Rauls priecīgi iekliedzās un maigi apskāva Portosu. Aramiss un Atoss sasveicinājās, kā jau vecāki cilvēki. Pēc šīs apsveicināšanās Aramiss tūlīt paziņoja:
— Mēs pie jums uz neilgu laiku, draugs.
— Ā! — grāfs noteica.
— Tikai tik ilgi, lai paspētu jums izstāstīt par manu laimi, — Portoss piebilda.
— Ā! — tagad noteica Rauls.
Atoss klusuciešot uzlūkoja bīskapu, kura drūmais izskats nemaz nesaskanēja ar Portosa rožaino garastāvokli.
— Kas jums ir par prieku? — Rauls smaidīdams noprasīja.
— Karalis man dāvā hercoga titulu, — pieliecies Raulam pie auss, Portoss noslēpumaini pačukstēja, kaut gan milža čuksti vairāk līdzinājās zvēra rēcienam.
Atoss to sadzirdēja, un viņam izlauzās izbrīna sauciens. Aramiss sarāvās.
Prelāts paņēma Atosu zem rokas un, palūdzis Portosam atļauju parunāt dažas minūtes ar grāfu vienatnē, sacīja:
— Dārgo Atos, man ir lielas bēdas.
— Bēdas? Nabaga draugs!
— Divos vārdos: es sarīkoju sazvērestību pret karali, tā neizdevās, un šobrīd man droši vien dzenas pa pēdām.
— Jūs vajā?.. Sazvērestība?.. Ko jūs runājat, draugs?
— Skumju patiesību. Es esmu pagalam.
— Bet Portoss… hercoga tituls… ko tas viss nozīmē?
— Tas mani nomoka vairāk par visu un ievaino mani visdziļāk. Ticēdams, ka mana sazvērestība noteikti izdosies, es iesaistīju tajā arī nabaga Portosu. Viņš tajā iepiņķējies pilnīgi — starp citu, man nemaz nav jums jāsaka, kā Portoss to dara, — viņš ziedojis tai visus spēkus, pilnīgi neko par to nezinādams, un tagad ir tikpat vainīgs kā es un zaudēs dzīvību tāpat kā es.
— Ak Dievs!
Atoss pagriezās pret Portosu, kurš viņu apveltīja ar mīlīgu smaidu.
— Man jāizstāsta viss pēc kārtas. Uzklausiet mani, — Aramiss lūdza.
Viņš izstāstīja mums jau zināmos notikumus.
Kamēr Aramiss runāja, Atoss vairākkārt sajuta, ka viņam uz pieres izspiežas sviedri.
— Tā bija diža iecere, — viņš sacīja, — bet arī liela kļūda.
— Par kuru es tieku bargi sodīts, Atos.
— Tāpēc es arī nesaku visu, ko domāju.
— Pasakiet tomēr, es jūs lūdzu.
— Tas ir noziegums.
— Un pie tam drausmīgs, es to apzinos. Viņa majestātes apvainošana.
— Ak, nabaga Portoss!
— Ko es tur varēju darīt? Kā jau teicu, panākumi bija nodrošināti.
— Fukē ir goda vīrs.
— Bet es esmu muļķis, ja tik nepareizi spriedu par viņu, — Aramiss iesaucās. — Ak, šī cilvēku gudrība! Tā ir kā gigantiskas dzirnavas, kuras var samalt vai visu pasauli, un pēkšņi kādā jaukā dienā dzirnavas apstājās, jo tajās iekļuvis nezin no kurienes uzradies smilšu grauds.
— Sakiet labāk — viscietākais dimants, Aramis. Nelaime jau notikusi. Ko jūs domājat darīt?
— Es aizvedīšu Portosu sev līdz. Karalis nemūžam neticēs, ka šis lāga cilvēks rīkojās neapzināti; viņš nekad neticēs, ka Portoss rīkojās tā, būdams pilnīgi pārliecināts, ka kalpo savam karalim. Ja viņš paliktu šeit, viņam būtu jāsamaksā par manu kļūdu ar savu galvu. To es nevaru pieļaut.
— Kurp jūs viņu vedat?
