Fukē nepacietīgi gaidīja d'Artanjanu. Viņa prombūtnes laikā su- perintendants paguva aizsūtīt prom kalpus, kuri ieradās pie viņa, un dažus agrāk kā parasti atnākušos draugus.
Katram, kas pienāca pie viņa durvīm, Fukē jautāja tikai vienu, noklusēdams par briesmām, kas viņam draudēja: vai viņi nezina, kur pašlaik ir.,Aramiss.
Kad viņš beidzot ieraudzīja d'Artanjanu un tam sekojošo garīdznieku, Fukē prieks bija neaprakstāms: tas varēja līdzināties tikai mocošajam nemieram, kādu viņš izjuta.
Satikt Aramisu superintendantam šķita kā sava veida atalgojums par nelaimi, kas saistījās ar arestu.
Prelāts bija mazrunīgs un nopietns; d'Artanjanu visi šie neticamie notikumi bija izsituši no sliedēm.
— Tātad, kaptein, jūs man tomēr sagādājāt prieku redzēt d'Erblē kungu?
— Un vēl kaut ko labāku, monsenjor.
— Ko tad?
— Brīvību.
— Vai es esmu brīvs?
— Jā, jūs esat brīvs. Tāda ir karaļa pavēle.
Fukē saņēmās, lai Aramisa acīs varētu izlasīt atbildi.
— Jā, tā ir, un jūs par to varat pateikties Vannas bīskapa kungam, jo vienīgi viņam jūs esat parādā par karaļa lēmumu.
— O! — Fukē izsaucās, drīzāk pazemots par šo Aramisa iejaukšanos, nekā pateicīgs par labvēlīgo iznākumu.
— Monsenjor, — d'Artanjans turpināja, vērsdamies pie Aramisa, — ja jau jūs esat tik varens aizgādnis Fukē kungam, vai man jūs nemaz nepalīdzēsiet?
— Visu, ko vien vēlaties, dārgais draugs, — bīskaps bezkaislīgi atteica.
— Es gribu jums uzdot vienu vienīgu jautājumu, un mani pilnīgi apmierinās jūsu atbilde. Kā jums izdevās kļūt par viņa majestātes favorītu? Jūs taču bijāt ticies ar karali tikai kādas pāris reizes?
— No tāda drauga kā jūs man nekas nav slēpjams, — Aramiss zobgalīgi noteica.
— Ja tā, tad atklājiet mums savu noslēpumu.
— Jūs pieņemat, ka es esmu licies ar karali ne vairāk kā pāris reizes, kaut gan patiesībā es viņu esmu redzējis simt vai pat vairāk reižu. Mēs tikai par to klusējām, un tas ir viss.
Nemaz nerūpēdamies par to, ka no šīs atzīšanās d'Artanjans kļuva tumši sarkans, Aramiss pagriezās pret Fukē, kuru prelāta vārdi bija pārsteiguši ne mazāk kā musketieri.
— Monsenjor, — viņš sacīja, — karalis lūdza, lai es jums pasaku, ka viņš izjūt pret jums lielāku draudzību kā jebkad, un brīnišķīgās svinības, kuras jūs ar tādu devību sarīkojāt, aizkustinājušas viņa sirdi.
To teikdams, viņš ceremoniāli palocījās Fukē, bet tas, nespēdams izprast bīskapa smalko diplomātisko spēli, stāvēja kā sastindzis, neko neteikdams un galīgi apjucis.
D'Artanjans saprata, ka viņiem jāaprunājas aci pret aci, un jau gatavojās aiziet, sekodams pieklājības prasībām, kas tādos brīžos virza cilvēku uz durvju pusi, bet izjuta degošu ziņkārību, ko rosināja daudzie noslēpumi, un tā lika viņam palikt.
Aramiss pagriezās uz viņa pusi un laipni uzrunāja:
— Mans draugs, jūs taču nebūsiet aizmirsis par karaļa rīkojumu, ar kuru šodien atcelta mazā pieņemšana?
Tas izskanēja pietiekoši skaidri, lai musketieris saprastu, ko no viņa gaida.
Viņš atvadījās no Fukē, tad mazliet ironiskā godbijībā paklanījās Aramisam un izgāja.
Fukē, kurš vai kvēloja nepacietībā, gaidīdams, kad beidzot šis brīdis pienāks, metās pie durvīm un tās aizslēdza, tad atgriezās pie Aramisa un ieteicās:
— Dārgais d'Erblē, šķiet, pienācis laiks, kad es varu cerēt izdzirdēt jūsu paskaidrojumus par notiekošo. Taisnību sakot, es vairs neko nesaprotu.
