Fukē traucās nedzirdētā ātrumā. Pa ceļam viņš nodrebēja, atkal un atkal domās atgriezdamies pie tikko uzzinātā.
„Kādi gan šie neparastie cilvēki bijuši jaunībā, — viņš domāja, — ja jau pat tagad, kļuvuši veci, viņi vēl izstrādā tādus plānus un realizē tos, pat aci nepamirkšķinot?"
Ne vienu reizi vien viņš uzdeva sev jautājumus, vai tikai viss Aramisa stāsts nav pasakas, vai varbūt slazds un, ierazdamies Bastīlijā, viņš atradīs pavēli, kas liek viņu ieslodzīt kopā ar gāzto karali.
To apsvēris, viņš pa ceļam deva vairākus slepenus rīkojumus, izmantojot īso apstāšanos, lai pārmainītu zirgus. Rīkojumi bija adresēti d'Artanjanam un vairākiem virsniekiem, par kuru uzticamību viņš nešaubījās.
„Tā es izdarīšu karalim pakalpojumu, ko liek mans gods, vienalga, vai mani ieslodzīs Bastīlijā vai ne, — Fukē nolēma. — Ja es atgriezīšos brīvs, pavēles ieradīsies pēc manis, un tātad neviens nepagūs tās ieraudzīt; es varēšu tās paņemt atpakaļ. Turpretī, ja es aizkavēšos, tad visiem, kam tās nosūtītas, būs skaidrs, ka notikusi nelaime. Tādā gadījumā es varu sagaidīt, ka man un karalim palīdzēs."
Tā nodrošinājies pret jebkuru pārsteigumu, Fukē sasniedza Bastī- lijas vārtus.
Ar Fukē te notika tā, kā nekad nenotika ar Aramisu. Viņš veltīgi minēja savu vārdu un nopūlējās, lai viņu pazītu — Fukē stūrgalvīgi liedzās ielaist cietoksnī.
Pēc bezgalīgi ilgas neatlaidīgas pierunāšanas un draudiem viņam izdevās pielauzt kādu sargkareivi, lai tas paziņo savam seržantam, bet tas savukārt dodas ar ziņojumu pie majora.
Par komandanta traucēšanu tādu sīkumu dēļ vispār nebija ne runas.
Sēdēdams karietē pie cietokšņa vārtiem, Fukē nikni nolādēja neparedzētos šķēršļus un gaidīja, kad seržants atgriezīsies no majora. Beidzot sadrūmušais un niknais seržants ieradās.
— Nu, — Fukē nepacietīgi noprasīja, — ko teica majors?
— Kungs, — seržants atbildēja, — majors mani izsmēja un pavēstīja, ka Fukē kungs ir Vo. Turklāt, pat ja viņš būtu Parīzē, tad tik un tā neceltos tādā agrumā.
— Velns parāvis! Jūs esat nejēgas! — ministrs iekliedzās, izlek- dams no karietes.
Pirms seržants paguva aizcirst vārtiņus, Fukē iespruka pagalmā pa šauro spraugu un metās uz priekšu, nelikdamies zinis par seržanta palīgā saucieniem.
Fukē skrēja aizvien tālāk un tālāk. Dzīdamies viņam pakaļ, seržants uzsauca sargam, kurš apsargāja otros vārtus:
— Pie ieročiem, zaldāt!
Sargs sagaidīja Fukē ar izstieptu pīķi; tā kā Fukē vispār bija spēcīgs un veikls, bet tagad turklāt arī saniknots, viņš izrāva kareivim no rokām piķi un iebelza tam pa plecu. Pārāk tuvu pienākušais seržants ari dabūja savu tiesu; uz viņu abu izmisīgajiem kliedzieniem atskrēja visa sardze pilnā sastāvā.
Starp visiem tomēr atradās kāds, kurš pēc sejas pazina superin- tendantu; tas iekliedzās:
— Monsenjor!.. Ak Dievs, monsenjor!.. Kungi, apstājieties, ko jūs darāt?
Viņš apturēja pārējos, kuri jau grasījās atriebt savus biedrus.
Fukē pavēlēja, lai viņu ielaiž iekšējā pagalmā, bet par atbildi izdzirdēja, ka tas ir aizliegts. Tad viņš pavēlēja pasaukt komandantu, kurš jau zināja par troksni pie vārtiem un ar savu palīgu majoru skrēja šurp kopā ar divdesmit cilvēku lielu komandu, pārliecināts, ka kāds uzbrūk Bastīlijai.
Bezmo uzreiz pazina Fukē un nolaida zobenu, ko bija visai kareivīgi vicinājis.
— Ak, monsenjor! — viņš nomurmināja. — Tūkstoškārt atvainojos.
