Nākamajā dienā notika svinības, kas bija sarīkotas tik spoži un krāšņi, cik vien atļāva pilsētas līdzekļi un cilvēku izdomas spēja.
Princese atvadījās no angļu flotes un paklanījās karogam, sūtīdama dzimtenei pēdējo sveicienu, tad krāšņas svītas pavadībā iesēdās karietē.
De Gišs cerēja, ka Bekingems atgriezīsies Anglijā kopā ar admirāli, bel hercogam izdevās pierādīt karalienei, ka princesei neklājas ierasties Parīzē tikpat kā vienai.
Kad nolēma, ka Bckingems pavadīs princesi, jaunais hercogs savāca sev svītu no angļu muižniekiem un virsniekiem, un tā uz Parīzi devās vesela armija, kas pa ceļam kaisīja zeltu uz abām pusēm un ar savu greznumu satrieca visas pilsētas un ciemus, caur kuriem veda tās ceļš.
Pieturējās brīnišķīgs laiks. Francija bija skaista, un jo sevišķi ceļš, pa kuru virzījās gājiens. Pavasaris kaisīja jauniešu ceļā smaržīgus ziedus un lapas.
Normandija ar tās bagāto augu valsti, zilajām debesīm un sudrabotajām upju lentēm nākamajai karaļa brāļasievai likās paradīze.
Ceļojums bija pārvērties par nepārtrauktiem svētkiem. Gišs un Bekingems bija aizmirsuši visu uz pasaules: Gišs centās attālināt no princeses angli, bet Bekingems — pamodināt princesē atmiņas par dzimteni, ar kuru viņam saistījās atmiņas par laimīgajām dienām.
Nabaga hercogs tomēr ievēroja, ka princeses sirdī aizvien dziļāk iespiežas mīlestība uz Franciju, bet viņam tik dārgās Anglijas tēls ar katru dienu kļīist bālāks.
Viņš pamanīja, ka visas viņa rūpes neizpelnās nekādu atzinību. Viņš varēja, cik patīk, dižoties uz sava straujā Jorkšīras zirga, bet princese nepievērsa viņam nekādu uzmanību, vienīgi paretam uzmeta izklaidīgu skatienu.
Vēlēdamies piesaistīt viņas tālumā vērsto skatienu, viņš dižojās ar sava zirga spēku, veiklību un straujumu. Viņš veltīgi laida zirgu auļos, riskēdams nosisties pret kokiem vai iegāzties grāvī, bet pēc tam lēca pāri šķēršļiem vai traucās pa stāviem pakalniem.
Izdzirdusi troksni, princese uz mirkli pagrieza pret viņu galvu, bet tūlīt pat ar vieglu smaidu atjaunoja sarunu ar saviem uzticamajiem miesassargiem — Raulu un de Gišu, kuri mierīgi jāja blakus karietei.
Bekingems cieta visbriesmīgākās greizsirdības mokas. Neizsakāmas un dedzinošas tās pārņēma viņu un plosīja viņa sirdi.
Lai pierādītu, ka viņš skaidri saprot savu neprātu un vēlas ar pieticību izpirkt savus maldus, hercogs apvaldīja nosvīdušo un ar putām klāto zirgu, likdams tam grauzt iemauktus un turēdamies karietes tuvumā galminieku pūlī.
Reizēm kā balvu par to viņš saņēma princeses atzinību, bet arī tā skanēja gandrīz kā pārmetums.
— Tas ir labi, hercog, — viņa teica, — tagad jūs beidzot esat saprātīgs.
Reizēm Rauls viņam aizrādīja:
— Hercog Bekingem, jūs nobeigsiet savu zirgu.
Bekingems pacietīgi uzklausīja Braželona piezīmes, jo instinktīvi nojauta, ka Rauls apvalda de Giša jūtas.
Ja nebūtu Raula, kāda neapdomīga de Giša vai viņa, Bekingema, rīcība novestu līdz sadursmei, skandālam, varbūt pat izraidījumam.
Bekingems juta pret Raulu neapzinātas simpātijas pēc nozīmīgās sarunas starp abiem jaunekļiem Havrā, kad Rauls lika hercogam apzināties, ka viņa kaislības izpaudumi ir galīgi nevietā.
Viņi bieži sarunājās un gandrīz vienmēr Bekingems uzsāka sarunu vai nu par grāfu de Lafēru, vai d'Artanjanu, par kuru viņš jūsmoja tikpat spēcīgi kā Rauls.