— Tūlīt viss kļūs skaidrs, — Aramiss noteica apsēzdamies un aicinādams Fukē darīt to pašu. — Ar ko lai sāku?
— Vispirms, kāpēc karalis mani atbrīvoja?
— Drīzāk jūs varētu prasīt, kāpēc viņš lika jūs arestēt.
— Kopš tā brīža, kad mani arestēja, man bija pietiekoši daudz laika, lai to pārdomātu, un es secināju, ka te ir runa par skaudību. Manas svinības Kolbēram nepatika, un viņš atrada pret mani kaut kādus apvainojumus, piemēram, Belilu?
— Nē, Belila netika pieminēta.
— Kas tad?
— Vai jūs vēl atceraties kvītis par trīspadsmit miljoniem, kas jums tika nozagtas pēc Mazarīni pavēles?
— Jā, protams. Bet kāds tam sakars?..
— Tāds, ka jūs pasludināja par zagli.
— Ak Dievs!
— Tas vēl nav viss. Vai jūs atceraties vēstuli, ko rakstījāt Laval- jēras jaunkundzei?
— Ak vai! Atceros.
— Nu, lūk: jūs apvainoja nodevībā un uzskatīja par nelietīgu pavedēju.
— Kāpēc tad man piedeva?
— Mēs vēl neesam nonākuši līdz lietas būtībai. Es vēlos, lai jūs labi izprastu apvainojumus. Ņemiet vērā, ka karalis jūs uzskata par valsts kases izlaupītāju. O, es ļoti labi zinu, ka jūs neesat nozadzis, bet karalis nav redzējis kvītis, tāpēc viņš nemaz nevar jūs neuzskatīt par noziedznieku.
— Piedodiet, bet es neredzu…
— Tūlīt redzēsiet. Pēc tam, kad viņš izlasīja jūsu mīlestības vēstuli Lavaljērai un iepazinās ar priekšlikumiem, kādi tajā izteikti, karalim nebija ne mazākā iemesla šaubīties par jūsu nolūkiem attiecībā uz šo daiļavu, vai ne?
— Protams. Kādi ir jūsu secinājumi?
— Es pāreju pie to izklāsta. Karalis ir jūsu nāvīgākais ienaidnieks, nepielūdzams un uz visiem laikiem.
— Piekrītu. Un tomēr — vai tad mana vara ir tik liela, ka, neskatoties uz visu savu naidu, viņš neuzdrošinājās mani pazudināt ar kādu no tik ērtiem paņēmieniem, jo mans vājums un visas man uzbrukušās nelaimes dod viņam tādas tiesības?
— Tātad mēs abi noskaidrojām, ka karalis nekad nesamierināsies ar jums, — Aramiss vēsi turpināja.
— Bet viņš taču piedeva man.
— Vai jūs patiešām tam ticat? — bīskaps noprasīja, nomērīdams Fukē ar pētošu skatienu.
— Es neticu, ka tas nāk no sirds, bet nevaru neticēt pašam faktam.
Aramiss tikko manāmi paraustīja plecus.
— Kāpēc tad Ludviķis XIV uzdeva jums paziņot man par savu labvēlību un pateicību? — Fukē brīnījās.
— Karalis man nav devis nekādus rīkojumus par jums.
— Nekādus rīkojumus… Bet šī pavēle? — satriektais Fukē iesaucās.
— Pavēle? Jā, jums taisnība, tāda pavēle ir.
Šie vārdi tika izteikti tik dīvainā un neizprotamā tonī, ka Fukē nodrebēja.
— Es redzu, ka jūs no manis kaut ko slēpjat, — finansu super- intendants aizrādīja.
Aramiss noglaudīja zodu ar saviem labi koptajiem un apbrīnojami bālajiem pirkstiem.
— Karalis izraida mani? Runājiet taču!
— Neesiet kā bērni tajā labi zināmajā spēlē, kur zvaniņš skan vai apklust, kad viņi vai nu tuvojas noslēptajiem priekšmetiem, vai arī attālinās.
— Nu tad stāstiet!
— Uzminiet!
— Jūs viešat manī bailes.
— Ā! Tas nozīmē, ka jūs vēl joprojām neesat uzminējis.
— Ko teica karalis? Mūsu draudzības vārdā lūdzu jūs neko no manis neslēpt!
— Karalis neteica neko.
— D'Erblē, es nomiršu aiz nepacietības. Jūs būsiet vainīgs manā nāvē. Vai es vēl esmu Francijas superintendants?
— Jā, un būsiet tas, kamēr vien pats vēlēsieties.
— Kā jūs ieguvāt tādu neparastu varu pār viņa majestāti? Jūs piespiežat viņu izpildīt, ko vēlaties.
— Tā šķiet.
— Tam grūti noticēt.
