Vairāk nekas netraucēja mieru ceļojuma laikā.
De Vārds aizjāja pa priekšu ar kādu ieganstu, kas nevienā neizraisīja aizdomas.
Viņš paņēma līdz Manikanu, kura mierīgais un sapņainais raksturs līdzsvaroja viņa nervozitāti.
Bekingems un Braželons pieņēma arī Gišu savā draudzīgajā savienībā; tagad viņi trijatā dziedāja slavas dziesmas princesei.
Braželons panāca, ka šo koncertu tagad izpildīja trio, bet nevis atsevišķi solo, uz kuriem agrāk bīstami tiecās de Gišs un viņa sāncensis.
Karalienei ļoti patika tāda harmonija.
Varbūt mazāk tā atbilda jaunās princeses gaumei, kas bija koķeta kā pats dēmons; viņa nebaidījās par sevi, un viņai patika bīstamas situācijas.
Princeses sirds bija neapdomīga un pārdroša, viņai patika staigāt gar bezdibeņa malu kā pa naža asmeni, it kā viņa alktu pēc brūcēm.
Pa ceļam uz Parīzi princese ieguva tūkstošiem pielūdzēju, viņai sekoja kāds pusducis bezprāšu un divi galīgi prātu zaudējušie.
Rauls gan redzēja visu meitenes burvību, bet, sirdī glabādams citu mīlestību, kura neatstāja vietu jaunai, viņš atgriezās Parīzē mierīgs un modrs.
Reizēm ceļā viņš ar karalieni runāja par reibinošo burvību, ko izstaroja princese, un karaliene māte, kam pārciestās nelaimes un vilšanās bija daudz ko iemācījušas, teica viņam:
— Henriete kļūtu slavena arī tad, ja viņa nebūtu-piedzimusi karaļa ģimenē, bet kādā pilnīgi nepazīstamā: viņa ir sieviete ar spilgtu fantāziju, iecirtīgu raksturu un stingru gribu.
Abi izlūki un kurjeri — de Vārds un Manikans — izziņoja princeses ierašanos.
Nantērā princesi sagaidīja krāšņs jātnieku un ekipāžu eskorts.
Princis kopā ar de Lorēnu un pārējiem saviem mīluļiem karaļa gvardes pavadībā bija devies sagaidīt savu līgavu.
Karaliene un princese Senžermēnā no smagnējās un ceļojumā jau nedaudz apbružātās ekipāžas pārsēdās elegantā, krāšņā karietē, ko vilka seši zirgi balti zeltītā iejūgā.
Karietē daiļā princese sēdēja kā tronī zem baldahīna no izšūta zīda un ar spalvu apkakli; uz viņas starojošo seju krita rozā atblāzma un maigi rotājās uz viņas perlamutra ādas.
Kad hercogs Filips piejāja pie ekipāžas, viņš bija pārsteigts par Hen- rietes skaistumu un tik skaidri pauda savu sajūsmu, ka citu galminieku vidū stāvošais Lorēns paraustīja plecus, bet grāfs de Gišs un Bekingems sajuta sirdssāpes.
Pēc apmaiņas ar laipnībām un rituāla prasību izpildes procesija lēnām virzījās uz Parīzi.
Princi uz ātru roku iepazīstināja ar angļu svītu. Bekingemu iepazīstināja ar viņu tāpat kā pārējos angļu augstmaņus.
Princis viņiem nepievērsa sevišķu uzmanību.
Pa ceļam, ievērojis, ka Bekingems neatlaidīgi turas blakus karietes durtiņām, viņš tomēr noprasīja savam nešķiramajam de Lorēnam:
— Kas ir šis jātnieks?
— Jūsu augstībai tikko viņu stādija priekšā, — de Lorēns atbildēja. — Tas ir Bekingemas hercogs.
— Ak jā, pareizi.
— Princeses kavalieris, — favorīts piebilda ar sevišķu uzsvaru, kādu tikai skauģi prot piešķirt vienkāršākajām frāzēm.
