Pa to laiku uzurpators karalis drosmīgi tēloja savu lomu.
Filips pavēlēja sākt apmeklētāju rīta pieņemšanu — to sauca par mazo pieņemšanu.
Guļamistabas durvju priekšā jau pulcējās visi, kam bija piešķirts lielais gods būt klāt karaļa ģērbšanas ceremonijā.
Filips izlēma dot šo rīkojumu, kaut arī d'Erblē kungs, ko viņš gaidīja, neatgriezās mūsu lasītājiem jau zināmo iemeslu dēļ. Domādams, ka viņa prombūtne nevar būt ilgstoša, princis, kā visi godkārīgie, gribēja pārbaudīt savus spēkus un laimi, neizmantojot neviena palīdzību un padomu.
Turklāt viņu pamudināja doma, ka apmeklētāju vidū bez šaubām būs arī viņa māte, Austrijas Anna, kura bija no viņa atteikusies un vainīga viņa priekšā. Baidīdamies, ka šais apstākļos varētu padoties dabiskai vājībai, Filips nevēlējās, lai tās liecinieks būtu cilvēks, kura priekšā viņam drīzāk bija jādemonstrē savs spēks.
Atvērās durvis, un pilnīgā klusumā karaļa guļamistabā ienāca vairāki cilvēki.
Kamēr sulaiņi viņu ģērba, Filips ienācējiem nepievērsa ne mazāko uzmanību. Iepriekšējā rītā viņš bija redzējis, kā mazajā pieņemšanā izturas viņa brālis Ludviķis. Filips atdarināja karali un tik labi, ka nevienam neradās ne mazākās aizdomas.
Tikai pēc tam, kad ģērbšanās bija galā — torīt tas bija medību kostīms — viņš sāka pieņemšanu. Atmiņa un Aramisa sastādītās piezīmes ļāva viņam uzreiz pazīt Austrijas Annu, kuru viņa jaunākais brālis princis turēja zem rokas, un arī princesi Henrietu zem rokas ar de Sentenjanu.
Ieraudzījis šīs sejas, viņš pasmaidīja; paskatījies uz māti — nodrebēja.
Cildenā seja palika atmiņā. Tā glabāja ciešanu pēdas, kas it kā mudināja princi nenosodīt diženo karalieni, kura valstij bija upurējusi savu pašas bērnu. Viņš atzina, ka māte ir daiļa.
Zinādams, ka Ludviķis XIV mīl māti, viņš sevī apņēmās arī mīlēt viņu un uzvesties tā, lai nekļūtu par atriebības ieroci, kas aptumšo viņas vecumdienas.
Uz brāli princis skatījās ar maigumu, ko nav grūti saprast. Tas neko nebija viņam atņēmis un nekādi nesaindēja viņa dzīvi. Būdams sānu zars, viņš netraucēja stumbram neatlaidīgi tiekties augšup un nerūpējās par savas dzīves celšanu slavā un godā.
Filips nosolījās, ka būs labs brālis — tam pietika ar zeltu, par kuru pērkamas baudas.
Princis laipni pamāja de Sentenjanam, kas bija saliecies deviņos līkumos, un pastiepa drebošu roku brāļa sievai Henrietei, kuras skaistums viņu pārsteidza. Tomēr viņam patika vēsums sievietes acīs, jo tas atviegloja tālākās attiecības.
„Man būs daudz ērtāk, — viņš nodomāja, — labāk būt brālim nekā iemīļotajam."
Vienīgais, no kā viņš šobrīd baidījās, bija tikšanās ar karalieni Mariju Terēzi, jo, kaut arī viņa sirds un prāts bija pamatīgi norūdīti, tomēr pēc nesenajiem pārdzīvojumiem varēja arī neizturēt jaunu triecienu. Par laimi karaliene neieradās.
Austrijas Anna ievadīja diplomātisku sarunu par Fukē sarīkoto karaliskās ģimenes pieņemšanu. Naidīgi izteicieni mijās ar komplimentiem karalim, jautājumiem par viņa veselību, maigiem mātes glaimiem un izsmalcinātu viltību.
— Mans dēls, — viņa apjautājās, — vai jūs neesat mainījis savas domas par Fukē kungu?
— Sentenjan, — Filips noteica, — esiet tik laipns un uzziniet, vai karaliene ir vesela.
Mātes auss jau šajos pirmajos skaļi izteiktajos vārdos uztvēra vieglu atšķirību no Ludviķa XIV balss. Austrijas Anna vērīgi paskatījās uz dēlu.
De Sentenjans izgāja.
Filips turpināja:
— Jūsu majestāte, man nepatik, ja par Fukē kungu slikti izsakās. Jūs jau to zināt un pati labvēlīgi atsaucāties par viņu.
— Tas tiesa, bet es tikai apvaicājos, kā jūs tagad izturaties pret viņu.
— Jūsu majestāte, — Henriete iesaistījās sarunā, — man vienmēr paticis Fukē kungs; viņš ir labs cilvēks un pie tam ar izcilu gaumi.