— Vispirms uz Belilu. Tas ir drošs patvērums. Tālāk… Tur man būs jūra un kuģis, ar ko pārcelties uz Angliju, kur man ir plaši sakari…
— Jūs? Uz Angliju?
— Jā. Vai arī uz Spāniju, kur man ir vēl vairāk sakaru.
— Aizvezdams prom Portosu, jūs viņu izputināt, jo karalis bez šaubām konfiscēs viņa īpašumu.
— Es visu jau esmu pārdomājis. Kad būšu nokļuvis Spānijā, gan es atradīšu iespēju salīgt mieru ar Ludviķi XIV un atkal atdot Por- tosam monarha labvēlību.
— Kā es redzu, tad jums, Aramis, ir liela ietekme, — Atoss kā garāmejot piezīmēja.
— Jā, liela… un es esmu gatavs to izmantot savu draugu interesēs.
Atoss un Aramiss sirsnīgi paspieda viens otram roku.
— Pateicos, — Atoss sacīja.
— Ja jau jūs par to ierunājāties… Atos, jums arī ir iemesls būt neapmierinātam ar pašreizējo karali. Gan jūs, gan it īpaši Rauls var sūdzēties par karali. Sekojiet piemēram, ko rādām mēs abi ar Portosu. Brauciet pie mums uz Belilu… Tad jau redzēs. Zvēru pie sava goda, ka ne vēlāk kā pēc mēneša starp Franciju un Spāniju uzliesmos karš, kura iegansts būs tas nelaimīgais Ludviķa XIII dēls, kas vienlaicīgi ir arī Spānijas infants un pret kuru Francija izturas ārkārtīgi nežēlīgi. Tā kā Ludviķis XIV negribēs karot šī iegansta dēļ, tad es jums garantēju, ka viņš piekritīs miera līgumam, pēc kura Portoss un es kļūsim par Spānijas grandiem, bet jūs par Francijas hercogu, tāpēc ka Spānijas karalistes grands jūs jau esat. Vai jūs to vēlaties?
— Nē; labāk, lai karalis ir vainīgs manā priekšā, nekā es viņa. Mana dzimta jau no seniem laikiem uzskatījusi, ka tai ir tiesības stādīt sevi augstāk par karaļa dzimtu, un ar to lepojusies. Ja es sekošu jūsu padomam, tad man būs jājūtas pateicīgam Ludviķim. Es gan iegūšu šīs zemes labumus, bet zaudēšu savas taisnības apziņu, kāda man ir attiecībā pret viņu.
— Tādā gadījumā, Atos, es gribētu no jums divas lietas: lai jūs attaisnotu manu rīcību…
— Jā, es to attaisnoju, ja jūsu mērķis patiešām bija atriebt vājāko un apspiesto apspiedējam.
— Ar to man pilnīgi pietiek, — Aramiss noteica; nakts tumsa apslēpa viņa nosarkušo seju. — Vēl viens: iedodiet man divus zirgus un pēc iespējas labākus, lai mēs varētu nokļūt līdz pasta stacijai; jūsu tuvākajā stacijā man atteicās tos dot, aizbildinoties, ka visus zirgus noīrējis hercogs de Bofors, kurš ceļo pa šejieni.
— Jūs saņemsiet zirgus; Aramis, lūdzu parūpējieties par Portosu.
— O, par to varat būt mierīgs. Vēl tikai vienu vārdu: kā jūs domājat — vai es rīkojos pareizi, un tā kā vajadzētu rīkoties godīgam cilvēkam, slēpdams no viņa patiesību?
— Ja nelaime jau notikusi, tad jā; karalis tik un tā viņam nepiedotu. Bez tam jums sniedz atbalstu Fukē, kurš nekad jūs nepametīs, jo arī viņu, lai cik varonīga arī nebūtu viņa rīcība, šī lieta stipri kompromitē.
— Jums taisnība. Tā kā vienkārši iekāpt kuģī un atstāt Franciju nozīmētu, ka es baidos un uzskatu sevi par vainīgu, es esmu nolēmis palikt franču teritorijā. Belila būs tieši tāda zeme, kādu es vēlos: angļu, spāņu vai pāvesta — tas atkarīgs tikai no karoga, kādu es tur pacelšu.
