Princesi laulāja Palērojālas pils baznīcā tikai nedaudzu galminieku klātbūtnē.
Ielūgums uz šo ceremoniju skaitījās lielas labvēlības zīme, bet Rauls bija uzticīgs dotajam vārdam un ieveda sev līdz Malikornu, kurš alka apmierināt savu ziņkārību.
Izpildījis savu solījumu, Rauls piegāja pie de Giša. Grāfa lieliskais tērps nepavisam neatbilda viņa sejai, ko bija pārvērtušas skumjas, un tikai Bekingemas hercogs varētu sacensties ar viņu bālumā un nomāktībā.
— Piesargies, grāf, — Rauls brīdināja, pienākdams pie drauga un gatavodamies viņu atbalstīt, kad arhibīskaps svētīja jaunlaulātos.
Brīdinājums bija vietā, jo princis Kondē jau izbrīnījies skatījās uz izmisuma statujām, kas stāvēja abās pusēs altārim.
Grāfs sāka uzmanīgāk sekot savai rīcībai.
Pēc ceremonijas beigām karalis un karliene pārgāja uz lielo zāli, kur viņus iepazīstināja ar princesi un viņas svītu.
Visi ievēroja, ka karalis bija acīmredzami sajūsmināts par brāļa sievas izskatu un patiesi priecājās par viņas ierašanos.
Visi pamanīja, ka Austrijas Anna ilgi un domīgi skatījās uz Bekin- gemu, tad pieliecās de Motvilas kundzei un pateica:
— Vai jums neliekas, ka viņš ir ļoti līdzīgs savam tēvam?
Visi pamanīja arī, ka princis vēroja klātesošos un, liekas, jutās neapmierināts.
Pēc augstmaņu un sūtņu pieņemšanas Orleānas hercogs lūdza karalim atļauju iepazīstināt viņu un princesi ar jauno galmu.
— Vikont, vai jūs nezināt, — princis Kondē čukstus vaicāja, — kāda gaume ir cilvēkam, kas veidoja šo galmu? Vai mēs redzēsim jaukas būtnes?
— Es par to neko nezinu, jūsu augstība, — Rauls atbildēja.
— Ak, jūs tikai izliekaties, kā nezināt.
— Kāpēc, jūsu augstība?
— Jūs taču esat draugs de Gišam, vienam no prinča mīluļiem?
— Tas tiesa, bet es par to neesmu interesējies. Es de Gišam nejautāju, un viņš pats man neko neteica.
— Bet Manikans?
— Es redzēju Manikanu Havrā un pa ceļam, bet es viņu neizjautāju tāpat kā de Gišu. Bez tam de Manikans ir otršķirīga persona un diez vai kaut ko zina par jaunā galma sastāvu.
— Mīļo vikont, no kurienes tad jūs esat nācis? — Kondē brīnījās. — Tādās reizēs tieši otršķirīgām personām ir galvenā nozīme, un, lūk, pierādījums: gandrīz visi tika iecelti pēc Manikana padomiem de Gišam un savukārt de Giša — princim.
— Es to nemaz nezināju, — Rauls atzinās. — Pirmo reizi dzirdu par to no jūsu augstības.
— Mēģināšu jums noticēt, kaut arī tas šķiet neticami. Starp citu, mums nebūs ilgi jāgaida. Te nu ir «mobilā vienība".* Kā teica godājamā karaliene Katrīna Mediči. Goda vārds, burvīgi ģīmīši!
Zālē patiešām ienāca bariņš jaunu meiteņu, ko veda de Navailas kundze. Jāatzīst, ja Manikanam arī bija tāda loma, kā apgalvoja princis Kondē, tad viņš bija godam ticis galā ar savu uzdevumu.
Šī aina varēja apburt visu skaistuma tipu cienītājus, kāds Kondē arī bija. Pirmā gāja jauna, gaišmataina, apmēram divdesmit gadus veca meitene, kuras lielās, zilās acis žilbinoši staroja.
— De Tonē-Šarantas jaunkundze, — vecā de Navaila pieteica viņu princim Filipam.
