i
Atoss nedomāja velti tērēt laiku, pierunājot dēlu atteikties no pieņemtā lēmuma, tādēļ hercoga dotās divas dienas izmantoja, nodarbojoties ar Raula ekipējumu. To viņš uzticēja Grimo, kurš tūlīt pat ķērās pie lietas ar lasītājam jau zināmo apņēmību un apdomību.
Pavēlējis savam uzticamajam pārvaldniekam nogādāt Raula mantas uz Parīzi, tiklīdz viss būs sagādāts, Atoss kopā ar dēlu devās turp jau nākamajā dienā pēc hercoga de Bofora apciemojuma, lai neliktu hercogam gaidīt.
Atgriešanās Parīzē pie cilvēkiem, kas viņu pazina un mīlēja, pildīja nabaga jaunekļa sirdi ar labi saprotamu uztraukumu.
Katra pazīstama seja atgādināja viņam par ciešanām, kuru bija tik daudz, vai arī par kādu epizodi viņa nelaimīgajā mīlestībā, kas bija tik kvēla. Tuvodamies Parīzei, Rauls jutās tuvu nāvei. Ieradies Parīzē, viņš vairs nejutās dzīvs.
Rauls devās pie de Giša; viņam atbildēja, ka grāfs ir pie prinča, viņa majestātes brāļa.
Rauls pavēlēja aizvest viņu uz Luksemburgas pili, nemaz nezinādams, ka nokļuvis tur, kur dzīvo Lavaljēra.
Visapkārt bija tik daudz mūzikas, ziedu smaržas, skanēja bezrūpīgi smiekli un vīdēja dejotāju ēnas; ja Raulu nebūtu pamanījusi kāda līdzjūtīga sieviete, viņš bāls un noskumis būtu nosēdējis pāris minūtes pieņemamajā istabā aiz samta aizkariem un tad aizgājis, lai vairs neatgrieztos.
Ienācis pilī, Rauls negāja tālāk par kādu no priekštelpām, lai nebūtu jāsatiekas ar šiem dzīvespriecīgajiem un laimīgajiem cilvēkiem, kuri drūzmējās blakus zālēs.
Kad viens no prinča kalpotājiem, pazinis Raulu, apvaicājās, ko īsti viņš vēlētos satikt — princi vai princesi — Rauls nomurmināja kaut ko nesaprotamu un tūlīt pat atkrita uz soliņa aiz samta aizkara, blenzdams uz pulksteņa nekustīgajiem rādītājiem.
Kalps izgāja; parādījās otrs, kurš bija labāk informēts nekā pirmais; viņš jautāja Raulam, vai tas nevēlas redzēt de Giša kungu. Arī šis vārds nespēja piesaistīt nabaga Raula uzmanību. Nostājies viņam blakus, kalps aizrautīgi stāstīja, ka de Gišs nesen izgudrojis jaunu loto un tagad māca šo spēli viņa majestātes karaļa brāļa galma dāmām.
Rauls neko neatbildēja, sēdēdams plaši ieplestām acīm kā Teo- frasta [25] attēlotais izklaidīguma simbols. Viņa skumjas kļuva vēl moco- šākas. Atpakaļ atmestu galvu, atslābušiem locekļiem un sāpēs sarauktu seju viņš, ik pa brīdim nopūzdamies un visu aizmirsts, sēdēja priekštelpā iepretī pulkstenim, kad pēkšņi blakus esošajā viesistabā ie- čaukstējās kleita, atskanēja smiekli, un kāda jauna, skaista sieviete pagāja viņam garām, kaut ko dzīvi pārmezdama dežūrvirsniekam.
Virsnieks atbildēja mierīgi un stingri; tas drīzāk izklausījās nevis pēc galminieku strīda, bet gan mīlētāju ķildas, kas beidzās ar to, ka kavalieris noskūpstīja dāmas rociņu.