— Tā visi domās.
— D'Erblē, mūsu ciešās draudzības vārdā, visa, kas jums dārgs, dēļ, pasakiet taču man, es jūs lūdzu! Kā jums izdevās iegūt tādu Ludviķa XIV uzticību? Es taču zinu, ka jūs viņam nepatikāt.
— Toties tagad viņš mani mīlēs, — Aramiss teica, sevišķi uzsvērdams vārdu „tagad".
— Vai starp jums notika kaut kas sevišķs?
— Jā.
— Varbūt tas ir jūsu noslēpums?
— Jā gan.
— Noslēpums, kurš var ietekmēt viņa majestātes simpātijas?
— Monsenjor, jūs esat visgudrākais cilvēks. Jūs uzminējāt. Es patiešām esmu atklājis noslēpumu, kas var ietekmēt Francijas karaļa simpātijas.
— Ā! — Fukē uzsvērti atturīgi noteica, kā jau labi audzināts cilvēks, kas nevēlas izprašņāt.
— Jūs pats varēsiet izlemt, — Aramiss turpināja, — un pateiksiet man, vai es kļūdos, vērtējot šo noslēpumu tik augstu.
— Es klausos, ja jau jūs esat tik laipns un gribat man to atklāt. Tikai ņemiet, lūdzu, vērā, mans draugs, ka es jūs neesmu uz to mudinājis.
Aramiss mirkli pārdomāja.
— Nerunājiet! — Fukē iesaucās. — Vēl nav par vēlu!
— Vai jūs atceraties Ludviķa XIV piedzimšanu? — bīskaps iesāka, acis nodūris.
— Kā šodien.
— Vai jūs par šo dzimšanu neesat dzirdējis neko īpašu?
— Neko, ja neņem vērā, ka karalis neesot Ludviķa XIII dēls.
— Tas nav svarīgi ne mums, ne Francijas karalistei. Katrs, kam ir likumīgs tēvs, pēc Francijas likumiem ir sava tēva dēls.
— Tā gan, bet tas tomēr ir būtiski, runājot par asiņu tīrību.
— Tas ir otršķirīgs jautājums. Tātad jūs neko īpašu neesat dzirdējis?
— Neko.
— Te arī sākas mans noslēpums.
— Ā!
— Karaliene dzemdēja nevis vienu, bet divus dēlus.
Fukē pacēla galvu.
— Un otrais nomira? — viņš jautāja.
— Tūlīt uzzināsiet. Dvīņiem vajadzēja kļūt par mātes lepnumu un Francijas cerību. Tomēr karaļa vājums un aizspriedumi iedvesa viņam aizdomas, ka starp abiem viņa dēliem, kuriem ir vienādas tiesības uz troni, varētu izcelties naids, un tāpēc viņš no viena atbrīvojās.
— Jūs teicāt — atbrīvojās?
— Pagaidiet… Abi brāļi izauga: viens uz troņa, un jūs esat viņa ministrs; otrs tumsā un vientulībā…
— Un tas?..
— Ir mans draugs.
— Mans Dievs! Ko es dzirdu? Ko dara atstumtais princis?
— Labāk pajautājiet, ko viņš darīja.
— Jā, jā.
— Viņu uzaudzināja laukos; pēc tam ieslodzīja cietoksnī, kas saucas Bastīlija.
— Vai tas var būt! — salicis rokas, superintendants satraukti iesaucās.
— Viens — laimīgākais starp mirstīgajiem, otrs — nelaimīgāks par visiem.
— Vai tad viņa māte to nezina?
— Austrijas Anna zina itin visu.
— Bet karalis?
— Karalis neko nezina.
— Jo labāk, — Fukē pamāja.
Šķiet, šis izsauciens Aramisu spēcīgi ietekmēja. Viņš nemierīgi paskatījās uz savu sarunu biedru.
— Piedodiet, es jūs pārtraucu, — Fukē atvainojās.
— Tātad es teicu, — Aramiss turpināja, — nabaga princis bija nelaimīgākais starp cilvēkiem, kad Dievs, rūpēdamies par visiem saviem radījumiem, nolēma viņam palīdzēt.
— Kā?
— Tūlīt redzēsiet… Valdošais karalis… Es teicu „valdošais"; ceru, ka jūs saprotat, kāpēc es tā saku?
— Nē… Kāpēc?
— Tāpēc, ka no dzimšanas abiem ir tiesības būt par karali. Vai jūs piekrītat?
— Jā.
— Noteikti?
— Noteikti. Dvīņi — tas ir kā viens cilvēks divās personās.
— Man ir ļoti patīkami, ka tik pieredzējis un zinošs likuma sargs kā jūs dod šo skaidrojumu. Tātad mēs esam noskaidrojuši, ka abiem dvīņiem bija vienādas tiesības?
