Astoņos vakarā visa augstākā sabiedrība sapulcējās pie karalienes mātes.
Austrijas Anna bija parādes tērpā, cenzdamās izrādīt visu savu atlikušo skaistumu un izmantot visus līdzekļus, kādus vien lietpratējai dod koķetērijas māksla. Viņa slēpa vai vismaz pūlējās slēpt postošo slimību, no kuras viņai bija lemts mirt pēc dažiem gadiem. Tagad viņa to centās nerādīt jauno galminieku pūlim, kas viņu ielenca un vēl joprojām jūsmoja par viņu, kā to norādījām iepriekšējā nodaļā.
Koķeti un grezni tērptā princese un kā vienmēr vienkāršā un dabiskā karaliene sēdēja līdzās Austrijas Annai, un abas dedzīgi centās pievērst viņas uzmanību sev.
Galma dāmas bija apvienojušās īstā armijā, lai labāk varētu atsist jaunekļu draiskās asprātības. Viņas kā saliedēts bataljons palīdzēja viena otrai aizsargāties un atvairīt triecienus.
Tādās apšaudēs rūdītā Montalē aizsargāja visu ierindu, ņemdama ienaidnieku uz grauda.
De Sentenjans bija izmisis par de Tonē-Šarantas jaunkundzes spītīgo un izaicinoši vēso izturēšanos, tādēļ centās izlikties vienaldzīgs pret viņu;
tomēr skaistules lielo acu neuzvaramais mirdzums viņu katrreiz pieveica, un viņš atgriezās vēl padevīgāks, bet de Tonē-Šarantas jaunkundze tikai sagaidīja viņu ar jaunām dzēlībām.
De Sentenjans vairs nesaprata, no kāda svētā lai lūdz palīdzību.
Galminieki jau sāka luncināties ap Lavaljēru.
Cerēdams pievērst Atenaisas uzmanību, de Sentenjans arī godbijīgi apsveicinājās ar meiteni. Daži seklāki prāti uztvēra šo vienkāršo manevru kā vēlēšanos pretstatīt Luīzi Atenaisai.
Tie, kas tā domāja, nebija redzējuši ainu lietus laikā un neko par to nezināja. Lielākā daļa bija lieliski informēta par karaļa labvēlību pret Lavaljēru; meitene jau piesaistīja pašu veiklāko un pašu muļķīgāko uzmanību.
Pirmie viņai iztapa, teikdami sev kā Montēņs: „Ko es zinu?"
Otrie sekoja Rablē: „Bet ja nu?" *
Viņiem pievienojās gandrīz visi, tāpat kā medībās suņu bars seko pieciem vai sešiem dzinējsuņiem, kuri vienīgie saož zvēra pēdas.
Karaliene un princese sievišķīgā ziņkārē nopētīja galma dāmu un ielūgto tērpus, aizmirsdamas savu augsto stāvokli.
Tas nozīmē, ka viņas tās nesaudzīgi aprunāja.
Jaunās karalienes un princeses acis vienlaicīgi apstājās pie Lavaljēras, ap kuru, kā jau teicām, drūzmējās kavalieri. Princese bija nežēlīga.
— Nudien, ja liktenis būtu taisnīgs, tas būtu žēlsirdīgs pret to nabaga Lavaljēru, — viņa sacīja, pieliekdamās tuvāk karalienei mātei.
— Tas nav iespējams, — karaliene māte smaidīdama atteica.
— Kāpēc?
— Ir tikai divsimt biļešu, jo visus galminiekus nebija iespējams iekļaut.
— Kāpēc?
— Un viņas nav sarakstā?
— Nē.
Fransuā Rablē (ap 1494-1553) — izcils franču rakstnieks un humānists, viens no renesanses kultūras dižgariem, slavenā satīriskā romāna „Gargantija un Pantagriels" autors.
— Cik žēl! Viņa varētu laimēt rokassprādzes un pēc tam pārdot.
— Pārdot? — karaliene iesaucās.
— Nūja, un tā dabūt sev pūru, lai nebūtu jāiziet pie vira kā ubadzei, kā tas laikam ari notiks.
— Vai tiešām? Nabadzīte! — karaliene māte noteica. — Vai tad viņai nav tērpu?
