Kā jau redzējām, admirālis nolēma nepievērst uzmanību Bekingema niknajiem skatieniem un dusmu uzliesmojumiem. Norfolks jau bija paguvis pie tiem pierast, kopš viņi bija atstājuši Angliju.
De Gišs vēl nebija pamanījis naidīgumu, ko jaunais lords, šķiet, juta pret viņu; viņš tomēr sajuta pret Kārļa II favorītu instinktīvu nepatiku. Karaliene māte, būdama pieredzējusi un aukstasinīga sieviete, saprata notiekošo un gatavojās vajadzīgajā brīdī pārcirst šo mezglu.
īstais brīdis bija pienācis. Jūra un vējš norima. Vētra nerimās vienīgi Bekingema sirdī.
Hercogs nepacietīgi pusbalsī uzstāja princesei: — Dieva dēļ, princese, lūdzu dosimies uz krastu. Vai tad jūs neredzat, ka tas nekauņa hercogs Norfolks nobeigs mani ar savām rūpēm par jums un savu dievināšanu?
Henriete dzirdēja; nepagriezusi galvu, viņa pasmaidīja un gurdenā tvīksmē koķeti čukstēja ar maigu pārmetumu, kas mīkstināja noraidījumu:
— Dārgo lord, es jums vēlreiz saku, ka jūs esat bezprātis.
Mēs jau teicām, ka neviens no šiem sīkumiem nepaslīdēja garām Raulam. Viņš dzirdēja Bekingema lūgumu un princeses atbildi; redzēja, ka, izdzirdis atbildi, Bekingems piekāpjas, nopūšas un pārlaiž roku pār pieri.
Raulam piemita asa spriešanas spēja, tādēļ viņš visu saprata un nodrebēja par izveidojušos situāciju un tajā iejaukto personu noskaņojumu.
Beidzot admirālis pavēlēja nolaist laivas, bet tīšāiri nesteidzināja cilvēkus.
Bekingems bija tādā sajūsmā par admirāļa rīkojumu, ka vērotājs no malas nodomātu, ka hercogs ir jucis.
Pēc grāfa Norfolka rīkojuma no admirāļa kuģa lēni nolaida lielu, karogiem rotātu barkasu; tajā varēja novietoties divdesmit airētāji un piecpadsmit pasažieri.
Tas bija īsti karalisks barkass, ko rotāja mīksti samta paklāji, spilveni ar Anglijas ģerboņiem un puķu vītnes.
Tiklīdz tas sasniedza ūdeni, airētāji pacēla airus, it kā viņi būtu sarg- zaldāti, kas atdod godu, un gaidīja, kamēr princese pa trapu nokāps uz barkasa.
Bekingems pieskrēja pie trapa, cerēdams ieņemt vietu uz šī paša kuģa-
Karaliene viņu apturēja.
— Milord, — viņa sacīja, — man un manai meitai neklājas izkāpt krastā, pirmš mums nebūs sagatavotas telpas. Tādāļ es lūdzu, hercog, dodieties pirmais uz Havru un parūpējieties, lai viss būtu sagatavots mūsu ierašanās brīdim.
Tas hercogam bija pēdējais trieciens un vēl jo drausmīgāks tāpēc, ka nāca negaidīts.
Viņš nosarka un kaut ko nočukstēja, nebūdams spējīgs neko atbildēt.
Līdz šim brīdim viņā vēl bija kvēlojusi cerība, ka viņam izdosies būt līdzās princesei kaut vai tikai pa pārcelšanās laiku, lai izbaudītu pēdējos mirkļus, ko viņam dāvā liktenis. Taču pavēle skanēja stingri.
Admirālis izdzirda karalienes riukoļumu un tūlīt uzsauca:
— Nolaist mazo laivu!
Pavēli izpildīja ātri, kā parasts uz kara kuģiem.
Noskumušais Bekingems izmisis paskatījās uz princesi, pameta lūdzošu skatienu uz karalieni un naida pilnu skatu uz admirāli.
Princese izlikās, ka neko neredz. Karaliene novērsās. Admirālis pasmaidīja.
To pamanījis, Bekingems bija gatavs mesties virsū Norfolkam.
Karaliene piecēlās.
— Brauciet, — viņa pavēloši sacīja.
Tverdamies pie pēdējās cerības, Bekingems noprasīja aizžņaugtā balsī no jūtu pārpilnības:
— Vai tad jūs, de Giša un dc Braželona kungi, nebrauksiet kopā ar mani?
De Gišs palocījās.