— Skaidrs… Mans Dievs, kas tās par mīklām!
— Dieva žēlastība pazemotajam sūtīja atriebēju, vai, ja vēlaties, atbalstu. Un gadījās tā, ka valdošais karalis, uzurpators… Jūs taču man piekritīsiet; vai nemierīgi un egoistiski izlietot mantojumu, uz kuru labākajā gadījumā tev ir tikai pa pusei tiesības, — tas nozīmē uzurpēt?
— Jā, tā ir uzurpācija. Jūsu apzīmējums ir pilnīgi precīzs.
— Tātad es turpinu. Dieva griba bija, lai uzurpatora pirmais ministrs būtu liela talanta un cēlas sirds cilvēks un turklāt ar izcilu prātu.
— Labi jau labi! Es saprotu: jūs cerējāt, ka es palīdzēšu jums labot ļaunumu, kas nodarīts Ludviķa XIV nelaimīgajam brālim. Jūsu cerības ir pamatotas, es palīdzēšu. Pateicos, d'Erblē, pateicos!
— Nē, ne uz to pusi. Jūs man neļaujat pabeigt, — Aramiss bezkaislīgi noteica.
— Es klusēšu.
— Valdošais karalis necieš savu pirmo ministru Fukē kungu, un šis naids, ko vēl uzkurina intrigas un apmelojumi, kurus monarhs uzklausa, sāk kļūt draudošs Fukē kunga mantai, brīvībai un varbūt pat dzīvībai. Toties Dievs, vēlēdamies glābt nabaga upurēto princi, sūtīja Fukē kungam uzticamu draugu, kurš zināja valsts noslēpumu un juta sevī spēku atklāt to, tāpat kā spēja klusuciešot divdesmit gadus glabāt tikai savā sirdī.
— Varat neturpināt, — Fukē iesaucās, cildenu domu pārņemts, — es jūs saprotu un varu visu uzminēt. Kad līdz jums nonāca ziņa par manu arestu, jūs devāties pie karaļa, jūs viņam aizrunājāt par mani, bet viņš negribēja neko dzirdēt; tad jūs piedraudējāt atklāt noslēpumu, un Ludviķis XIV izbijies piekrita darīt to, ko pirms tam atteica. Es saprotu! Karalis ir jūsu rokās. Es saprotu!
— Jūs neko nesaprotat, — Aramiss iebilda, — turklāt jūs atkal mani pārtraucāt, mīļais draugs. Bez tam atļaujiet aizrādīt, ka jūs grēkojat pret loģiku, un šo to atceraties ne visai labi.
— Kā tā?
— Vai jūs atceraties, ko es tik neatlaidīgi uzsvēru mūsu sarunas sākumā?
— Jā, jūs uzsvērāt, ka viņa majestāte karalis mani ienīst un šis naids ir nepārvarams. Tomēr kāds gan naids var pretoties tāda atmaskojuma draudiem?
— Atmaskojums! Tieši te jums pietrūkst loģikas. Kā! Vai patiešām jūs pieļaujat, ka es vēl joprojām būtu dzīvs, ja atklātu karalim šo noslēpumu?
— Jūs taču bijāt pie karaļa pirms nepilnām desmit minūtēm.
— Lai nu tā būtu! Lai arī viņš vēl nebūtu paguvis dot rīkojumu mani nogalināt, bet viņam pietiktu laika, lai pavēlētu aizbāzt man muti un iemest cietumā. Velns parāvis, spriediet taču loģiski!
No šiem musketiera vārdiem, kas izlauzās cilvēkam, kurš nekad neatļāvās aizmirsties, Fukē saprata, cik ārkārtīgi uzbudināts ir mierīgais un nesatricināmais Vannas bīskaps. To sapratis, viņš nodrebēja.
— Bez tam, tas nebūtu es, — Aramiss savaldījies turpināja, — un es nebūtu nekāds draugs, ja, zinādams, ka karalis jau tāpat jūs ienīst, radītu viņā vēl dziļāku naidu pret jums? Apzagt — tas nav nekas; aplidot viņa mīļāko — nekas liels; bet turēt savās rokās viņa kroni un godu! Tad jau labāk viņš pats ar savām rokām izrautu jūsu sirdi!
— Tātad jūs viņam neizrādījāt, ka zināt šo noslēpumu?
— O, tad jau labāk es uzreiz aprītu visas indes, pie kurām sevi divdesmit gadus pieradināja Mitridats [20] , lai izvairītos no noindēšanas.
— Ko tad jūs izdarījāt?