— Kā tā?
— Es paguvu nostiprināt Belilu, un to neviens nevarēs ieņemt, kamēr es to aizsargāšu. Turklāt, kā jau jūs minējāt, vēl ir arī Fukē. Belilai neuzbruks, kamēr nebūs viņa parakstītas pavēles.
— Tā jau ir, bet tomēr esiet piesardzīgs. Karalis ir viltīgs, un viņa rokās ir vara.
Aramiss pasmīnēja.
— Lūdzu parūpējieties par Portosu, — Atoss turpināja mierīgi, bet tomēr neatlaidīgi.
— Viss, kas notiks ar mani, grāf, sagaida arī mūsu brāli Portosu, — Aramiss tādā pat tonī atbildēja.
Atoss paspieda Aramisam roku un, piegājis pie Portosa, dedzīgi viņu noskūpstīja.
— Es taču esmu dzimis laimes krekliņā, vai ne? — Portoss pačukstēja, ietīdamies apmetnī.
— Dosimies ceļā, draugs, — Aramiss viņu skubināja.
Rauls aizgāja pa priekšu, lai dotu rīkojumus par zirgiem. Pēc dažām minūtēm draugi atvadījās.
Aramiss un Portoss devās pie zirgiem. Atoss skatījās uz draugiem, kas gatavojās doties nezināmā ceļā, un juta, ka viņa acis aizklāj it kā migla un sirdi māc neizturams smagums.
„Dīvaini gan, — viņš nodomāja, — kāpēc man tik neatturami gribas vēlreiz apskaut Portosu?!"
Tobrīd Portoss pagriezās atpakaļ. Uztvēris Atosa skatienu, viņš metās pie drauga plaši atplestām rokām. Viņi apskāvās tikpat dedzīgi kā kādreiz jaunībā, kad viņu sirdis bija kvēlas un dzīve laimes pilna.
Portoss iesēdās seglos. Arī Aramiss pienāca pie Atosa, un viņi vēlreiz cieši apskāvās.
Atoss skatījās, kā jātnieku baltie apmetņi, kas vīdēja uz lielceļa, ar katru brīdi kļūst arvien neskaidrāki. Šķita, ka abi līdzīgi spokiem ceļas augstāk un augstāk, aug aizvien lielāki, līdz beidzot nozuda, tikai nevis miglā, bet tur, kur ceļš sāka iet no kalna lejup. Likās, ka straujajā jājienā viņi uzlidojuši gaisā un izgaisuši kā tvaiki.
Ar smagu sirdi Atoss devās mājup.
— Raul, — viņš uzrunāja dēlu, — kāda balss man saka, ka es viņus redzēju pēdējo reizi.
— Mani nemaz nepārsteidz, ka jums ienāca prātā tāda doma; pirms mirkļa es nodomāju to pašu un man arī liekas, ka vairs nekad neredzēšu di Valona kungu un d'Erblē kungu.
— O, jūs to sakāt kā cilvēks, kuru nomāc kaut kas cits: tagad jums itin viss rādās melnā gaismā; jūs tomēr esat jauns un, ja patiešām vairs neredzēsiet abus vecos draugus, tad tāpēc, ka viņi vairs nebūs šai saulē, kur jums vēl jādzīvo ilgi gadi. Turpretī es…
Rauls viegli pašūpoja galvu un maigi piespiedās tēva plecam. Ne viens, ne otrs nevarēja vairs izteikt ne vārda, jo abu sirdis bija pārāk pilnas.
Pēkšņi viņu uzmanību pievērsa balsis un daudzu zirgu kāju dipoņa uz Bluā ceļa. Viņi ieraudzīja lāpnešus, kuri bezrūpīgi šūpoja savas lāpas, un to atspīdumi zibēja starp kokiem. Laiku pa laikam viņi pieturēja zirgus, lai tie neatrautos pārāk tālu no jātniekiem, kas viņiem
sekoja.
Visas šīs ugunis, trokšņi un putekļi, ko sacēla ducis zirgu bagātīgi izrotātiem iemauktiem un kāpšļiem, radīja dīvainu kontrastu ar abiem izgaisušajiem spocīgajiem tēliem — Portosu un Aramisu.