— Kas? — princis pārprasīja, neapturēdams zirgu.
— Es teicu: kavalieris.
— Vai tad princesi pavada speciāli nozīmēts kavalieris?
— Hm! Man šķiet, jūs to redzat tikpat labi kā es; paskatieties, cik viņi mīlīgi un jautri tērzē divatā.
— Trijatā.
— Kā trijatā?
— Protams, tu taču redzi, ka de Gišs arī piedalās sarunā.
— Jā, redzu… Protams. Bet ko tas pierāda? Tikai to, ka princesei nav vis viens kavalieris, bet divi.
— Tu tikai visiem gribi iedzelt.
— Nemaz ne. Jūsu augstība, jums ir pārāk iecirtīgs raksturs! Francijas pārstāvji apsveic jūsu nākamo sievu, bet jūs vēl esat neapmierināts.
Orleānas hercogs baidījās no de Lorēna indīgajām piezīmēm, kad favorīts visu sāka izsmiet.
Viņš aprāva sarunu.
— Princese nav neglīta, — viņš nevērīgi piezīmēja, it kā runātu par pilnīgi svešu sievieti.
— Jā, — Lorēns atbildēja tādā pat tonī.
— Tu šo „jā" pateici kā „nē". Man šķiet, ka viņai ir ļoti skaistas melnas acis.
— Šauras.
— Jā, bet mirdzošas. Viņai ir skaists augums.
— Augums gan nav ideāls, jūsu augstība.
— Varbūt. Toties viņai ir dižciltīga stāja.
— Jā, bet pārāk kalsna seja.
— Liekas, apbrīnojami zobi.
— Tos viegli saskatīt. Paldies Dievam, mute ir pietiekoši liela. Jūsu augstība, es kļūdījos: jūs esat skaistāks par savu sievu.
— Kā tev šķiet, vai es esmu skaistāks par šo Bekingemu?
— O jā, un viņš arī to jūt. Skatieties, viņš cenšas divtik dedzīgi lakstoties ap princesi, lai jūs viņu neaizēnotu.
Princis nepacietīgi sakustējās; ieraudzījis de Lorēna lūpās triumfējošu smīnu, viņš tomēr noturēja zirgu, kas rāvās uz priekšu, un palaida to
soļos.
— Starp citu, — viņš noteica, — kas man ko skatīties uz māsīcu. Es jau sen viņu pazīstu. Mēs taču kopā augām. Kā bērnu es viņu Luvrā redzēju pietiekoši daudz.
— Jūsu augstība, atvainojiet, bet viņa ir ļoti pārvērtusies, — de Lorēns aizrādīja. — Tais laikos, par kuriem jūs runājat, viņa nebija tik žilbinoša un, galvenais, tik lepna. Jūsu augstība, vai atceraties to vakaru, kad kara- ļis nevēlējās ar viņu dejot, teikdams, ka viņa ir neglīta un slikti ģērbta?
Orleānas hercogs sarauca uzacis. Jā, nebija sevišķi glaimojoši, ka viņam jāprec princese, kuru karalis jaunībā noraidījis.
Varbūt viņš būtu atbildējis savam favorītam, bet tobrīd, atstājis karieti, pie viņa piejāja de Gišs.
Viņš no tālienes sekoja prinča un de Lorēna sarunai un sasprindzināja dzirdi, pūlēdamies uztvert viņu runāto.
Vai nu aiz viltības, vai nepiesardzības de Lorēns neuzskatīja par vajadzīgu izlikties.
— Grāf, — viņš bilda, — jums ir laba gaume.
— Pateicos par komplimentu, — de Gišs atteica. — Kam man par to jāpateicas?
— Hm! Pajautājiet viņa augstībai.
— GLšs ļoti labi zina, ka es viņu uzskatu par nepārspējamu kavalieri, — Orleānas hercogs atbildēja.
— Ja jau mēs par to esam vienisprātis, tad es turpināšu, — de Lorēns sacīja. - Jūs jau nedēļu atrodaties princeses tuvumā, vai ne?
