pārdotu namu un uzņēmumu un sāktu dzīvot kā brīvs Bluā pilsonis.
Kropola vājība bija ātra peļņa, tāpēc viņš bija stāvā sajūsmā, uzzinājis par Ludviķa XIV ierašanos.
Viņš pats, viņa sieva, Pitrino un divi pavārēni tūlīt sāka apkaut baložus, visāda veida mājputnus un trušus; viesnīcas pagalmu pieskanēja šausmu kliedzieni un gārdzieni.
Šajā laikā Kropola viesnīcā bija tikai viens iemītnieks.
Tas bija skaists, gara auguma, apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis, bet diezgan drūms vai, pareizāk sakot, domīgs.
Viņš bija tērpies ar stikla pērlītēm izšūtā melna samta apģērbā. Vienkārša balta apkaklīte kā visstingrākajam puritānim apkļāva skaisti veidotu kaklu. Mazas, gaišas ūsiņas izcēla nicīgi saviebtas lūpas.
Runādams viņš skatījās savam sarunu biedram tieši acīs. Skatiens nebija izaicinošs, bet stingrs; viņa zilo acu mirdzumu ne katrs varēja izturēt, un daudzi pirmie nodūra acis, tāpat kā vājākā zobens divkaujā nolaižas stiprākā acu priekšā.
Tais laikos, kad cilvēki, ko Dievs bija radījis vienlīdzīgus, pateicoties aizspriedumiem, tika dalīti divās kastās — muižniekos un vienkāršajā tautā, tāpat kā stingri nodalīta baltā un melnā rase, tātad tais laikos, kā mēs jau teicām, šo nepazīstamo noteikti uzskatītu par muižnieku un pie tam vislielāko augstmani.
Lai par to pārliecinātos, pietika tikai paskatīties uz viņa slaikajām un baltajām rokām; pie mazākās to kustības zem ādas varēja redzēt mus- kuļus un asinsvadus.
Nepazīstamais ieradās pie Kropola viens pats. Nešaubīdamies un ne mirkli nepārdomādams, viņš apmetās labākajās istabās, ko viesnīcnieks piedāvāja.
Šīs istabas aizņēma vecajā trīsstūrveida mājā visu fasādes pusi: pirmajā stāvā atradās viesistaba ar diviem logiem, tai blakus otra istaba, bet augšstāvā guļamistaba.
Kopš atbraukšanas brīža muižnieks tik tikko pieskārās ēdieniem, kurus pasniedza viņa istabā.
Saimniekam viņš pateica tikai pāris vārdus, pavēlēdams ielaist pie viņa kādu Parī, kuram drīz bija jāierodas.
Pēc tam viņš iegrima tik drūmā klusēšanā, ka Kropols, kas mīlēja labu sabiedrību, gandrīz apvainojās.
Rītā, kurā sākās mūsu stāsts, šis muižnieks piecēlās ļoti agri, apsēdās pie viesistabas loga un sāka skumjā vērīgumā skatīties uz abiem ielas galiem, acīmredzot gaidīdams ceļotāju, par kuru tika brīdinājis viesnīcnieku.
Pēkšņi sākās vispārējs sajukums: nabagi, kas drāzās uz pļavām, auļojoši kurjeri, ielu slaucītāji, hercoga preču piegādātāji, satrauktie un pļāpīgie tirgotāji, ekipāžu riteņu klaboņa, frizieru un pāžu skraidelēšana — viss šis troksnis un kņada viņu pārsteidza, bet viņš tomēr palika tikpat bezkaislīgs un cēls.
Tomēr ceļotāju mazliet pārsteidza un satrauca putnu pagalmā skanošie upuru kliedzieni, Kropolas kundzes skraidelēšana augšā un lejā pa šaurajām un čīkstošajām koka kāpnēm, Pitrino mētāšanās, kaut gan vēl no rīta viņš smēķēja pie kāpnēm tik aukstasinīgi kā holandietis.
Ceļotāji jau piecēlās, lai uzzinātu, kas noticis, kad atvērās durvis. Nepazīstamais nodomāja, ka pie viņa ved tik nepacietīgi gaidīto viesi.