Atoss atgriezās mājās. Viņš vēl nebija paguvis aiziet līdz puķu dobei, kad pils vārti it kā aizdegās. Lāpas sastinga uz vietas, un viss ceļš sāka liesmot. Kāds iesaucās: „Hercogs de Bofors!"
Atoss steidzās pie sava nama durvīm. Hercogs jau bija nokāpis no zirga un skatījās apkārt.
— Es esmu šeit, monsenjor, — Atoss ierunājās.
— Ā, labvakar, dārgo grāf, — hercogs izteica ar tādu sirsnību, kas iekaroja visus, ar kuriem viņš satikās. — Vai nav par vēlu pat draugam?
— Nāciet iekšā, jūsu gaišība, nāciet.
Atbalstīdamies uz Atosa rokas, hercogs de Bofors pārkāpa nama slieksni. Viņiem kautrīgi sekoja Rauls kopā ar hercoga virsniekiem, starp kuriem viņam bija draugi.
VIII
Hercogs de Bofors
Hercogs pagriezās atpakaļ tieši tobrīd, kad Rauls, vēlēdamies atstāt viņu divatā ar Atosu, aizvēra durvis un kopā ar virsniekiem gatavojās pāriet uz blakus zāli.
— Vai tas ir tas pats jauneklis, ko princis tā slavēja? — de Bofors apvaicājās.
— Jā, tas ir viņš.
— Manuprāt, viņš ir īsts kareivis! Viņš te nav lieks, un lai paliek kopā ar mums.
— Palieciet, Raul, ja monsenjors atļauj, — Atoss pagriezās pret dēlu.
— Cik viņš ir skaists un stalts! — hercogs turpināja. — Vai jūs man viņu atdosiet, ja es jums to palūgšu?
— Ko jūs ar to gribat teikt, monsenjor?
— Es iebraucu atvadīties no jums. Vai tad jūs nezināt, kas es drīz vien būšu?
— Droši vien tas, kas esat bijis vienmēr, monsenjor — drosmīgs princis un dižens muižnieks.
— Es kļūšu par Āfrikas princi un beduīnu muižnieku. Karalis sūta mani pakļaut arābus.
— Ko jūs, monsenjor!
— Vai nav dīvaini? Es, tīrasinīgs parīzietis un priekšpilsētu karalis (mani taču saukāja par tirgus karali), pārceļos no Mobēra laukuma uz Džidželli [22] minaretu piekāji; no frondista es pārvēršos par piedzīvojumu meklētāju.
— O, monsenjor, ja es to nedzirdētu no jums paša…
— Jūs neticētu, vai ne? Tomēr jums nāksies vien noticēt un atvadīties. Lūk, ko nozīmē atgūt karaļa žēlastību.
— Žēlastību?
— Jā. Jūs smaidāt. Ak, dārgo grāf, vai jūs zināt, kāpēc es uzņēmos tādu uzdevumu?
— Tāpēc, ka jūsu gaišība slavu vērtē augstāk par visu.
— Kāda tur slava — doties pāri jūrai, lai šautu ar musketi uz mežoņiem! Nē, tur es slavu neiegūšu, drīzāk mani gaida pavisam kas cits… Tomēr es vienmēr esmu gribējis un gribu vēl joprojām, lai mana dzīve iemirdzētos vēl arī no šīs puses, pēc tam, kad ilgus piecdesmit gadus tā starojusi visdīvainākajā gaismā. Spriediet pats, vai tad tas nav dīvaini — piedzimt par karaļa dēlu, karot ar karaļiem, uzskatīt sevi par vienu no varenākajiem sava laika cilvēkiem, nekad nezaudēt pašcieņu, būt Francijas karalistes admirālim un līdzināties Indriķim IV — un tad doties meklēt nāvi pie visiem šiem turkiem, mauriem un sarā- ceņiem uz Džidželli?
— Monsenjor, jūs to tik droši apgalvojat, — Bofora vārdu samulsinātais Atoss iebilda. — Kāpēc jums šķiet, ka tik spožs liktenis aprausies tādā nožēlojamā kaktā?