— Superintendants nekad netirgojas, — savukārt piebilda princis. — Lai kad pie viņa grieztos, viņš vienmēr noskaita zeltu.
— Katrs no mums domā tikai par sevi, — karaliene māte nopūtās, — bet neviens nerēķinās ar valsts interesēm. Nav taču apstrīdams, ka Fukē kungs izputina valsti!
— Māmiņ, vai tad arī jūs esat kļuvusi par Kolbēra kunga aizstāvi?
— Ko? — pārsteigtā karaliene brīnījās.
— Man šķiet, ka jūs runājat tieši tāpat, kā jūsu senā draudzene de Ševrēzes kundze.
Izdzirdusi šo vārdu, Austrijas Anna saknieba lūpas un nobālēja. Filips bija aizskāris lauveni.
— Kāpēc jūs man atgādināt par de Ševrēzes kundzi un kāpēc jūs šodien esat tā noskaņots pret mani?
Filips turpināja:
— Vai tad de Ševrēzes kundze neperina visdažādākās viltības pret savu kārtējo upuri? Vai de Ševrēzes kundze jūs nesen neapmeklēja, māmiņ?
— Kungs, jūs tā runājat ar mani, ka es šķietos dzirdam jūsu karalisko tēvu.
— Manam tēvam nepatika de Ševrēzes kundze, un viņam bija taisnība. Es arī viņu neciešu, un, ja viņai ienāks prātā te parādīties, lai diedelētu naudu, bet patiesībā tāpat kā agrāk sētu naidu un šķelšanos, tad…
— Tad? — Austrijas Anna augstprātīgi pārvaicāja, it kā pati izaicinot negaisu.
— Tad, — jauneklis apņēmīgi atteica, — es de Ševrēzes kundzi izraidīšu no valsts un kopā ar viņu visus viņas noslēpumu līdzzinātājus.
Viņš nebija pārdomājis spēku, kas slēpās šajos baismīgajos vārdos. Vai arī viņam varbūt sagribējās pārbaudīt to iedarbību, kā cilvēkam, kurš cieš no nepārtrauktām sāpēm un tādēļ, lai kaut kā izmainītu pierastās ciešanas, aiztiek savu brūci, lai izjustu vismaz asas sāpes.
Austrijas Anna gandrīz zaudēja samaņu; uz mirkli viņas plaši ieplestās, bet jau vājās acis pārstāja redzēt; viņa pastiepa rokas pret jaunāko dēlu, kurš tūlīt pat viņu apskāva, nebaidīdamies, ka sadusmos karali.
— Jūsu majestāte, — karaliene čukstēja, — jūs esat cietsirdīgs pret savu māti.
— Kāpēc, jūsu majestāte? — Filips atteica. — Es taču runāju tikai par de Ševrēzas kundzi. Vai tad mana māte dod priekšroku viņai, nevis mieram valstī un manai drošībai? Es apgalvoju, ka de Ševrēzes kundze ieradās Francijā, lai sadabūtu naudu, un viņa griezās pie Fukē kunga ar piedāvājumu pārdot viņam kādu noslēpumu.
— Noslēpumu? — Austrijas Anna iekliedzās.
— Tas attiecas uz izlaupīšanu, ko it kā izdarījis superintendants, bet tie ir meli, — Filips piebilda. — Fukē kungs viņu ar sašutumu padzina, augstāk vērtēdams karaļa cieņu nekā vienošanos ar intrigantiem. Tad de Ševrēzes kundze pārdeva savu noslēpumu Kolbēra kungam, bet tā kā viņa ir nepiepildāma un viņai šķita par maz simt tūkstošu ekiju, kurus viņa izvilināja no tā bodnieka, tad viņa izlēma mērķēt augstāk pēc bagātīgākiem avotiem. Vai tā nav, jūsu majestāte?
— Jūs esat informēts par itin visu, — karaliene bija drīzāk satraukta, nekā saniknota.
— Lūk, tāpēc man ir tiesības neciest šo fūriju, kura ierodas manā galmā, lai nomelnotu vienus un izputinātu otrus. Ja Dievs pacieš tādus noziegumus un paslēpj tos savas žēlsirdības pavēnī, tad es nekad nepieļaušu, lai de Ševrēzes kundzei rastos kaut mazākā iespēja pārkāpt Dieva noliktās robežas.
Runas beigu daļa tā satrauca karalieni Annu, ka Filipam kļuva viņas žēl.
Viņš saņēma mātes roku un maigi noskūpstīja; karaliene pat nenojauta, ka šis skūpsts pauž ne tikai aizvainojumu un satrauktu sirdi, bet arī piedošanu par astoņiem šausmīgu moku gadiem.
Filips kādu bridi klusēja; viņš gaidīja, lai norimst viņa vārdu radītais satraukums; pēc dažām sekundēm viņš dzīvespriecīgi un gandrīz jautri ieteicās:
— Šodien mēs vēl nebrauksim prom, man ir kāds plāns.
