Rauls un grāfs de Lafērs ieradās Parīzē tās dienas vakarā, kad norisinājās saruna starp Bekingemu un karalieni māti.
Pēc ierašanās grāfs ar Raula starpniecību tūlīt palūdza audienci pie karaļa.
laimīgu ceļu (angl.).
No rīta karalis kopā ar princesi un galma dāmām apskatīja Lionas audumus, ko viņš bija uzdāvinājis savai brāļasievai. Pēc tam bija pusdienas. Tad kāršu spēle. Karalis no kāršu galda piecēlās astoņos, kā parasti, un iegāja savā kabinetā, lai strādātu ar Kolbēru un Fukē.
Kad ministri atstāja karaļa kabinetu, caur pusatvērtajām durvīm karalis pamanīja priekšistabā Raulu.
— Ko jūs vēlaties, de Braželon? — Ludviķis apvaicājās.
Jauneklis pienāca.
— Valdniek, es lūdzu audienci grāfam de Lafēram, kas ieradies no Bluā un ļoti vēlas runāt ar jūsu majestāti.
— Man vēl ir stunda līdz spēlei un vakariņām, —* karalis teica. — Vai grāfs de Lafērs ir šeit?
— Grāfs lejā gaida jūsu majestātes rīkojumu.
— Lai viņš nāk šurp.
Pēc piecām minūtēm Atoss iegāja pie Ludviķa XIV. Karalis viņu saņēma vēlīgi un laipni, jo viņš ar savam vecumam neparastu taktu prata parādīt savu attieksmi pret cilvēkiem, kas nealka pēc parastajiem labvēlības pierādījumiem.
— Grāf, — karalis iesāka, — atļaujiet cerēt, ka jūs esat ieradies pie manis ar kādu lūgumu.
— Neslēpšu jūsu majestātei, — grāfs atbildēja, — es patiešām ierados kā lūdzējs.
— Paskatīsimies, — karalis jautri teica.
— Es nelūdzu par sevi, jūsu majestāte.
— Žēl. Katrā gadījumā visu to, ko jūs neļaujat darīt savā labā, es izdarīšu tam, par ko jūs lūdzat.
— Tas mani nomierina, jūsu majestāte… Es ierados parunāt ar karali par vikontu de Braželonu.
— Grāf, tas ir tas pats kā runāt par jums.
— Ne gluži, jūsu majestāte… To, ko es lūdzu viņam, es nevaru vēlēties sev. Vikonts vēlas precēties.
— Viņš vēl ir jauns, bet tas nekas… Viņš ir vērtīgs cilvēks. Es atradīšu viņam sievu.
— Viņš jau ir atradis sev līgavu, jūsu majestāte, un lūdz tikai jūsu piekrišanu.
— Ā, tātad tikai jāparaksta laulību līgums?
Atoss palocījās.
— Vai viņš ir izvēlējies bagātu līgavu, kas ieņem tādu stāvokli, kas jūs apmierina?
Grāfs mirkli svārstījās.
— Līgava ir galma dāma, — viņš atbildēja, — bet viņa nebūt nav bagāta.
— To var labot.
— Es esmu dziļi pateicīgs jūsu majestātei. Atļaujiet man tomēr kaut ko piebilst.
— Lūdzu, grāf.
— Acīmredzot jūsu majestāte runā par savu nodomu dot šai meitenei pūru?
— Jā, protams.
— Un tās būtu sekas manai vizītei galmā? Jūsu majestāte, tas mani skumdinātu.
— Lūdzu, neesiet taču vienmēr tik pedantiski korekts, grāf. Kā sauc līgavu?
— Viņu sauc de Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze, — Atoss vēsi noskaitīja.
— Ā, — karalis nomurmināja, pūlēdamies atcerēties šo vārdu, — es zinu: marķīzs de Lavaljērs…
— Jā, tā ir viņa meita.
— Vai viņš ir miris?
— Jā, jūsu majestāte.
— Un viņa atraitne apprecējās otrreiz ar de Sanremī kungu, hercoga atraitnes pils pārvaldnieku?
— Jūsu majestāte ir lieliski informēts.
— Atceros, atceros… Pēc tam meiteni pieņēma par jaunās hercogienes galma dāmu.
— Jūsu majestāte zina visu labāk par mani.
Karalis mazliet pārdomāja un, paslepus uzmetis skatienu Atosa rūpju pilnajai sejai, sacīja:
— Grāf, man liekas, viņa nav sevišķi skaista?
— Es neesmu lietpratējs, — Atoss atteica.
— Es viņu redzēju, un viņa mani nepārsteidza ar skaistumu.
— Viņa ir ļoti lēnīga un kautrīga, bet nav sevišķi skaista, jūsu majestāte.
— Tomēr viņai ir brīnišķīgi gaiši mati…
— Liekas, jā.
— Un diezgan skaistas zilas acis…
— Pilnīgi pareizi.
— Tātad skaistuma ziņā nekā neparasta nav. Pāriesim pie naudas lietām.
— Pūrā, lielākais, piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši livru, bet iemīlējušies nav mantkārīgi, jūsu majestāte. Es arī nepiešķiru sevišķi lielu nozīmi naudai.