Orleānas hercogs paklanīdamies to atkārtoja hercogienei:
— De Tonē-Šarantas jaunkundze.
— Vareni mīlīga, — Kondē novērtēja, vērsdamies pie Raula. — Viena!
— Viņa patiešām ir skaista, kaut arī izskatās mazliet iedomīga, — Rauls piebilda.
— Ha! Pazīstam mēs tādu izskatu! Pēc trīs mēnešiem viņa būs paklausīga. Bet skatieties, re, vēl viena skaistule.
— A, — Rauls teica, — šo skaistuli es pazīstu!
— Ora de Montalē jaunkundze, — de Navaila teica.
Hercogs centīgi atkārtoja vārdu un uzvārdu.
— Mans Dievs! — Rauls iesaucās, pārsteigti blenzdams uz durvīm.
— Kas ir? — princis Kondē noprasīja. — Vai patiešām Ora de Montalē lika jums ar tik dziļu pārdzīvojumu iesaukties: „Mans Dievs!"
— Nē, jūsu augstība, — Rauls atteica nobālis un trīcēdams.
Katrīna Mediči tā sauca savas galma dāmas.
— Ja tā nebija Ora de Montalē, tātad tā skaistā gaišmate, kas iet aiz viņas? Goda vārds, skaistas actiņas! Mazliet kalsnēja, bet apburoša.
— De Lablomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze, — de Navaila turpināja.
Pie šī vārda, kas ķēra viņu pašā sirdī, Raula acis aizmigtajās. Viņš vairs neko neredzēja un nedzirdēja.
Ievērojis, ka Rauls neko neatbild uz viņa jokiem, Kondē atstāja vikontu, lai tuvāk apskatītu jaunās meitenes, kuras viņš bija ievērojis no pirmā acu uzmetiena.
— Luīze ir šeit, Luīze ir princeses galma dāma! — Rauls čukstēja.
Viņš negribēja ticēt savām acīm, skatīdamies te uz" Luīzi, te Montalē.
Ora jau bija atmetusi savu uzspēlēto kautrību, kas bija nepieciešama
tikai iepazīstināšanas ceremonijā.
No sava kakta viņa diezgan nekautrīgi visus nopētīja, un, ieraudzījusi Raulu, uzjautrinājās par nabaga mīlētāja lielo pārsteigumu, ko radīja Luīzes un viņas draudzenes ierašanās.
Rauls centās izvairīties no Montalē draiskulīgā, viltīgā un izsmejošā skatiena, kas viņu mocīja, bet tai pat laikā viņš visu laiku centās uztvert viņas skatienu, lai iegūtu kādu izskaidrojumu.
Luīze vai nu aiz iedzimta kautrīguma vai kāda cita, Raulam nezināma iemesla dēļ, stāvēja, acis nolaidusi; samulsusi, apžilbināta viņa saraustīti elpoja un centās atkāpties pēc iespējas tālāk, neskatoties uz Montalē mudinājumiem.
Raulam tas viss likās ļoti mīklaini, un nabaga vikonts daudz dotu, lai to atminētu.
Viņam blakus nebija neviena, kas varētu atklāt šo noslēpumu. Malikorns, ko mazliet mulsināja dižciltīgā sabiedrība un Oras zobgalīgie skatieni, aplieca loku un apstājās dažus soļus no prinča Kondē, galma dāmu aizmugurē. Šeit viņš varēja sadzirdēt Oras balsi. Ora bija planēta, kas viņu pievilka kā neievērojamu pavadoni.
Kad Rauls atkal atguvās, viņam šķita, ka pa kreisi atskan pazīstamas balsis.
Netālu sarunājās de Vārds, de Gišs un de Lorēns.
Viņi gan runāja tik klusu, ka lielajā zālē viņu čuksti bija tikko dzirdami.
Prasme runāt bez kādiem žestiem, nekustoties no vietas, neskatoties uz sarunu biedriem — tā bija ipaša māksla, kuru uzreiz nevarēja apgūt. Nācās ilgi vingrināties, lai varētu sarunāties bez skatieniem, bez galvas pagriešanas kā marmora statujas.