Viņš pagriezās uz durvju pusi, cerēdams, ka ieraudzīs Aramisu, kura prombūtne jau sāka viņu satraukt.
Karaliene māte izteica vēlēšanos atgriezties savās istabās.
— Māt, uzkavējieties vēl, — Filips lūdza, — es gribu, lai jūs salīgstat mieru ar Fukē kungu.
— Es taču nekaroju ar viņu, es tikai baidījos no Fukē kunga izšķērdības.
— Mēs tajā visā ievedīsim kārtību, un kopš šī brīža superinten- dants parādīs sevi tikai no labās puses.
— Ko jūsu majestāte meklē? — Henriete bija pamanījusi karaļa slepenos skatienus uz durvju pusi. Viņa domāja, ka Ludviķis gaida Lavaljēru, vai arī vēstulīti no tās, un cerēja viņam iedzelt.
— Māsa, — jauneklis atbildēja, uzminējis princeses slepeno nodomu ar neparastu vērīgumu, kam tikai tagad liktenis ļāva izpausties, — es gaidu ārkārtīgi apbrīnojamu cilvēku, kurš ir gudrākais padomdevējs un kuru es gribu stādīt priekšā klātesošajiem, uzticot jūsu žēlastībai. A, d'Artanjan, nāciet iekšā.
D'Artanjans ienāca.
— Ko jūsu majestāte pavēlēs?
— Kur ir jūsu draugs Vannas bīskaps?
— Bet jūsu majestāte…
— Es viņu visu laiku gaidu, bet viņš nerādās. Lieciet, lai viņu sameklē.
D'Artanjans jutās satriekts, kaut gan viņa izbrīns nebija pārāk ilgs; atcerējies, ka Aramiss pēc karaļa pavēles slepeni atstāja Vo, viņš nosprieda, ka karalis to grib saglabāt noslēpumā.
— Vai jūsu majestāte uzstāj, lai d'Erblē kungs tiktu sameklēts? — musketieris jautāja.
— Uzstāju — nē, kāpēc gan, — Filips izvairījās. — Viņš man nav tik ļoti nepieciešams. Ja nu viņu tomēr sameklētu…
„Es esmu uzminējis!" — d'Artanjans pie sevis noteica.
— D'Erblē kungs ir Vannas bīskaps un Fukē kunga draugs? — karaliene apjautājās.
— Jā, jūsu majestāte, viņš kādreiz bija musketieris.
Austrijas Anna nosarka.
— Viņš ir viens no četriem drosminiekiem, kuri kādreiz paveica brīnumus.
Karalienei mātei tūlīt pat pārgāja vēlēšanās iedzelt; lai saglabātu vēl kādu dzeloni, viņa pārtrauca sev nepatīkamo sarunu.
— Mans dēls, lai kāda arī nebūtu jūsu izvēle, es esmu pārliecināta, ka tā būs lieliska.
Visi noliecās karaļa priekšā.
— Jūs redzēsiet Rišeljē diženumu bez Mazarīni skopuma, — Filips turpināja.
— Pirmo ministru, jūsu majestāte? — noprasīja pārbiedētais princis, karaļa brālis.
— Mīļais brāli, es jums to pastāstīšu vēlāk; dīvaini gan, ka d'Erblē kunga vēl joprojām nav.
Viņš pasauca sulaini un pavēlēja:
— Lai brīdina Fukē kungu, ka man ar viņu jāparunā. O, neejiet prom — es runāšu jūsu klātbūtnē.
De Sentenjans atgriezās no karalienes ar labām ziņām. Viņa palikusi gultā tikai aiz piesardzības, tādēļ, lai uzkrātu spēkus un varētu izpildīt visas karaļa pavēles.
Kamēr visur meklēja superintendantu un Aramisu, jaunais karalis mierīgi izturēja savu pārbaudījumu, un itin visi — gan karaliskās ģimenes locekļi, gan virsnieki, gan sulaiņi — redzēja savā priekšā Ludviķi un tikai Ludviķi — viņa žestus, balsi, paradumus.
Kopš šī brīža uzurpatoru vairs nekas nebiedēja. Ar kādu dīvainu vieglumu liktenis bija gāzis augstāko pasaulē, lai tā vietā liktu pašu zemāko dzīves pabērnu!
Un tomēr brīžiem Filips juta, ka viņa jaunās slavas spožumam pārslīd tumša ēna. Aramiss vēl joprojām nerādījās.
Karaliskās ģimenes locekļu saruna kaut kā pati no sevis pārtrūka. Noraizējies Filips aizmirsa atlaist brāli un princesi Henrieti. Abi jutās pārsteigti un pamazām zaudēja pacietību.
Austrijas Anna pieliecās pie dēla un pateica viņam dažus vārdus spāniski.
Filips pilnīgi neprata šo valodu. Negaidītais un nepārvaramais šķērslis lika viņam nobālēt. Tai brīdī it kā Aramisa ģēnijs apveltīja viņu ar savu atjautību.