— Te nu mēs esam nonākuši līdz galvenajam. Domāju, ka man izdosies modināt jūsos zināmu interesi par maniem vārdiem. Jūs taču klausāties, vai ne?
— Un kā vēl! Turpiniet!
Aramiss pārstaigāja istabu un, tikai pārliecinājies, ka viņi ir vieni un visapkārt valda klusums un miers, atgriezās pie Fukē, kurš savā krēslā ar nepacietību gaidīja, kādus noslēpumus atklās Vannas bīskaps.
— Es aizmirsu piebilst, — Aramiss turpināja, — abiem brāļiem ir kāda apbrīnojama īpatnība — Dievs viņus radījis tik līdzīgus, ka tikai viņš pats tos varētu atšķirt Pastarās tiesas dienā. Pat viņu miesīgā māte to nevarētu izdarīt.
— Ko jūs sakāt! — Fukē iesaucās.
— Tikpat dižciltīga seja, tā pati gaita un augums, tā pati balss.
— Bet domas? Prāts? Dzīves pieredze?
— O, te nu brāļi nav līdzīgi, monsenjor: Bastīlijas cietumnieks ir nesalīdzināmi pārāks par savu brāli un, ja šis cietējs kāptu Francijas tronī, tad tā iepazītu valdnieku, kura gudrība un cēlums aizēnotu visus, kas līdz šim valdījuši.
Uz mirkli Fukē nokāra galvu, it kā tā nespētu izturēt tik liela noslēpuma smagumu.
Piegājis cieši viņam klāt, Aramiss noteica:
— Starp dvīņiem ir vēl kāda būtiska atšķirība, kas skar galvenokārt jūs, monsenjor: tas otrs nepazīst Kolbēru.
Uztraukumā nobālējis, Fukē pieleca kājās. Prelāta trieciens bija ķēris drīzāk viņa prātu, nevis sirdi.
— Es saprotu, — viņš atbildēja Aramisam, — jūs piedāvājat sazvērestību.
— Kaut ko līdzīgu.
— Pamēģināt kaut ko tādu, kas maina tautu likteņus?
— Un arī superintendantu. Jums taisnība.
— īsāk sakot, jūs piedāvājat apmainīt to Ludviķa XIII dēlu, kas patlaban atdusas Morfeja apartamentos, pret to karaļa dēlu, kurš nīkst cietumā?
Aramiss pasmīnēja, un viņa sejā pavīdēja ļaunu domu atblāzma.
— Pieņemsim.
— Bet vai jūs nedomājat, ka šis politiskais akts līdz pamatiem satricinās visu karalisti? — pēc ilga un smaga klusuma brīža Fukē ierunājās.
Aramiss neko neatbildēja.
— Iedomājieties, — Fukē aizvien satrauktāk turpināja, — jums taču vajadzēs sapulcināt muižniecību, garīdzniecību un trešo kārtu; gāzt karali, apkaunot Ludviķa XIII piemiņu, pazudināt sievietes, Austrijas Annas godu un dzīvi, satriekt drupās citas sievietes — Marijas Terēzes dvēseles mieru un dzīvi, un tad, kad būsim ar to visu tikuši galā, ja tikai mēs vispār varam ar to tikt galā…
— Es jūs nesaprotu, — Aramiss aukstasinīgi noteica. — Visā, ko jūs tikko sacījāt, nav neviena vārda, kas jel kur derētu.
— Ko? — prelāta vārdu pārsteigtais Fukē iekliedzās. — Vai tāds cilvēks kā jūs var atteikties pārdomāt šīs lietas praktisko pusi? Vai jums pietiek ar politiskas ilūzijas radīto bērnišķīgo prieku un jūs nemaz neņemat vērā savas ieceres realizācijai nepieciešamos apstākļus, pašu realitāti? Vai tas var būt?
— Mans draugs, — Aramisa balsī skanēja iecietīga familiaritāte, kad viņš uzrunāja Fukē, — atļaujiet jums pajautāt, kā rīkojas Dievs, kad vēlas nomainīt vienu karali ar otru?
— Dievs! — Fukē atsaucās. — Dievs dod rīkojumu savas gribas izpildītājai, un tā satver notiesāto, aizrauj viņu un tukšajā tronī iesēdina triumfatoru. Tomēr jūs aizmirstat, ka šīs Dieva gribas izpildītājas vārds ir nāve. Ak Dievs, d'Erblē kungs, vai tad jums bija nodoms?..
— Runa nav par to. Jūs savos pieņēmumos ejat tālāk par manu nosprausto mērķi. Kas te runā par Ludviķa XIV nāvi? Kas apgalvo, ka rīcībai jābūt līdzīgai paša Dieva darbībai? Nē. Es gribēju teikt tikai to, ka Dievs nokārto tādas lietas bez kādiem satricinājumiem valstī, bez īpašām pūlēm un trokšņa, un Viņa iedvesmoti cilvēki tāpat kā Viņš pats gūst panākumus visā, pie kā ķeras, lai ko arī mēģinātu un darītu.