Pieņemšanās pie karaļa un karalienēm, kad viņu majestātes runāja un visi šķietami godbijīgi klausījās, norisinājās daudz tādu klusu sarunu, kuras nepavisam nebija glaimojošas.
Rauls bija pietiekoši pieredzējis šajā mākslā un bieži pēc lūpu kustībām uzminēja vārdu jēgu.
— Kas ir šī Montalē? — de Vārds jautāja. — Kas ir Lavaljēra? Kāpēc pie mums ieradusies province?
— Montalē? — de Lorēns atteica. — Es viņu pazīstu. Tā ir jauka meitene, kas uzjautrinās galmu. Lavaljēra ir apburoša klibiķīte.
— Fui! — de Vārds noteica.
— Nesakiet „fui", de Vard; daudz asprātīgu un, galvenais, patiesu latīņu sakāmvārdu runā par klibajiem.
— Kungi, kungi, — de Gišs apsauca, nemierīgi skatīdamies uz Raulu, — lūdzu, uzmanīgāk.
Grāfa nemiers tomēr bija veltīgs. Rauls saglabāja mierīgu un vienaldzīgu izskatu, kaut arī dzirdēja visu. Likās, ka viņš iegaumē abu strīdnieku vaļības un nekaunības, lai pie gadījuma atriebtos.
It kā uzminējis viņa domas, de Vārds turpināja:
— Kas ir šo meiču iemīļotie?
— Jūs jautājat par Montalē? — de Lorēns apvaicājās.
— Jā, vispirms par Montalē.
— Jūs, es, de Gišs, katrs, kas vēlēsies.
— Bet otrai?
— Jūs runājat par Lavaljēru?
— Jā.
— Kungi, piesargieties, — de Gišs iejaucās, lai neļautu de Vardam atbildēt, — mūsos klausās princese.
Rauls bija pabāzis roku sev zem kamzoļa un plucināja krekla mežģīnes.
Galu galā tenkošana par meitenēm lika viņam pieņemt svarīgu lēmumu.
«Nabaga Luīze, — viņš nodomāja, — protams, viņa ieradusies šeit bez kādiem negodīgiem nolūkiem un ar godājamu aizgādnību. Tomēr man jāzina viņas nodomi un kas ir viņas aizgādnis."
Atdarinādams Malikorna manevru, viņš devās pie galma dāmām.
Pieņemšana drīz beidzās. Karalis, kas nenolaida no princeses sajūsminātu skatienu, atstāja pieņemšanu zāli kopā ar abām karalienēm.
De Lorēns gāja blakus hercogam un pa ceļam iepilināja viņam ausī dažus pilienus no indes, ko bija vācis pēdējās stundas laikā, vērodams sejas un izgudrodams viņu siržu tieksmes.
Aiziedams karalis aizveda sev līdz daļu klātesošo. Galminieki, kas mīlēja neatkarību vai arī dedzīgi aizrāvās ar lakstošanos, sāka tuvoties dāmām.
Princis Kondē izteica dažus komplimentus de Tonē-Šarantai. Bekingems pievērsa uzmanību de Šalē kundzei un de Lafaijeta kundzei, kuras jau bija ievērojusi princese; de Gišs pameta Orleānas hercogu, tiklīdz tas drīkstēja viens pats tuvoties hercogienei, un tagad dzīvi tērzēja ar savu māsu, de Valantinuā kundzi un de Krekī un de Šatiljonas jaunkundzēm.
Šo politisko un mīlas intrigu virpulī Malikorns pūlējās piesaistīt Montalē uzmanību; turpretim viņa daudz vairāk vēlējās parunāt ar Braželonu, kaut vai tāpēc, lai izbaudītu viņa pārsteigumu un jautājumus.
Rauls tūlīt pat devās pie de Lavaljēras un godbijīgi sveicināja viņu.
Ieraudzījusi Raulu, Luīze nosarka un kaut ko nomurmināja. Ora steidzās viņai palīgā.
— Nu lūk, vikont, mēs esam klāt, — Montalē teica.
— Es redzu, — Rauls smaidīdams atbildēja. — Par to es gribēju ar jums parunāt.
Pie viņiem, laipni smaidīdams, pienāca Malikorns.
