Abi cilvēki, kas bija metušies viens pie otra, pēkšņi apstājās un šausmās iekliedzās.
— Vai jūs atnācāt, lai mani nogalinātu? — noteica karalis, uzreiz pazinis Fukē.
— Karalis tādā izskatā! — ministrs čukstēja.
Grūti iedomāties šausmīgāku ainu kā jaunais karalis brīdī, kad viņu ieraudzīja Fukē. Karaļa apģērbs bija vienās skrandās; tikpat skrandains bija vaļā atrautais krekls, kas bija piesūcies ar sviedriem un asinīm, kuras pilēja no viņa saskrāpētajām rokām un krūtīm.
Bāls un apmulsis, ar putām uz lūpām un izspūrušiem matiem, Ludviķis XIV līdzinājās statujai, kas vienlaicīgi iemieso izmisumu, badu un bailes.
Fukē jutās aizkustināts un satriekts. Viņš ar izplestām rokām un asarām acīs steidzās pie karaļa.
Ludviķis atvēzēja pret viņu to pašu krēsla kāju, ar kuru tikko bija nikni dauzījis durvis.
— Vai jūs nepazīstat uzticamāko starp saviem draugiem? — Fukē drebošā balsī noprasīja.
— Draugs? Jūs? — skaļi griezdams zobus, Ludviķis atkārtoja. Šajā šņirkstoņā varēja nojaust naidu un tūlītējas atriebības alkas.
— Un arī padevīgs kalps, — Fukē vēl piebilda, nomezdamies ceļos karaļa priekšā.
Karalis nosvieda savu ieroci uz grīdas. Fukē noskūpstīja viņa ceļgalus un maigi apskāva.
— Mans karali, mans nabaga bērns! O, cik ļoti jūs droši vien cietāt!
Mainījusies situācija lika karalim atjēgties; viņš paskatījās uz sevi un nokaunējās, ka bijis tik apjucis un neprātīgs un ļāvies kāda cita aizgādnībai.
Ludviķis atbrīvojās no Fukē rokām.
Fukē nesaprata karaļa instinktīvo atraušanos. Viņš nespēja saprast — Ludviķa lepnums nekad nepiedos, ka viņš bijis liecinieks karaļa vājuma brīdim.
— Brauksim prom, jūsu majestāte, jūs esat brīvs, — viņš pateica.
— Brīvs! — karalis atkārtoja. — O! Pēc tam, kad esat uzdrošinājies pacelt roku pret savu valdnieku, jūs man atdodat brīvību!
— Jūs pats tam neticat, — Fukē sašutis iesaucās. — Jūs taču neticat, ka es esmu vainīgs jūsu priekšā!
Viņš steigā dedzīgi pastāstīja par intrigu, kuras upuris bija kļuvis Ludviķis un kura mūsu lasītājiem jau zināma visos sīkumos. Stāsta laikā Ludviķis pārcieta tik briesmīgas dvēseles mokas un viņa iztēli tā pārsteidza nāve, no kuras viņam bija izdevies izbēgt, ka viņš īsti pat nepievērsa uzmanību brāļa esamībai, kurš dzimis reizē ar viņu.
— Kungs, — viņš pārtrauca Fukē stāstu, — šī dvīņu piedzimšana ir tīrie meli; nesaprotu, kā jūs varējāt noticēt tādiem māņiem.
— Jūsu majestāte!
— Manas mātes gods un tikumība stāv ārpus jebkurām aizdomām. Un mans pirmais ministrs vēl nav sodījis noziedzniekus?
— Pirms sākat dusmoties, padomājiet labi, jūsu majestāte. Jūsu brāļa piedzimšana…
— Man ir tikai viens vienīgs brālis — mans jaunākais brālis, un jūs to zināt tikpat labi kā es. Es jums saku, ka tā ir nelietīga sazvērestība, un viens no tās galvenajiem dalībniekiem ir Bastīlijas komandants.
— Jūsu majestāte, neizdariet pārsteidzīgus secinājumus. Šo cilvēku, tāpat kā visus pārējos, pievīla prinča ārkārtīgā līdzība jums.
— Kāda līdzība? Kas vēl nebūs!
— Šis Marčiali acīmredzot ir ļoti līdzīgs jūsu majestātei, ja jau visi pievīlās.
— Blēņas!
— Tā nesakiet, jūsu majestāte: cilvēkam, kurš bija gatavs nostāties aci pret aci ar jūsu ministriem, ar jūsu māti un ģimenes locekļiem, ar jūsu virsniekiem, bija jābūt pilnīgi pārliecinātam par savu līdzību ar jums.
— Jā, — karalis čukstēja. — Kur viņš ir?
— Vo.
— Vo? Un jūs pieļaujat, ka viņš vēl joprojām ir Vo?