Pamanījusi Raulu, dāma pēkšņi apklusa, aizturēja virsnieku un pavēlēja:
— Malikorn, ejiet prom; es nezināju, ka mēs te neesam vieni. Es jūs mūžam nolādēšu, ja mūs kāds dzirdējis vai redzējis!
Malikorns nekavējoties pazuda, bet jaunā sieviete piegāja klāt Raulam no mugurpuses un smaidīdama iesāka:
— Kungs, jūs esat pieklājīgs cilvēks… tādēļ, protams…
Viņa aprāvās pusvārdā un nosarkdama iekliedzās:
— Rauls!
— De Montalē jaunkundze! — bāls kā nāve Rauls izdvesa.
Viņš grīļodamies piecēlās un gribēja aizbēgt pa slideno marmora
grīdu; Montalē saprata viņa bēdas un turklāt nojauta šai bēgšanā pārmetumu vai vismaz aizdomas. Būdama sieviete, kura nekad nezaudē galvu, viņa nolēma, ka nevar laist garām iespēju attaisnot sevi, un apturēja Raulu galerijas vidū.
Vikonts paskatījās uz viņu ar tik ledainu atturīgumu, ka, ja kāds nejauši kļūtu par šīs ainas liecinieku, tad galmā izgaistu šaubas par Montalē lomu Raula un Lavaljēras attiecībās.
— Kungs, — viņa aizvainoti noteica, — jūsu uzvedība nav īsta galminieka cienīga. Mana sirds liek man izskaidroties, bet jūs mani kompromitējat, tik nepieklājīgi izturēdamies pret dāmu; jums nav taisnība, kungs — nedrīkst mest vienā kaudzē gan draugus, gan ienaidniekus. Ardievu!
Rauls bija nozvērējies nekad vairs nerunāt par Luīzi un nekad neskatīties uz tiem, kas viņu redzējuši; viņš pārgāja uz citu pasauli, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar to, ko redzējusi Luīze vai kam pieskārusies viņas roka. Tomēr pēc pirmā trieciena, kas bija skāris viņa patmīļu, viņš mazliet aprada ar Montalē klātbūtni — Luīzes draudzene Montalē atsauca viņam atmiņā Bluā tornīti un viņa jaunības laimi — un visas viņa saprātīgās apņemšanās vienā mirklī izgaisa.
— Jaunkundz, piedodiet man, — viņš bikli ierunājās, — es nevēlējos, man nepavisam nebija tāda nodoma būt nepieklājīgam pret jums.
— Vai jūs gribat ar mani aprunāties? — Montalē vaicāja, smaidīdama kā iepriekš. — Tad ieiesim kaut kur, jo te mūs var iztraucēt.
— Kur?
Viņa nedroši paskatījās pulkstenī, padomāja un paziņoja:
— Iesim pie manis, mums vēl ir vesela stunda laika.
Viņa aizslīdēja viegli kā feja; Rauls sekoja.
Ienākusi istabā, viņa aizslēdza durvis, atdeva mantiļu istabenei un pievērsās Raulam:
— Vai jūs meklējat de Giša kungu?
— Jā, jaunkundz.
— Es palūgšu, lai viņš uznāk pie manis, kad mēs būsim izrunājušies.
— Pateicos, jaunkundz.
— Jūs uz mani dusmojaties?
Rauls mirkli viņu cieši uzlūkoja, tad nolaida acis un pateica:
— Jā.
— Jūs domājat, ka es piedalījos sazvērestībā, kas jūs noveda pie attiecību pārtraukšanas ar Luīzi?
— Pārtraukšanas… — Rauls rūgti atkārtoja. — Ak jaunkundz, neko nevar pārtraukt, ja nav bijis ne kripatiņas mīlestības.
— Aplam. Luīze jūs mīlēja.
Rauls nodrebēja.
— Tā nebija kaislīga mīlestība, es to zinu, bet viņa tomēr jūs mīlēja, un jums vajadzēja apprecēt viņu pirms aizbraukšanas uz Angliju-
Rauls tik drūmi iesmējās, ka Montalē sarāvās.