Tāpēc viņš paspēra dažus ātrus soļus uz durvju pusi. Taču tā cilvēka vietā, ko viņš gaidīja, parādījās Kropols. Uz trepēm aiz traktiernieka pazibēja Kropolas kundzes glītā sejiņa. Viņa slepus uzmeta skatienu jaunajam cilvēkam un tūdaļ pat pazuda.
Kropols ienāca smaidīdams, turēdams rokās cepuri un tik zemu klanīdamies, ka tā vairs nebija vienkārša palocīšanās sveicienam.
Nepazīstamais klusēdams jautājoši viņu uzlūkoja.
— Kungs, es ierados jums pajautāt, — Kropols iesāka. — Bet kā pavēlēsiet jūs uzrunāt: jūsu gaišība, marķīzs vai…
— Sauciet mani vienkārši par kungu un runājiet ātrāk, — nepazīstamais augstprātīgi atteica balsī, kas nepieļāva ne strīdus, ne iebildumus.
— Kungs, es ierados apvaicāties, kā jūs gulējāt un vai jums labpatiks paturēt šīs telpas?
— Jā.
— Bet, kungs, radušies jauni apstākļi, kurus mēs nebijām paredzējuši.
— Kādi?
— Viņa majestāte Ludviķis XIV šodien ieradīsies mūsu pilsētā un pavadīs te veselu dienu, bet varbūt arī divas.
Nepazīstamā seja pauda vislielāko pārsteigumu.
— Francijas karalis ieradīsies Bluā?
— Viņš jau ir ceļā.
— Tad jo vairāk man jāpaliek šeit, — nepazīstamais teica.
— Kā jums tīk. Bet vai jūs, kungs, vēlaties paturēt sev visas telpas?
— Es jūs nesaprotu. Kāpēc lai es šodien aizņemtu mazāk telpu nekā vakar?
— Lūk, kāpēc, kungs. Vakar, kad jūsu gaišībai labpatika izvēlēties telpas, es noteicu cenu, nedomājot par jūsu līdzekļiem… Bet tagad…
Nepazīstamais pietvīka. Viņš domāja, ka viņu uzskata par nabagu un apvaino.
— Tātad šodien jūs sākāt domāt par maniem līdzekļiem? — viņš vēsi iejautājās.
— Paldies Dievam, es esmu godīgs cilvēks. Kaut gan es esmu viesnīcnieks, tomēr manās dzīslās tek muižnieku asinis.
— Es nedomāju ar jums strīdēties par to; es tikai gribu pēc iespējās ātrāk uzzināt, kas slēpjas aiz jūsu jautājumiem.
— Kā jau gudrs cilvēks, jūs, kungs, sapratīsiet, ka mūsu pilsētiņa ir ļoti maza, galms to pārplūdinās, tāpēc istabu cenas strauji celsies.
Nepazīstamais atkal pietvīka.
— Tad pasakiet jūsu noteikumus.
— Kungs, noteikumi ir ļoti pieticīgi, es tikai vēlos saņemt godīgu peļņu un gribu nokārtot lietas, nekļūstot nedelikāts un rupjš… Jūs aizņemat ļoti plašas telpas, un jūs te esat pilnīgi viens…
— Tā ir mana darīšana.
— O, protams! Es taču nedzenu jūs ārā!
Nepazīstamā seja kļuva sarkana.
— Jūs gribat, lai es jūs atstāju? Tad pasakiet to skaidri, bet tikai ātrāk!
— Kungs… kungs… Jums nelabpatika mani pareizi saprast. Es izturos delikāti, bet es nepareizi izteicos; vai varbūt jūs kā ārzemnieks, par ko es spriežu pēc jūsu izrunas…
Patiešām, nepazīstamajā viegli varēja atpazīt angli pēc vieglā akcenta, kāds piemīt pat tiem angļiem, kas ļoti labi runā franciski.
— Jūs esat ārzemnieks un varbūt neuztverat visas nianses manā runā. Es gribu teikt, ka jūs varbūt varētu atteikties no vienas vai divām istabām. Tad maksa par telpām būs stipri mazāka, un mana sirdsapziņa būs mierīga. Ir jau smagi uzlikt pārmērīgu maksu par istabām, kad jau tā saņem pieklājīgu samaksu.