Filips nesamulsa un piecēlās kājās.
— Kas tad tas! Kāpēc jūs man neatbildat? — Austrijas Anna brīnījās.
— Kas tas par troksni? — Filips prasīja, pagriezdamies pret durvīm, kas veda uz slepenajām kāpnēm.
Kļuva dzirdama balss, kas sauca:
— Šurp, šurp! Vēl tikai dažus pakāpienus, jūsu majestāte!
— Fukē kunga balss! — noteica d'Artanjans, kas stāvēja netālu no karalienes mātes.
— Droši vien, ka arī d'Erblē kungs ir turpat, — Filips īsi piebilda.
Viņš ieraudzīja to, kuru nebija gaidījis redzēt sev blakus. Visu acis pievērsās durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt Fukē. Tomēr tas nebija viņš.
No visu mutēm vienlaicīgi atskanēja drausmīgs kliedziens, kas pauda karaļa un visu šīs ainas liecinieku mokas.
Lai cik apbrīnojams un piedzīvojumiem bagāts būtu kāda cilvēka mūžs, bet tomēr viņam nekad nav lemts piedzīvot tādu skatu, kāds tobrīd norisinājās karaļa guļamistabā. Caur pusaizvērtajiem slēģiem iespiedās vāji, izkliedēti gaismas stari, ko vēl vairāk apslāpēja lielie samta aizkari ar biezu atlasa oderi.
Šīs ainas liecinieku acis pamazām pierada pie puskrēslas, un katrs drīzāk nojauta pārējo klātbūtni, nekā tos skaidri redzēja. Tādos apstākļos neviens sīkums nepaslīd klātesošajiem garām, un viss, kas parādās no jauna, šķiet tik spilgts, it kā to apspīdētu saule.
Tā notika ar visiem, kad slepeno durvju aizkars tika atmests sāņus un parādījās bālais un sadrūmušais Ludviķis XIV. Aiz viņa varēja redzēt Fukē stingro un skumjo seju.
Karaliene māte, kas turēja Filipa roku, ieraudzījusi Ludviķi, iekliedzās tādās šausmās, it kā viņai būtu parādījies spoks.
Princim, karaļa brālim, sāka reibt galva, un viņš nepārtraukti grozīja galvu, skatīdamies no karaļa, kas stāvēja viņa priekšā, uz karali, kuram stāvēja blakus.
Princese paspēra soli uz priekšu, lai pārbaudītu, vai viņa neredz sava vīrabrāļa atspulgu spogulī.
Patiešām, nebija ko brīnīties par tādu maldīšanos.
Abi karaļi, krampjaini sažņaugtām dūrēm, satriekti un dreboši (mēs nespējam pat aprakstīt šausmas, kas pārņēma Filipu) vēroja viens otru nikniem skatieniem, un viņu acis kā dunči dūrās pretinieka sirdī.
Saraustīti elpodami, uz priekšu noliekušies, viņi, šķiet, klusēdami gatavojās niknai cīņai.
Austrijas Annas sirds gandrīz apstājās, redzot abu seju līdzību, viņu augumus, kustības un pat līdzīgos tērpus, jo nejaušības pēc Ludviķis XIV Luvrā bija uzģērbis violeta samta tērpu. Abi prinči, viņas dēli, bija pilnīgi vienādi. Dzīvē gadās nelaimes, kuras neviens nevēlas atzīt. Labāk jau noticēt brīnumam, pārdabiskiem spēkiem, kas nekad nav iespējams.
Ludviķis tādu šķērsli nebija paredzējis. Viņš domāja, ka pietiks ar viņa ierašanos, lai visi viņu pazītu. Juzdamies kā īsta saule, viņš nevarēja pat pieļaut domu, ka kāds varētu būt līdzīgs viņam. Viņš nespēja iedomāties, ka varētu būt lāpa, kuru viņa uzvarošā spīdekļa gaisma neaptumšotu. Tāpēc, ieraugot Filipu, viņš varbūt izbijās vairāk par visiem, un viņa spītīgā klusēšana un sastingums liecināja par niknu dusmu uzplūdu.
Bet Fukē! Kas gan spētu aprakstīt jūtas, kas viņu pārņēma, kamēr viņš kā sastindzis vēroja sava valdnieka dzīvo portretu.
Fukē nodomāja, ka Aramisam bez šaubām bija taisnība: arī šis ir tikpat tīrasinīgs karalis, kā otrs — likumīgais karalis; un vajadzēja būt aizrautīgam neprātim, kas nav cienīgs nodarboties ar politiku, lai atteiktos piedalīties valsts apvērsumā, ko jezuītu ordeņa ģenerālis bija tik apbrīnojami veikli realizējis.
Un pie tam, Fukē domāja, vienām Ludviķa XIII un Austrijas Annas asinīm viņš upurējis otras tās pašas asinis, egoistiskai godkārei — cēlu godkāri, tiesībām saglabāt esošo — tiesības kļūt par to. Pirmā- jā acu uzmetienā troņa pretendentam Fukē aptvēra, cik smagu kļūdu pieļāvis.