— Mēs ar vikontu de Braželonu esam karalienes rīcībā, — viņš atbildēja. — Mēs darīsim visu, ko pavēlēs viņas majestāte.
Viņš paskatījās uz princesi. Viņa nolaida acis.
— Piedodiet, hercog, — karaliene noteica, — grāfs de Gišs pārstāv princi. Viņam jāuzņem mūs Francijas vārdā, tāpat kā jūs pavadījāt mūs Anglijas vārdā. Tātad grāfam jāpavada mūs. Bez tam mēs nevaram atteikt viņam šo nelielo laipnību kā balvu par drosmi, ko viņš parādīja, dodoties mums pretī tik vētrainā laikā.
Bekingems pavēra muti, it kā gribētu ko atbildēt. Tomēr viņš vai nu nezināja, ko teikt, vai arī nevarēja sameklēt piemērotus vārdus, jo pār viņa lūpām neizlauzās neviens vārds. Viņš pagriezās kā murgos un ielēca laivā tieši no kuģa klāja.
Airētāji ar pūlēm paguva viņu uztvert un noturēt laivu līdzsvarā, jo spēcīgais grūdiens to gandrīz apgāza.
— Hercogs nudien zaudējis prātu, — admirālis skaļi noteica, vērs- damies pie Raula.
— Es baidos par hercogu, — Braželons atbildēja.
Izkāpis krastā, hercogs jutās kā apstulbis un neatrastu ceļu uz pilsētu, ja nesatiktu ostā savu kurjeru, ko jau agrāk bija atsūtījis uz Havru, lai tas sagādātu apmešanās vietas.
Iegājis sev paredzētajā namā, viņš ieslēdzās un palika tur kā Ahillejs savā teltī.
Barkass, uz kura bija karaliene un princese, atgāja no admirāļa kuģa gandrīz tajā pašā brīdi, kad hercogs izkāpa krastā.
Aiz pirmā barkasa sekoja otrs, kurā bija svīta, galminieki un uzticami draugi.
Karalisko barkasu sagaidīja visi Havras iedzīvotāji vai nu zvejnieku laivās, vai platdibenēs, vai arī garajās normandiešu laivās.
Salutēja fortu lielgabali. Tiem atbildēja admirāļa kuģis un abi pārējie kuģi.
No stobriem izlidoja ugunīgi mākoņi, pārvērzdamies par dūmu mutuļiem, tad izklīda virs jūras un izkusa debesu zilumā.
Princese uzkāpa pa kāpnēm krastmalā. Viņu sagaidīja jautra mūzika un pavadīja visur, kur viņa gāja.
Kamēr Henriete spēra savas mazās kājiņas pa krāšņajiem paklājiem un ziediem, grāfs de Gišs un Rauls atstāja angļus un devās uz māju, kas bija paredzēta nākamajai Orleānas hercogienei.
— Pasteigsimies, — Rauls teica de Gišam. — Spriežot pēc Bekingema izturēšanās, viņš spējīgs sarīkot nezin ko, kad ieraudzīs mūsu vakardienas apspriedes sekas.
— O, — grāfs atteica, — mēs taču tur atstājām stingrības iemiesojumu de Vardu un lēnīguma iemiesojumu Manikanu.
Neskatoties uz to, de Gišs pielika soli, un pēc piecām minūtēm viņi jau bija pie rātsnama.
Vispirms viņus pārsteidza milzīgais pūlis uz laukuma.
— Ahā, — de Gišs sacīja, — acīmredzot mūsu apartamenti ir gatavi.
Laukuma priekšā rātsnamā pacēlās astoņas sevišķi skaistas teltis, virs
kurām plīvoja Francijas un Anglijas karogi.
Teltis aptvēra rātsnamu kā daudzkrāsaina josta. Tās apsargāja desmit pāži un divpadsmit jātnieki no vieglās kavalērijas, kas veidoja sūtņu svītu.
Tas viss veidoja apbrīnojamu un pasakainu skatu.
Improvizētās mītnes tika uzceltas pa nakti. Visgreznākie audumi, kādus tikai varēja dabūt Havrā, gan no iekšpuses, gan ārpuses rotāja teltis, kas veidoja loku ap rātsnamu, princeses apmešanās vietu. Starp tām bija nostieptas zīda virves, ko apsargāja sargzaldāti.
Tādējādi Bekingema plāns tika sagrauts, jo viņš patiešām bija gribējis noslēgt ceļu pie princeses visiem, izņemot sevi un pārējos angļus.