— Cik maksāja telpas vakar?
— Luidoru, kungs, kopā ar ēdieniem un barību jūsu zirgam.
— Labi, un cik tad maksā šodien?
— Tur jau ir tās grūtības! „Šodien ieradīsies karalis; Ja galms nakšņo šeit, tad būs jāieskaita arī šodiena. Iznāk, ka par trim istabām jāmaksā divi luidori par katru, tātad kopā seši luidori. Divi luidori — tas ir sīkums, kungs, bet seši luidori — tas jau ir daudz.
Nepazīstamais izņēma no kabatas izšūtu maciņu ar ģerboni un rūpīgi aizsedza to ar roku. Maciņš bija tik plāns un tā saspiests, ka Kropols to nevarēja neievērot.
Nepazīstamais izbēra uz delnas visu naudu no maciņa. Tur izrādījās trīs dubultluidori, tātad seši parastie.
Kropols prasīja septiņus.
Nepazīstamais pameklēja bikšu kabatā un izņēma nelielu kabatas portfeli, zelta atslēdziņu un nedaudz sudraba naudas.
Tur sanāca luidors.
— Padevīgi pateicos, kungs, — Kropols turpināja. — Man atliek vienīgi uzzināt, vai jūs paturēsiet istabas arī rītdien. Tādā gadījumā es tās atstāšu jums. Ja jums tās nebūtu vajadzīgas, tad es apsolīšu istabas viņa majestātes svītai, kurai drīz jāierodas.
— Labi, — nepazīstamais atbildēja pēc diezgan ieilguša klusuma brīža. Jūs jau pats redzējāt, ka man vairāk naudas nav; tomēr es gribu istabas paturēt. Jums vajadzēs šo briljantu vai nu pārdot kādam pilsētā, vai arī paturēt pašam kā ķīlu…
Kropols tik ilgi pētīja briljantu, ka nepazīstamais pasteidzās piebilst:
— Man labāk patiktu, ja jūs to pārdotu, tāpēc ka tas maksā trīssimt pistoļu. Žīds, Bluā taču atradīsies kāds žīds — dos jums divsimt vai vismaz pusotra simta. Ņemiet tik, cik jums dos, pat, ja saņemsiet tikai to, kas no manis pienākas par telpām. Ejiet!
— A, kungs, — teica Kropols, apmulsis no nepazīstamā cēlsirdības un nesavtības, arī no viņa nesatricināmās pacietības, saduroties ar tādu neuzticību. — Bluā nemaz tā neplēš naudu, kā jūs domājat, un, ja briljants maksā tik daudz, kā jūs sakāt…
Nepazīstamais atkal uzmeta skatienu Kropolam, un viņa zilo acu skatiens trāpīja Kropolu kā zibens.
— Es neko nesaprotu no briljantiem! — Kropols iekliedzās. — Ticiet man, kungs!
— Toties juvelieri zin dārgakmeņu vērtību. Pajautājiet viņiem, — teica nepazīstamais. — Liekas, ka tagad mūsu rēķini ir kārtībā, vai ne?
— Jā, kungs, un es ļoti nožēloju un baidos, ka esmu jūs aizvainojis…
— Nemaz, — ar noraidošu žestu iebilda nepazīstamais.
— Vai varbūt jums likās, ka te no dižciltīgiem ceļotājiem plēš trīskāršu cenu…Ticiet man, kungs, ka tikai nepieciešamība…
— Es jums teicu, beigsim par to runāt… Atstājiet mani vienu!
Kropols zemu paklanījās un izgāja.
Nepazīstamais pats aizvēra durvis un, palicis viens, ieskatījās tukšajā makā, kur bija glabājies smalks zīda maisiņš ar briljantu, viņa pēdējo dārgo mantu.
Viņš parakņājās tukšajās kabatās, ieskatījās kabatas portfelī un pārliecinājās, ka vairāk viņam nekā nav.
Pēc tam viņš piegāja pie loga, apsēdās kā iepriekš un nekustēdamies, kā pamiris nosēdēja līdz brīdim, kad debesis sāka tumst un uz ielām parādījās pirmās lāpas, vēstīdamas, ka laiks visos logos iedegt gaismu.