Superintendanta dvēselē notiekošais pārējiem, protams, palika apslēpts.
Pagāja piecas minūtes — pieci gadsimti, un pa šo laiku abi karaļi un viņu ģimenes locekļi tik tikko paguva mazliet attapties no pārdzīvotā satricinājuma.
D'Artanjans stāvēja tieši pretī Fukē, atspiedies pret sienu, viņa ciešais skatiens bija vērsts uz priekšu un nespēja izprast notiekošo. Patlaban viņš nevarētu paskaidrot, kas pēdējā laikā modināja viņā aizdomas un šaubas, bet skaidri noprata, ka tās bijušas pamatotas un abu Ludviķu XIV tikšanās var izskaidrot visu Aramisa uzvedībā, kas bija radījis viņā aizdomas.
Šīs domas tomēr joprojām pārklāja biezs minējumu slānis. Visas šīs ainas darbojošās personas, šķiet, bija kā snaudas pārņemtas, viņu apziņa vēl nebija pamodusies un noskaidrojusies.
Pēkšņi Ludviķis, kas bija straujāks un valdonīgāks, metās pie slē- ģiem un steidzīgi, aizkarus plēsdams, atvēra tos līdz galam vaļā. Spilgta gaisma ielija karaļa guļamistabā un piespieda Filipu atkāpties alkova ēnā.
Ludviķis XIV izmantoja šo sava nelaimīgā brāļa kustību un, vērs- damies pie Austrijas Annas, teica:
— Māt, vai tad jūs neuzdrošināties atzīt savu dēlu tikai tāpēc, ka neviens šai istabā nepazīst savu karali?
Austrijas Annas augums nodrebēja, viņa pacēla rokas pret debesīm un sastinga šajā lūdzējas pozā, nespēdama izteikt ne vārda.
— Māt, — klusi ieteicās Filips, — vai patiešām jūs nepazīstat savu dēlu?
Šoreiz atrāvās Ludviķis XIV.
Austrijas Annas sirdi caururba nožēla, viņa zaudēja līdzsvaru, sagrīļojās, un tā kā neviens viņai nenāca palīgā — visi bija kā sastinguši — karaliene ar vārgu nopūtu atkrita krēslā sev aiz muguras.
Ludviķis vairs nespēja izturēt šo kaunpilno skatu. Viņš pieskrēja pie d'Artanjana, kuram no visa notiekošā griezās galva un kurš arī sāka grīļoties, kaut gan bija atspiedies pret durvju stenderi.
— Palīgā, musketieri — karalis uzsauca. — Paskatieties mums abiem sejā, un jūs redzēsiet, kurš no mums ir bālāks.
Šis sauciens it kā pamodināja d'Artanjanu, un viņā modās arī paklausība.
Musketieris nopurināja galvu un, vairs nešaubīdamies, devās tieši pie Filipa un, uzlicis viņam roku uz pleca, sacīja:
— Kungs, jūs esat arestēts.
Filips nepacēla acis pret debesīm un nekustējās ne no vietas, pie kuras bija kā pieaudzis; viņš tikai, acis nenolaidis, skatījās uz karali, savu brāli. Viņa lepnā klusēšana pārmeta tam visas pagājušās nelaimes un nākamās ciešanas.
Karalis juta, ka ir bezspēcīgs atbildēt šai dvēseles valodai; viņš nolaida acis un strauji atstāja istabu, aizvezdams sev līdz brāļasievu un jaunāko brāli, atstādams māti, kas bija saļimusi trīs soļu attālumā no sava dēla, kuru viņa jau otro reizi bija nolēmusi nāvei. Filips tuvojās Austrijas Annai un cildenā satraukumā maigi noteica:
— Ja es nebūtu jūsu mīlošais dēls, tad nolādētu jūs, māt, par visām nelaimēm, ko esat man sagādājusi.
D'Artanjans viscaur drebēja. Viņš godbijīgi paklanījās jaunajam princim un, galvu nepacēlis, sacīja:
— Monsenjor, piedodiet man, bet es esmu karavīrs un esmu zvērējis tam, kurš tikko no šejienes izgāja.
— Pateicos jums, d'Artanjana kungs. Bet kas noticis ar d'Erblē kungu?
— D'Erblē kungs ir drošībā, monsenjor, — istabas dziļumā atskanēja balss, — un, kamēr es esmu dzīvs un brīvībā, no viņa galvas nenokritīs ne mats.
— Fukē kungs! — Filips skumji pasmaidīja.
— Piedodiet man, monsenjor, — Fukē viņu uzrunāja, nomezdamies uz viena ceļgala, — tas, kurš tikko izgāja, bija mans viesis.
— Tie tik ir draugi, un tās tik ir sirdis, — Filips nopūzdamies čukstēja. — Viņi māca man mīlēt šo pasauli. Iesim, d'Artanjana kungs, vediet mani, kur liek jūsu pienākums.