— Ja tās ir pārāk daudz, jūs gribat teikt. Nepieciešamie līdzekļi tomēr ir svarīgi. Bez nekustamā īpašuma sieviete ar piecpadsmit tūkstošiem pūrā nevar palikt galmā. Mēs izlabosim šo trūkumu, es to gribu izdarīt Braželona labā.
Atoss paklanījās.
Karalis atkal pamanīja viņa vēso izturēšanos.
— Tagad no mantas pāriesim pie izcelšanās, — Ludviķis XIV turpināja. — Viņa ir marķīza de Lavaljēra meita, tas ir labi, bet ir vēl arī mīļais Sanremī, kas visu nedaudz pasliktina. Tiesa, viņš ir tikai patēvs, bet tomēr tas sabojā iespaidu… Grāf, man liekas, ka jūs ļoti augstu vērtējat savas dzimtas asiņu tīrību.
— Valdniek, es vērtēju augstu tikai savu padevību jūsu majestātei.
Karalis atkal uz mirkli apklusa.
— Ziniet, grāf, — viņš pēc tam teica, — no mūsu sarunas sākuma jūs mani pārsteidzat. Jūs lūdzat manu piekrišanu laulībām un acīmredzami esat ļoti apbēdināts, ka jums jāizsaka šis lūgums. O, neskatoties uz savu jaunību, es reti kļūdos. Reizēm manam prātam palīgā nāk draudzība, reizēm neuzticība, kas divkāršo vērīgumu. Vēlreiz atkārtoju, ka jūs lūdzat negribīgi.
— Jā, jūsu majestāte, tā ir tiesa.
— Tad es jūs nesaprotu. Atsakiet.
— Nē, jūsu majestāte. Es no visas sirds mīlu Braželonu; viņš ir iemīlējies de Lavaljērā un iztēlojas sev nākamās paradīzes ainas. Es neesmu no tiem, kas ar prieku satriec jaunības ilūzijas. Man nepatīk šīs laulības, bel es lūdzu jūsu majestāti tām piekrist pēc iespējas ātrāk un padarīt Raulu laimīgu.
— Grāf, bet vai viņa Raulu mīl?
— Ja jūsu majestāte vēlas, lai es teiktu patiesību, tad es neticu Luīzes de Lavaljēras mīlestībai. Viņa ir ļoti jauna, gandrīz vēl bērns; viņa ir apreibusi no prieka. Galms un gods kalpot hercogienei nomāks to maigumu, kas vēl varbūt mājo viņas sirdī. Tā būs laulība, kādas jūsu majestāte var bieži novērot galmā. Braželons tomēr grib viņu precēt; lai tā ari notiek.
— Jūs gan neatgādināt padevīgos tēvus, kas kļūst par savu bērnu vergiem, — karalis piezīmēja.
— Jūsu majestāte, man ir stingra griba, ja es saduros ar ļauniem cilvēkiem; man nav spēka cīnīties ar cēlām sirdīm. Rauls cieš un skumst; viņa parasti rosīgais prāts ir aprimis un sadrūmis. Es nedrīkstu jūsu majestātei atņemt viņa pakalpojumus.
— Es jūs saprotu, grāf, — karalis domīgi noteica, — un, galvenais, saprotu jūsu sirdi.
— Tad man nav jāstāsta jūsu majestātei, kāpēc es cenšos nodrošināt šo bērnu laimi, vai, pareizāk sakot, mana dēla laimi.
— Es arī vēlos Braželona laimi.
— Tātad, valdniek, es gaidu jūsu parakstu. Rauls jutīsies pagodināts ierasties, lai saņemtu jūsu piekrišanu.
— Jūs maldāties, grāf, — karalis noteikti atbildēja. — Es tikko teicu jums, ka vēlu laimi vikontam, un tieši tāpēc pašlaik nepiekrītu viņa laulībām.
— Bet, jūsu majestāte, — Atoss iesaucās, — jūs apsolījāt…
— Ne jau to, grāf. To es jums neapsolīju, jo tas ir pretrunā ar maniem nodomiem.
— Es saprotu jūsu majestātes labvēlību un augstsirdību pret mani; es tomēr neuzdrošinos atgādināt, ka es apņēmos būt par sūtni.
— Sūtnis bieži lūdz, bet ne vienmēr lūgums tiek apmierināts.
— Jūsu majestāte, tas būs liels trieciens Braželonam!
— Es došu šo triecienu pats; es parunāšu ar vikontu.
— Jūsu majestāte, mīlestība ir nepārvarams spēks!
— Neraizējieties par to. Man ir savi nodomi ar Braželonu. Es nesaku, ka viņš neprecēsies ar de Lavaljēras jaunkundzi. Es tikai nevēlos, lai viņš apprecas tik agri. Es nevēlos, lai viņš apprecas, pirms viņa vēl nav izvirzījusies, bet viņš savukārt nopelnījis pagodinājumus, ko es gribu viņam piešķirt. Vārdu sakot, es gribu, lai viņi pagaida.