Vienīgo ceļu, kas veda uz rātsnama kāpnēm un ko neaizšķērsoja zīda virves, no abām pusēm apsargāja divas vienādas teltis ar karogiem.
Tās bija paredzētas de Gišam un Raulam. Viņu prombūtnē de Giša teltī bija jāatrodas de Vardam, bet Raula — Manikanam.
Ap visām astoņām teltīm kā bites ap stropu dūca un drūzmējās zīdos un zeltā mirdzošie virsnieki, muižnieki un pāži.
Viņiem visiem pie sāniem bija zobeni, un viņi bija gatavi paklausīt pirmajam de Giša vai de Braželona mājienam, kuri vadīja sūtņus.
Vēl iedami pa ielu, kas veda uz laukumu, de Gišs un Rauls pamanīja švītīgi tērpto jauno augstmani, kas jāja uz rātsnamu. Ziņkārīgo pūlis pašķīrās viņa priekšā.
Ieraudzījis negaidīti uzceltās teltis, viņš iekliedzās izmisumā un niknumā.
Tas bija Bekingems, kas, beidzot attapies no sava sastinguma, bija pārģērbies žilbinošā tērpā un nolēmis sagaidīt princesi un karalieni pie rātsnama.
Pie teltīm hercogam aizšķērsoja ceļu, un viņš bija spiests apstāties.
Zaudējis pašsavaldīšanos, Bekingems atvēzēja pātagu; tūlīt divi virsnieki satvēra viņu aiz rokām.
Dc Vārds tobrīd teltī neatradās. Viņš bija rātsnamā, kur nodeva tālāk kādas de Giša pavēles.
Izdzirdis Bekingema balsi, Manikans, kas bija omulīgi atlaidies spilvenos vienā no tālākajām teltīm, piecēlās un, izskatīdamies tikpat bezrūpīgs kā vienmēr, izbāza galvu no portjerām, jo troksnis nerimās.
— Kas noticis? — viņš lēnīgi apvaicājās. — Kas te tā trokšņo?
Tai brīdī, kad viņš ierunājās, negaidīti iestājās klusums, un, kaut gan Manikans runāja maigi un nepavisam ne skaļi, tomēr visi izdzirdēja viņa jautājumu.
Bekingems pagriezās un ieraudzīja garu, kalsnu stāvu un garlaikotu seju.
Kā jau teicām, franču muižnieks bija ģērbies diezgan pieticīgi, un droši vien tāpēc viņa izskats hercogam neiedvesa sevišķu cieņu, jo viņš nicīgi noprasīja:
— Kas jūs tāds esat?
Manikans atspiedās uz labi noauguša kareivja rokas un tikpat mierīgi atbildēja:
— Un jūs?
— Es esmu Bekingemas hercogs. Es noīrēju visas mājas ap rātsnamu, un, tā kā es tās noīrēju, tad tās pieder man. Tāpēc jums nav tiesību man aizšķērsot ceļu, jo mājas es noīrēju, lai vienmēr brīvi varētu nokļūt rātsnamā.
— Bet, kungs, kas tad jums traucē? — Manikans jautāja.
— Jūsu sargkareivji.
— Tāpēc, ka jūs esat jāšus, bet pavēlēts ielaist- tikai gājējus.
— Nevienam, izņemot mani, šeit nav tiesību pavēlēt, — hercogs noteica.
— Kāpēc, kungs? — Manikans mīlīgi apjautājās. — Esiet tik žēlīgs un izskaidrojiet šo mīklu.
— Es jau jums teicu, ka noīrēju visas mājas ap laukumu.
— Mēs to zinām, jo tāpēc mums palika tikai pats laukums.
— Jūs maldāties; laukums arī ir mans, tāpat kā mājas.
— Atvainojiet, kungs, jūs kļūdāties; pie mums saka: karaļa bruģis; tātad laukums pieder karalim, un, tā kā mēs esam karaļa sūtņi, tad laukums ir mūsu.
— Kungs, es jau jums prasīju, kas jūs esat, — Bekingems atkārtoja, jo viņu kaitināja sarunu biedra aukstasinība.
— Mani sauc Manikans, — jaunā cilvēka balss nožūžoja tik harmoniski un maigi kā Eola arfa.
Hercogs paraustīja plecus.
— Vārdu sakot, laukums bija tukšs. Šīs būdas bojā skatu: novāciet
tās!
Klausītāju pūli pāršalca dobja, draudīga ņurdēšana.