Tieši tobrīd, kad musketieru kapteinis jau kāpa pāri istabas slieksnim, Kolbērs iedeva viņam karaļa pavēli un tūlīt aizgāja.
D'Artanjans izlasīja pavēli un sašutumā saņurcīja.
— Kas tur rakstīts? — princis jautāja.
— Lasiet, monsenjor, — musketieru kapteinis iedeva viņam pavēli.
Filips izlasīja nedaudzās rindiņas, ko Ludviķis bija steigā uzmetis:
„Pavēlu d'Artanjana kungam aizvest gūstekni uz Senmargaritas salu. Aizsegt viņam seju ar dzelzs masku. Gūsteknim aizliegts to noņemt, citādi draud nāves sods."
— Tas ir taisnīgi, — Filips lēnprātīgi noteica. — Es esmu gatavs.
— Aramisam bija taisnība, — Fukē musketierim pačukstēja. — Šis ir tikpat īsts karalis kā tas.
— Šis ir labāks, — d'Artanjans atbildēja, — tikai viņam pietrūks jūsu un manis.
VI
Portoss domā, ka auļo pēc hercoga titula
Izmantodami Fukē atvēlēto laiku, Aramiss un Portoss auļoja tādā ātrumā, ar ko varētu lepoties pat franču kavalērija.
Portoss gan īsti netika gudrs, kāpēc viņam liek drāzties tik ātri, bet, redzēdams, ka Aramiss nemitīgi piecērt piešus, viņš darīja to pašu.
Tādēļ drīz vien starp viņiem un Vo pletās divpadsmit ljē. Te viņiem vajadzēja pārmainīt zirgus un parūpēties par citiem maiņas punktiem.
īsās atelpas laikā Portoss nolēma delikāti iztaujāt Aramisu.
— Cst! — Aramiss viņam atbildēja. — Pietiek, ja jūs zināt: mūsu laimes zvaigzne atkarīga no tā, cik ātri mēs jāsim.
Tā nu Portoss brāzās uz priekšu, it kā viņš vēl joprojām būtu 1626. gada musketieris bez graša kabatā. Maģiskākais vārds „laimes zvaigzne" vienmēr kaut ko izsaka cilvēka ausij. Tiem, kam nekā nav, tas nozīmē pārticību, bet tiem, kam šī pārticība jau ir, tas nozīmē pārpilnību.
— Mani iecels par hercogu, — runādams pats ar sevi, Portoss skaļi noteica.
— Iespējams, — rūgti pasmīnēja Aramiss, kurš bija dzirdējis Portosa vārdus, jo tas tieši tobrīd viņu apdzina.
Aramisa galva kvēloja kā ugunīs: fiziskā piepūle vēl joprojām nespēja nomākt dvēseles sasprindzinājumu. Gāztā prelāta domās valdīja nevaldāmas dusmas, viņš izteica visus iespējamos lāstus un draudus tā, it kā ciestu no asām, ne mirkli nerimstošām zobu sāpēm.
Viņa sejā skaidri varēja saskatīt šīs nežēlīgās cīņas pēdas. Uz lielceļa, kur ne no kā nebija jābaidās, viņš vismaz varēja ļaut vaļu savām jūtām un arī atļāvās apveltīt ar lāstiem katru sava zirga kļūmīgu kustību un ikvienu grambiņu ceļā.
Viņš bija bāls; brīžiem viņa seja pārplūda sviedriem, brīžiem to pārņēma auksti drebuļi. Aramiss nesaudzīgi pātagoja savu zirgu un līdz asinīm cirta tam sānos piešus.
To redzēdams, Portoss žēlabaini pūta, kaut arī nemaz necieta no pārmērīga jūtīguma.
Tā viņi aulekšoja veselas astoņas stundas, kamēr sasniedza ()r- leānu.
Bija četri pēcpusdienā.
Vēlreiz pārdomājis savus ceļojuma iespaidus, Aramiss secināja, ka pagaidām no vajāšanas nav ko baidīties.
Bija pilnīgi neiespējami, ka vienībai, kura spētu tikt galā ar viņu un Portosu, būtu tik daudz maiņas punktu, lai tie spētu pieveikt četrdesmit ljē astoņās stundās. Tādēļ, pat pieļaujot, ka viņiem dzenas pakaļ, bēgļi vismaz par piecām stundām bija apsteiguši vajātājus.
Aramiss nodomāja, ka varbūt nemaz nebūtu tik liela neprātība atļauties atpūtu, bet turpināt ceļu tomēr ir labāk. Vēl mazliet vairāk kā divdesmit ljē tādā pat ātrumā, un tad neviens, pat d'Artanjans, nespēs panākt karaļa ienaidniekus.
Tādēļ Portosam par dziļu sarūgtinājumu Aramiss atkal uzkapa zirgā-
Viņi auļoja līdz pat septiņiem vakarā. Līdz Bluā bija palicis vēl tikai viens posms.
Te Aramisu satrauca neparedzēts šķērslis. Pasta stacijā nebija zirgu.