Šos vārdus viņa izteica kā sieviete, kas nekad nav zinājusi, ko nozīmē ierobežot izdevumus.
— Lai Dievs man piedod, bet man šķiet, ka viņa ir tajos pašos svārkos kā rīta pastaigā; viņai tos izdevās paglābt, pateicoties karalim, kas viņu pasargāja lietus laikā.
Viņa vēl nebija paguvusi to pateikt, kad ienāca karalis.
Aizrāvusies ar aprunāšanu, princese pat nepamanīja viņa ierašanos. Toties viņa ieraudzīja, ka Lavaljēra, kas stāvēja iepretim galerijai, samulst un bilst dažus vārdus galminiekiem, kuri viņu ielenca; tie tūlīt pat pagāja sānis. Viņu pārvietošānās princesei lika pavērties uz durvīm. Tobrīd gvardes kapteinis paziņoja karaļa ierašanos.
Lavaljēra, kas līdz tam bija neatlaidīgi vērojusi galeriju, pēkšņi nolaida acis.
Karalis bija greznā, bet gaumīgā tērpā un sarunājās ar princi un hercogu de Rokloru, kuri gāja viņam abās pusēs.
Vispirms karalis piegāja pie karalienēm un godbijīgi sveicināja viņas. Ludviķis XIV noskūpstīja mātei roku, izteica princesei vairākus komplimentus par viņas eleganto tērpu un sāka apstaigāt klātesošos.
Ar Lavaljēru viņš sasveicinājās tieši tāpat kā ar pārējiem.
Pēc tam viņa majestāte atgriezās pie mātes un sievas.
Redzēdami, ka karalis velta meitenei tikai banālu frāzi, galminieki tūdaļ izdarīja savus secinājumus: viņi nolēma, ka karalim tā bijusi tikai īslaicīga aizraušanās un jau pārgājusi.
Jāpiemin tomēr, ka Lavaljēru ielenkušo galminieku vidū atradās arī Fukē kungs, un viņa īpaši uzmanīgā attieksme apmulsušajai meitenei bija atbalsts.
Fukē kungs vēlējās aprunāties ar viņu zem četrām acīm, bet pienāca Kolbēra kungs. Viņš palocījās Fukē, kā to prasīja etiķete, un acīmredzot arī gatavojās uzsākt sarunu ar Lavaljēru. Fukē tūlīt pat atkāpās.
Montalē un Malikorns vai aprija acim šo ainu, dalīdamies viens ar otru savos spriedumos.
De Gišs stāvēja nišā pie loga un skatījās vienīgi uz princesi, bet, tā kā viņa bieži pievērsa skatienu Lavaljērai, tad de Giša acis brīdi pa brīdim apstājās pie galma dāmas.
Lavaljēra instinktīvi juta sev pievērstos ļaunos skatienus, kas pauda ziņkārību vai skaudību. Viņai nebija nekāda atbalsta: ne draudzeņu līdzjūtības, ne karaļa mīlestības pilnā skatiena. Nabadzītes ciešanas bija neaprakstāmas.
Karaliene māte lika piestumt tuvāk galdiņu, uz kura bija saliktas loterijas biļetes, un lūdza de Motvilas kundzei nolasīt laimīgo sarakstu.
Nav nemaz vērts pieminēt, ka saraksts bija sastādīts atbilstoši visām etiķetes prasībās: vispirms karalis, tad karaliene māte, karaliene, pēc tam princis, princese un tā tālāk.
Saraksts tika uzklausīts trīcošām sirdīm. Bija vairāk nekā trīssimt ielūgto. Katrs klusībā sev jautāja, vai viņa vārds būs izredzēto skaitā.
Karalis klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējie.
Kad nosauca pēdējo vārdu, viņš saprata, ka Lavaljēra nav iekļauta sarakstā.
Starp citu, to varēja pamanīt jebkurš.
Ludviķis XIV pietvīka kā vienmēr, kad viņu kaut kas kaitināja.
Lavaljēras maigā un padevīgā seja neko nepauda.
Kamēr lasīja sarakstu, karalis nenolaida no viņas acis, un tas meiteni nomierināja. Viņa bija pārāk laimīga, lai viņas prātā vai sirdī varētu iespiesties vēl kas cits, izņemot mīlestību. Karaļa maigie skatieni atalgoja viņas aizkustinošo lēnprātību un it kā sacīja, ka viņš prot novērtēt viņas delikātumu.