— Protams, — de Gišs atteica, negribot nosarkdams.
— Tad pasakiet mums atklāti: kāda jums viņa šķiet?
— Viņa? — de Gišs pārsteigts pārjautāja.
— Jā, viņas izskats, viņas prāts?
Šis jautājums de Gišu tā apstulbināja, ka viņš pat nesaprata, ko lai atbild.
— Nu, nu, de Giš, — Lorēns smiedamies turpināja, — izsaki savas domas un esi atklāts: viņa augstība pavēl.
— Jā, jā, saki atklāti, — princis piebalsoja.
De Gišs nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
— Es zinu, ka tas ir kutelīgs jautājums, — Orleānas hercogs turpināja. — Bet man taču var visu teikt. Kāda viņa tev liekas?
Vēlēdamies apslēpt savas jūtas, de Gišs izmantoja vienīgo līdzekli, ar ko aizsargājas negaidot pārsteigts cilvēks: viņš sameloja.
— Princese man nešķiet ne skaistule, ne neglītene. Drīzāk viņa ir diezgan glīta.
— Ak Dievs, grāf! — de Lorēns iesaucās. — Un to sakāt jūs, kas tā jūsmoja par viņas portretu!
De Gišs nosarka līdz ausu galiem. Par laimi, viņa straujais zirgs pēkšņi metās sāņus, un tas palīdzēja viņam noslēpt nosarkumu.
— Portretu? — viņš pārjautāja, atgriezies atpakaļ. — Kādu portretu?
De Lorēns nenolaida no viņa acis.
— Nūja, par portretu. Vai tad miniatūra nav līdzīga?
— Nezinu. Es esmu aizmirsis portretu: tas man pagaisis no atmiņas.
— Un tomēr tas uz jums atstāja spēcīgu iespaidu, — de Lorēns piebilda.
— Varbūt.
— Bet vai viņa vismaz ir gudra? — Orleānas hercogs apjautājās.
— Šķiet, ka jā, jūsu augstība.
— Un Bekingems? — de Lorēns prasīja.
— Nezinu.
— Droši vien gudrs, — teica de Lorēns, — ja jau viņš tā spēj sasmīdināt princesi un viņa šķiet ļoti apmierināta sarunā ar viņu. Asprātīgai sievietei, kas nav muļķe, nepatiktu atrasties stulbeņa sabiedrībā.
— Tad jau viņš ir gudrs, — de Gišs naivi atbildēja. Viņam palīgā ieradās Rauls, kas bija pamanījis viņa bīstamo sarunu biedru.
De Braželons vērsās pie de Lorēna un tā piespieda viņu mainīt sarunas tēmu.
Ierašanās bija svinīga un krāšņa. Vēlēdamies brālim parādīt godu, karalis lika sarīkot lielisku sagaidīšanu.
Princese un viņas māte apmetās Luvrā, tai pašā Luvrā, kur trimdas laikos viņas tā cieta aizmirstas nabadzībā un trūkumā.
Agrāk pils nebija viesmīlīga pret nelaimīgo Indriķa IV meitu; kailās sienas, caurās grīdas, ar zirnekļa tīkliem klātie griesti, milzīgie pussabru- kušie kamīni, šie aukstie pavardi, kurus gandrīz nebija iespējams iekurt par līdzekļiem, ko parlaments aiz žēlastības iedeva — tas viss tagad bija pārvērties.
Šoreiz viņas sagaidīja lieliskas tapetes uz sienām, mīksti paklāji, nospodrinātas grīdas, gleznas masīvos zelta rāmjos, visur svečturi, spoguļi, greznas mēbeles, miesassargi ar lepnu stāju un pie cepurēm plīvojošam spalvām, milzīgs kalpotāju un galminieku pūlis uz trepēm un priekšistabās.
Plašajos, kādreiz tik tukšajos un skumjajos pagalmos dižojās jātnieki. Viņu zirgu pakavi no bruģa izšķīla tūkstošiem dzirksteļu.