— Ko jūs gribat ar to teikt?
— Es gribu teikt, mīļais draugs, — Aramiss turpināja tai pašā iecietīgajā familiaritātē, — un uzsvērt sekojošo: pierādiet, ka no karaļa apmaiņas ar gūstekni karalistē patiešām notikuši kādi nopietni satricinājumi, sacēlies liels troksnis un bijušas vajadzīgas kādas ārkārtīgas pūles.
— Ko! — Fukē iekliedzās, bālāks par lakatiņu, ar kuru slaucīja savu pieri. — Jūs sakāt…
— Aizejiet uz karaļa guļamistabu, — Aramiss tikpat mierīgi kā iepriekš noteica, — un pat jūs, kas tagad zināt svarīgo noslēpumu, nemanīsiet, ka Bastīlijas gūsteknis, nevis viņa brālis valdnieks, guļ karaļa gultā.
— Bet karalis! — Fukē izdvesa, jo viņu pārņēma šausmas par dzirdēto.
— Kuru karali jūs domājat? — Aramiss noprasīja tik mierīgi un pieglaimīgi, cik vien spēja. — To, kurš jūs no visas sirds ienīst, vai to, kurš jums ir labvēlīgs?
— To… kurš vēl vakar?..
— Kurš vēl vakar bija karalis? Nomierinieties, — viņš ieņēma vietu Bastīlijā, kurā pārāk ilgi cieta viņa upuris.
— Žēlīgais Dievs! Kurš viņu nogādāja Bastīlijā?
— Es.
— Jūs?
— Jā, un tas bija pārsteidzoši viegli. Pagājušo nakti es viņu nolaupīju, un, kamēr Ludviķis slīdēja lejup tumsā, viņa sāncensis cēlās gaismā. Nedomāju, ka tas radīja kādu troksni. Zibens bez pērkona nekad nevienu neuzmodina.
Fukē apslāpēti iekliedzās, it kā viņu būtu ķēris neredzams trieciens. Krampjaini saķēris galvu, viņš čukstēja:
— Un jūs to izdarījāt?
— Pie tam diezgan veikli. Ko jūs par to domājat?
— Jūs gāzāt karali? Ieslodzījāt viņu cietumā?
— Jā, to visu izdarīju es.
— Un tas notika šeit Vo?
— Jā, šeit Vo. Morfeja apartamentos. Vai jums neliekas, ka tie jau ceļot tika paredzēti tādam nodomam?
— Tas notika?
— Šonakt.
— Šonakt?
— Pusnaktī starp divpadsmitiem un vieniem.
Fukē sakustējās, it kā gribētu mesties virsū Aramisam, bet savaldījās un tikai izteica:
— Vo! Manā namā!
— Acīmredzot. Tagad, kad Kolbērs vairs nevarēs jūs aplaupīt, šis nams ir vairāk jūsu kā jebkad.
— Tātad noziegums izdarīts manā mājā?
— Noziegums? — pārsteigtais prelāts pārjautāja.
— Tas ir satriecošs, drausmīgs noziegums! — Fukē turpināja, aizvien vairāk uzbudinādamies. — Tas ir vēl ļaunāk kā slepkavība! Šis noziegums uz mūžiem apkaunos manu vārdu, un tas iedvesīs šausmas pēctečiem!
— Kungs, jūs murgojat, — Aramisa balss skanēja nedroši, — tomēr nevajag runāt tik skaļi: klusāk!
— Es kliegšu tik skaļi, lai mani dzird visa pasaule!
Fukē pagriezās pret bīskapu un cieši ieskatījās viņa acīs.
— Jā, — viņš atkārtoja, — jūs mani esat apkaunojis ar šo nodevību, nodarīdams ļaunu manam viesim, kurš mierīgi gulēja zem mana jumta. Vai man!
— Lai cieš tas, kurš zem jūsu jumta perināja nodomu jūs izputināt un iznīcināt! Vai to jūs esat aizmirsis?
— Viņš bija mans viesis, mans karalis!
Aramiss piecēlās kājās; viņa mute sašķiebās un acis pielija asinīm:
— Vai patiešām man ir darīšana ar trako?
— Jums ir darīšana ar godīgu cilvēku.
— Ārprātīgo!
— Ar cilvēku, kurš jums neļaus izdarīt noziegumu līdz galam. Ar cilvēku, kurš drīzāk gatavs mirt vai pats ar savu roku jūs nogalināt, nekā apkaunot sevi.
