Kamēr grāfs de Lafērs kopā ar Raulu jāja uz Parīzi, Palērojālā risinājās notikumi, ko Moljērs atzītu par komēdijas cienīgām ainām.
Pēc Orleānas hercoga laulībām bija pagājušas četras dienas. Hercogs steidzīgi pabrokastoja un atgriezās savos apartamentos ar sakniebtām lūpām un sarauktām uzacīm.
Brokastis pagāja garlaicīgi: hercogiene bija likusi pasniegt ēdienus savās istabās. Princis sēdēja pie galda šaurā draugu lokā. Tikai de Lorēns un Manikans piedalījās šajās brokastīs, kas pilnīgā klusumā vilkās trīs ceturtdaļstundas.
Manikans, kas viņa augstību tik labi nepazina kā de Lorēns, veltīgi centās atklāt prinča acīs viņa neapmierinātības cēloni.
De Lorēns, kam nevajadzēja minēt, jo viņš visu zināja, ēda ar labu apetīti, ko viņam vienmēr radīja svešas nepatikšanas: viņam patika hercoga īgnums un Manikana mulsums. Viņam sagādāja apmierinājumu, ka, turpinādams ēst, viņš aiztur princi pie galda, kaut gan tas jau sen gribēja celties.
Brīžiem princis nožēloja, ka devis Lorēnam tādu varu pār sevi, un tas var neievērot etiķetes prasības.
Brīdi pa brīdim princis pacēla acis pret debesīm, tad atkal pievērsa tās pastētes gabaliem, ko de Lorēns cītīgi tiesāja. Beidzot viņš tomēr neizturēja, un, kad piedāvāja augļus, nikni piecēlās no galda, ļaudams de Lorēnam pabeigt brokastis vienatnē.
Hercogs nevis izgāja, bet izskrēja priekšistabā, un, ieraudzījis kalpotāju, čukstus tam kaut ko pavēlēja.
Nevēlēdamies atgriezties ēdamistabā, viņš izgāja cauri savām istabām, nolēmis sameklēt savu māti lūgšanu istabā, kur viņa parasti šajā laikā uzturējās. Bija ap desmitiem no rita.
Austrijas Anna rakstīja, kad ienāca princis.
Karaliene māte ļoti mīlēja savu skaisto jaunāko dēlu, kam bija maigs raksturs.
Orleānas hercogs patiešām bija maigāks un, ja tā varētu teikt, sievišķīgāks par karali.
Māti valdzināja viņa jūtīgums, kas vienmēr saista sievietes. Austrijas Anna vienmēr bija ļoti vēlējusies meitu, un Filipā viņa atrada divpadsmitgadīga bērna uzmanību, maigumu un piekļāvību.
Apmeklēdams māti, princis jūsmoja par viņas skaistajām rokām, deva padomus par dažādām pomādēm un smaržu receptēm, par kurām viņa tā raizējās, apburošā bērnišķīgumā skūpstīja viņas pirkstus un acis, vienmēr uzcienāja viņu ar saldumiem un runāja par viņas jaunajiem tērpiem.
Vecāko dēlu Austrijas Anna mīlēja kā karali, vai pareizāk, kā karaļa goda iemiesojumu. Ludviķis XIV viņai iemiesoja Dieva dotas tiesības. Ar karali viņa bija karaliene māte, bet ar Filipu — tikai māte.
Princis zināja, ka mātes rokas ir vispatīkamākais un drošākais patvērums pasaulē.
Jau bērnībā Filips tur slēpās pēc strīdiem ar Ludviķi. Bieži pēc dunkām, ar kurām viņš apveltīja viņa majestāti, vai pēc rīta cīniņiem vienos krekliņos ar kambarsulaini Laportu tiesneša lomā, vai divkaujas, kurā karalis un viņa nepakļāvīgais vasalis laida darbā dūres un nagus, Filips, pats nobijies par savu uzvaru, meklēja atbalstu pie mātes vai arī centās saņemt no viņas apliecinājumu, ka Ludviķis XIV piedos, ko tas darīja gluži nelabprāt.