Braželons sevišķi priecājās, kad šādas sarunas notika de Varda klātbūtnē. Visa ceļojuma laikā de Vardu kaitināja Braželona pārākums un viņa ietekme uz de Gišu.
Vardam bija viltīgs un vērīgs skatiens, kāds raksturīgs ļaunām dvēselēm; viņš nekavējoties pamanīja de Giša skumjas un viņa mīlestību uz princesi.
Tā vietā, lai izturētos pret viņa jūtām tikpat atturīgi kā Rauls, lai saudzētu grāfa pašcieņu un ievērotu pieklājību, de Vārds tīšam aizskāra Giša sāpīgāko vietu un kaitināja viņa jauneklīgo drosmi un lepnumu.
Reiz kādā vakarā, kad viņi bija apstājušies Mantē, de Gišs un de Vārds sarunājās, atspiedušies pret žogu, Rauls un Bekingems arī tērzēja, staigādami uz priekšu un atpakaļ, bet Manikans kavēja laiku princesei un karalienei, kurām viņš patika, pateicoties savai labsirdībai, lādzīgajam raksturam un prāta elastīgumam.
— Atzīsties, — de Vārds teica grāfam, — tu esi smagi slims, un tavs audzinātājs nevar tevi izdziedināt.
— Es tevi nesaprotu, — grāfs atbildēja.
— Saprast nav grūti: tu kvēlo mīlestībā.
— Blēņas, de Vard!
— Tās patiešām būtu blēņas, ja princese pret tavām ciešanām būtu vienaldzīga. Bet viņa pievērš tām tādu uzmanību, ka vienkārši sevi kompromitē. Es nudien baidos, ka tikai pēc ierašanās Parīzē tavs audzinātājs Braželons jūs abus nenodod.
— Dc Vard! De Vard! Tu atkal uzbrūc Braželonam!
— Nu, diezgan, kas tā par bērnišķību, — pusbalsī teica grāfa ļaunais ģēnijs, - tu zini tikpat labi kā es, ko es vēlos teikt. Tu labi redzi, ka princeses acis kļūst maigas, kad viņa runā ar tevi. Pēc viņas balss skaņas tu vari saprast, ka viņai patīk tevī klausīties. Tu jūti, kā viņa ieklausās dzejoļos, kurus tu viņai deklamē, un tu taču nenoliegsi — viņa katru rītu tev sūdzas, ka naktī slikti gulējusi.
— Tas ir taisnība, de Vard. Bet kāpēc tu man to visu stāsti?
Viņš satraukti pagriezās uz princeses pusi, it kā noliegdams de Varda
mājienus un tai pat laikā vēlēdamies atrast to apstiprinājumu viņas acīs.
— Ahā, — de Vārds norādīja, — paskaties, viņa tevi aicina. Ej un izmanto gadījumu, kad audzinātāja nav blakus.
Dc Gišs nespēja turēties pretī: nepārvaramas jūtas vilka viņu pie princeses.
De Vārds smīnēdams noskatījās viņam pakaļ.
— Jūs maldāties, kungs, — Rauls teica, pārlēkdams pāri žogam, pret kuru pirms mirkļa bija atspiedušies abi sarunu biedri, — audzinātājs ir šeit, un viņš jūs klausās.
Izdzirdējis Raula balsi, ko de Vārds pazina, pirms vēl pagriezās, viņš pa pusei izrāva zobenu.
— Lieciet zobenu atpakaļ makstī, — Rauls teica, — jūs taču zināt, ka mūsu ceļojuma laikā tādas lietas nedrīkst notikt. Ielieciet zobenu atpakaļ, bet turiet ari mēli aiz zobiem. Kāpēc jūs sāpināt sirdi cilvēkam, ko pats saucat par draugu? Mani jūs gribat noskaņot pret godīgu cilvēku, mana tēva draugu. Giša sirdī jūs gribat iedvest mīlestību pret jūsu valdnieka brāļa līgavu. Kungs, es domātu, ka jūs esat nodevējs un nelietis, ja nezinātu, ka jūs esat neprātis.
— Kungs, — zaudējis pašsavaldīšanos, de Vārds iekliedzās, — es nosaucu jūs par audzinātāju un, kā redzams, nekļūdījos! Jūs atgādināt jezuītu ar rīksti rokā nevis muižnieku! Nerunājiet ar mani tādā tonī, es lūdzu. Es ienīstu d'Artanjanu par nelietību, ko viņš izdarīja pret manu tēvu. — Jūs melojat, kungs, — Rauls vēsi sacīja.