Prelāts uzdeva sev jautājumu, kādi velnišķīgi spēki palīdzējuši viņa nāvīgākajiem ienaidniekiem atņemt viņam iespēju doties tālāk. Aramiss nekad neuzskatīja, ka nejaušības jāatstāj Dieva ziņā, bet vienmēr meklēja, kāds cēlonis izraisījis sekas; tādēļ viņš drīzāk domāja, ka atteikšanās dot zirgus šeit un šai stundā notiek kāda rīkojuma dēļ, kurš saņemts no augšas, lai apturētu tā cilvēka bēgšanu, kurš var gan uzcelt Francijas tronī, gan gāzt no tā.
Viņš jau gatavojās izgāzt savas dusmas, lai dabūtu zirgus vai arī vismaz paskaidrojumu, kāpēc to nav, bet tad viņam ienāca prātā laimīga doma.
— Es nejāšu uz Bluā, — Aramiss teica, — un tad man nav vajadzīgs zirgs līdz nākošajai stacijai. Iedodiet man divus zirgus, lai es varētu apciemot kādu muižnieku, savu senu draugu. Viņa muiža atrodas pavisam netālu no jums.
— Vai es varētu uzzināt, kā šo muižnieku sauc? — pasta stacijas saimnieks noprasīja.
— Grāfs de Lafērs.
— O, — saimnieks noteica, godbijīgi noņemdams cepuri, — tas ir augsti godājams muižnieks! Es no visas sirds vēlētos izdarīt viņam pa prātam, bet manos spēkos nav iedot jums divus zirgus. Visus manus zirgus pasūtījis hercogs de Bofors.
— Ā! — vīlies savās cerībās, Aramiss iesaucās.
— Kaut gan, ja jūs vēlētos izmantot manus ratus, es liktu, lai iejūdz veco, aklo zirgu, un tas jūs aizvedīs pie grāfa.
— Es samaksāšu luidoru, — Aramiss apsolīja.
— Nē, kungs, pietiks ari ar ekiju; tik daudz man maksā grāfa pārvaldnieks Grimo kungs, kad aizņemas ratus, un es negribētu, lai grāfs man pārmet, ka esmu paņēmis no viņa drauga pārāk augstu maksu.
— Kā vēlaties, un it īpaši, kā vēlas grāfs, jo es viņu nekādā gadījumā nevēlētos sadusmot. Saņemiet savu ekiju, bet neviens nevar man aizliegt pievienot tam vēl luidoru par jūsu veiksmīgo domu.
— Tā gan, — iepriecinātais saimnieks piekrita.
Viņš pašrocīgi iejūdza savu veco zirgu čīkstošajos ratos.
Šīs sarunas laikā ar interesi varēja vērot Portosu. Viņš iedomājās, ka ir atklājis noslēpumu, un dega nepacietībā ātrāk doties ceļā; pirmkārt, jau tāpēc, ka ar lielu prieku gaidīja tikšanos ar Atosu un, otrkārt, cerēja atrast pie drauga kārtīgu gultu un ne mazāk kārtīgas vakariņas.
Kad visi sagatavošanās darbi bija galā, saimnieks pasauca vienu no saviem kalpiem un lika tam aizvest ceļotājus uz Lafēru.
Portoss un Aramiss iekāpa ratos, un Portoss savam ceļabiedram iečukstēja ausi:
— Tagad es beidzot visu saprotu.
— Ak tā! Ko jūs saprotat, mans draugs?
— Mēs vedam Atosam kādu svarīgu viņa majestātes priekšlikumu.
Aramiss atņurdēja kaut ko nesaprotamu.
— Varat man vairs neko neteikt, — vientiesīgais Portoss turpināja, cenzdamies līdzsvarot ratus, lai tie pārāk nekratītos, — nesakiet nekā, es tāpat visu uzminēju.
— Lieliski, mans draugs, lieliski! Miniet vien!
Viņi ieradās pie Atosa deviņos vakarā. Debesīs spoži spīdēja mēness.
Burvīgā mēness gaisma ārkārtīgi sajūsmināja Portosu, bet galīgi nebija pa prātam Aramisam. Viņš it kā starp citu izmeta piezīmi, kurā pauda savu neapmierinātību.
— Jā, jā, es jūs saprotu. Mūsu uzdevums taču ir slepens.
Tas bija pēdējais, ko Portoss paguva izteikt. Vedējs viņu pārtrauca paziņodams:
— Mēs esam klāt, kungi.
Portoss un viņa ceļabiedrs izrāpās no ratiem pils durvju priekšā.
Te nu mums atkal jāsatiekas ar Atosu un Braželonu, kuri pazuda no Parīzes pēc tam, kad atklājās Lavaljēras jaunkundzes neuzticība.
Ja arī ir kāda patiesība, tad tā skan tā: lielās bēdās var atrast arī kādu mierinājumu.