Šajā brīdī ieradās de Gīšs; viņš izgrūstīja pūli, kas atdalīja viņu no hercoga, un, Raula pavadīts, piegāja pie Bekingema. No otras puses hercogam pienāca de Vārds.
— Piedodiet, milord, — grāfs teica, — ja jūs ar kaut ko esat neapmierināts, tad esiet tik laipns un sakiet to man, jo tieši es liku uzcelt šīs mītnes.
— Bez tam varu aizrādīt, ka vārds „būda" neskan sevišķi labi, — Manikans laipni piebilda.
— Tātad, hercog, jūs teicāt?… — de Gišs turpināja.
— Es teicu, grāf, — Bekingema balsī vēl joprojām skanēja dusmas, kuras tomēr apslāpēja dižciltībā līdzīga augstmaņa klātbūtne, — es teicu, ka šīs teltis te nedrīkst palikt.
— Nedrīkst? — de Gišs vaicāja. — Kāpēc?
— Tās mani traucē.
De Gišs neviļus nepacietīgi sakustējās, bet Raula mierīgais skats lika viņam savaldīties.
— Jums tās tomēr traucē mazāk, nekā mums jūsu pirmtiesību ļaunprātīga izmantošana, ko jūs esat atļāvies.
— Ļaunprātīga?
— Protams! Jūs atsūtāt šurp cilvēku, kas jūsu vārdā noīrē visas mājas Havrā, nemaz nedomājot par frančiem, kam jāierodas sagaidīt princesi. No draudzīgas nācijas pārstāvja puses tā nemaz nav brālīga rīcība.
— Teritorija pieder pirmajam, kas to ieņem, — Bekingems atbildēja.
— Francijā ne, kungs.
— Kāpēc Francijā ne?
— Tāpēc, ka Francija ir pieklājības zeme.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Bekingems iesaucās tik dedzīgi, ka klātesošie atkāpās, gaidīdami, ka tūdaļ sāksies divkauja.
— Hercog, es gribu teikt, — de Gišs nobālis atbildēja, — ka es pavēlēju uzcelt šīs teltis sev un saviem draugiem, lai tās dotu pajumti Francijas sūtņiem, jo jūsu dēļ mums visā pilsētā atstāts tikai šis patvērums. Es gribu teikt, ka es un mani draugi dzīvosim šeit, ja vien mūs no šejienes neaizsauks kāda griba, kas ir varenāka, bet galvenais — pārāka par jūsu.
— Es zinu spēku, grāf, kas būs pietiekoši varens, — Bekingems teica, uzlikdams roku sava zobena rokturim.
Brīdī, kad strīdus dieviete jau bija sakaitējusi prātus un notēmējusi zobenu asmeņus uz. pretinieku krūtīm, Rauls viegli pieskārās Bekingema plecam.
— Uz vienu vārdu, milord, — viņš teica.
— Manas tiesības, vispirms manas tiesības! — jauneklis dedzīgi iesaucās.
— Tieši par tām es vēlētos parunāt ar jums, — Rauls sacīja.
— Lai notiek, kungs, tikai īsāk.
— Es jums uzdošu tikai vienu jautājumu; jūs redzat, ka lakoniskāk vairs nav iespējams.
— Runājiet, es klausos.
— Sakiet: kas prec karaļa Indriķa IV mazmeitu — jūs vai Orleānas hercogs?
— Par ko jūs runājat? — Bekingems samulsis atkāpās.
— Lūdzu, atbildiet man, — Rauls neatlaidās.
— Vai jūs par mani smejaties, kungs? — Bekingems vaicāja.
— Tā ir atbilde, hercog, un man ar to pietiek. Tātad jūs atzīstat, ka ne jau jūs precat Anglijas princesi.
— Man liekas, ka jūs to labi zināt!
— Piedodiet, bet pēc jūsu uzvešanās tas nebija skaidrs.
— Ko jūs gribat teikt, vikont?
— Jūsu dedzīgums atgādina greizsirdību, — Rauls klusinātā balsī teica. — Vai jūs to apzināties, milord? Tāda greizsirdība nav pieļaujama nevienam, izņemot iemīļoto vai vīru, bet īpaši nepieļaujama tā ir attiecībā uz princesi, kā jūs pats saprotat.
— Jūs apvainojat princesi Henrieti, kungs! — Bekingems skaļi iekliedzās.
— Tas esat jūs, kas viņu apvaino, — de Braželons vēsi atbildēja. — Esiet uzmanīgs! Nesen uz admirāļa kuģa jūs nokaitinājāt karalieni un likāt zaudēt pacietību admirālim. Es jūs novēroju, milord, un vispirms noturēju jūs par neprātīgu, bet pēc tam sapratu šī neprāta īstos cēloņus.