— O, — de Vārds iesaucās, — jūs mani apvainojat melos!
— Kāpēc gan ne, ja tas, ko jūs sakāt, ir meli?
— Jūs apvainojat mani melos un neņemat rokā zobenu?
— Es devu solījumu nogalināt jūs tikai pēc tam, kad būšu atdevis princesi viņas vīra rokās.
— Nogalināt mani? Pedanta kungs, jūsu rīkstes nemaz nespēj nogalināt.
— Protams, ne, — Rauls tikpat vēsi iebilda, — bet d'Artanjana zobens nogalina. Tagad šis zobens ir manās rokās, un viņš pats iemācīja mani ar to apieties. Ar šo zobenu es atriebšos par viņa vārdu, ko jūs aizvainojāt.
— Vikont, sargieties! - de Vārds izsaucās. — Ja jūs tūlīt pat ne- atvainosieties, tad es izmantošu visus līdzekļus, lai atriebtos.
— Oho! — noteica Bekingems, kurš negaidīti parādījās cīniņa vietā. — Tie ir draudi, kas liek domāt par slepkavību, un ne sevišķi piederas muižniekam.
— Ko jūs teicāt, hercog? — de Vārds, pagriezdamies pret viņu, noprasīja.
— Es saku, ka jūsu vārdi griežas manās angļa ausīs.
— Ja jau tā, — iekliedzās satracinātais de Vārds, — jo labāk. Jūs vismaz man nekur neizspruksiet. Uzņemiet manus vārdus kā vien vēlaties.
— Es uzņemu tos tā kā vajag, — Bekingems atbildēja sev raksturīgajā augstprātīgajā tonī, kas pat parastā sarunā radīja iespaidu, ka viņš ir izaicinošs. — De Braželons ir mans draugs; jūs apvainojāt vikontu un dosiet man gandarījumu par to.
Vārds paskatījās uz Braželonu, kurš ievēroja savu parasto pieņemto taktiku un saglabāja vēsu mieru pat tad, kad izdzirdēja hercoga izaicinājumu.
— Domāju, ka mani vārdi de Braželona kungu nemaz neaizskar. Vikontam taču ir zobens, bet viņš, kā redzams, nebūt nejūtas īpaši apvainots.
— Bet jūs kādu apvainojāt?
— Jā, d'Artanjanu,— Vārds atteica, ievērojis, ka vienīgi šis vārds spēja izsaukt Raula dusmas.
— Tad tā ir cita lieta, — Bekingems sacīja.
— Vai ne? — de Vārds piebalsoja. — D'Artanjana draugiem viņš jāaizstāv.
— Es domāju tāpat, — anglis nomierinājies atbildēja. — Braželonu es nevarēju aizstāvēt, jo viņš pats ir šeit; bet, ja tas attiecas uz d'Artanjana kungu…
— Tad jūs atkāpjaties, vai ne? — dc Vārds uztvēra.
— Nē, gluži pretēji, es ķēros pie zobena, — Bekingems atteica. — Varbūt d'Artanjana kungs ir aizvainojis jūsu tēvu, bet manam viņš izdarīja vai vismaz gribēja izdarīt lielu pakalpojumu.
De Varda seja pauda pārsteigumu.
— D'Artanjans, — Bekingems turpināja, — ir pats drosmīgākais un godīgākais muižnieks, kādu es pazīstu un, tā kā es esmu viņam daudz parādā, tad ar lielu prieku samaksāšu jums viņa parādu ar zobena cirtienu.
Bekingems veikli izrāva savu zobenu, paklanījās Raulam un nostājās pozīcijā.
De Vārds paspēra soli uz priekšu, lai krustotu zobenus.
— Nē, kungi, nē, — un Rauls ar savu zobenu izšķīra pretiniekus. — Nav vērts, lai šo iemeslu dēļ» cilvēki pūlētos nodurt viens otru gandrīz vai princeses acu priekšā. De Varda kungs runā ļaunu par d'Artanjana kungu, pat nepazīdams viņu.
— Oho! — de Vārds noteica, zobus griezdams, bet tomēr zobena aso galu atbalstīja pret zābaka purnu. — Jūs sakāt, es nepazīstu d'Artanjanu?
— Tieši tā, jūs viņu nepazīstat, — Rauls mierīgi turpināja. — Jūs pat nezināt, kur viņš ir pašlaik.
— Es nezinu, kur viņš ir?