— Jūsu majestāte, es vēlreiz…
— Grāf, jūs teicāt, ka esat atnācis lūgt manu žēlastību?
— Jā, protams.
— Labi, tad esiet žēlīgs ari pret mani: nerunāsim vairs par to. Droši vien drīz es sākšu karu, un man būs vajadzīgi neprecējušies muižnieki. Es neuzdrošināšos sūtīt zem lodēm precētu cilvēku un ģimenes tēvu. Pat Braželona dēļ es nevaru dot ne no šā, ne no tā pūru man nepazistamai meitenei: tas radītu skaudību manos muižniekos.
Atoss palocījās un neko neatbildēja.
— Vai tas ir viss, ko jūs vēlējāties no manis? — Ludviķis XIV piebilda.
— Viss, jūsu majestāte. Atļaujiet tagad atvadīties. Vai man brīdināt Raulu?
— Es atbrīvoju jūs no šī nepatīkamā pienākuma. Pasakiet vikontam, ka rīt no rīta es viņu pieņemšu un parunāšu ar viņu, bet šovakar, grāf, satiksimies pie kāršu galda.
— Es esmu ceļojuma tērpā, jūsu majestāte.
Iznācis no kabineta, Atoss ieraudzīja Braželonu, kas viņu jau gaidīja.
— Nu kā, grāf? — jauneklis vaicāja.
— Raul, karalis mums ir labvēlīgs, — varbūt ne gluži tā, kā jūs bijāt domājis, bet viņš ir augstsirdīgs un vēl labu mūsu dzimtai.
— Jums ir sliktas ziņas, grāf, — jauneklis nobālēdams sacīja.
— Rīt no rīta karalis jums noteikti izstāstīs, ka tās nav nemaz tik sliktas ziņas.
— Bet karalis neparakstīja?
— Karalis pats grib sastādīt jūsu līgumu, Raul, un ļoti pamatīgi, bet tam viņam pašlaik nav laika. Pārmet pats savai nepacietībai, nevis karaļa labajai gribai.
Rauls, kas pazina grāfa atklātību, bet reizē arī viņa atjautību, noskuma.
— Tu nenāksi kopā ar mani? — Atoss vaicāja.
— Piedodiet, grāf, es sekošu jums, — Braželons nočukstēja.
Rauls kāpa lejup pa kāpnēm aiz Atosa.
— O, ja jau es esmu šeit, — grāfs pēkšņi ieteicās, — vai es nevaru satikties ar d'Artanjanu?
— Vai jūs vēlaties, lai es pavadu jūs pie viņa? — Braželons pajautāja.
— Jā, protams.
— Tas ir pa citām kāpnēm.
Viņi sāka iet uz citu pusi. Uz laukumiņa pie lielās galerijas Rauls ieraudzīja kalpotāju de Giša livrejā; izdzirdis Raula balsi, sulainis piesteidzās pie viņa.
— Kas noticis? — Rauls noprasīja.
— Jums zīmīte, kungs. Grāfs uzzināja, ka jūs esat atgriezies, un tūlīt uzrakstīja jums. Es jūs meklēju jau veselu stundu.
— Jūs atļausiet, grāf? — Rauls vaicāja, pieiedams pie Atosa un gatavodamies atvērt vēstuli.
— Lasiet.
„Dārgo Raul, — grāfs rakstīja, — man nepieciešams nekavējoties aprunāties ar jums par svarīgu lietu. Es zinu, ka jūs esat atgriezies; nāciet drīzāk."
Tiklīdz viņš izlasīja vēstuli, no galerijas iznāca sulainis Bekingema livrejā un, pazinis Raulu, godbijīgi tuvojās viņam.
— No hercoga, — viņš paziņoja.
— O, — Atoss iesaucās, — es redzu, Raul, ka tu esi apkrauts ar darīšanām kā pulkvedis. Es iešu pie d'Artanjana viens pats.
— Jā, jā, es tev piedodu. Uz redzēšanos, Raul. Līdz rītdienai es būšu mājās. No rīta es, droši vien, došos atpakaļ uz Bluā, ja nesaņemšu kādas citas pavēles.
— Rīt es atbraukšu apsveicināties ar jums.
Atoss aizgāja. Rauls atvēra Bekingema vēstuli.
„De Braželona kungs, — rakstīja hercogs, — no visiem frančiem, kurus es satiku, jūs man patīkat vislabāk. Es vēršos pie jūsu draudzības jūtām. Es saņēmu lieliskā franču valodā uzrakstītu zīmīti. Būdams anglis, es baidos, ka nepietiekami labi to saprotu. Vēstule parakstīta ar dižciltīgu vārdu. Tas ir viss, ko es zinu. Vai jūs nebūtu tik laipns un neatnāktu pie manis? Es uzzināju, ka jūs esat atgriezies no Bluā.
Jums padevīgais Viljē, Bekingemas hercogs.
— Es dodos pie tava kunga, — Rauls teica, atlaizdams de Giša sulaini. — Pēc stundas es būšu pie Bekingema kunga, — viņš piebilda, pamādams hercoga sūtnim.