Senie hronisti sev raksturīgajā retorikā neatteiktos pretnostatīt Filipa atpūtu karaļa guļvietā zem baldahīna un drūmo karaļa likteni, kurš lika viņam izmisumā triekties pret restēm un atslēgām. Mēs nebūt neuzskatām, ka retorika ir kaut kas slikts, un nepiederam pie tiem, kuri ir pārliecināti, ka tā veltīgi izpušķo vēsturi, tomēr pacentīsimies pēc iespējas mīkstināt šo kontrastu, par ko jau iepriekš lūdzam lasītāja piedošanu. Mēs ieskicēsim citu ainu, kas mums šķiet interesanta un var kalpot kā pirmās papildinājums.
Jauno princi Morfeja apartamentos nogādāja no Aramisa istabas tas pats mehānisms, ar kura palīdzību no turienes aizgādāja prom karali.
Aramiss nospieda kaut kādu ierīci, kupols sāka lēni slīdēt lejup, un Filips atradās blakus karaļa gultai, kura pēc tam, kad bija atstājusi savu gūstekni pazemes dziļumos, atkal pacēlās iepriekšējā vietā.
Vienatnē ar šo greznību un varenību, kas viņam kopš šī brīža bija lemtas, ar lomu, ko pats bija uzņēmies, Filips pirmoreiz sajuta dvēseles trīsas, kas lika spēcīgāk iepukstēties viņa karaliskajai sirdij.
Un tomēr, paskatījies uz tukšo gultu, kas vēl glabāja viņa brāļa ķermeņa iespiedumus, viņš kļuva nāves bāls.
Mēmā līdzzinātāja bija izpildījusi savu pienākumu un atkal atgriezusies iepriekšējā vietā: te tā stāvēja, glabādama nozieguma pēdas; tā atklāti un skarbi uzrunāja šī nozieguma vaininieku, kā jau savu cilvēku, no kura nav jākautrējas. Tā runāja patiesību.
Pieliecies, lai varētu labāk apskatīt karalisko guļvietu, Filips pamanīja lakatiņu, kas vēl bija valgs no aukstajiem sviedriem, kuri bija plūduši pār Ludviķa XIV pieri. Tie šausmināja Filipu tāpat kā Ābela asinis Kainu [19] .
— Te nu es esmu aci pret aci ar savu likteni, — pelēki bālu seju un kvēlojošām acīm viņš noteica. — Vai tas būs briesmīgāks par manu ieslodzījumu? Vai es vienmēr ieklausīšos savas sirdsapziņas balsī, vai varēšu domāt, par ko vien vēlos?.. Jā, šai gultā atpūtās karalis: viņa galvas iespiedums ir spilvenā, un viņa asarās samircis kabatas lakatiņš. Es neuzdrošinos apgulties šai gultā un pieskarties lakatiņam, uz kura izšūti Ludviķa iniciāļi un ģerbonis!.. Jābūt apņēmīgākam, jālīdzinās d'Erblē kungam, kurš vēlas, lai rīcība vienmēr ietu soli tālāk kā domā; ņemsim d'Erblē kungu par piemēru, jo viņš domā tikai par sevi un viņu uzskata par kārtīgu cilvēku, tāpēc ka viņš nav nodarījis nevienam nekādu ļaunumu, izņemot savus ienaidniekus, un nav nodevis nevienu citu kā tikai tos.
Šī gulta būtu mana, ja Ludviķis XIV to nebūtu man atņēmis mūsu mātes nozieguma rezultātā. Šis lakatiņš, uz kura izšūts Francijas ģerbonis, ari būtu mans, un to nelietotu neviens cits kā tikai es, ja man, kā teica d'Erblē kungs, būtu atstāta mana īstā vieta Francijas karaļu šūpulī. Filip, gulies šai gultā kā īstais Francijas dēls! Filip, tu esi vienīgais Francijas karalis un saņem sev nolaupīto ģerboni! Filip, tu esi vienīgais likumīgais sava tēva Ludviķa XIII mantinieks, un tādēļ esi nežēlīgs pret uzurpatoru, kurš arī vēl tagad nenožēlo ciešanas, ko tev sagādājis!