— Jums viegli teikt, jaunkundz… Vai tad mēs precam mūsu sirds izredzētās? Acīmredzot jūs aizmirstat, ka jau tolaik karalis gādāja sev mīļāko, par kuru mēs runājam.
— Paklausieties, — jaunā sieviete turpināja, spiezdama Raula aukstās rokas, — jūs pats esat pie visa vainīgs: jūsu vecuma vīrietis nedrīkst atstāt viņas vecuma sievieti vienu.
— Tātad pasaulē vairs nav uzticības, — Rauls nopūtās.
— Nē, vikont, — Montalē mierīgi atbildēja. — Man tomēr jums pieklājīgi jāaizrāda, ka labāk būtu bijis, ja jūs nevis vēsā un filozofiskā mierā dievinātu Luīzi, bet gan pacenstos modināt viņas sirdī mīlestību.
— Es jūs lūdzu, pietiek, jaunkundz. Man šķiet, ka jūs visi piederat citam gadsimtam nekā es. Jūs protat pasmieties un mīļi izsmiet. Turpretī es… es mīlēju La…
Rauls nespēja izrunāt šo vārdu.
— Es viņu mīlēju un ticēju viņai; tagad mēs esam norēķinājušies: es vairs neizjūtu pret viņu mīlestību.
— O, vikont! — Montalē viņu pārtrauca, pasniegdama nelielu spogulīti.
— Es zinu, ko jūs gribat teikt, jaunkundz. Es esmu izmainījies, vai ne? Zināt, kāpēc? Mana seja atspoguļo manu dvēseli, un iekšēji es esmu izmainījies tikpat daudz kā ārēji.
— Vai jūs esat nomierinājies? — Montalē dzēlīgi noprasīja.
— Nē, es nekad nenomierināšos.
— Jūs nesapratīs, de Braželona kungs.
— Tas mani nemaz neuztrauc. Pats sevi es saprotu pietiekami labi.
— Jūs pat nemēģinājāt parunāt ar Luīzi, vai ne?
— Es! — acīm zibsnījot, jauneklis iekliedzās. — Es! Kā gan jūs vēl neiedomājaties ieteikt, lai es viņu apprecu! Varbūt tagad tam piekristu arī karalis!
Sašutumā viņš pieleca kājās.
— Es redzu, ka jūs nemaz neesat atlabis un Luīze ieguvusi vēl vienu ienaidnieku.
— Ienaidnieku?
— Pret favorītēm franču galmā diezcik laipni vis neizturas.
— Vai tad viņai nepietiek ar iemīļotā aizsardzību? Viņa izvēlējusies tik augstu stāvošu iemīļoto, ko ienaidniekiem nav viegli pieveikt. Turklāt, — pēc negaidītas pauzes viņš ironiski piebilda, — viņai ir tāda draudzene kā jūs.
— Es? O nē: es vairs nepiederu pie tiem, ko Lavaljēras jaunkundze pagodina ar savu skatienu, bet…
Šajā „bet" izskanēja draudi, no kuriem Raula sirds sāka sisties stiprāk, jo tas solīja nelaimi viņa mīļotajai, un pie šī daudznozīmīgā „bet" sarunu pārtrauca skaļš troksnis alkovā aiz koka paneļa.
Montalē ieklausījās; Rauls jau bija piecēlies kājās, kad pa slepenajām durvīm istabā mierīgi ienāca kāda sieviete.
— Princese! — iesaucās Rauls, pazinis karaļa brāļasievu, daiļo Henrieti.
— Ak, es nelaimīgā! — Montalē čukstus sūkstījās, ar novēlošanos mezdamās pretī princesei. — Es kļūdījos par stundu!
Tomēr viņa vēl paguva brīdināt princesi, kura devās tieši pie Raula:
— De Braželona kungs, jūsu augstība.
Princese iekliedzās un atkāpās.
— Jūsu karaliskā augstība, — Montalē moži ierunājās, — jūs bijāt tik laipna un iedomājāties par loteriju…
Princese sāka zaudēt drosmi.