— Ejiet prom, Malikorna kungs, — Montalē pavēlēja. — Jūs patiešām esat pārāk nekautrīgs.
Malikorns iekoda lūpā un, neteicis ne vārda, atkāpās pāris soļus. Izmainījās tikai viņa smaids: tas vairs nebija labsirdīgs, bet gan zobgalīgs.
— Jūs, Raula kungs, vēlaties saņemt paskaidrojumus? — Montalē apvaicājās.
— Mana vēlme ir labi saprotama. Luīze de Lavaljēra — princeses galma dāma?
— Kāpēc gan lai viņa nebūtu galma dāma tāpat kā es? — Montalē noprasīja.
— Atļaujiet man jūs apsveikt, — Rauls noteica, juzdams, ka viņam negrib dot tiešu atbildi.
— Jūs to izteicāt ne sevišķi laipni.
— Jā?
— Hm! Lai spriež Luīze.
— Varbūt de Braželona kungs uzskata, ka, iedodot šo vietu, man parādīts pārāk liels gods? — Luīze samulsusi izdvesa.
— O nē, nepavisam, — Rauls dedzīgi iebilda. — Jūs lieliski zināt, ka es tā nedomāju. Mani nepārsteigtu, pat ja jūs ieņemtu karalienes troni, ne tikai galma dāmas vietu. Mani tikai pārsteidz, ka es to uzzināju tikai šodien un nejauši.
— Ak, jā, — Montalē atteica ar sev raksturīgo vieglprātību. — Luīze, tu neko nesaproti un arī nevari saprast. Vikonts atrakstīja tev četras vēstules, bet tai laikā Bluā bija tikai tava māte. Es negribēju, lai vēstules nonāk viņas rokās, tāpēc pārtvēru tās un aizsūtīju vikontam. Tā nu viņš domāja, ka tu esi Bluā, kaut gan tu biji Parīzē, un nezināja arī, ka stāvoklis ir mainījies.
— Kā! Tu neaizsūtīji ziņu Raula kungam, ko es tev lūdzu? — Luīze iesaucās.
— Ko vēl ne! Lai viņš izliekas bargs un sāk mums sprediķot neapstrīdamas patiesības un tā izbojā visu, ko mums ar tādām grūtībām izdevies panākt? Protams, ka ne.
— Vai tad es esmu ļoti bargs? — Rauls vaicāja.
— Pie tam man gribējās, lai Luīze kļūst par galma dāmu. Es braucu uz Parīzi. Jūs nebijāt Bluā. Luīze lēja karstas asaras. Saprotiet kā gribat. Es palūdzu savu aizgādni, kas izgādāja man patentu, lai viņš dabū tādu pašu Luīzei. Papīru atsūtīja. Luīze aizbrauca, lai pasūtītu sev kleitas. Es paliku, jo manas jau bija gatavas. Es saņēmu visas jūsu vēstules un aizsūtīju tās jums atpakaļ. Es uzrakstīju jums dažus vārdus un apsolīju pārsteigumu. Te nu ir šis pārsteigums. Man tas šķiet tīri labs; vairāk neko neprasiet. Nu, Malikorna kungs, laiks atstāt šo pāri divatā: viņiem par daudz ko jāparunā. Sniedziet man roku. Vai redzat, kādu es jums parādu godu?
— Piedodiet, de Montalē jaunkundze, — Rauls teica, apturēdams draiskulīgo meiteni un runādams tik nopietni, ka tas nepavisam nesaskanēja ar Montalē toni. — Vai es nedrīkstētu uzzināt jūsu aizgādņa vārdu? Ja jums šī aizgādnība tiek sniegta tādu vai citu iemeslu dēļ…
Rauls palocījās.
— Tad es nesaprotu, kāpēc tāda aizgādnība tiek izrādīta arī de La- valjēras jaunkundzei.
— Ak Dievs, — Luīze naivi sacīja. — Tas ir ļoti vienkārši, un es nezinu, kāpēc lai es nevarētu pati jums to pateikt… Mans aizgādnis ir Malikorna kungs.