— Ak jūs, taisnīgais un uzticības pilnais cilvēk, vai tad jūs domājat, ka es, kuru sūta uz Āfriku ar tik niecīgu ieganstu, necentīšos no šī smieklīgā stāvokļa izkļūt ar godu? Nelikšu runāt par sevi? Ja tur jau ir princis, Tirēns un vēl daži mani laikabiedri, ko gan citu es, Francijas admirālis, Indriķa IV dēls un Parīzes karalis, varētu darīt, lai liktu par sevi runāt? Vienīgi pavērst krūtis pretī lodēm. Velns parāvis! Varu jums galvot — par to noteikti runās. Es tikšu nogalināts par spīti visam un visiem pasaulē. Ja arī ne tur, tad kādā citā vietā.
— Monsenjor, kādēļ tādi pārspīlējumi! Jūsu dzīvē pārmērīga bijusi tikai drosme!
— Velns parāvis, tā nav nekāda drosme, dārgais draugs, īsta drosme ir doties pāri jūrai pretī cingai, dizentērijai, siseņu bariem un saindētām bultām, kā to darīja mans sencis Ludviķis Svētais [23] . Starp citu, vai jūs zināt, ka tie nelieši vēl joprojām izmanto saindētas bultas? Es par to jau sen domāju. Jūs taču zināt — ja es kaut ko gribu, tad gribu no visas sirds.
— Jūs vēlējāties atstāt Vensēnu, monsenjor?
— Jā, un jūs man tur palīdzējāt, draugs; starp citu, es grozos uz visām pusēm un nekur neredzu savu veco draugu Grimo. Kā viņam klājas?
— Grimo kā vienmēr ir jūsu gaišības padevīgs kalps, — Atoss pasmaidīja.
— Man ir līdz simt pistoļu, kurus es atvedu viņam kā mantojumu. Mans testaments ir uzrakstīts.
— Ak, monsenjor, monsenjor!
— Pats saprotat — ja manā testamentā ieraudzītu Grimo vārdu…
Hercogs sāka smieties. Vērsdamies pie Raula, kurš jau sarunas sākumā bija iegrimis pārdomās, viņš noteica:
— Jaunais cilvēk, es zinu, ka te ir vīns, ko, ja nemaldos, sauc par Vuvrē…
Rauls steidzīgi izgāja, lai dotu rīkojumus pacienāt hercogu. Bofors saņēma Atosa roku un jautāja:
— Kādi ir jūsu nodomi attiecībā uz viņu?
— Pagaidām nekādi, monsenjor.
— Ak jā, es zinu; kopš karalis iekvēlojies kaislībā pret … La- valjēru…
— Jā, monsenjor.
— Tātad tā ir taisnība?.. Šķiet, ka es kādreiz pazinu šo mazo daiļaviņu Lavaljēru. Kaut gan, cik es atceros, viņa nemaz nav pārāk skaista.
— Jā, jā, — Atoss pamāja.
— Vai zināt, ko viņa man mazliet atgādina?
— Viņa līdzinās vienai jaukai meitenei, kuras māte dzīvoja blakus tirgum.
— Jums taisnība, monsenjor, — Atoss piekrita.
— Tie bija labi laiki! — Bofors piebilda. — Jā, Lavaljēra man atgādina šo jauko meiteni.
— Viņai bija dēls, vai ne?
— Šķiet, ka jā, — hercogs atbildēja tādā naivā bezrūpībā un lieliskā aizmāršībā, šīs intonācijas nav iespējams atstāstīt. — Nabaga Rauls gan laikam neapstrīdami ir jūsu dēls, vai ne?
— Jā, monsenjor, viņš bez šaubām ir mans dēls.
— Karalis ir aizvainojis nabaga zēnu, un viņš ļoti cieš.
— Pat vēl vairāk, monsenjor, viņš pacietīgi apvalda savas sirds tieksmes.
— Un jūs pieļausiet, lai viņš te apsūno? Tas nekur neder. Paklau, dodiet viņu man.
— Monsenjor, es vēlos, lai viņš ir pie manis. Viņš man ir vienīgais visā pasaulē un, kamēr Rauls vēlēsies palikt kopā ar mani…
— Labi, labi, — hercogs piekāpās, — kaut gan es viņu ātri vien vestu pie saprašanas. Varu galvot — viņš ir no tās mīklas, no kuras veido Francijas maršalus.