To teikdams, Filips, par spīti instinktīvajam riebumam un šausmu trīsām, kas stindzināja visu viņa ķermeni un gribu, piespieda sevi apgulties karaļa gultā, kas vēl bija silta no Ludviķa XIV ķermeņa, un piekļāva savai pierei vēl mitro lakatiņu.
Kad viņa galva atslīga atpakaļ, iegrimdama mīkstajā dūnu spilvenā, viņš virs savas galvas ieraudzīja Francijas karalistes kroni, kuru, kā jau teicām, turēja eņģelis ar zeltītiem spārniem.
Lasītāj, mēģini tagad iedomāties šo viltvārdi ar drūmo skatienu un drudžaini kvēlojošo ķermeni. Viņš atgādināja tīģeri, kurš klīdis apkārt negaisa naktī, pagājis garām niedrājam un nezināmai palejai, beidzot apstājas lauvas pamestas alas priekšā, lai iekārtotos tajā. Viņu šurp atvedusi lauvas smaka un apdzīvotas mītnes miklā dvaka. Alā viņš atrod sausu zāli, kur apgulties un apgrauztus kaulus. Viņš ienāk, cieši vērodams tumsu un pētoši taustīdams to ar savu vērīgo un degošo skatienu; viņš nopurinās, un no viņa ķermeņa uz visām pusēm šķīst ūdens, dūņas un netīrumi.
Beidzot tīģeris smagi noliekas uz grīdas, uzlicis resno purnu milzīgajām ķepām; viss viņa ķermenis ir sasprindzis, viņš ir gatavs cīņai. No dziļā noguruma radītās snaudas zvēru brīdi pa brīdim izrauj zibens, kas uz mirkli apmirdz lauvas alas spraugas, vai vēja nolauzto zaru troksnis, vai arī krītošie akmeņi, kas rada nojautu par draudošajām briesmām.
Var jau lepoties, ka guli lauvas midzenī, bet neprātīgi ir cerēt, ka te izdosies mierīgi aizmigt.
Filips ieklausījās katrā troksnītī; viņa sirds sažņaudzās, iztēlojoties dažādās briesmas, un tomēr viņš ticēja savas dvēseles spēkam, kas vēl divkāršojās, pateicoties apņēmībai, kādu viņš pats sev iedvesa, tādēļ princis nepadevās vājumam un gaidīja izšķirošo brīdi, lai varētu īsti novērtēt sevi. Viņš domāja, ka draudošās briesmas būtu kā fosfora uzliesmojumi vētras laikā, kuri jūrniekam norāda trakojošo viļņu augstumu.
Nekas tomēr nenotika. Klusums, nāvīgākais nemierīgo un godkārīgo siržu ienaidnieks, visu nakti kā biezā pārklājā ietina nākamo Francijas karali, kurš dusēja nozagtā kroņa ēnā.
Uz rīta pusi kāds cilvēks, vai drīzāk ēna, ieslīdēja karaļa guļamistabā. Filips to gaidīja un nebrīnījās par viņa ierašanos.
— Nu kā, d'Erblē kungs? — viņš apjautājās.
— Viss kārtībā, jūsu majestāte, tas nu ir izdarīts.
— Kā?
— Viss, ko mēs jau gaidījām.
— Pretošanās?
— Traka: vaimanas un kliedzieni.
— Un pēc tam?
— Tad sastingums.
— Vēl vēlāk?
— Pilnīga uzvara un absolūts klusums.
— Vai Bastīlijas komandants neko nenojauš?..
— Neko.
— Bet līdzība?
— Tā ir panākumu cēlonis.
— Bez šaubām tomēr centīsies pierādīt, kas viņš ir; esiet uz to gatavs. Es arī būtu varējis to darīt, kaut gan man būtu jācīnās pret daudz varenāku varu nekā tā, kas man ir tagad.