Jaunās daiļavas savās karietēs sagaidīja Francijas meitas pēcteci, kurai viņas drūmajos atraitnības un trimdas gados neatradās ne malkas pagale pavardam, ne maizes gabals galdam, un kuru nicināja pat pils kalpotāji.
Anglijas karaļa atraitne atgriezās Luvrā ar sāpēm sirdī un rūgtu atmiņu pārņemta, bet viņas meita, kas spēja ātrāk aizmirst un mainīties, iebrauca priecīga un triumfējoša.
Karaliene apzinājās, ka spožā sagaidīšana domāta laimīgajai karaļa mātei, karaļa, kurš bija atgriezies otrajā nozīmīgākajā tronī Eiropā, bet slikti uzņemta kādreiz lika viņa — Indriķa IV meita — par to, ka uzdrošinājās būt nelaimīga.
Pavadījuši princesi un karalieni uz viņu apartamentiem, kur viņas izteica vēlēšanos nedaudz atpūsties, visi atgriezās pie saviem parastajiem darbiem.
Braželons vispirms devās pie tēva, bet uzzināja, ka Atoss devies uz Bluā.
Viņš gribēja satikt d'Artanjanu. Bet musketieris nodarbojās ar jaunas karaļa gvardes veidošanu un bija nenotverams.
Braželons atgriezās pie Giša.
Grāfs apspriedās ar skroderiem un Manikanu un visu laiku bija aizņemts.
Ar Bekingemas hercogu bija vēl ļaunāk.
Jaunais anglis pirka vienu zirgu pēc otra un to pašu darīja ar dārglietām. Viņš okupēja visas Parīzes izšuvumu meistares, juvelierus, skroderus.
Viņa un de Giša starpā notika sacensība elegancē, kurai hercogs bija gatavs ziedot miljonu, bet maršals Gramons iedeva de Gišam tikai sešdesmit tūkstošus livru. Bekingems smiedamies tērēja savu miljonu.
De Gišs pūta vien un bez de Varda padomiem būtu kritis izmisumā.
— Miljons! — grāfs atkārtoja katru dienu. — Viņš mani pārspēs! Kāpēc maršals negrib man izmaksāt manu mantojuma daļu jau tagad?
— Tāpēc, ka tu to iztērēsi, — Rauls viņam teica.
— Vai viņam nav vienalga? Ja man lemts tādēļ mirt, lai jau tā notiek. Tad man vairs nekas nebūs vajadzīgs.
— Kāpēc tad jāmirst? — Rauls vaicāja.
— Es negribu, lai anglis pārspēj mani elegancē.
— Dārgo grāf, — iejaucās Manikans, — elegance nemaz tik dārgi nemaksā, bet to ir grūti iegūt.
— Jā, bet viss, ko grūti iegūt, ir dārgs, taču man ir tikai sešdesmit tūkstoši livru.
— Tu nu gan esi savādnieks! — de Vārds iebilda. — Tērē tikpat, cik Bekingems; tev trūkst tikai deviņsimt četrdesmit tūkstoši livru.
— Kur lai tos ņem?
— Aizņemies.
, — Man jau ir parādi.
— Jo vairāk tāpēc.
Šim padomam bija panākumi, un dc Gišs darīja dažādas neprātības, turpretim Bekingems tērēja tikai skaidru naudu.
Baumas par tādu izšķēdību iepriecināja visus Parīzes tirgotājus; par Bekingema un Gramona mājām stāstīja dažādus brīnumus.
Pa to laiku princese atpūtās, bet Braželons rakstīja vēstules de La- valjēras jaunkundzei.
Viņš bija nosūtījis jau četras vēstules, bet ne uz vienu vēl nebija saņēmis atbildi. Kāzu ceremonijas rītā, kurai bija jānotiek Palērojālas baznīcā, Rauls patlaban beidza savu tualeti, kad sulainis pieteica:
— De Malikorna kungs.
„Ko tam Malikornam no manis vajag?" — Rauls nodomāja.
— Lai pagaida, — viņš pavēlēja.