Rauls vēl visu nesaprata, bet nojauta, ka viņš te ir lieks, un steidzās aiziet.
Princese jau gatavojās kaut ko teikt, lai pārtrauktu neveiklo situāciju, bet te atvērās skapja durvis iepretī alkovam un no skapja starodams iznāca de Gišs.
Princese gandrīz zaudēja samaņu; lai noturētos kājās, viņa atspiedās pret gultu. Neviens neuzdrošinājās viņu atbalstīt.
Dažas minūtes aizritēja smagā, šausminošā klusumā.
Pirmais to pārtrauca Rauls; viņš devās pie grāfa, kam no uztraukuma drebēja ceļgali, un, paņēmis viņu aiz rokas, skaļā balsī ierunājās:
— Dārgo grāf, pasakiet viņas augstībai, ka es esmu bezgalīgi nelaimīgs un tāpēc pelnu viņas piedošanu; sakiet, ka es esmu mīlējis un nodevība, par kuras upuri es kļuvu, liek man šausmās atrauties no jebkuras, pat visnevainīgākās nodevības. Tāpēc, jaunkundz, — viņš uzsmaidīja Montalē, — es nekad nevienam neatklāšu noslēpumu par jūsu tikšanos ar manu draugu de Gišu. Panāciet, lai princese (viņa taču ir tik augstsirdīga un žēlīga) arī piedod jums, ka tikko pārsteidza jūs kopā. Jūs taču abi esat brīvi, tādēļ mīliet viens otru un esiet laimī- gi!
Princesi pārņēma neaptverams izmisums. Neskatoties uz Raula izsmalcināto taktiskumu, viņai bija ārkārtīgi nepatīkami būt atkarīgai no viņa labvēlības. Tikpat lielu nepatiku princese izjuta pret izeju, ko viņai tik taktiski piedāvāja. Būdama strauja un nervoza, viņa mocoši pārdzīvoja gan vienu, gan otru.
Rauls to saprata un vēlreiz nāca viņai palīgā. Viņš noliecās Hen- rietes priekšā un pavisam klusi pateica:
— Jūsu augstība, pēc divām dienām es būšu tālu no Parīzes, bet pēc divām nedēļām tālu no Francijas, un neviens nekad mani vairs neredzēs.
— Jūs aizbraucat? — princese jutās iepriecināta.
— Kopā ar hercogu de Boforu.
— Uz Āfriku? — de Gišs iekliedzās. — Jūs, Raul? Ak, mans draugs, Āfrikā taču mirst!
Visu aizmirsis, viņš neiedomājās, ka šī aizmāršība princesi kompromitē vēl vairāk nekā viņa parādīšanās Montalē istabā.
De Gišs pārmeta:
— Nepateicīgais, jūs pat neaprunājāties ar mani!
De Gišs apkampa Raulu.
Tobrīd ar Montalē palīdzību princese pazuda, un aiz viņas nozuda ari pati Montalē.
Rauls pārlaida pierei roku un pasmaidīja:
— Es to visu redzēju sapnī!
Pagriezies pret de Gišu, viņš turpināja:
— Draugs, es neko no jums neslēpšu, jo mana sirds jūs izraudzījusies: es dodos turp nomirt, un jūsu noslēpums mirs kopā ar mani, kad nebūs pagājis vēl ne gads.
— Raul! Jūs taču esat vīrietis!
— Vai jūs zināt, par ko es domāju, de Giš? Es domāju, ka, gulēdams kapā, es būšu dzīvāks nekā ši pēdējā mēneša laikā un patlaban. Mēs taču esam kristieši, bet, ja šīs ciešanas vēl turpinātos, es par savu dvēseli nevarētu galvot.
De Gišs gribēja iebilst, bet Rauls viņam neļāva:
— Vairs ne vārda par mani; dārgais draugs, es jums došu padomu, un tas ir daudz svarīgāk. Jūs riskējat vairāk nekā es, jo jūs tiekat mīlēts.