Fukē paķēra zobenu, ko d'Artanjans bija paguvis viņam atdot un kas gulēja pie gultas galvgaļa, un apņēmīgi izrāva mirdzošo tēraudu no maksts.
Aramiss sarauca pieri un iebāza roku azotē, it kā gribētu no turienes izvilkt ieroci.
Fukē pamanīja šo kustību. Viņš bija skaists savā cēlajā un augstsirdīgajā apņēmībā, kad aizmeta zobenu, kurš aizripoja pie gultas, un piegāja pie Aramisa, pieskardamies viņa plecam ar neapbruņoto roku.
— Kungs, — viņš sacīja, — es labprāt mirtu šai pašā vietā, lai man nebūtu jāpārdzīvo kauns. Ja jūsos kaut mazliet saglabājusies draudzība, tad nogaliniet mani.
Aramiss stāvēja kā sastindzis, neko neteikdams.
— Jūs man neatbildat?
Aramiss mazliet pacēla galvu, un viņa acīs atkal pamirdzēja cerību stariņš.
— Monsenjor, padomājiet par visu, kas jūs sagaida, — viņš ierunājās. Tas ir tikai taisnīgi — karalis joprojām ir dzīvs, un viņa ieslodzījums glābj jūsu dzīvību.
— Jā, — Fukē atteica, — kaut arī jūs rīkojāties manā labā, es nepieņemu jūsu palīdzību. Tomēr es nevēlos jūs pazudināt. Jūs varēsiet brīvi atstāt šo namu.
Aramiss apspieda sašutumu, kas centās izlauzties no viņa satriektās sirds.
— Es visiem esmu vienlīdz viesmīlīgs namatēvs, — neaprakstāmā cēlumā Fukē turpināja, — un tādēļ netiksiet upurēts nedz jūs, nedz tas, kura bojāeju jūs plānojat.
— Tādā gadījumā tiksiet upurēts jūs, jūs pats! — Aramiss dobji noteica.
— Es uzņemu to kā pareģojumu, d'Erblē kungs, bet mani nekas nespēs apturēt. Jūs nekavējoties atstāsiet Vo un Franciju; es jums dodu četras stundas, ar to pietiek, lai jūs varētu mēģināt nokļūt drošā patvērumā.
— Četras stundas! — Aramiss neticīgi un izsmējīgi nomurmināja.
— Dodu jums Fukē goda vārdu! Šai laikā neviens jūs nevajās. Tā jūs par četrām stundām būsiet apsteidzis vajātājus, ko karalis nekavējoties sūtīs jums pakaļ.
— Četras stundas! — Aramiss dusmās atkārtoja.
— Tas ir vairāk kā vajadzīgs, lai iekāptu laivā un sasniegtu Belilu, kurā es dodu jums patvērumu.
— Ā… — Aramiss izgrūda.
— Belilā jūs būsiet mans viesis, un jūsu persona būs tikpat neaizskarama kā viņa majestāte, kamēr viņš atradās Vo. Dodieties ceļā, d'Erblē, brauciet prom — kamēr es esmu dzīvs, no jūsu galvas nenokritīs ne matiņš.
— Pateicos, — Aramiss ar drūmu ironiju noteica.
— Pasteidzieties; paspiedīsim viens otram roku un dosimies ceļā: jūs — glābt savu dzīvību, es — savu godu.
Aramiss izvilka roku no azotes; tā bija asiņaina. Viņš bija plosījis savas krūtis, kā sodīdams par to, ka tajās dzimuši tik daudzi veltīgi sapņi, vēl niecīgāki, neprātīgāki un ātrāk pārejoši kā cilvēka dzīve.
Fukē izbijās; viņu pārņēma žēlums, un viņš piegāja pie Aramisa, lai to apskautu.
— Man nav līdz ieroča, — nomurmināja Aramiss, tikpat nepieejams un drausmīgs kā Didonas ēna.
Pat nepieskāries superintendanta pastieptajai rokai, viņš novērsās un pāris soļus atkāpās. Bīskaps atvadījās ar lāstu un žestu, ar kādu pasludina anatēmu [21] no baznīcas kanceles; asins piles no bīskapa rokas trāpīja Fukē sejā.
Abi aizsteidzās uz slepenajām kāpnēm, kas veda iekšējā pagalmā.
Fukē lika iejūgt pašus labākos zirgus, kādi viņam bija. Aramiss apstājās pie kāpnēm, pa kurām varēja nokļūt pie Portosa. Pārdomās iegrimis, viņš te nostāvēja diezgan ilgi.
Kamēr viņu mocīja šaubas, Fukē kariete jau bija iejūgta. Izbraukusi caur pils galveno pagalmu, tā lielā ātrumā drāzās pa ceļu uz Parīzi.