— Es jau par visu parūpējos. Pēc dažām dienām, bet, ja vajadzēs, varbūt arī ātrāk, mēs izvedīsim gūstekni no cietuma un aizsūtīsim trimdā uz vistālākajām zemēm…
— No trimdas var atgriezties, d'Erblē kungs.
— Es runāju par tik tālām zemēm, ka no turienes atgriezties nav cilvēka spēkos un tam nepietiks pat ar visu dzīvi.
Aramisa un jaunā karaļa acis vēlreiz sastapās, un abās bija sastingusi vēsa savstarpējā sapratne.
— Un di Valona kungs? — Filips jautāja, vēlēdamies mainīt sarunas tēmu.
— Šodien viņu stādīs jums priekšā un viņš konfidenciāli apsveiks jūs par izglābšanos no briesmām, kurās bijāt iekļuvis uzurpatora vainas dēļ.
— Bet ko mēs darīsim ar viņu?
— Ar di Valona kungu?
— Mēs dāvāsim viņam hercoga titulu, vai ne?
— Jā, hercoga titulu, — Aramiss ar dīvainu smaidu apstiprināja-
— Kāpēc jūs smejaties, d'Erblē kungs?
— Mani sasmīdināja jūsu tālredzība. Jūs bez šaubām baidāties, ka nabaga Portoss var kļūt par visai neērtu liecinieku un gribat tikt no viņa vaļā.
— Dāvinot viņam hercoga titulu?
— Protams. Jūs taču viņu nogalināsiet — viņš nomirs no prieka, un līdz ar viņu pazudīs ari noslēpums.
— Ak Dievs!
— Un es zaudēšu labu draugu, — Aramiss flegmātiski noteica.
Aiz šiem jociņiem sazvērnieki centās slēpt savu prieku un lepnumu
par uzvaru, bet pašā sarunas karstumā Aramiss kaut ko sadzirdēja, un tas lika viņam aprauties.
— Kas tur ir? — Filips noprasīja.
— Rīts, jūsu majestāte.
— Un kas par to?..
— Pirms likāties gultā, jūs droši vien vakar atstājāt kādu rīkojumu uz šodienu?
— Es teicu musketieru kapteinim, ka gaidīšu viņu no rīta šai stundā, — jauneklis strauji atteica.
— Ja jūs viņam tā teicāt, tad viņš noteikti ieradīsies, jo ir ārkārtīgi precīzs.
— Es dzirdu soļus priekšistabā.
— Tas ir viņš.
— Tātad sākam uzbrukumu, — jaunais karalis apņēmīgi noteica.
— Piesargieties! Sākt uzbrukumu ar d'Artanjanu būtu pilnīgs neprāts. D'Artanjans neko nezina, neko nav redzējis, viņš ir simtiem jūdžu tālu no jebkādām aizdomām par mūsu noslēpumu, — bet, ja šorīt viņš te ienāks pirmais, tad jutīs, ka kaut kas nav kārtībā, un nolems, ka viņam tas jāizpēta. Tādēļ, jūsu majestāte, pirms mēs ielaižam d'Artanjanu, istaba kārtīgi jāizvēdina, tas ir, jāizlaiž tai cauri tik daudz cilvēku, lai karalistes labāko dzinējsuni no īstajām pēdām novirza pārdesmit citu smaku.
— Bet kā lai atbrīvojas no viņa, ja pats liku ierasties? — karalis iebilda, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pamēroties spēkiem ar tik bīstamu pretinieku.
— Es to uzņemos, — noteica Vannas bīskaps. — Iesākumā došu tādu triecienu, kas viņu uzreiz apstulbinās.
Tobrīd pie durvīm pieklauvēja.
Aramiss nebija kļūdījies: tas patiešām bija d'Artanjans, kurš ziņoja par savu ierašanos.