Rauls uz mirkli izbrīnā sastinga, vaicādams pats sev, vai viņu neizsmej. Pēc tam viņš pagriezās, lai noprasītu pašam Malikornam, bet jauneklis jau bija tālu: viņu aizvilka Montalē.
Lavaljēra grasījās sekot draudzenei, bet Rauls maigā neatlaidībā viņu atturēja.
— Es lūdzu, Luīze, viņš sacīja, — vēl vienu vārdu…
— Bet, Raul, — viņa nosarkusi iebilda, mēs esam vieni… Visi ir aizgājuši… Var sākt uztraukties un mūs meklēt.
— Nebaidieties, — jauneklis smaidīdams mierināja. - Ne jūs, ne es neesam tik svarīgas personas, lai mūsu prombūtni pamanītu.
— Bet mani pienākumi, Raul?
— Nomierinieties, es zinu galma paražas: jūsu dežūras sāksies ar rītdienu; tātad jums ir dažas minūtes laika, un jūs man varat kaut ko paskaidrot, ko man būs tas gods jums jautāt.
— Raul, cik jūs esat nopietns! — Luīze nemierīgi noteica.
— Arī situācija ir ļoti nopietna. Vai jūs mani klausāties?
— Es jūs klausos. Tikai es atkārtoju, kungs, ka mēs esam pavisam vieni.
— Jums taisnība, — Rauls atteica.
Pasniedzis viņai roku, viņš ieveda meiteni galerijā blakus pieņemšanu zālei, kuras logi izgāja uz laukumu.
Visi drūzmējās pie vidējā loga ar balkonu, no kurienes vislabāk varēja redzēt gatavošanos aizbraukšanai.
Rauls atvēra vienu no sānu logiem un kopā ar Lavaljēru apstājās pie tā.
— Luīze, — viņš sacīja, — jūs zināt, ka kopš bērnības es jūs mīlēju kā māsu un uzticēju jums visas savas bēdas un visas cerības…
— Jā, — viņa klusi atbildēja. — Es zinu, Raul.
— Jūs arī izturējāties pret mani draudzīgi un uzticējāties man. Kāpēc tad tagad tiekoties jūs neskatāties uz mani kā uz draugu? Kāpēc jūs man vairs neuzticaties?
Lavaljēra neko neatbildēja.
— Es domāju, ka jūs mani mīlat, — Raula balss ietrīcējās. — Es domāju, ka jūs kopā ar mani sapņojāt par laimi, kad mēs pastaigājāmies pa Kūršavernī alejām vai zem papelēm uz Bluā ceļa. Luīze, jūs neatbildat?
Viņš uz mirkli apklusa.
— Varbūt, — Rauls trīcošā balsī jautāja, — jūs mani vairs nemīlat?
— Es to nesaku, — Luīze klusi atteica.
— O, es jūs lūdzu, atbildiet man. Jūs esat mana vienīgā cerība. Es jūs iemīlēju jūsu mierīguma un kautrīguma dēļ. Neļaujiet sevi apžilbināt, Luīze. Tagad jūs dzīvosiet galmā, kur viss tīrais tiek aptraipīts un viss jaunais noveco… Luīze, aizbāziet ausis, lai nedzirdētu, kas tiek runāts visapkārt; aizveriet acis, lai neredzētu sliktus piemērus. Neveriet vaļā lūpas, lai neieelpotu samaitātības gaisu. Luīze, pasakiet man bez aplinkiem, vai es varu ticēt tam, ko teica Montalē? Vai tā ir taisnība, ka jūs atbraucāt uz Parīzi tādēļ, ka manis nebija Bluā?
Lavaljēra nosarka un aizsedza seju ar rokām.
— Jā? Tā ir taisnība? — iesaucās satrauktais Rauls. — Jūs iera- dāties tāpēc? O, es jūs tā mīlu, kā vēl nevienu neesmu mīlējis. Paldies jums, Luīze, par uzticēšanos; bet man jārīkojas, lai aizsargātu jūs no iespējamiem apvainojumiem un pasargātu no vismazākā traipiņa. Tik jaunas hercogienes galma dāma šajos vieglprātības un īslaicīgu aizraušanos laikos tiek pakļauta īslaicīgai uzmācībai un nekur nerod atbalstu. Tādi apstākļi neder. Lai iedvestu cieņu pret sevi, jums jāprecas.