— Var jau būt, monsenjor, bet Francijas maršalus ieceļ karalis; Rauls neko no karaļa nepieņems.
Istabā atgriezās Rauls, un saruna pārtrūka. Raulam sekoja Grimo, kura rokas vēl joprojām droši un pārliecināti turēja paplāti ar glāzēm un hercoga iemīļotā vīna pudeli.
Ieraudzījis savu seno protežē, hercogs iesaucās:
— Grimo! Sveiks, Grimo! Kā klājas?
Kalps zemu paklanījās, juzdamies tikpat iepriecināts kā viņa dižciltīgais sarunu biedrs.
— Re nu, abi vecie draugi satikušies! — hercogs smaidīdams uzsita Grimo uz pleca.
Grimo ar vēl priecīgāku sejas izteiksmi paklanījās zemāk kā iepriekš.
— Grāf, ko es redzu? Tikai viens kauss?
— Es varu dzert kopā ar jūsu gaišību tikai tad, ja jūs mani uzaicināt, — grāfs de Lafērs cēlā pieticībā noteica.
— Velns parāvis! Jums bija taisnība, kad likāt atnest tikai vienu kausu: mēs abi dzersim no tā kā jau ieroču brāļi. Grāf, dzeriet jūs pirmais.
— Parādiet man labvēlību, — Atoss lūdza, viegli atstumdams kausu.
— Jūs esat brīnišķīgs draugs, — hercogs atteica.
Viņš izdzēra un pasniedza zelta kausu Atosam.
— Tas vēl nav viss, — viņš turpināja, — es vēl neesmu apmierinājis savas slāpes un vēlos dot godu skaistajam zēnam, kas jums stāv blakus. Vikont, es nesu laimi, — viņš pievērsās Raulam, — vēlieties kaut ko, kad dzersiet no mana kausa, un lai mani parauj velns, ja jūsu vēlēšanās nepiepildīsies.
Viņš pasniedza Raulam kausu, kurš ātri iemalkoja un tikpat steidzīgi sacīja:
— Es jau kaut ko vēlos, monsenjor.
Viņa acis drūmi kvēloja, vaigos iestrāvoja asinis; Raula smaids nobiedēja Atosu.
— Ko jūs vēlaties? — hercogs noprasīja, atlaizdamies krēslā un atdodams Grimo pudeli kopā ar naudas maku.
— Monsenjor, apsoliet, ka izpildīsiet manu vēlēšanos.
— Protams, ja jau es reiz teicu, tad par to vairs nav ko runāt.
— Hercoga kungs, es vēlos, kaut varētu doties ar jums kopā uz Džidželli.
Atoss nobālēja, nespēdams apslēpt savu uztraukumu.
Hercogs paskatījās uz savu draugu, it kā vēlētos palīdzēt atvairīt šo pēkšņo triecienu.
— Tas ir grūti, mīļo vikont, ļoti grūti izdarāms, — viņš nepārliecinoši piebilda.
— Piedodiet, monsenjor, manu nekautrību, — Rauls stingrā balsī noteica, — bet jūs pats piedāvājāt man izteikt kādu vēlēšanos…
— Vēlēšanos mani atstāt, — Atoss piebilda.
— O, grāf… kā jūs varat tā domāt?
— Velns parāvis! — hercogs iesaucās. — Būtībā puisim taisnība. Ko viņš te darīs? Nomirs no bēdām!
Rauls nosarka.
Aizvien vairāk aizraudamies, hercogs pa to laiku runāja tālāk:
— Karš visu sagrauj; tajā piedaloties, var iegūt visu, bet zaudēt tikai vienu — dzīvību. Jo ļaunāk!
— Tas ir, zaudēt atmiņu, — Rauls strauji iestarpināja, — tātad — jo labāk!
Redzēdams, ka Atoss pieceļas, lai atvērtu logu, Rauls nožēloja savus neapdomīgi izteiktos vārdus. Bez šaubām Atoss pūlējās slēpt savus pārdzīvojumus.