— Man šķita, ka vispirms jāatbrīvo karalis. Es izpildīju savu pienākumu. Tagad es darīšu, ko jūsu majestāte pavēlēs. Es gaidu.
Ludviķis pārdomāja.
— Jādod pavēle būt gatavībā karaspēkam, kas ir Parīzē, — viņš sacīja.
— Tāda pavēle jau ir dota.
— Jūs devāt šo pavēli! — karalis iesaucās.
— Jā, jūsu majestāte. Pēc stundas jūsu majestāte varēs stāties des- mittūkstoš kareivju priekšgalā.
Atbildes vietā karalis dedzīgi saķēra Fukē roku, skaidri parādīdams, cik lielu neuzticību viņš jutis pret savu ministru, par spīti tā palīdzībai.
— Ar šo karaspēku, — karalis turpināja, — mēs aplenksim dumpiniekus jūsu pilī, kur tie jau droši vien paguvuši nostiprināties.
— Tas man būtu pārsteigums, — Fukē atteica.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņu vadoni un visa šī pasākuma dvēseli es atmaskoju un domāju, ka sazvērnieku plāns ir galīgi sabrucis.
— Jūs atmaskojāt viltvārdi?
— Nē, es viņu neredzēju.
— Kuru tad?
— Šo ieceri nebūt nav izlolojis tas nelaimīgais. Viņš ir tikai ierocis, un, kā es redzu, tad viņam lemts būt mūžam nelaimīgam.
— Bez šaubām.
— Pie visa vainīgs abats d'Erblē, Vannas bīskaps.
— Jūsu draugs?
— Viņš bija mans draugs, jūsu majestāte, — Fukē cēlsirdīgi atbildēja.
— Tas ir ļoti nožēlojami, — karalis noteica ar daudz mazāku cildenumu.
— Kamēr es nezināju par viņa noziegumu, šajā draudzībā nebija nekā, kas mani apkaunotu.
— Šo noziegumu vajadzēja paredzēt.
— Ja es esmu vainīgs, tad nododu sevi jūsu rokās, valdniek.
— Ak, Fukē kungs, tā es nemaz negribēju teikt, — karalis jutās neapmierināts, ka atklājis savas ļaunprātīgās domas. — Tad lūk, varu jums teikt, ka man jau radās miglainas aizdomas, ka tas ir viņš, kaut arī nelieti sedza maska. Kopā ar pasākuma vadoni bija arī palīgs, kurš man draudēja ar savu Herkulesa spēku. Kurš tas bija?
— Droši vien, ka tas bija viņa draugs, bijušais musketieris barons di Valons.
— D'Artanjana draugs! Grāfa de Lafēra draugs! Ahā! — pie pēdējā vārda karalis iesaucās. — Pievērsīsim uzmanību sazvērnieku saistībai ar vikontu de Braželonu.
— Jūsu majestāte, neejiet par tālu! Francijā nav godīgāka cilvēka par grāfu de Lafēru. Apmierinieties ar tiem, kurus es jums nosaucu.
— Ko jūs man nosaucāt? Lai notiek! Jūs taču man izdosiet visus vaininiekus, vai ne?
— Ko jūsu majestāte ar to domā?
— Es domāju, ka mēs ieradīsimies Vo ar karaspēku un ieņemsim šo čūsku midzeni, lai neviens no turienes neizglābtos, neviens pats, — karalis atteica.
— Vai jūsu majestāte liks nogalināt šos cilvēkus?
— Visus līdz pēdējam.
— Jūsu majestāte!
— Tikai nepārprotiet mani, Fukē kungs, — karalis augstprātīgi sacīja. — Tagad vairs nav tie laiki, kad slepkavība bija karaļu pēdējais un vienīgais arguments. Paldies Dievam, tā nav! Man ir parlaments, kas tiesā manā vārdā, un ešafoti, uz kuriem izpilda manas pavēles!
Fukē nobālēja.
— Uzdrošinos piezīmēt, jūsu majestāte, ka katrs process, kas saistīsies ar šo lietu, var dot nāvējošu triecienu cieņai pret troni. Nedrīkst pieļaut, ka Austrijas Annas karalisko vārdu tauta minētu ar izsmieklu.
— Kungs, taisnajai tiesai jāsoda vainīgos.
— Labi, jūsu majestāte. Tomēr karaliskās asinis nedrīkst tikt izlietas uz ešafota.
— Karaliskās asinis! Vai jūs tam ticat? — karalis nikni piecirta kāju. — Šī dvīņu piedzimšana ir tikai izdoma! Tieši šajā izdomā es saskatu d'Erblē kunga galveno vainu. Par to sazvērniekus jāsoda bargāk nekā par vardarbību un apvainojumu.
— Nāves sods?