— Bez šaubām, jo jūs meklējat strīdu viņa dēļ ar citiem, nevis sameklējat d'Artanjanu tur, kur viņš atrodas.
De Vārds nobālēja.
— Es jums pateikšu, kur viņu var atrast, — Rauls turpināja. — D'Artanjana kungs ir Parīzē. Ja viņš dežūrē, tad sastopams Luvrā, bet, kad ir brīvs, tad Lombarda ielā. Vienā no šīm vietām D'Artanjanu noteikti var sastapt. Jūs tā ienīstat viņu, ka nevarēsiet vairs sevi saukt par kārtīgu cilvēku, ja neprasīsiet no viņa gandarījumu, kā to acīmredzot prasāt no visiem, izņemot viņu pašu.
De Vārds notrausa uz pieres izspiedušos sviedrus.
— Fui, de Varda kungs, — Rauls runāja tālāk, — nevajag uzsākt strīdus uz katra soļa, ja ir izdots dekrēts, kas aizliedz divkaujas. Karalis sadusmosies uz mums par nepaklausību tādā brīdī, un viņam būs pilnīga taisnība.
— Tikai atrunas un viltība! — de Vārds nočukstēja.
— Pietiek! — Rauls iebilda. Kas par muļķībām, de Varda kungs! Jūs lieliski zināt, ka Bekingemas hercogs ir drosmīgs cilvēks. Viņš desmitiem reižu izvilcis savu zobenu un ar prieku cīnīsies vēlreiz. Viņa vārds vien uzliek pienākumus. Jūs arī labi zināt, ka es nebaidos no cīņas. Es esmu cīnījies pie Sansas, Bleno, kāpās, kad biju simt soļus priekšā ierindai un pat lielgabaliem, bet jūs, starp citu, atradāties simt soļus aiz frontes līnijas. Tiesa, toreiz cīnījās daudzi, un jūsu drosme varētu palikt nepamanīta, tādēļ jūs to slēpāt. Turpretim te jūs varat sarīkot izrādi un skandālu. Jums gribas, lai par jums runā, vienalga kāda iemesla dēļ. Tādēļ šai ziņā uz mani neceriet, de Varda kungs; es jums šo prieku nesagādāšu.
— Visai saprātīgi, — Bekingems piekrita, bāzdams zobenu makstī. — Piedodiet, vikont de Braželon, es neviļus pakļāvos pirmajam dusmu uzplūdam.
Satracinātais de Vārds ar paceltu zobenu metās virsū Raulam, kurš tik tikko paguva atsist šo uzbrukumu.
— Lūdzu, kungs, esiet uzmanīgāks, — Braželons mierīgi aizrādīja. — Jūs gandrīz izdūrāt man aci.
— Tātad jūs negribat cīnīties? — de Vārds iekliedzās.
— Patlaban ne, bet es jums apsolu, ka tūlīt pēc ierašanās Parīzē es aizvedīšu jūs pie d'Artanjana, un jūs izteiksiet visas savas pretenzijas viņam. D'Artanjans palūgs karalim atļauju dot jums zobena cirtienu. Karalis atļaus un, kad jūs to būsiet saņēmis, mans dārgais de Varda kungs, jūs varēsiet pārdomāt evaņģēlija vādus, kuri liek mums piedot pāridarī- jumus.
— Ak, — iesaucās de Vārds, ko bija satracinājusi Raula aukstasinība. — Var redzēt, ka jūs, de Braželona kungs, esat ārlaulības dēls.
Rauls kļuva bālāks par sava krekla apkakli un viņa acis tā nozibsnīja, ka de Vārds paspēra soli atpakaļ.
Bekingems, kuru ari izbiedēja šis spīdums, nostājās starp abiem pretiniekiem, baidīdamies, ka viņi tūlit metīsies viens otram virsū.
Šis apvainojums bija de Varda pēdējais trumpis; viņš drudžaini žņaudzīja sava zobena rokturi, gaidīdams uzbrukumu.
— Jums taisnība, de Varda kungs, — Rauls izteica, pārcilvēciskiem spēkiem mēģinādams savaldīties, — es zinu tikai sava tēva vārdu, bet es pārāk labi pazīstu grāfa de Lafēra cēlo raksturu un neaptraipīto godu, tāpēc nebaidos, ka jūsu teiktais varētu izrādīties patiesība! Es nezinu savas mātes vārdu, un tā ir mana nelaime, nevis kauns. Jūs izturaties negodīgi un netaisni, jo pārmetat man manu nelaimi. Vienalga kāpēc, bet jūs šos vārdus izteicāt, un es uzskatu sevi par apvainotu. Tātad nolemts: pēc divkaujas ar d'Artanjanu jūs, ja vēlēsieties, varēsiet cīnīties ar mani.