Rauls metās pie grāfa, bet Atoss jau bija savaldījies, un, kad viņš atkal iznāca gaismā, viņa seja bija mierīga un gaiša.
— Nu, kā tad būs? — hercogs jautāja. — Vai viņš dosies man līdz, vai ne? Ja jā, tad viņš būs mans adjutants, un es izturēšos pret viņu kā pret dēlu, grāf.
— Monsenjor! — Rauls iesaucās, zemu paklanīdamies hercogam.
— Jūsu gaišība, — grāfs uzrunāja Boforu, — Rauls rīkosies tā, kā vēlas.
— O nē, grāf, es rīkošos tā, kā jūs gribēsiet, — jauneklis iebilda.
— Ja jau tā, tad šo jautājumu neizlems ne grāfs, ne vikonts, bet es, — hercogs apņēmīgi noteica. — Es aizvedu viņu. Jūrnieka dienests — tā, mans draugs, ir lieliska nākotne.
Rauls tik rūgti pasmaidīja, ka Atosa sirds sažņaudzās, un viņa skatiens kļuva nelokāmi stingrs.
Rauls saprata tēvu; viņš saņēmās, un pār viņa lūpām vairs nenāca neviens lieks vārds.
Redzēdams, ka ir jau vēls, hercogs strauji piecēlās un ātri izteica:
— Es steidzos. Ja man kāds aizrādīs, ka es izšķiedu laiku sarunā ar draugu, es atbildēšu, ka savervēju lielisku rekrūti.
— Piedodiet, hercoga kungs, — Rauls pārtrauca Boforu, — nesakiet to karalim, jo es nekalpošu viņam.
— Kam tad tu kalposi? Tagad vairs nav tic laiki, kad varēja teikt: „Es piederu Bofora kungam". Nē, tagad mēs visi — gan sīkākie, gan diženākie — piederam karalim. Tāpēc, manu mīļo viķont, nemaz nemēģini izlocīties — ja tu dienēsi uz maniem kuģiem, tad līdz ar to kalposi karalim.
Atoss nepacietīgi gaidīja, ko Rauls atbildēs uz šo grūto jautājumu, būdams nesamierināms sava sāncenša karaļa ienaidnieks. Tēvs cerēja, ka vēlme aizceļot kopā ar Boforu sašķīdīs šī šķēršļa priekšā. Viņš bija gandrīz vai pateicīgs Boforam par viņa vieglprātību, vai varbūt augstsirdību, kam pateicoties viņa vienīgā iepriecinājuma — dēla aizbraukšana kļuva apšaubāma.
Rauls tikpat mierīgi un stingri atbildēja:
— Hercog, es jau esmu atrisinājis jautājumu, ko jūs man uzdodat. Es kalpošu jūsu eskadrā, tā kā jūs bijāt tik laipns un piekritāt, ka es jūs pavadu, bet es kalpošu varenākam valdniekam nekā Francijas karalis, — es kalpošu Dievam Tam Kungam.
— Dievam? Bet kā? — vienā balsī iesaucās Atoss un Bofors.
— Es vēlos dot zvērestu un kļūt par Maltas ordeņa [24] bruņinieku.
Braželona lēni un skaidri izrunātie vārdi krita viens pēc otra kā
aukstas lāses no melniem, kailiem kokiem pēc ziemas vētras.
No šī pēdējā trrieciena Atoss sagrīļojās, un šķita, ka pat hercogs sāk svārstīties.
Grimo dobji nostenējās, vīna pudele izšļuka viņam no rokām un saplīsa uz paklāja, kas sedza grīdu, bet neviens to nepamanīja.
Hercogs de Bofors vērīgi uzlūkoja jaunekli un par spīti nodurtajām acīm izlasīja viņa sejā tādu apņēmību, kurai neviens nespētu pretoties.
Atoss pazina dēla maigo un reizē nelokāmo dvēseli, tāpēc nemaz necerēja atrunāt viņu no liktenīgā ceļa, kuru tas tikko bija izvēlējies. Viņš paspieda hercoga pasniegto roku.
— Grāf, pēc divām dienām es dodos uz Tulonu, — hercogs sacīja. — Vai jūs atbrauksiet uz Parīzi, lai paziņotu par savu lēmumu?