— Jā, kungs, jā!
— Jūsu majestāte, — superintendants stingri noteica un lepni pacēla līdz tam nodurto galvu, — ja vēlaties, lieciet, lai Francijas princim Filipam, jūsu brālim, nocērt galvu. Tas attiecas uz jūsu majestāti, un jūs droši vien iepriekš aprunāsieties ar savu māti Austrijas Annu. Viss, ko jūsu majestāte pavēlēs, tiks ievērots. Es vairs nevēlos iejaukties šai lietā, pat ja no tā būtu atkarīgs jūsu troņa gods. Man tomēr jālūdz jums kāda žēlsirdība, un es to daru.
— Runājiet, — teica karalis, ko bija apmulsinājuši ministra pēdējie vārdi. — Ko jūs vēlaties?
— Apžēlojiet d'Erblē kungu un di Valona kungu.
— Savus slepkavas?
— Tikai dumpiniekus, jūsu majestāte.
— O, es saprotu, jūs lūdzat apžēlot savus domu biedrus.
— Manus domu biedrus! — Fukē, dziļi aizskarts, iesaucās.
— Jā, jūsu draugus; manas valsts drošība turpretī prasa, lai visi, kas iejaukti šai lietā, tiktu bargi sodīti.
— Es nevēlos atgādināt jūsu majestātei, ka d'Erblē kungs šorīt Senāras mežā būtu varējis jūs pavisam vienkārši nogalināt, ja vien būtu gribējis, un viss būtu cauri.
Karalis sarāvās.
— Pistoles šāviens galvā, — Fukē piebilda, — un neviens nekad nepazītu Ludviķa XIV seju, bet d'Erblē kungs uz visiem laikiem būtu atbrīvojies no atbildības par saviem noziegumiem.
Karalis nobālēja, iztēlodamies briesmas, kuras viņam bija draudējušas.
— Ja d'Erblē kungs būtu slepkava, — superintendants turpināja, — tad viņš nebūtu man stāstījis par savu plānu cerībā, ka tas būtu sekmīgs. Atbrīvojies no īstā karaļa, viņš varētu nebaidīties, ka viltvārdi karali kādreiz atmaskos. Pat ja Austrijas Anna pazītu uzurpatoru, tas tik un tā būtu viņas dēls. Runājot par d'Erblē kungs sirdsapziņu, jāpiebilst, ka viņam uzurpators jebkuros apstākļos būtu Francijas likumīgais karalis un Ludviķa XIII dēls. Turklāt sazvērnieki būtu nodrošinājuši sev pilnīgu noslēpumu, nesodāmību un drošību. Visu to dotu viens vienīgs šāviens. Jūsu majestāte, apžēlojiet viņu, domājot par savu izglābšanos.
Karali ne tikai neaizkustināja šie patiesie vārdi, kas rādīja Aramisa augstsirdību, bet, gluži otrādi, viņš jutās dziļi pazemots.
Ludviķa XIV nevaldāmais lepnums nespēja samierināties ar domu, ka karaļa dzīvība atradusies kāda cita rokās, vai pirkstgalā. Katrs Fukē vārds, kam vajadzēja kalpot par pierādījumu viņa nelaimīgo draugu apžēlošanai, tikai ielēja Ludviķa XIV ievainotajā sirdi jaunu indes pilienu.
Karali nekas nevarēja iežēlināt, un viņš asi atcirta Fukē:
— Es patiešām nesaprotu, kāpēc jūs, kungs, lūdzat mani, lai es apžēloju šos cilvēkus. Kādēļ gan jālūdz tas, ko var saņemt bez lūgšanas?
— Es nesaprotu, jūsu majestāte.
— Tas taču ir pavisam vienkārši. Kur es atrodos?
— Bastīlijā.
— Tātad cietumā. Un mani uzskata par traku, vai ne?
— Jā, jūsu majestāte.
— Šeit pazīst tikai Marčiali?
— Jā, Marčiali.
— Tādā gadījumā varat atstāt visu kā līdz šim. Ļaujiet trakajam sapūt viņa kazemātā, un d'Erblē un di Valonam nebūs vajadzīga mana piedošana. Jaunais karalis dāvās viņiem savu žēlastību.
— Jūs veltīgi mani apvainojat, jūsu majestāte, — Fukē sausi atbildēja. — Ja es būtu gribējis celt tronī jaunu karali, kā jūs sakāt, tad man nevajadzētu ar varu ielauzties Bastilijā, lai izrautu jūs no šejienes. Tas būtu bezjēdzīgi. Jūsu majestātes prāts no dusmām aptumšojies, citādi jūs nesāktu apvainot savu uzticamo pavalstnieku, kurš jums tā palīdzējis.