— Jāprecas?
— Jā. Te ir mana roka, Luīze, dodiet man savu.
— Ak, Dievs! Ko teiks jūsu tēvs?
Mans tēvs ļāva man izvēlēties pašam.
— Tomēr…
— Es saprotu jūsu šaubas. Es aprunāšos ar tēvu.
— Raul, padomājiet, pagaidiet…
— Gaidīt nav iespējams, bet pārdomāt… pārdomāt, kad tas skar jūs, Luīze, — tā jau ir nelietība! Dārgā Luīze, sniedziet man jūsu roku. Es esmu brīvs, mans tēvs dos piekrišanu, es jums to apsolu. Dodiet jūsu roku, nelieciet man gaidīt; atbildiet kaut vienu vienīgu vārdu, citādi es sākšu domāt, ka jūs esat pilnīgi pārvērtusies jau pēc pirmā brīža galmā. Maza labvēlības dvesma, viens karalienes smaids, viens karaļa skatiens…
Tiklīdz Rauls izteica pēdējos vārdus, Luīze kļuva bāla kā nāve. Varbūt viņu izbiedēja jaunekļa satraukums?
Viegli un ātri kā domas uzplaiksnījums viņa ielika abas rokas Raula rokās un izskrēja, neteikdama ne vārda un ne reizi neatskatīdamās.
No viņas roku pieskāriena Rauls nodrebēja.
Viņš uztvēra šo kustību par svinīgu zvērestu, kam likusi izlauzties mīlestība par spīti meitenīgajai kautrībai.
XLII
Atosa piekrišana
Nodomi, ar kādiem Rauls atstāja Palērojālu, nepieļāva nekādu vilcināšanos.
Pagalmā viņš uzsēdās zirgā un devās uz Bluā. Pilī pa to laiku, par lielu prieku galminiekiem un par lielām sirdssāpēm de Gišam un Bekingemam, turpinājās Orleānas hercoga un angļu princeses lepnās kāzu svinības.
Rauls steidzās. Pēc astoņpadsmit stundām viņš bija Bluā.
Pa ceļam viņš pūlējās atrast vispārliecinošākos argumentus.
Drudzis arī ir neapgāžams arguments, un Raulam bija drudzis.
Atoss sēdēja savā kabinetā un rakstīja memuārus, kad Grimo ieveda pie viņa Raulu.
No pirmā acu uzmetiena grāfa vērīgais skatiens dēla uzvedībā pamanīja kaut ko neparastu.
— Tu, droši vien, esi ieradies svarīgā lietā? — viņš vaicāja Raulam, apskāva viņu un ar rokas mājienu uzaicināja apsēsties.
— Jā, — jauneklis atbildēja, — un es lūdzu, lai jūs mani uzklausāt ar to pašu labvēlīgo uzmanību kā vienmēr.
— Runā, Raul.
— Es izstāstīšu visu bez'aplinkiem un bez gariem ievadiem, jo tie tādam cilvēkam kā jūs nav vajadzīgi. Luīze de Lavaljēra ir Parīzē, viņa ir princeses galma dāma. Es esmu labi pārbaudījis savas jūtas. Es mīlu Luīzi de Lavaljēru vairāk par visu pasaulē un nevēlos viņu atstāt vietā, kur apdraudēta viņas labā slava un tikumība. Tāpēc es gribu viņu precēt un ierados lūgt jūsu piekrišanu šīm laulībām.
Atoss uzklausīja šo atzīšanos klusēdams un saglabādams pilnīgu mieru. Rauls sāka runāt, izlikdamies mierīgs, bet pabeidza acīmredzamā satraukumā.
Atoss vērīgi paskatījās uz Braželonu, un viņa skatienā vīdēja skumjas.
— Vai tu esi labi pārdomājis? — viņš jautāja.
— Jā, kungs.
— Man liekas, es jau tev izteicu savas domas par šo laulību.