Pateicoties savai starpniecībai, Austrijas Annai izdevās nolīdzināt visas dēlu domstarpības, un viņai tika uzticēti visi viņu noslēpumi.
Karalis mazliet apskauda mātes lielo mīlestību pret brāli, bet tieši tāpēc vairāk pakļāvās Austrijas Annai un sirsnīgāk rūpējās par viņu, nekā varētu gaidīt, ņemot vērā viņa raksturu.
Tādu pašu taktiku Austrijas Anna ievēroja attiecībā pret jauno karalieni.
Anna gandrīz neierobežoti valdīja pār karalisko pāri un jau veica priekšdarbus, lai tikpat neierobežoti valdītu sava otrā dēla ģimenē.
Tātad mēs teicām, ka karaliene rakstīja, kad princis ienāca viņas lūgšanu istabā. Filips izklaidīgi noskūpstīja mātei roku un apsēdās bez viņas uzaicinājuma.
Austrijas Annas galmā stingri ievēroja etiķetes prasības, un tāds pārkāpums liecināja par dziļu satraukumu, sevišķi vēl, ja to darīja Filips, kam īpaši patika izrādīt mātei savu godbijību.
— Kas jums noticis, Filip? — Austrijas Anna vaicāja dēlam.
— O, jūsu majestāte, ļoti daudz, — princis bēdīgi izdvesa.
— Tajā visā, kas jūs mulsina, droši vien ir kaut kas tāds, kas jums sagādā vairāk rūpju nekā pārējais? — Austrijas Anna turpināja.
— Jā.
— Es klausos.
Filips jau pavēra muti, lai atklātu savas rūpes. Negaidīti viņš aprāvās, un viss, kas pārpildīja viņa sirdi, izteicās nopūtā.
— Filip, esiet nu stingrāks, — karaliene mudināja. — Kad par kaut ko sūdzas, tas parasti izrādās kāds cilvēks, kas traucē, vai ne?
— Jūsu majestāte, jautājums, ko es tagad gribu skart, ir diezgan kutelīgs.
— Ak, Dievs!
— Jā, tāpēc, ka sieviete…
— A, jūs gribat runāt par princesi? — karaliene jautāja ar dzīvu ziņkāri.
— Par princesi?
— Jā, par jūsu sievu.
— Jā, saprotu.
— Kas tad ir? Ja jūs gribat runāt par princesi, tad nekautrējieties, dēls. Es esmu jūsu māte, bet princese man ir sveša. Tomēr viņa ir mana vedekla, un ziniet, ka es uzklausīšu visu, ko jūs man par viņu stāstīsiet, kaut vai tikai jūsu dēļ.
— Sakiet, vai jūs neko neesat ievērojusi? — Filips noprasīja.
— Ievērojusi, Filip? Jūs tik nenoteikti runājat, ka tas mani satrauc… Ko tad man vajadzēja ievērot?
— Vai princese ir skaista?
— Jā, protams.
— Tomēr viņa nav skaistule.
— Nē, bet ar gadiem viņa var kļūt neparasti skaista. Jūs taču redzat, kā dažu gadu laikā izmainījusies viņas seja. Viņa attīstīsies aizvien tālāk. Viņai taču ir tikai sešpadsmit gadi. Piecpadsmit gadu vecumā es arī biju ļoti tieva; bet princese ir skaista arī tagad.
— Tātad viņu var ievērot.
— Protams, pat parastai sievietei pievērš uzmanību, kur nu vēl princesei.
— Vai viņa ir labi audzināta?
— Karaliene Henriete, viņas māte, ir diezgan vēsa sieviete ar dažādām pretenzijām, bet viņai ir cēlas jūtas. Jaunās princeses audzināšana mazliet atstāta novārtā, bet es domāju, ka viņai ieaudzināti stingri principi. Tā vismaz man likās, kamēr viņa uzturējās Francijā. Pēc tam viņa bija Anglijā, un es nezinu, kas noticis tur.