Saraksts bija nolasīts. Aizmirsto vai sarakstā izlaisto sieviešu sejas pauda vilšanos.
Arī Malikornu bija aizmirsuši pierakstīt, un viņa grimase Montalē vēstīja:
— Vai nu mēs nepratīsim savaldīt likteni, lai veiksme mūs turpmāk neaizmirstu?
— O, protams, — Oras jaunkundzes vieglais smaids atbildēja.
Izsniedza biļetes atbilstoši numuriem.
Pirmais biļeti saņēma karalis, tad karaliene māte, pēc tam karaliene, princis un princese un tā tālāk.
Kad tas bija izdarīts, Austrijas Anna atvēra spāņu ādas maciņu, kurā atradās divsimt perlamutra bumbiņas ar iegravētiem numuriem, un lika visjaunākajai galma dāmai izņemt no turienes vienu bumbiņu.
Sagatavošanās darbi vilkās ilgi, un klātesošie saspringti gaidīja, izjuz- dami vairāk alkatību nekā ziņkārību.
De Sentenjans pieliecās pie auss de Tonē-Šarantas jaunkundzei:
— Jaunkundz, katram no mums ir biļete, — viņš teica, — apvienosim mūsu izredzes. Ja laimēšu es, aproces būs jūsu, ja laimēsiet jūs, tad dāvāsiet man vienu jūsu burvīgo acu skatu.
— Nē, — Atenaisa noraidīja. — Ja jūs laimēsiet, rokassprādzes piederēs jums. Katrs par sevi.
— Jūs esat nežēlīga, — de Sentenjans pārmeta. — Par to es sodīšu jūs ar četrrindi…
— Klusāk, — Atenaisa viņu pārtrauca, — jūsu dēļ es nedzirdēšu, kurš numurs laimējis.
— Pirmais numurs, — izņēmusi perlamutra bumbiņu no maisiņa, paziņoja meitene.
— Karalis! — karaliene māte iesaucās.
— Karalis laimējis! — priecīgi atkārtoja jaunā karaliene.
— Jūsu sapnis piepildījies, — princese pačukstēja Austrijas Annai.
Tikai karalis nemaz nelikās apmierināts.
Viņš vienīgi pateicās liktens lēmējai par labvēlību, mazliet paklanīdamies meitenei, kas pārstāvēja kaprīzo dievieti.
Saņēmis futrāli ar rokassprādzēm no Austrijas Annas rokām, skanot skaudīgiem čukstiem, karalis noteica:
— Tātad šīs aproces patiešām ir skaistas?
— Paskatieties, — Austrijas Annaa atbildēja, — un spriediet pats.
Karalis paskatījās.
— Jā, — viņš atzin^, — brīnišķīgas kamejas un cik smalks veidojums!
— Smalks darbs! — princese atkārtoja.
Karaliene Marija Terēze uzreiz saprata, ka karalis nedomā dāvināt aproces viņai; bet tā kā acīmredzot viņš tās nedomāja pasniegt arī princesei, tad viņa jutās diezgan apmierināta.
Karalis apsēdās.
Viņa tuvākie galminieki viens pēc otra pienāca, lai papriecātos par dārglietām, un drīz tās ar karaļa atļauju sāka ceļot pa rokām.
Sāka skanēt gan lietpratēju, gan nelietpratēju sajūsmas saucieni un apsveikumi karalim.
Bija jau arī par ko priecāties; vieni bija sajūsmā par briljantiem, citi par kamejām.
Dāmas kļuva visai nepacietīgas, redzēdamas, ka dārglietas nonākušas kavalieru rokās.
— Kungi, kungi, — ieteicās karalis, kuram nekas nepalika nepamanīts, — patiešām varētu nodomāt, ka jūs nēsājat aproces kā sābieši. Pienācis laiks tās atdot dāmām, jo viņas, man šķiet, vairāk saprot no tādām lietām nekā jūs.
Šie vārdi princesei šķita kā ievads, ar kuru karalis sāk īstenot savu nodomu.
Viņas laimīgo pārliecību apstiprināja arī karalienes mātes skatieni.