Mēs redzējām, kad d'Artanjans pavadīja nakti sarunā ar Fukē un pēc tam izlikās aizmidzis, bet tēlot miegu bija diezgan nogurdinoši, tāpēc, tiklīdz superintendanta guļamistabas greznās, ciļņiem rotātās karnīzes rītausma iekrāsoja gaišzilā krāsā, d'Artanjans piecēlās no sava krēsla, sakārtoja zobenu, ar piedurkni noglauda saburzīto apģērbu un patīrīja cepuri kā sargzaldāts, kam jāstājas sava vada komandiera priekšā.
— Vai jūs aizejat? — Fukē jautāja.
— Jā, monsenjor, bet jūs?..
— Es palieku.
— Vai jūs apsolāt?
— Protams.
— Lieliski. Turklāt es aizeju uz īsu brīdi, tikai lai uzzinātu atbildi. Jūs jau saprotat, par ko es runāju.
— Uzzinātu spriedumu, jūs gribējāt teikt.
— Paklausieties, manī ir kaut kas no senajiem romiešiem. No rīta, celdamies augšā no krēsla, es ievēroju, ka mans zobens nav īsti makstī un siksna nošķiebušies sāņus. Tā ir droša pazīme.
— Kam? Veiksmei?
— Iedomājieties vien. Katru reizi, kad sasodītā vērša āda pielipa manai mugurai, es vai nu saņēmu brāzienu no de Trevila kunga, vai arī kardināls Mazarīni man atteicās dot naudu. Katru reizi, kad zobens aizķērās makstī, tas nozīmēja, ka mani gaida kāds nepatīkams uzdevums, kā tas bija, starp citu, visu dzīvi. Katru reizi, kad zobens pinās man pa kājām, mani viegli ievainoja. Vienmēr, kad ne no šā, ne no tā zobens pats izlēca no maksts, es — varu to apgalvot pilnīgi droši — paliku kaujas laukā un pēc tam divus trīs mēnešus vāļājos pa gultu, aplipināts ar plāksteriem un pakļauts ķirurgu spīdzināšana- nai.
— Es nemaz nezināju, ka jums pieder tik apbrīnojams zobens, — Fukē tik tikko pasmaidīja; pat tādam smaidam viņam bija jāsaņem visi spēki.
— Zobens būtībā tāpat pieder manam ķermenim kā viss pārējais. Esmu dzirdējis, ka dažiem par nākotni vēsta kāja, citiem — asiņu pulsēšana deniņos. Man nākotni pareģo uzticamais zobens. Ā! Tikko tas noslīdēja uz pēdējo siksnas cilpiņu. Vai zināt, ko tas nozīmē?
— Nē.
— Tas vēsta, ka šodien es kādu arestēšu!
— Ā! — superintendantu šī atklātība drīzāk pārsteidza nekā nobiedēja. — Ja jau zobens jums neko sliktu nevēstīja, tad iznāk, ka mans arests jums nemaz nav bēdīga nepieciešamība?
— Jūs arestēt? Kāpēc jūs tā domājat?
— Kā gan citādi. Jūsu pazīme…
— Tā noteikti neattiecas uz jums, jo jūs esat arestēts jau kopš vakarvakara. Nē, tas nebūsiet jūs, ko es šodien arestēšu. Tāpēc jau es priecājos un saku, ka mani gaida laimīga diena.
Pēc šiem sevišķi laipni izteiktajiem vārdiem kapteinis atstāja Fukē, lai dotos pie karaļa.
Musketieris jau bija pārkāpis slieksni, kad Fukē viņu uzrunāja:
— Parādiet man vēlreiz savu labvēlību.
— Lūdzu, monsenjor.
— D'Erblē kungu! Ļaujiet man satikt d'Erblē kungu!
— Labi, es darīšu visu, lai atvestu viņu šurp.
D'Artanjans nevarēja ne iedomāties, ka tik viegli varēs izpildīt savu solījumu. Pats liktenis bija lēmis, lai todien izpildītos visi viņa rīta pareģojumi.