— Ko jūs gribat ar to teikt?
— Ak, Dievs, es saku, ka mazliet vieglprātīgas galvas var sagrozīt laime un bagātība.
— Jūsu majestāte, jūs pateicāt tieši to, ko es domāju. Man šķiet, ka princese ir mazliet vieglprātīga.
— Nevajag pārspīlēt, Filip. Viņa ir asprātīga un nedaudz koķeta, bet tas viņas vecumā ir ļoti dabiski. Bez tam, mans dēls, ja mēs runājam par augsti stāvošām personām, tad šis trūkums nāk par labu galmam. Mazliet koķetai princesei vienmēr apkārt ir spožs galms. Viens viņas smaids rada asprātību, greznību un pat vīrišķību: par skaistas sievas vīru muižnieki labāk cīnās.
— Padevīgi pateicos, — Filips neapmierināti atbildēja. — Jūs iztēlojat man satraucošas nākotnes ainas.
— Kā tā? — tēlotā naivumā karaliene apvaicājās.
— Jūs labi zināt, kā es nevēlējos precēties, — Filips bēdīgi teica.
— O, šoreiz jūs mani biedējat! Tātad jums ir nopietns pamats būt neapmierinātam ar princesi?
— Es nesaku, ka nopietns.
— Kāpēc tad šī drūmā seja! Ja jūs staigāsiet ar tādu seju, sargieties: domās, ka jūs esat ļoti nelaimīgs vīrs.
— Es patiešām neesmu laimīgs vīrs, un es gribu, lai to redzētu.
— Filip! Filip!
— Jīisu majestāte, teikšu jums atklāti: es negaidīju tādu dzīvi, kāda man ir tagad.
— Paskaidrojiet.
— Mana sieva nekad nav kopā ar mani. Viņa pastāvīgi man pazūd. No rītiem — vizītes, sarakste, tualete; vakarā balles un koncerti.
— Filip, jūs esat greizsirdīgs!
— Es? Pasarg, Dievs! Lai citi tēlo greizsirdīga vīra muļķīgo lomu. Nē, es esmu dusmīgs.
— Filip, jūs savai sievai pārmetat ļoti nenozīmīgus pārkāpumus, un līdz tam laikam, kamēr jums nebūs nopietnāka iemesla…
— Uzklausiet mani! Kaut arī sieviete nav vainīga, viņa var iedvest vīram nemieru. Daži apmeklējumi un dažas labvēlības zīmes var pat vismazāk greizsirdīgo vīru novest Dievs vien zin, cik tālu…
— Nu beidzot! Apmeklējumi, labvēlība — lieliski! Jau veselu stundu mēs runājam aplinkiem, un tikai tagad jūs tos atmetāt.
— Nu, jā.
— Tas jau ir daudz nopietnāk. Vai tad jūs apvainojat princesi par
to?
— Tieši tā.
— Ko! Piektajā dienā pēc kāzām jūsu sieva dod priekšroku kādam citam un apmeklē kādu citu? Sargieties, Filip, jūs pārspīlējat viņas vainu; kas par katru cenu meklē pierādījumus, neko nevar pierādīt.
Mātes nopietnās balss izbiedēts, princis gribēja atbildēt, bet spēja tikai neskaidri kaut ko nomurmināt.
— Nu, re, jūs atkāpjaties? — Austrijas Anna sacīja. — Jo labāk! Jūs atzīstat savu apvainojumu kļūdainumu.
— Nē, nē, — Filips iekliedzās, — es neatkāpjos, un es pierādīšu savus vārdus. Es teicu „priekšrocība", vai ne? Es teicu «apmeklējumi"? Tad klausieties…
Austrijas Anna bija gatava klausīties ar labpatiku, kādu vienmēr izjūt pat viskrietnākā sieviete, pat vislabākā māte arī tad, ja viņa ir karaliene, kad viņai stāsta par laulāto strīdiem.
— Tātad. — Filips turpināja, — izskaidrojiet man kaut ko.
— Ko tad?