Mokošās sāpes, ko cieta Rauls, tēvu un dēlu tuvināja, un tikai Dievs zina, cik maigu mierinājumu spēja nest Atosa cildenā, mīlošā sirds un daiļrunība. Brūce negribēja dzīt, un Atoss ciešā garīgā tuvībā ar dēlu atklāja aizsegu, kas sedza viņa pagātni un, salīdzinādams savu un Raula dzīvi, lika viņam saprast, ka pirmās neuzticības sagādātās ciešanas cilvēka dzīvē ir neizbēgamas un katram, kas kādreiz ir mīlējis, tās ir labi pazīstamas.
Bieži vien Rauls, klausīdamies tēvā, tomēr viņu nedzirdēja. Mīlošai sirdij nekas nespēj aizstāt atmiņas un domas par iemīļoto. Kad tas notika, Rauls tēvam atbildēja:
— Tēvs, viss, par ko jūs runājat, ir skaidra patiesība, un neviens nav tā cietis kā jūs, bet jūs esat pārāk gudrs un pārāk daudz cietis, tāpēc jums jāsaprot un jāpiedod vājība tam, kurš cieš pirmoreiz. Tas ir mans upuris, kas man neizbēgami jāizcieš. Tas vairs nekad neatkārtosies, tādēļ ļaujiet man izjust bēdas līdz galam, lai es varētu zaudēt prātu, iegrimstot tajās.
— Raul, Raul! — Atoss pārmeta.
— Es nekad nepierādīšu pie domas, ka Luīze — pati šķīstākā un tikumīgākā no visām sievietēm pasaulē — varēja tik viltīgi piekrāpt to, kas tik ļoti viņu mīlēja un bija godīgs pret viņu! Es nekad nesamierināšos ar domu, ka viņas maigums un tikumība bija tikai maska, zem kuras patiesībā slēpās meli un izlaidība. Luīze — kritusi sieviete! Luīze — netikle! Ak grāf, man tas ir daudz briesmīgāk nekā nelaimīgais un pamestais Rauls!
Tādos gadījumos Atosam vajadzēja izrādīt īstu vīrišķību. Viņš aizstāvēja Luīzi un attaisnoja viņas rīcību ar mīlestību. Ja sieviete pie- kāpusies karalim tikai tāpēc, ka viņš ir karalis, tad viņu var saukt par netiklu. Bet Luīze mīl Ludviķi; viņi abi vēl ir tīrie bērni un abi aizmirsa: viņš — savu stāvokli, bet viņa — savus zvērestus. Ja cilvēks mīl, viņam var piedot visu.
— Atcerieties to, Raul. Viņi patiesi mīl viens otru.
Pēc tāda dunča dūriena mīļotā dēla vaļējā brūcē Atoss smagi nopūtās, bet Rauls… Rauls pazuda meža biezoknī vai arī paslēpās savā istabā, no kurienes pec kādas stundas iznāca bāls kā nāve, bet mierīgs.
Tā aizritēja dienas pēc vētrainās sadursmes, kurā Atoss tik spēcīgi bija aizskāris Ludviķa nevaldāmo lepnumu. Sarunādamies ar Raulu, Atoss nekad to nepieminēja; viņš nestāstīja dēlam arī par savu cieņas pilno atvadīšanos no karaļa, kaut gan varbūt tieši stāsts par to nomierinātu jaunekli, atklājot viņa ienaidnieka un sāncenša pazemojumu. Atoss negribēja, lai apvainotais mīlētājs aizmirstu cieņu, kas pienācās karalim.
Kad straujais un saniknotais Braželons drūmā nicībā runāja par karaļa goda vārda vērtību un to smieklīgo ticību, kādu dažs labs bezprātis velta no troņa augstumiem mestajiem solījumiem; kad viņš kā putns, kas pārlido jums, lai no vienas pasaules malas nokļūtu otrā, pārlēca pāris gadsimtiem un pareģoja, ka pienāks laiks, kad karaļi stāvēs zemāk par parastiem cilvēkiem, Atoss viņam mierīgi un pārliecinoši atbildēja:
— Jums taisnība, Raul, un tas, ko jūs pareģojat, noteikti notiks: karaļi zaudēs savu oreolu kā zvaigznes savu spožumu, kad pienāk viņu laiks. Bet tad, kad tas notiks, mēs vairs sen nebūsim starp dzīvajiem. Atcerieties labi, ko es jums tagad teikšu: mūsu pasaulē visiem — gan vīriešiem, gan sievietēm, gan karaļiem — jādzīvo tagadnē; runājot par nākotni, mums to jāatstāj Dieva ziņā.
Lūk, par ko kā vienmēr sarunājās Atoss un Rauls, nesteidzīgi mērodami soļiem garo liepu aleju parkā pie pils, kad iešķindējās zvaniņš, ar kuru parasti ziņoja vai nu par pusdienām vai kāda viesa ierašanos.
Nepievērsdami zvaniņam uzmanību, viņi neapzināti pagriezās uz mājas pusi un, nonākuši alejas galā, sadūrās ar Portosu un Aramisu.