— Kungs…
— Pagaidiet, es piebildīšu vēl vienu vārdu. Es ceru, ka neviens cits francūzis, izņemot mani, to nav sapratis.
— Vai jūs saprotat, kungs, — Bekingems teica, drebēdams no dusmām un satraukuma, — ka jūsu vārdi pelna sodu?
— Apsveriet savus vārdus, milord, — Rauls augstprātīgi atcirta. — Manās dzīslās tek asinis, kas nepieļauj mani nesodīti apvainot. Jūs piederat pie tautas, kuras kaislības kārtīgiem frančiem iedveš aizdomas. Tādēļ es vēlreiz atkārtoju: esiet piesardzīgs, milord.
— Piesardzīgs? Vai jūs man draudat?
— Es esmu grāfa de Lafēra dēls, Bekingema kungs, un nekad nedraudu, jo uzreiz rīkojos. Tātad mani draudi…
Bekingems sažņaudza dūres, bet Rauls turpināja, it kā neko nebūtu manījis:
— Pie pirmā nepienācīgā vārda, ko jūs atļausieties attiecībā uz viņas augstību… O, esiet pacietīgāks, Bekingema kungs: es taču pierādīju savu pacietību.
— Jūs?
— Protams. Kamēr princese bija angļu teritorijā, es klusēju, bet tagad, kad viņa ir izkāpusi uz Francijas zemes, un mēs viņu esam saņēmuši prinča vārdā, tiklīdz jūsu neparastā pieķeršanās liks jums izteikt kādu apvainojumu Francijas karaļnamam, man vajadzēs izvēlēties vienu no diviem: vai nu es visu klātbūtnē skaļi atklāšu jūsu neprātu, un jūs ar kaunu aizsūtīs atpakaļ uz Angliju, vai arī, ja tas jums patiktu labāk, es ietriekšu jums dunci kaklā. Otrais man liekas piemērotākais: es domāju, ka izvēlēšos to.
Bekingems kļuva bālāks par savas apkakles angļu mežģīnēm.
— Vikont de Braželon, — viņš teica, — vai tad tā runā muižnieks?
— Jā, hercog, jo šis muižnieks runā ar ārprātīgo. Izārstējieties, milord, un viņš runās ar jums citādi.
— Vikont de Braželon, — hercogs aižņaugtā balši čukstēja, piespiedis roku pie kakla, — jūs redzat, es mirstu.
— Hercog, ja tas notiktu, — Rauls nasatricināmā aukstasinībā atteica, — es patiešām uztvertu jūsu nāvi kā lielu laimi. Tā novērstu dažādas baumas par jums un karaliskām personām, kuras jūsu padevība drausmīgi kompromitē.
— Jā, jums pilnīga taisnība, — apmulsis noteica jaunais anglis. — Jā, jā, nomirt… labāk mirt, nekā tā ciest.
Viņa roka satvēra eleganta dunča ar dārgakmeņiem rotāto spalu.
Rauls atbīdīja viņa roku.
— Hercog, esiet uzmanīgs, — viņš teica. — Ja jūs nenogalināsietics, jūsu rīcība kļūs smieklīga. Ja nogalināsieties, jūsu asinis apšļakstīs Anglijas princeses kāzu tērpu.
Bekingems ar pūlēm vilka elpu. Viņa lūpas trīcēja, vaigi dega, acis šaudījās kā drudža murgos.
9*
Pēkšņi viņš teica:
— Vikont, es neesmu sastapis cildenāku cilvēku par jums. Jūs esat vislabākā muižnieka cienīgs dēls. Lai jau jūsu teltis paliek!
Viņš metās Raulam ap kaklu.
Visi klātesošie, kas redzēja viena sarunu biedra niknumu un otra stingro nostāju, bija pārsteigti par tādu iznākumu un sāka skaļi aplaudēt. Atskanēja apsveikuma izsaucieni.
De Gišs arī apskāva Bekingemu, gan ne visai labprāt.
Tas kalpoja par signālu. Angļi un franči, kas līdz tam nemierīgi vēroja cits citu, sāka brāļoties.
Tajā brīdī parādījās princese ar saviem pavadoņiem. Ja nebūtu Braželona, tad karalieni un viņas meitu sagaidītu divas armijas, kas cīnītos savā starpā, un asinīm apšļakstīti ziedi.
Ieraugot plīvojošos karogus, visi nomierinājās.