— Kāpēc mana sieva paturēja angļu galminiekus? Paskaidrojiet!
Filips bija pārliecināts, ka karaliene uz šo jautājumu nevarēs atbildēt, tāpēc, sakrustojis rokas, mierīgi gaidīja, skatīdamies uz māti.
— Tas ir ļoti vienkārši, — Austrijas Anna atbildēja, — tāpēc, ka angļi ir viņas tautieši; tāpēc, ka viņi iztērējuši daudz naudas, pavadīdami viņu uz Franciju; tāpēc, ka būtu nepieklājīgi un pat pretēji valsts interesēm pēkšņi sūtīt atpakaļ dižciltīgu ģimeņu pārstāvjus, kas nebaidījās ne no kādiem upuriem, lai pierādītu savu padevību.
— Ak, māmiņ! Ir nu gan milzīgs upuris atbraukt no viņu draņķīgās dzimtenes uz mūsu skaisto zemi, kur par vienu ekiju var nopirkt vairāk nekā tur par četriem! Izcila padevība nojāt simt ljē, pavadot sievieti, kurā ir iemīlējušies!
— Iemīlējušies? Filip, domājiet, ko jūs runājat!
— Es zinu, ko saku!
— Kas tad ir iemīlējies princesē?
— Skaistais Bekingemas hercogs… Vai jūs arī viņu grasāties aizstāvēt?
Austrijas Anna nosarka un pasmaidīja. Šis vārds atsauca viņas atmiņā tik daudz skaistu un reizē skumju atmiņu.
— Bekingemas hercogs? — viņa čukstēja.
— Jā, viens no salona mīluļiem, kā mēdza teikt mans vectēvs IndriķisIV.
— Bekingemi ir uzticami un drošsirdīgi, — Anna apņēmīgi noteica.
— Nu, lūk, tagad mana māte aizstāv manas sievas sirdsdraugu! — izmisis līdz asarām, iekliedzās izlutinātais Filips.
— Mans dēls, — Austrijas Anna viņam pārmeta, — šis izteiciens nav jūsu cienīgs. Jūsu sievai nav nekādu sirdsdraugu, bet, ja tāds arī uzrastos, tas nebūs Bekingemas hercogs. Es vēlreiz saku, ka viņa dzimtas vīrieši ir godīgi un uzticami; viņi tur svētus viesmīlības likumus.
— Māmiņ! — Filips iesaucās. — Bekingems ir anglis, bet vai tad angļi sargā franču prinču un karaļu īpašumu?
Anna atkal pietvīka un aizgriezās, it kā, lai izņemtu spalvu no tintnīcas, bet patiesībā, vēlēdamās noslēpt no dēla savu nosarkušo seju.
— Filip, jūs lietojat izteicienus, kas mani mulsina, — viņa sacīja. — Jūsu naids padara jūs aklu, bet mani biedē. Nu, padomājiet un apsveriet…
— Man nav ko apsvērt, es redzu.
— Ko tad jūs redzat?
— Es redzu, ka Bekingemas hercogs neatkāpjas no manas sievas. Viņš uzdrošinās pasniegt viņai dāvanas, un viņa atļaujas tās pieņemt. Vakar viņa ierunājās par sausajām smaržām ar vijolīšu aromātu. Mūsu par- fimēri nespēja iegūt šo aromātu, kā jūs, māmiņ, zināt, jo pati veltīgi prasījāt viņiem sausās smaržas. Bet hercogam tās bija līdz. Tātad viņš tās uzdāvināja manai sievai.
— Jūs būvējat piramīdu uz adatu smailēm, — Austrijas Anna aizrādīja. — Piesargieties. Kas tur slikts, ja cilvēks iedod savai tautietei jaunu smaržu recepti? Varu jums teikt, ka jūsu dīvainie apgalvojumi rada manī smagas atmiņas par jūsu tēvu, kas man bieži lika netaisnīgi ciest.
— Hercoga Bekingema tēvs droši vien bija savaldīgāks un godbijīgāks nekā dēls, — Filips vieglprātīgi noteica, nemanīdams, ka dziļi aiz-v vaino māti.