— Oho, — de Vārds, indīgi smīnēdams, atteica, — es esmu sajūsmā par jūsu piesardzību, vikont. Nupat kā jūs man apsolījāt d'Artanjana zobena cirtienu un tikai pēc tā esat ar mieru izvilkt savu ieroci.
— Neraizējieties, — Rauls atbildēja slēptā naidā, — d'Artanjana kungs izcili pārvalda ieroci, un es kā īpašu labvēlību palūgšu viņam, lai viņš rīkojas ar jums tāpat kā ar jūsu tēvu, tas ir, nenogalina, bet atstāj šo prieku man, pēc tam, kad jūs būsiet izveseļojies. Jums ir ļauna sirds, de Varda kungs, un nav lieki visi aizsardzības pasākumi pret jums.
— Esiet mierīgs, vikont, es pats veikšu aizsardzības pasākumus pret jums, — de Vārds atbildēja.
— Atļaujiet iztulkot de Braželonam jūsu teikto un dot viņam prātīgu padomu, — Bekingems spēji iejaucās. — Vikont, sāciet nēsāt bruņu- kreklu.
De Vārds sažņaudza dūres.
— Ā, es saprotu, — viņš atcirta, — jūs vispirms nodrošināsieties ar to un pēc tam nāksiet mēroties ar mani spēkiem?
— Diezgan, de Varda kungs, — Rauls atbildēja, — ja jau jūs noteikti gribat, mēs varam to tūlīt nokārtot.
Izņēmis zobenu, viņš sāka iet uz de Varda pusi. -
— Ko jūs darāt? — Bekingems noprasīja.
— Esiet mierīgs, — Rauls vēsi atbildēja, — tas nemaz tik ilgi nevilksies.
De Vārds nostājās pozīcijā, un pretinieki krustoja zobenus.
Dc Vārds tik strauji metās virsū Raulam, ka jau pie pirmā uzbrukuma Bekingems saprata, ka Rauls saudzē savu pretinieku.
Hercogs pagājās sāņus un skatījās divkauju.
Rauls cīnījās tik mierīgi, it kā viņa rokās būtu rapieris nevis zobens. Viņš atbrīvoja savu zobenu, kas krustojās ar pretinieka zobenu pie paša roktura un, atkāpies soli, atsita trīs vai četrus de Varda cirtienus; draudošo dūrienu zem jostas vietas de Vārds atsita ar apļveida kustību, bet Rauls izsita no pretinieka rokām zobenu un aizmeta soļus divdesmit aiz žoga.
De Vārds palika stāvam atbruņots un apstulbis; Rauls iebāza savu zobenu makstī, saķēra niknumā trīcošo pretinieku aiz apkakles un jostas un pārmeta pāri dzīvžogam.
— Līdz nākamajai reizei, — de Vārds nomurmināja, pieceldamies un paņemdams savu zobenu.
— Velns parāvis, — Rauls noteica, — jau veselu stundu es mēģinu jums to iestāstīt.
Viņš pagriezās pret Bekingemu un piemetināja:
— Hercog, es jūs lūdzu, nesakiet nevienam par to. Man ir kauns, ka es nonācu tik tālu, bet es nespēju savaldīt dusmas. Lūdzu, atvainojiet mani un aizmirstiet.
— Dārgo vikont, — hercogs sacīja, spiezdams Raula stingro, godīgo roku, — labāk atļaujiet man atcerēties un rūpēties par jūsu drošību. Šis cilvēks ir bīstams, viņš jūs nogalinās.
— Mans tēvs palika dzīvs, kaut gan viņu divdesmit gadus apdraudēja daudz bīstamāks ienaidnieks, — Rauls atbildēja. — Manās dzīslās tek asinis, ko liktenis sargā.
— Jūsu tēvam bija labi draugi, vikont.
— Jā, — Rauls nopūtās, — tādus draugus tagad neatrast.
— Es lūdzu, tā nerunājiet, kad es piedāvāju jums savu draudzību.
Bekingems apskāva Braželonu, kurš labprāt pieņēma piedāvāto savienību.
— Mūsu dzimtā ziedo dzīvību tiem, ko mīl, — Bekingems piebilda. — Jūs to zināt.
— Jā, hercog, zinu, — Rauls atbildēja.