Kā jau iepriekš norādījām, d'Artanjans piegāja pie karaļa guļamistabas durvīm un pieklauvēja. Durvis atvērās. Kapteinim bija pilnīgs pamats domāt, ka tās atver pats karalis. Tas nebija nekas neiespējams, ja ņem vērā, cik uzbudināts viņš vakar pameta Ludviķi XIV.
Karaļa vietā, ko musketieris jau bija sagatavojies godbijīgi sveicināt, d'Artanjans ieraudzīja kalsno, beskaislīgo Aramisa seju. Tas bija tik negaidīti, ka d'Artanjans pārsteigumā gandrīz iekliedzās.
— Aramis! — viņš beidzot izstomīja.
— Sveicināts, dārgo d'Artanjan, — bīskaps aukstasinīgi atbildēja.
— Jūs šeit… — musketieris nomurmināja.
— Karalis lūdz paziņot, ka pēc nogurdinošas nakts viņš vēl atpūšas.
— Ā! — d'Artanjans izdvesa, nesaprazdams, kā Vannas bīskaps, kurš vēl vakar visai maz baudīja karaļa labvēlību, pa sešām stundām izaudzis kā milzu sēne, pie tam vislielākā no tām, kādas jebkad pēc likteņa žēlastības augušas karaļa apartamentu pakājē.
Lai varētu kļūt par starpnieku starp Ludviķi XIV un viņa tuvākajiem galminiekiem un divu soļu attālumā no karaļa pavēlēt, patiešām vajadzēja būt kam vairāk nekā pat savos labākajos laikos Ludviķim XIII bija Rišeljē.
— Bez tam, — bīskaps turpināja, — esiet tik laipns, musketieru kapteiņa kungs, un ielaidiet šeit tos, kam ir tiesības uz to, bet tikai uz vēlo rīta pieņemšanu. Viņa majestāte vēlas atpūsties.
— Bet, bīskapa kungs, — d'Artanjans iebilda, jau gatavs sacelties un izteikt aizdomas, ko viņā radīja karaļa klusēšana, — viņa majestāte man lika ierasties pie viņa agri no rīta.
— Atliksim to, — no alkova dziļumiem atskanēja Ludviķa balss, kas lika musketierim sarauties un apklust.
Viņš palocījās, juzdamies apstulbis un satriekts, bet Aramisa smaids pēc karaļa teiktā gandrīz laupīja viņam saprašanu.
— Lai atbildētu jums uz jautājumu, kura atrisinājumu jūs iera- dāties meklēt pie karaļa, — Vannas bīskaps piebilda, — tad te būs pavēle, kuru jums nekavējoties jāizlasa. Tā attiecas uz Fukē kungu.
D'Artanjans paņēma pavēli, ko Aramiss viņam sniedza.
— Atlaist brīvībā! — viņš nomurmināja. — Ak tā!
Viņš vēlreiz atkārtoja savu „ak tā!", bet šoreiz jau ar lielāku izpratni.
Pavēle izskaidroja, kāpēc viņš sastapa Aramisu pie karaļa; acīmredzot Aramiss bauda īpašu labvēlību, ja viņam izdevies atbrīvot Fukē no aresta; karaļa labvēlība izskaidroja arī neticamo pašpārliecinātību, ar kuru d'Erblē deva pavēles karaļa vārdā. D'Artanjanam nevajadzēja daudz, lai visu saprastu. Viņš palocījās un paspēra dažus soļus durvju virzienā.
— Es iešu kopā ar jums, — bīskaps viņu aizturēja.
— Kur?
— Pie Fukē kunga; es gribu redzēt viņa prieku.
— Aramis, jūs nu gan mani nupat pārsteidzāt!
— Bet tagad jūs saprotat?
— Un kā vēl! Kā nu nesaprast! — d'Artanjans skaļi noteica, bet tūlīt pat caur zobiem pie sevis izgrūda: — Velns parāvis, es nekā nesaprotu! Tas gan nav svarīgi, pavēle paliek pavēle.
Viņš laipni piebilda: — Ejiet pa priekšu, monsenjor. D'Artanjans aizveda Aramisu pie Fukē.