— Kungs, — galīgi pietvīkušais un nosvīdušais superintendants noteica, — apsveicu, jūsu sardze darbojas lieliski.
Bezmo nobālēja, domādams, ka aiz šīs ironijas slēpjas negantas dusmas.
Fukē atvilka elpu un ar rokas mājienu paaicināja sargkareivi un seržantu, kuri berzēja sadauzītos plecus.
— Divdesmit pistoļu sargam un piecdesmit pistoļu seržantam. Apsveicu jūs, kungi; es par jums iebildīšu kādu vārdiņu viņa majestātei. Bet tagad es gribētu parunāt ar jums, de Bezmo kungs.
Kareivju atzinīgo čukstu pavadīts, viņš sekoja Bastīlijas komandantam.
Bezmo jau drebēja no bailēm un uztraukuma. Šķiet, ka sāka izpausties Aramisa rīta apmeklējuma sekas, kuras patiešām varēja šausmināt valsts dienestā esošu cilvēku.
Viņam kļuva vēl sliktāk, kad Fukē, cieši raudzīdamies komandantam acis, asi jautāja:
— Kungs, vai jūs šorīt redzējāt d'Erblē kungu?
— Jā, monsenjor.
— Un vai jums neiedveš šausmas noziegums, kura līdzdalībnieks jūs esat?
„Nu tikai sākas!" — Bezmo nodomāja.
— Kāds noziegums, monsenjor? — viņš nomurmināja.
— Noziegums, par kuru jūs, kungs, var sacirst gabalos; apdomājiet to labi. Starp citu, tagad nav īstais brīdis dusmoties uz jums. Tūlīt pat vediet mani pie jūsu cietumnieka.
— Pie kāda cietumnieka? — Bezmo sāka trīcēt.
— Jūs izliekaties, ka neko nezināt. Nu ko, tas ir labākais, ko jūs varat darīt. Ja jūs godīgi atzītos, ka apzināti piedalījāties tik satriecošā lietā, tad tā būtu jūsu nāve. Tagad es izlikšos, ka ticu jūsu nezināšanai.
— Es jūs lūdzu, monsenjor…
— Labi, vediet mani pie sava cietumnieka.
— Pie Marčiali?
— Kas tas par Marčiali?
— Tas ir ieslodzītais, ko šorīt atveda d'Erblē kungs.
— Vai viņu sauc Marčiali? — superintendants brīnījās, pārsteigts par Bezmo naivo pārliecību.
— Ja, monsenjor, šeit viņš pierakstīts ar tādu vārdu.
Fukē skatiens iespiedās līdz pašiem slavenā karaļa cietuma komandanta sirds dziļumiem.
Ar vērīgumu, kāds piemīt cilvēkiem, kam daudzus gadus bijusi dota vara, viņš nojauta, ka šis apmulsums ir patiess. Turklāt, vai gan varēja pieļaut, paskatoties kaut mirkli uz šo fizionomiju, ka Aramiss tādu cilvēku izraudzītos par līdzdalībnieku?
— Vai tas ir tas pats cietumnieks, kuru d'Erblē kungs aizveda pirms divām dienām?
— Jā, monsenjor.
— Un kuru viņš šorīt atveda atpakaļ, — Fukē strauji piebilda, uzreiz aptvēris bīskapa plānu.
— Jā, jā, monsenjor. Ja monsenjors ieradies, lai ņemtu viņu līdz, es būšu bezgala pateicīgs. Es jau pats gribēju rakstīt ziņojumu par šo Marčiali.
— Ko tad viņš nodarījis?
— Jau kopš paša rīta es esmu ārkārtīgi neapmierināts ar viņu. Viņam uznāk tādas trakuma lēkmes, ka, šķiet, pat Bastīlija neizturēs un sagrūs.
— Es tik tiešām domāju jūs no viņa atbrīvot, — Fukē paziņoja.
— Jo labāk!
— Vediet mani pie viņa uz kameru.
— Vai jūs man tomēr neiedotu oficiālu pavēli?
— Kādu pavēli?
— Karaļa.
— Pagaidiet, es parakstīšu pavēli.
— Ar to man nepietiek, monsenjor; man vajadzīga karaļa pavēle.
Fukē izlikās, ka ir ārkārtīgi sadusmots.
— Jūs esat tik piesardzīgs, kad jāatbrīvo šis ieslodzītais, bet parādiet man pavēli, pēc kuras jūs viņu izlaidāt no šejienes!
Bezmo parādīja pavēli par skota Seldona atbrīvošanu.
— Seldons nav Marčiali, — Fukē iebilda.
— Bet Marčiali nav atbrīvots, viņš ir šeit, monsenjor.
— Jūs taču teicāt, ka d'Erblē kungs viņu aizveda un pēc tam atkal atveda atpakaļ.
— Es to neteicu.