Galminieks, kurš turēja rokassprādzes tobrīd, kad karalis izmeta savu piezīmi, steidzīgi atdeva tās karalienei Marijai Terēzei, kura savukārt, zinādama, ka tās nav domātas viņai, tik tikko uzmeta tām acis un iedeva princesei.
Princese un jo sevišķi princis ilgi kārām acīm pētīja aproces.
Tad princese pasniedza dārglietas pārējām dāmām, pateikdama tikai vienu vārdu, bet tā, ka tas likās kā gara runa:
— Brīnišķīgas!
Dāmas, kuras saņēma aproces no princeses, sajūsmināti tās apskatīja un padeva tālāk.
Pa to laiku karalis mierīgi sarunājās ar de Gišu un Fukē.
Pareizāk sakot, nevis runāja, bet klausījās.
Pieradis pie runas plūduma, karalis kā visi, kas apveltīti ar varu, uztvēra tikai atsevišķus vārdus, kas prasīja atbildi.
Viņa uzmanība bija vērsta pavisam uz citu pusi. Viņš bija izklaidīgs, un par to liecināja arī viņa skatieni.
De Tonē-Šarantas jaunkundze bija pēdējā dāma to sarakstā, kas piedalījās loterijā. Tāpēc viņa stāvēja rindas galā, pēc viņas bija tikai Montalē un Lavaljēra.
Kad rokassprādzes nonāca līdz šīm abām galma dāmām, neviens vairs nepievērsa viņām uzmanību.
Neievērojamās rokas, kas tās turēja, padarīja nenozīmīgas arī dārglietas.
Montalē ilgi un alkatīgi apskatīja rotaslietas, turpretim Lavaljēra tikai uzmeta tārn gandrīz vienaldzīgu skatienu.
— Cik krāšņas, lieliskas rokassprādzes! — Montalē iesaucās. — Vai tevi tās nesajūsmina, Luīze? Tad tu neesi nekāda sieviete!
— Nē, mani sajūsmina gan, — Lavaljēra skumji atteica, bet kāda nozīme iekārot to, kas nevar mums piederēt?
Karalis uzmanīgi ieklausījās Luīzes teiktajā.
Tad viņš piecēlās un pāri visai zālei starodams tuvojās Lavaljērai.
— Jaunkundz, jūs maldāties, — viņš sacīja, — jūs esat sieviete, bet katrai sievietei ir tiesības uz dārglietām.
— Ak, valdniek! — Lavaljēra iesaucās. — Tātad jūsu majestāte nevēlas ticēt manai pieticībai?
— Es ticu, ka jūs esat apveltīta ar visiem tikumiem, jaunkundz, tai skaitā arī ar atklātību, un tāpēc lūdzu jūs atklāti pateikt, kā jums patīk šīs aproces.
— Tās ir tik skaistas, valdniek, ka tādas drīkst dāvināt vienīgi karalienei.
— Jaunkundz, jūsu vārdi mani sajūsmina. Aproces pieder jums, un karalis lūdz jūs tās pieņemt.
Lavaljēra izbiedēta pastiepa futrāli karalim, bet viņš maigi atbīdīja drebošo roku.
Visi izbrīnā sastinga. Iestājās dziļš klusums. Karalienes, nedzirdēdamas šo sarunu, nespēja saprast, kas notiek.
Princese paaicināja de Tonē-Šarantu.
— Ak Dievs, kāda Lavaljērai laime! — Atenaisa iesaucās. — Karalis tikko uzdāvināja viņai rokassprādzes!
Princese iekoda lūpā tā, ka izsprāga asinis.
Jaunā karaliene pameta skatienu uz viņu, tad uz Lavaljēru un sāka smieties.
Austrijas Anna sēdēja nekustīgi, cīnīdamās ar aizdomām, kas viņai sāka rasties, un ciezdama nepanesamas sāpes krūtīs.
De Gišs pamanīja princeses bālumu un, saprazdams tā cēloni, steidzīgi izgāja. Izmantodams vispārējo apjukumu, Malikorns piegāja pie Montalē un pačukstēja:
— Ora, tev blakus ir mūsu laime un nākotne.
— Jā, — Montalē atteica.
Viņa maigi noskūpstīja Lavaljēru, kaut arī vislabprātāk būtu to nožņauguši.