— Jutīšos pagodināts apmeklēt jūs Parīzē, lai vēlreiz pateiktos par jūsu labvēlību, — Atoss atbildēja.
— Un atvediet man savu dēlu vikontu neatkarīgi no jūsu lēmuma, — hercogs vēl piebilda. — Es esmu devis viņam vārdu un prasu tikai, lai viņš iegūst jūsu atļauju.
Uzlējis šo balzāmu ievainotās tēva sirds brūcēm, hercogs uzsita uz pleca lāga vecajam Grimo, kurš nepārtraukti mirkšķināja acis; tad Bofors pievienojās svītai, kas viņu gaidīja pie puķu dobēm.
Zirgi bija atpūtušies un ātri aizveda viesus; Atoss un Braželons palika vieni paši.
Pulkstenis nosita vienpadsmit.
Tēvs un dēls cieta klusu, bet uzmanīgs vērotājs nojaustu šai klusuciešanā apspiestas asaras un žēlabas. Tomēr abi bija neparasti stipri cilvēki ar norūdītām dvēselēm, tādēļ viss, ko viņi bija nolēmuši glabāt sevī, tika nogremdēts sirds dziļumos, lai vairs nekad neparādītos dienasgaismā.
Tā pilnīgā klusumā viņi pavadīja laiku līdz pusnaktij. Tikai torņa pulkstenis, kurš nosita divpadsmit reizes, atgādināja, cik ilgs bijis šis dvēseļu ceļojums bezgalīgajā atmiņu valstībā un bažās par nākotni.
Atoss pirmais piecēlās kājās.
— Jau vēls… Līdz rītam, Raul.
Rauls sekoja tēva piemēram un piegāja apskaut viņu. Grāfs maigi piespieda dēlu pie sirds un sacīja:
— Tātad pēc divām dienām jūs mani pametīsiet uz visiem laikiem?
— Grāf, — jauneklis atbildēja, — es biju jau nolēmis nodurties, bet tad jūs mani uzskatītu par gļēvuli, un es no šī nodoma atteicos; tagad mums vajadzēs šķirties.
— Tas esat jūs, Raul, kas atstāj mani šeit vientulībā.
— Grāf, es jūs lūdzu, uzklausiet mani. Ja es no šejienes neaizbraukšu, tad nomiršu no bēdām un mīlestības. Es aprēķināju, cik vēl varētu izturēt, palikdams šeit kopā ar jums. Sūtiet mani prom un pēc iespējas ātrāk, vai arī jums būs jānoskatās, kā es pamazām izdziestu jūsu acu priekšā un mirstu dzimtajā namā. Tas ir kas spēcīgāks par manu gribu un pāri maniem spēkiem; jūs taču redzat, ka mēneša laikā es esmu nodzīvojis vismaz gadus trīsdesmit, un manai dzīvei tuvojas gals.
— Tas nozīmē, ka jūs aizbraucat ar nodomu meklēt nāvi Āfrikā? — Atoss vēsi noprasīja. — O, tikai sakiet man patiesību un nemelojiet!
Rauls nobālēja; viņš klusēja tikai pāris sekundes, bet tēvam tās vilkās kā mokošas agonijas stundas.
Beidzot Rauls ierunājās:
— Grāf, es apsolīju veltīt savu dzīvi Dievam. Par šo upuri — es taču ziedoju savu jaunību un brīvību — es lūgšu Viņam tikai vienu: saudzēt mani jūsu dēļ, jo jūs esat tas vienīgais, kas mani vēl saista pie šīs pasaules. Tikai Dievs var dot man spēku neaizmirst, cik daudz es jums esmu parādā un cik niecīgs ir viss pārējais salīdzinājumā ar jums.
Atoss maigi apskāva dēlu:
— Jūs man atbildējāt kā godīgs cilvēks. Pēc divām dienām mēs dosimies uz Parīzi pie Bofora kunga, un jūs rīkosieties tā, kā atzīsiet par nepieciešamu.
Viņš lēni iegāja savā guļamistabā. Rauls aizgāja uz dārzu; visu šo nakti viņš pavadīja liepu alejā.