— Es atceros, grāf, — Rauls klusi atbildēja. — Jūs sacījāt, ka, ja es uzstāšu…
— Un vai tu uzstāj?
Braželons tikko dzirdami izdvesa:
— Jā.
— Tad jau, — Atoss mierīgi turpināja, — tava kaislība ir ļoti spēcīga, ja, neskatoties uz manu nepatiku, tu vēl turpini tiekties pēc šīs laulības.
Rauls pārlaida pierei drebošo roku un notrausa izspiedušās sviedru lāses.
Atoss paskatījās uz Raulu, un viņa sirds dziļumos pamodās līdzjūtība. Viņš piecēlās kājās.
— Labi, — viņš noteica, — manas personīgās jūtas neko nenozīmē, kad runa ir par tavu sirdi. Es esmu tev vajadzīgs: es esmu tavā rīcībā. Saki, ko tu vēlies no manis.
— O, vispirms, lai jūs būtu iecietīgs, tikai iecietīgs, — Rauls teica, satverdams viņa rokas.
— Tu kļūdies par manām jūtām pret tevi, Raul: manā sirdī ir vairāk nekā iecietība, — grāfs atbildēja.
Kā vismaigākais mīlētājs Rauls noskūpstīja roku, ko turēja savā.
— Nu, — Atoss turpināja, — pasaki, Raul, kas jāparaksta? Es esmu gatavs.
— O, neko, grāf, bet būtu labi, ja jūs uzrakstītu karalim un palūgtu viņa majestātes atļauju manām laulībām ar de Lavaljēras jaunkundzi.
— Labi. Tā būs pareizi, Raul. Patiešām, pēc manis, vai, pareizāk, pirms manis tev ir vēl viens pavēlnieks — karalis. Tas ir godīgi.
— Grāf!
— Es tūlīt pat izpildīšu tavu lūgumu, Raul.
Grāfs piegāja pie loga, pabāza ārā galvu un iesaucās:
— Grimo!
Grimo paslēja galvu no jasmīnu krūma, kuru patlaban apgrieza.
— Zirgus! — grāfs pavēlēja.
— Ko tas nozīmē, grāf? — Rauls jautāja.
— To, ka pēc divām stundām mēs dosimies ceļā.
— Uz kurieni?
— Uz Parīzi.
— Uz Parīzi! Jūs dosieties uz Parīzi?
— Vai tad karalis nav Parīzē?
— Protams, ir.
— Tātad mums jādodas turp. Liekas, tu esi galīgi pazaudējis galvu?
— Grāf, — Rauls, ko tēva piekāpība gandrīz biedēja, iebilda, — es nelūdzu, lai jūs sevi tā apgrūtināt. Vienkārša vēstule…
— Raul, tu maldies un piedēvē man pārāk lielu nozīmi. Parasts muižnieks kā es nedrīkst rakstīt karalim: tā nav pieņemts. Es vēlos, un man vajag ar viņa majestāti runāt personīgi. Es to izdarīšu. Mēs dosimies ceļā kopā, Raul.
— O, cik laipni no jūsu puses!
— Kā tev liekas, vai karalis pret tevi izturas labi?
— Lieliski.
— Kāpēc tu tā domā?
— D'Artanjana kungs stādīja mani priekšā karalim pēc sadursmes Grēva laukumā, kad es pacēlu savu zobenu par karali. Man ir pamats domāt, ka karalis man ir labvēlīgi noskaņots.
— Jo labāk.
— Bet es lūdzu, — Rauls turpināja, - nerunājiet ar pani tik nopietni un atturīgi; nelieciet man nožēlot, ka es paklausīju savām visdziļākajām jūtām.
— Tu man to saki jau otro reizi, Raul; tas ir lieki. Tu lūdzi formālu piekrišanu, un es to devu. Nerunāsim vairs par to. Iesim, es tev parādīšu savus jaunos stādījumus.
Rauls zināja, ka jāklausa grāfa gribai un iebildumi ir velti. Nokārtu galvu viņš gāja līdz tēvam uz dārzu.
Atoss nesteidzoties rādīja viņam pēdējos potējumus, jaunos dzinumus un koku stādus.