— Es to tik skaidri dzirdēju, ka man vēl tagad ausīs skan jūsu vārdi.
— Es pārteicos.
— De Bezmo kungs, piesargieties!
— Es ne no kā nebaidos, monsenjor, man visi dokumenti ir pilnīgā kārtībā.
— Kā jūs uzdrošināties kaut ko tādu teikt?
— To pašu es atkārtotu arī Dieva priekšā. D'Erblē kungs atveda man pavēli par skota Seldona atbrīvošanu, un viņš ir izlaists brīvībā.
— Es jums saku, ka Marčiali arī bija izlaists no Bastīlijas.
— Tas vēl jāpierāda, monsenjor.
— Ļaujiet man uz viņu paskatīties.
— Monsenjor, cilvēkam, kurš pārvalda visu karalisti, gan būtu jāzina, ka bez karaļa atļaujas ieslodzītos nedrīkst apmeklēt.
3 - A.Dimā
— Bet d'Erblē kungs… viņš taču apmeklēja ieslodzīto!
— Tas arī jāpierāda, monsenjor.
— De Bezmo kungs, es vēlreiz saku — esiet uzmanīgāks ar vārdiem.
— Manā vietā runā mani darbi, monsenjor.
— D'Erblē kungs ir pazudis cilvēks.
— Pazudis! D'Erblē kungs? Tas nav iespējams!
— Vai jūs noliegsiet, ka pakļāvāties viņa vēlmēm?
— Monsenjor, es pakļaujos tikai karaļa dienesta pienākumiem; tos es izpildu. Parādiet man karaļa pavēli, un jūs varēsiet ieiet Marčiali kamerā.
— Paklausieties, komandanta kungs, es jums dodu goda vārdu — ja jūs mani ielaidīsiet pie gūstekņa, tai pašā brīdī es jums iedošu karaļa pavēli.
— Iedodiet to man tagad, monsenjor.
— Nu tad tā, de Bezmo kungs. Ja jūs tūlīt pat neizpildīsiet manu rīkojumu, es likšu apcietināt gan jūs, gan visus jūsu pakļautībā esošos virsniekus.
— Pirms tādas vardarbības, monsenjor, ņemiet lūdzu vērā, ka mēs pakļausimies tikai karaļa pavēlei, — atteica nobālušais Bezmo. — Kāpēc gan jums labāk nesagādāt karaļa atļauju redzēt šo Marčiali, ja jau jums tik un tā būs jādabū karaļa pavēle, lai sagādātu nepatikšanas pilnīgi nevainīgam cilvēkam, jūsu padevīgajam kalpam? Lūdzu, esiet žēlīgs un ņemiet vērā, ka jūs mani esat nobiedējis līdz nāvei, monsenjor; es jau drebu; vēl mazliet, un es zaudēšu samaņu.
— Jūs drebēsiet vēl vairāk, de Bezmo kungs, kad es atgriezīšos šurp ar trīsdesmit lielgabaliem un desmit tūkstošiem kareivju…
— Ak Dievs, tagad arī monsenjors zaudē prātu!
— Es sapulcēšu visus parīziešus pret jums un jūsu nolādētajām šaujamlūkām, uzlauzīšu Bastīlijas vārtus un likšu jūs pakārt pie stūra torņa.
— Dieva dēļ, monsenjor!
— Es jums dodu desmit minūtes pārdomām, — Fukē noteica pilnīgi mierīgi. — Lūk, es apsēžos šajā krēslā un gaidu. Ja pēc desmit minūtēm jūs vēl turpināsiet tiepties, es no šejienes aiziešu. Varat mani turēt par traku, cik vien vēlaties, bet jūs redzēsiet, pie kā noved jūsu stūrgalvība.
Bezmo izmisumā piespēra kāju, bet neko neatbildēja.
To redzēdams, Fukē, paķēra no galda spalvu un papīru un uzrakstīja:
„Tirgoņu vecākā kungam. Pavēlu sapulcināt pilsētnieku zemessardzi un doties uz Bastīliju, lai pakalpotu viņa majestātei karalim."
Bezmo paraustīja plecus; tad Fukē vēlreiz ķērās pie spalvas un šoreiz uzrakstīja:
„Buljonas hercogam un princim Kondē. Pavēlu dot komandu šveiciešu un gvardes pulkiem doties uz Bastīliju, lai kalpotu viņa majestātei karalim…"
Bezmo iegrima domās. Pa to laiku Fukē rakstīja:
„Visiem kareivjiem, pilsētniekiem un muižniekiem. Pavēlu aizturēt un apcietināt ševaljē d'Erblē, Vannas bīskapu, lai kur viņš atrastos, kā arī viņa līdzdalībniekus, pie kuriem pieskaitāmi, pirmkārt, de Bezmo kungs, Bastīlijas komandants, kas tiek turēts aizdomās par nodevību, dumpi un viņa majestātes apvainošanu…"
— Apstājieties, monsenjor! — Bezmo iekliedzās. — Es no visa tā neko nesaprotu, bet nākamajās divās stundās var notikt tik daudz nelaimju, ka karalis, tiesājot mani, varēs izlemt, vai es esmu vainīgs, pārkāpdams viņa noteikto kārtību, lai novērstu neizbēgamo katastrofu, kaut arī tās iemesls būtu ārprāts. Iesim uz torni, monsenjor: jūs redzēsiet Marčiali.