— De Malikorna kungs ieradies no Bluā, — sulainis piebilda.
— Ā, tad aiciniet viņu ienākt! — Rauls iesaucās.
Malikorns ienāca, spīdēdams kā jauns mēness un ar lielisku zobenu pie sāniem.
Viņš laipni palocījās un teica:
— De Braželona kungs, es jums atvedu tūkstoš sveicienus no kādas dāmas.
Rauls nosarka.
— Dāmas no Bluā? — viņš vaicāja.
— Jā, vikont, tā ir de Montalē jaunkundze.
— A, pateicos, Malikorna kungs; tagad es jūs atcerējos, — Rauls noteica. — Ko vēlas de Montalē jaunkundze?
Malikorns izņēma no kabatas četras vēstules un iedeva tās Raulam.
— Manas vēstules! Kā tas iespējams? — Rauls nobālis izdvesa. — Tās pat nav atplēstas.
— Vikont, šīs vēstules Bluā nenonāca pie adresātes. Jums tās tiek atdotas atpakaļ.
— Luīze de Lavaljēra aizbraukusi no Bluā? — Rauls iesaucās.
— Jā, pirms kādas nedēļas.
— Kur viņa ir patlaban?
— Droši vien Parīzē, kungs.
— Kā uzināja, ka šīs vēstules ir no manis?
— Ora de Montalē pazina jūsu rokrakstu un zīmogu, — Malikorns paskaidroja.
Rauls nosarka un pasmaidīja.
— Tas ir ļoti laipni no de Montalē jaunkundzes, — viņš teica. — Viņa vēl joprojām ir labsirdīga un apburoša.
— Jā, kungs.
— Žēl, ka viņa nevarēja man pateikt kaut ko vairāk par de Laval- jēras jaunkundzi. Šajā milzīgajā Parīzē viņu būs grūti sameklēt.
Malikorns izvilka no kabatas vēl vienu aploksni.
— Varbūt šī vēstule pateiks jums to, ko vēlaties uzzināt, — viņš sacīja.
Rauls ātri salauza zīmogu un ieraudzīja Montalē rokrakstu. Uz lapiņas bija rakstīts:
„Parīze, Palērojāla. Kāzu ceremonijas diena."
— Ko tas nozīmē? — Rauls noprasīja Malikornam. — Vai jūs zināt?
— Jā, vikont.
— Tad, Dieva dēļ, paskaidrojiet man…
— Es nedrīkstu, vikont. Ora de Montalē aizliedza man teikt.
Rauls paskatījās uz dīvaino cilvēku un neko neatbildēja.
— Vismaz pasakiet: vai mani gaida prieks vai bēdas?
— Jūs drīz uzzināsiet.
— Jūs stingri glabājat noslēpumus.
— Vikont, es jums lūdzu kādu lapnību.
— Apmaiņai pret to, ko jūs man neizrādāt?
— Tieši tā.
— Runājiet.
— Es ļoti vēlos redzēt kāzu ceremoniju, bet man nav ieejas biļetes, kaut gan es darīju visu, lai to saņemtu. Vai jūs varētu mani ievest?
— Protams.
— Lūdzu, lūdzu, izdariet to.
— Labprāt, jūs nāksiet kopā ar mani.
— Vikont, es esmu jūsu padevīgais kalps.
— Kāpēc jūs negriezāties pie sava drauga Manikana?
— Šorīt es biju klāt viņa rīta tualetē un nejauši uzgāzu lakas pudelīti viņa jaunajam tērpam. Viņš tā iekarsa, ka metās man virsū ar zobenu, un es tik tikko izglābos. Tāpēc es nelūdzu viņam biļeti. Viņš mani drīzāk nogalinātu.
— Protams, — Rauls noteica. — Es zinu, ka Manikans spējīgs nogalināt cilvēku, kas bijis tik nelaimīgs, ka izdarījis tādu noziegumu; es to izlabošu: tūlīt aizsprādzēšu apmetni un būšu gatavs kalpot par jūsu pavadoni.