Raulu šis miers skumdināja. Viņa sirds pārplūda mīlestībā, un viņam likās, ka tā spēj aptvert visumu. Kāpēc gan Atosa sirds palika tai slēgta?
Saņēmis drosmi, Braželons negaidīti iesaucās:
— Tas nevar būt, grāf, ka jūs bez kāda iemesla atstumjat Luīzi de Lavaljēru, kas ir tik laba, tik maiga un tīra! Jūsu izcilajam prātam taču vajadzētu viņu novērtēt pareizi. Debesu vārdā, sakiet man, vai starp viņas ģimeni un jums nav kāda slepena vai mantota naida?
— Paskaties, Raul, uz šo brīnišķīgo maijpuķīšu dobi, — Atoss rādīja. — Skaties, cik derīgs tām ir mitrums un ēna, sevišķi no kļavu lapām, caur kurām izspiežas siltums, bet ne tieši saules stari.
Rauls apstājās un saknieba lūpas, juzdams, ka galvā viņam sakāpj asinis, viņš vīrišķīgi turpināja:
— Grāf, es lūdzu, atbildiet: neaizmirstiet, ka jūsu dēls ir vīrietis.
— Tādā gadījumā, — Atoss izsliedamies skarbi noteica, — pierādi man, ka tu esi vīrietis. Tu nepierādīji, ka esi paklausīgs dēls. Es tevi lūdzu pagaidīt spožu partiju. Es tev atrastu sievu no visdižciltīgākās un bagātākās ģimenes. Es gribēju, lai slava un bagātība tev dod divkāršu mirdzumu. Tu piederi dižciltīgai dzimtai!
— Grāf, — Rauls pēkšņā jūtu uzplūdā iesaucās, — šajās dienās man pārmeta, ka es nezinu savas mātes vārdu!
Atoss nobāla, un, saraucis uzacis, augstprātīgi teica:
— Man jāzina, ko tu atbildēji.
— O, piedodiet! — nomurmināja jauneklis, kam viss uzbudinājums bija pārgājis.
— Ko tu atbildēji? — Atoss piecirta kāju.
— Grāf, man rokā bija zobens, un mans apvainotājs arī bija bruņots. Es izsitu no viņa rokām zobenu un aizsviedu to pāri žogam, bet pēc tam pārmetu arī viņu pašu pakaļ zobenam.
— Kāpēc tu viņu nenodūri?
— Grāf, karalis ir aizliedzis divkaujas, bet tobrīd es biju viens no viņa majestātes sūtņiem.
— Labi, — Atoss teica. — Tātad man ir vēl viens iemesls sarunai ar karali.
— Ko jūs viņam teiksiet?
— Lūgšu atļauju pacelt zobenu pret cilvēku, kas mūs apvainojis.
— Ja es neesmu rīkojies, kā pieklājas, lūdzu, piedodiet man, grāf.
— Tev nekas netiek pārmests.
— Bet atļauja, ko jūs gribat lūgt karalim…
— Raul, es lūgšu viņa majestāti parakstīt laulību kontraktu.
— Grāf…
— Bet ar vienu noteikumu…
— Vai tad jums jāuzstāda man kādi noteikumi? Pavēliet, un es pa- kļaušos.
— Ar noteikumu, — Atoss turpināja, — ka tu man nosauksi to cilvēku, kas tā runāja par… tavu māti.
— Grāf, kāpēc jums jāzina viņa vārds? Apvainoja taču mani, un, kad viņa majestāte atļaus divkauju, atriebšos es.
— Viņa vārds?
— Es nepieļaušu, lai jums draudētu briesmas.
— Vai tu uzskati mani par donu Diego?*
Kāds ir viņa vārds?
— Vai jūs to pieprasāt?
— Es gribu to zināt.
— Vikonts de Vārds.
Dons Diego — Korncija traģēdijas „Sids" personāžs, kas uztic savam dēlam Rodrigo atriebties par savu apvainojumu.
— Ā, — Atoss mierīgi noteica, — labi. Es viņu pazīstu. Mūsu zirgi arī ir gatavi. Mēs dosimies ceļā nevis pēc divām stundām, bet nekavējoties. Zirgos!