— O…
— Man ir ārkārtīgi patīkami, ka varu runāt ar jums tik atklāti. Piesargieties no Montalē.
— Viņa ir labs draugs.
— Viņa bija draudzene… tai… kuru jūs pazīstat, un pazudināja viņu godkāres dēļ.
— Jūs maldāties.
— Un tagad, kad viņa to pazudinājusi, tad grib atņemt vienīgo, kas to attaisno manās acīs — viņas mīlestību.
— Ko jūs gribat teikt?
— To, ka pret karaļa mīļāko briest sazvērestība un tas notiek pie princeses.
— Jūs domājat?
— Es esmu pārliecināts.
— Un Montalē vada šo sazvērestību?
— Varat uzskatīt viņu par vismazāk bīstamo no tiem, kas var kaitēt… tai otrajai.
— Draugs, paskaidrojiet sīkāk, un, ja es spēšu jūs saprast…
— Divos vārdos: bija laiks, kad princese greizsirdīgi izsekoja karali.
— Es to zinu…
— O, tikai nebaidieties, de Giš, jūs mīl: vai jūtat šo divu vārdu vērtību? Tie nozīmē, ka jūs varat staigāt ar paceltu galvu un mierīgi gulēt naktīs; ka jūs varat pateikties Dievam par katru savas dzīves mirkli! Jūs mīl — tas nozīmē, ka varat atļauties uzklausīt visu, pilnīgi visu, pat drauga padomu, kurš grib pasargāt jūsu laimi. Jūs mīl, de Giš, jūs mīl! Jums nevajadzēs iepazīt drausmīgas naktis, bezgalīgas naktis, kādas sausām acīm un saplosītu sirdi aizvada nāvei nolemtie nelaimīgie. Jūsu laiks būs ilgs, ja rīkosieties kā skopulis, kurš neatlaidīgi pamazām krāj briljantus un zeltu. Jūs mīl! Atļaujiet man kā draugam jums ieteikt, kā rīkoties, lai jūs mīlētu vienmēr.
De Gišs kādu brīdi cieši skatījās uz nelaimīgo jaunekli, kas bija pa pusei neprātīgs savā izmisumā. Viņa sirdī ietrīsējās kaut kas līdzīgs kaunam par savu laimi.
Rauls palēnām savaldījās; drudžaino uzbudinājumu viņa balsī un sejā nomainīja pierastais bczkaislīgums.
— Liks ciest tai, kuras vārdu es vairs nespēju izteikt, — viņš sacīja. — Apsoliet man, ka jūs ne tikai tam nepalīdzēsiet, bet aizsargāsiet viņu tāpat, kā to darītu es.
— Zvēru, — de Gišs apsolīja.
— Un tajā dienā, kad jūs viņai būsiet izdarījis kādu svarīgu pakalpojumu un viņa pateiksies jums, apsoliet man, ka tad jūs viņai pateiksiet: JKundze, es darīju jums labu pēc de Braželona kunga lūguma, kam jūs atnesāt tik daudz ļauna."
— Zvēru! — nočukstēja de Gišs, kuru bija aizkustinājuši Raula vārdi.
— Tas arī ir viss. Palieciet sveiks. Rīt vai parit es aizceļoju uz Tulonu. Ja jums ir dažas brīvas stundas, dāvājiet tās man.
— Viss mans laiks pieder jums!
— Pateicos.
— Ko jūs tagad gribat darīt?
— Es došos pie Planšē, jo mēs, grāfs un es, ceram tur sastapt ševaljē d'Artanjanu. Pirms aizbraukšanas es viņu gribu vēl apskaut.
Viņš ir godavīrs un mīlēja mani. Palieciet sveiks, dārgais draugs. Jūs droši vien gaida. Kad gribēsiet mani redzēt, jūs mani atradīsiet pie grāfa. Ardievu!
Jaunekļi saskūpstījās. Katrs, kas viņus tobrīd redzētu, noteikti sacītu, rādīdams uz Raulu:
— Tas tik ir laimīgs cilvēks.