Fukē izdrāzās no istabas, un Bezmo, aukstus sviedrus slaucīdams, viņam sekoja.
— Cik drausmīgs rīts! — viņš murmināja. — Posts un negals!
— Nāciet ātrāk! — Fukē skubināja komandantu.
Bezmo pamāja sargam, lai tas iet pa priekšu. Viņš baidījās no sava pavadoņa.
Fukē to ievēroja un skarbi noteica:
— Neesiet bērnišķīgs! Lieciet šo cilvēku mierā; paņemiet atslēgas un rādiet ceļu. Jāpanāk, lai neviens, saprotiet, neviens liecinieks nenovērotu to, kas tūlīt norisināsies Marčiali kamerā.
— Ā, — Bezmo šaubīdamies novilka.
— Atkal! Pasakiet vēlreiz „nē", un es atstāšu Bastīliju; es pats nogādāšu pavēles, kur pienākas.
Bezmo nokāra galvu, paņēma atslēgas un kopā ar ministru sāka kāpt augšup pa kāpnēm, kas veda uz torņa augšējiem stāviem.
Jo augstāk viņi kāpa pa šīm nebeidzamajām spirālveidīgajām kāpnēm, jo skaidrāk neskaidro vaidu vietā varēja saklausīt kliedzienus un drausmīgus lāstus.
— Kas tur notiek? — Fukē jautāja komandantam.
— Tas ir jūsu Marčiali, auro kā traks!
Fukē nodrebēja.
Kādā kliedzienā, kurš bija drausmīgāks par visiem pārējiem, viņš bija pazinis Francijas karaļa balsi.
Ministrs apstājās un izrāva no galīgi apstulbušā Bezmo rokām atslēgu saišķi.
Komandants pārbijās, ka tikai šis jaunais ārprātīgais neielauž ar to viņam galvaskausu.
— Ak! — viņš iesaucās. — D'Erblē kungs man par to neko neteica.
— Atslēgu! — Fukē uzkliedza. — Kura ir to durvju atslēga, kuras es gribu atslēgt?
— Te tā ir.
Drausmīgs kliedziens, ko pavadīja mežonīgi sitieni pa durvīm, kāpnēs atbalsojās vēl šausmīgāk.
— Ejiet prom! — Fukē draudīgi pavēlēja.
— Man nekas nav pretī, — Bezmo nomurmināja, — lai nu abi trakie paliek aci pret aci; es esmu pārliecināts, ka tie viens otru nobeigs.
— Ejiet prom! — Fukē atkārtoja. — Ja jūs parādīsieties šajās kāpnēs pirms es jūs pasaukšu, varat būt pārliecināts, ka ieņemsiet paša pēdējā Bastilijas gūstekņa vietu.
— Es tūlīt miršu, tur nemaz nav ko runāt, — komandants noburkšķēja, tenterēdams prom.
Gūstekņa kliedzieni skanēja arvien skaļāk.
Fukē pārliecinājās, ka Bezmo sasniedzis pēdējos pakāpienus; tad ielika atslēgu pirmajās durvīs.
Tagad viņš skaidri dzirdēja Ludviķa aizsmakušo balsi, kas bezspēcīgā niknumā kliedza:
— Palīgā! Es esmu karalis! Palīgā!
Pirmo durvju atslēga otrajām nederēja. Fukē vajadzēja sameklēt vajadzīgo atslēgu saišķi, ko viņš bija atņēmis Bezmo.
Tobrīd satracinātais karalis, vairs neko neapjēgdams, kā ārprātīgs mežonīgā, necilvēciskā balsī kliedza:
— Šajā būrī mani iesēdinājis Fukē! Palīgā pret Fukē! Es esmu karalis! Palīgā karalim pret Fukē!
Šie rēcieni plosīja ministra sirdi. Tos pavadīja drausmīgi triecieni pa durvīm, kuriem karalis izmantoja krēsla kāju kā tarānu. Beidzot Fukē bija atradis īsto atslēgu.
Karalis bija galīgi zaudējis spēkus un vairs neko nevarēja skaidri izteikt, bet tikai sēca:
— Nāvi Fukē! Nāvi nelietim Fukē!
Durvis atvērās.