Ludviķis saprata, ka atļāvies par daudz un Bastīlijas vārti vēl viņa priekšā nav atvērušies, bet tās slūžas, ar kurām cēlsirdīgais Fukē aiztur savas dusmas, sāk jau vērties vaļā.
— Es to nemaz neteicu, lai jūs aizvainotu, kungs, — karalis izteica. — Jūs man lūdzat apžēlošanu, un es jums godīgi, pēc sirdsapziņas atbildu, bet mana sirdsapziņa apgalvo, ka vainīgie, par kuriem mēs pašlaik runājam, nav ne mazākā mērā pelnījuši ne apžēlošanu, ne piedošanu.
Fukē klusēja.
— Tas, ko es daru, — karalis piebilda, — ir tikpat cildens kā jūsu rīcība, jo es pilnībā atrodos jūsu varā, un varbūt vēl lielāka drosme ir atteikt, kad jūs man uzstādāt noteikumus, no kuriem var būt atkarīga mana brīvība un dzīvība, ko es upurēju.
— Man patiešām nav taisnība, — Fukē piekrita. — Es izskatījos pēc tāda, kas grib izdiedelēt kādu labumu; es to nožēloju un lūdzu piedošanu, jūsu majestāte.
— Jums tiek piedots, dārgais Fukē kungs, — karaļa sejā atplauka smaids, kas apskaidroja viņa daudzo pārdzīvojumu izmocīto seju.
— Es saņēmu jūsu piedošanu, — ministrs neatlaidīgi turpināja, — bet kā tad d'Erblē un di Valona kungi?
— Kamēr vien es esmu dzīvs, viņi nekad to nesaņems, — karalis nepielūdzami atteica. — Esiet tik laipns un nekad vairs ar mani nerunājiet par to.
— Paklausu, jūsu majestāte.
— Vai jūs neturēsiet pret mani naidu?
— O nē, jūsu majestāte, es to jau paredzēju un tāpēc iepriekš nodrošinājos.
— Ko tas nozīmē?
— D'Erblē kungs tikpat kā nodeva sevi manās rokās, viņš mani aplaimoja, ļaudams izglābt manu karali un dzimteni. Es nevarēju notiesāt d'Erblē kungu uz nāvi, tāpat kā nevarēju pieļaut, lai pār viņu nāk jūsu majestātes taisnīgās dusmas, jo tas būtu tāpat, kā pašrocīgi viņu nogalināt.
— Ko jūs izdarījāt?
— Es iedevu d'Erblē kungam sava staļļa labākos zirgus, un viņi par četrām stundām apsteidz visus, ko jūsu majestāte sūtīs viņus vajāt.
— Lai nu tā būtu! — Ludviķis nomurmināja. — Pasaule ir pietiekami plaša, lai mani ļaudis atgūtu tās četras stundas, ko jūs uzdāvinājāt d'Erblē kungam.
— Dāvinādams šīs četras stundas, es zināju, ka uzdāvinu viņam dzīvību, un viņš to saglabās.
— Kā tā?
— Steidzoties cik var un visu laiku par četrām stundām apsteidzot vajātājus, viņš sasniegs manu pili Belilu, kur es viņam piedāvāju patvērumu.
— Jūs esat aizmirsis, ka uzdāvinājāt Belilu nevienam citam kā man.
— Ne jau tādēļ, lai tur arestētu manus viesus.
— Tātad jūs man to atņemat.
— Šim nolūkam — jā, jūsu majestāte.
— Mani musketieri to gluži vienkārši ieņems.
— Ne jūsu musketieri un pat ne visa jūsu armija, — Fukē vēsi noteica. — Belila ir nepieejama.
Karalis kļuva bāls no dusmām, viņa acis meta zibeņus.
Fukē saprata, ka ir pazudis, bet superintendants nebija radis atkāpties, ja to prasīja gods.
Viņš izturēja karaļa ugunīgo skatienu.
Ludviķis apvaldīja savas trakās dusmas un pēc neilga klusuma brīža izteica:
— Mēs dosimies uz Vo?
— Es gaidu jūsu majestātes pavēles, — Fukē atbildēja, zemu paklanīdamies, — tikai man liekas, ka jums jāpārģērbjas, pirms stājaties sava galma priekšā.
— Mēs pa ceļam iegriezīsimies Luvrā. Ejam.
Viņi pagāja garām apjukušajam Bezmo, kam bija vēlreiz jānoskatās, kā Marčiali atstāj Bastīliju.
Komandants šausmās izrāva vēl pēdējos uz galvas palikušos matus.
Tiesa gan Fukē iedeva viņam pavēli, kurā karalis uzrakstīja:
„Redzēju un atbalstu.
Ludviķis "
Bezmo, kurš vairs nekā nesaprata, spēja tikai no visa spēka ar dūri iebelzt sev pa pakausi.