„Braukt projām vienam?.. — Aramiss pie sevis prātoja. — Brīdināt princi par notikušo?.. Nolādēts!.. Brīdināt princi, bet kas būs tālāk?.. Ņemt viņu līdz?.. Visur vilkt sev līdz šo dzīvo pierādījumu?.. Varbūt karš?.. Nesaudzīgs pilsoņu karš?.. Bet karam nav ne spēku, ne līdzekļu!.. Neiespējami!.. Bet ko viņš bez manis iesāks? Bez manis viņš kritīs tāpat kā es!.. Kas zina?.. Lai tad piepildās viņa paša liktenis!.. Viņa liktenis jau bija nolemts, lai tad tā arī paliek!.. Ak Dievs! Es esmu pagalam! Jā, pagalam!.. Ko lai dara?.. Jābēg uz BeliluL Jā!.. Bet Portoss paliks te un, ja sāks runāt, tad visiem visu izstāstīs!.. Turklāt viņš ir daļiņa no manis; viņa ciešanas ir manas ciešanas. Portoss dosies prom kopā ar mani un dalīsies manā liktenī. Jā, tas ir nepieciešami."
Aramiss uzmanīgi, baidīdamies sastapt kādu, kuram tāda neparasta steiga varētu likties aizdomīga, uzkāpa pa kāpnēm, neviena neievērots.
Portoss, kurš nesen bija atgriezies no Parīzes, gulēja kā jau cilvēks ar tīru sirdsapziņu.
Viņa milzīgais ķermenis tikpat ātri aizmirsa nogurumu kā galva domas.
Aramiss ieslīdēja viegli kā ēna. Piegājis pie Portosa, viņš uzlika roku uz milzeņa pleca.
— Mostieties, Portos, mostieties! — viņš uzsauca.
Portoss paklausīgi atvēra acis un piecelās, kaut arī viņa prāts vel gulēja.
— Mēs aizbraucam, — Aramiss pavēstīja.
— Ā! — Portoss atbildēja.
— Mēs dosimies ceļā jāšus un tā, kā vēl nekad neesam auļojuši.
— Ā! — Portoss noteica vēlreiz.
— Ģērbieties.
Palīdzēdams milzim apģērbties, viņš ielika tā kabatā zeltu un briljantus.
Tieši tobrīd viņa uzmanību saistīja viegls troksnis. Durvīs stāvēja d'Artanjans.
Aramiss sarāvās.
— Kāda velna pēc jūs tā rosāties? — musketieru kapteinis brīnījās.
— Cst! — Portoss nošņāca.
— Mēs dodamies ceļā veikt svarīgu uzdevumu, — bīskaps piebilda.
— Jums nu gan veicas! — musketieris pasmīnēja.
— Nē, es esmu noguris un labprāt pagulētu, — Portoss iebilda, — bet neko nevar darīt — karaļa uzdevums!
— Vai jūs redzējāt Fukē kungu? — Aramiss jautāja d'Artanja- nam.
— Jā, tikko karietē.
— Ko viņš jums teica.
— Viņš no manis atvadījās.
— Un vairāk neko?
— Ko lai viņš vēl teiktu? Vai tad es kaut ko vēl nozīmēju tagad, kad jūs visi baudāt tādu labvēlību?
— Paklau, — Aramiss teica, viņu apskaudams, — jums ir atgriezušies labie laiki un nav vajadzīgs kādu apskaust.
— Ko jūs!
— Es paredzu, ka šodien notiks kaut kas tāds, kas krietni vien nostiprinās jūsu stāvokli.
— Patiešām?
— Vai tad jus nezināt, ka es esmu lietas kursā par visiem jaunumiem?
— O, jā!
— Vai jūs esat gatavs, Portos? Braucam!
— Braucam!
— Noskūpstīsim d'Artanjanu.
— Ar lielāko prieku.
— Vai zirgi gatavi?
— Te to ir vairāk kā vajadzīgs. Vai nevēlaties manus?
— Nē, Portosam ir savs stallis. Ardievu, ardievu! Musketieru kapteinis vēroja, kā bēgļi iesēdās seglos, un palīdzēja
pieturēt Portosa kāpsli. Kamēr vien varēja saskatīt, viņš ar acīm pavadīja draugus, kas attālinājās.
«Citreiz, — gaskonis nodomāja, — es teiktu, ka šie cilvēki bēg, bet tagad politika tā mainījusies, ka to sauc par došanos svarīgā uzdevumā. Kas man galu galā par daļu? Iešu labāk pildīt savus pienākumus."
D'Artanjans filozofiskā mierā devās uz savu istabu.