Karaliene nobāla un drudžaini piespieda roku pie krūtīm. Tomēr viņa ātri savaldījās un teica:
— īsāk sakot, jūs esat šeit ieradies ar noteiktu nodomu?
— Protams.
— Tad sakiet.
— Māmiņ, es atnācu šurp, lai pasūdzētos jums un brīdinātu, ka necietīšu tādu hercoga Bekingema izturēšanos.
— Ko tad jūs darīsiet?
— Es sūdzēšos karalim.
— Bet ko jums var palīdzēt karalis?
— Tad es rīkošos pats, — princis teica, un viņa sejā parādījās cietsirdīgas apņēmības izteiksme, kas bija dīvainā pretrunā ar viņa maigo seju.
— Ko jūs saucat par rīcību? — Austrijas Anna izbijusies noprasīja.
— Es vēlos, lai hercogs liek mierā manu sievu. Es vēlos, lai viņš atstāj Franciju, un izteikšu viņam savu gribu.
— Jūs neko neizteiksiet, Filip, — karaliene iebilda, — tāpēc ka jūs rīkosieties ļauni, ja tā pārkāpsiet viesmīlības likumus, un es lūgšu karalim jūs stingri sodīt.
— Jūs man draudat, māmiņ! — Filips žēli iesaucās. — Jūs draudat, kad es jums sūdzu bēdas!
— Nē, es jums nedraudu, es tikai gribu, lai jūs nomierinātos. Ja jūs tik asi aizskarsiet Bekingemas hercogu vai jebkuru citu angli, pat ja jūs būsiet tikai nepieklājīgs, jūs varat radīt starp Franciju un Angliju visai nepatīkamas nesaskaņas. Kā tad tā? Princis, Francijas karaļa brālis, nespēj neizrādīt savu aizvainojumu, pamatotu vai ne, ja to prasa politiskā nepieciešamība!
— Bet, valdniec, — Filips iesaucās, — esiet taču māte, nevis karaliene; es taču runāju ar jums kā dēls. Mana saruna ar Bekingemu ilgs tikai dažas minūtes.
— Es jums aizliedzu uzsākt sarunas par to ar Bekingemu, — karaliene atbildēja tikpat valdonīgi kā iepriekš. — Tas nav jūsu cienīgi.
— Labi, es neuzstāšos pret viņu atklāti, bet es izteikšu savu gribu princesei.
— Ā, - Austrijas Anna, skumju atmiņu pārņemta, sacīja, — nemociet savu sievu, dēls! Nekad nerunājiet ar viņu pārāk valdonīgā balsī. Uzvarēta sieviete ne vienmēr ir pārliecināta par savu zaudējumu.
— Ko tad lai dara?.. Man ar kādu jāaprunājas.
— Jā, laikam ar jūsu liekulīgajiem draugiem, ar dc Lorēnu vai de Vardu?.. Atļaujiet rīkoties man, Filip. Jūs gribat, lai Bekingemas hercogs aizbrauc, vai ne?
— Cik vien iespējams, ātrāk, māmiņ.
— Tad atsūtiet pie manis hercogu. Uzsmaidiet viņam, neizrādiet savas jūtas ne sievai, ne karalim, nevienam. Prasiet padomu tikai man. Diemžēl es zinu, par ko pārvēršas ģimenes dzīve, kad tajā iejaucas padomdevēji.
— Labi, māmiņ.
— Jūs būsiet apmierināts, Filip. Sameklējiet hercogu.
— O, to nav grūti izdarīt.
— Kur tad viņš ir, pēc jūsu domām?
— Protams, ka pie princeses durvīm un gaida viņas iznācienu. Par to nav ko šaubīties.
— Labi, — Austrijas Anna mierīgi teica. - Pasakiet, lūdzu, hercogam, ka es lūdzu viņu atnākt pie manis.
Filips noskūpstīja mātes roku un tad devās meklēt Bekingemas hercogu.