40419.fb2 VIKONTS DE BRA?ELONS JEB P?C DESMIT GADIEM-4.5.6. gr?mata - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 11

VIKONTS DE BRA?ELONS JEB P?C DESMIT GADIEM-4.5.6. gr?mata - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 11

VIIIMalaga

Kamēr zem karaļa pils jumta norisinājās ilgā un skarbā kaislību cīņa, viens no mūsu varoņiem jutās aizmirsts un ļoti nelaimīgs; kaut gan viņu vismazāk drīkstētu neievērot, viņš tomēr bija pilnīgi pamests novārtā.

D'Artanjans, kura vārds mums jāpiemin, lai atcerētos viņa esamību, — tātad d'Artanjans neiekļāvās spožajā un vieglprātīgajā sabiedrībā. Muske­tieris pavadīja divas dienas Fonteblo pie karaļa, noskatījās sava pavēl­nieka pastorāles un gan varonīgās gan komiskās maskarādes, bet tad sa­juta, ka tās nespēj aizpildīt viņa dzīvi.

Viņu ielenca cilvēki, kas ik pa brīdim uzmācās musketierim.

—   Kā jūs domājat, d'Artanjan, vai man piestāv šis tērps?

Par atbildi mierīgā izsmieklā skanēja:

—    Pēc manām domām, jūs esat izgreznots kā visskaistākis mērkaķis Senlorānas gadatirgū.

Tas bija parastais d'Artanjana kompliments; gribot negribot ar to va­jadzēja samierināties.

Kad viņam jautāja:

—   Ko jūs, d'Artanjana kungs, vilksiet mugurā šovakar?

Viņš atcirta:

—   Es nākšu pliks.

Visi, pat dāmas, sāka smieties.

Pavadījis tā divas dienas, musketieris redzēja, ka pilī nekas sevišķs nenotiek, karalis ir pilnīgi aizmirsis vai vismaz izliekas, ka aizmirsis gan Parīzi, gan Senmandē, gan Belilu, Kolbēra kungs sapņo tikai par ilu- minācijām un uguņošanām, bet dāmas vismaz vēl kādu mēnesi koķetēs un atbildēs uz maigiem skatieniem.

D'Artanjans palūdza karalim nelielu atvaļinājumu ģimenes apstākļu

dēļ.

Brīdī, kad d'Artanjans vērsās pie karaļa ar šo lūgumu, Ludviķis, deju nogurdināts, patlaban likās gulēt.

—   Vai jūs vēlaties mani pamest, d'Artanjana kungs? — viņš izbrī­nījies vaicāja.

Ludviķis XIV nespēja saprast, kā gan cilvēks, kuram ir tā laime at­rasties viņa tuvumā, spējīgs atstāt viņu.

—    Valdniek, — d'Artanjans atteica, — es aizbraucu, jo nekā ne­varu jums pakalpot. Ja es varētu atbalstīt jūs deju laikā, tad būtu cita lieta.

—    Bet, dārgais d'Artanjan, — karalis nopietni atbildēja, — kava­lierus dejojot neviens neatbalsta.

—    Piedodiet, — musketieris ironiski turpināja, — es gan to nezi­nāju.

—   Tad jau jūs neredzējāt, kā es dejoju? — karalis noprasīja.

—    Redzēju; es tikai nodomāju, ka ar katru dienu deju izpildījums kļūs dedzīgāks. Es maldījos; tātad vēl jo vairāk man te nav ko darīt. Valdniek, es vēlreiz apgalvoju, ka neesmu jums vajadzīgs. Ja būšu jums vajadzīgs, jūsu majestāte zin, kur mani var atrast.

—   Labi, — karalis noteica.

D'Artanjans saņēma atvaļinājumu.

Tādēļ mēs nemeklēsim viņu Fontenblo, jo tas būtu bezjēdzīgi, bet, ja lasītājs atļauj, sastapsim viņu Lombarda ielas bodītē ar nosaukumu „Zelta piestiņa" pie mūsu paziņas godājamā Planšē.

Ir astoņi vakarā. Istabā ir karsti; augšā atvērts vienīgais logs.

Musketiera nāsis kutina garšvielu aromāts, kas sajaucies ar ne mazāk eksotisko, bet daudz kodīgāko mēslu smaku no ielas.

D'Artanjans pusguļus atlaidies milzīgā krēslā ar lēzenu atzveltni, viņa kājas uzliktas uz ķebļa, tā ka augums veido platu leņķi.

Parasti vērīgais un dzīvais skatiens tagad sastindzis. D'Artanjans truli vēro zilās debess gabaliņu starp diviem skursteņiem. Debess strēmelīte ir tik maza, ka pietiktu vienīgi kādam ielāpam uz lēcu vai pupu maisa, ar kuriem piekrauta apakšēja tirgotava.

Šai pozā sastingušais d'Artanjans vairs nelīdzinās ne kareivim, ne gal­ma virsniekam; tas ir vienkāršs buržuā, kas nosit laiku no pusdienām līdz vakariņām un no vakariņām līdz gulētiešanas laikam. Viņa smadzenes ir kā pārakmeņojušās, tajās nav palikusi vieta nevienai domai, garu pilnīgi pārmākusi matērija un vērīgi uzrauga, lai galvaskausā kā kontrabanda netiktu ievazāta kaut vissīkākā domiņa.

Tātad bija vakars; tirgotavās iededza ugunis, bet augšējo stāvu logus aizvēra; skanēja sardzes patruļas soļi.

D'Artanjans joprojām neko nedzirdēja un truli blenza uz debess strē­meli.

Divu soļu attālumā tumsā uz maisa zvilnēja Planšē, atspiedis zodu rokās. Viņš skatījās uz d'Artanjanu, kurš vai nu sapņoja, vai gulēja vaļā acīm.

Planšē novērojumi vilkās jau diezgan ilgi.

—   Hm, hm… — viņš beidzot iekrekšķējās.

D'Artanjans pat nepakustējās.

Planšē saprata, ka vajadzīgi radikāli līdzekļi. Pēc pamatīgām pārdo­mām viņš izlēma, ka situācija prasa novelties no maisa uz grīdas, ko viņš arī izdarīja, nomurminādams:

—   Nejēga! (Šo epitetu viņš veltīja pats sev).

D'Artanjans savā mūžā bija dzirdējis pietiekoši daudz skaļuma, un tāpēc nepievērsa ne mazāko uzmanību Planšē saceltajam troksnim. Bez tam kritiena troksni vēl apslāpēja milzīgu, akmeņiem piekrautu ratu dār­doņa. Planšē tomēr likās, ka, dzirdot vārdu „nejēga", musketiera sejā pavīd atzinīgs smaids.

Viņš iedrošinājās pavaicāt:

—   D'Artanjana kungs, vai jūs neguļat?

—   Nē, Planšē, es pat neguļu, — musketieris atteica.

—   Mani dzen izmisumā vārds pat.

—   Kāpēc? Tas taču ir visparastākais vārds.

—   Mani tas apbēdina.

—   Paskaidro, kāpēc, es tevi nesaprotu.

—  Ja jūs sakāt, ka pat neguļat, tātad neatrodat mierinājumu pat mie­gā. Tas nozīmē, ka jūs man it kā sakāt: „Planšē, man ir līdz nāvei gar­laicīgi."

—   Tu taču zini, Planšē, ka es nekad negarlaikojos.

—   Izņemot šodienu un vakardienu.

—   Ko tu!

—    D'Artanjana kungs, jau pagājusi nedēļa, kopš jūs ieradāties no Fontenblo; jau nedēļa, kopš jūs nekomandējat savu pulku un nevedāt to uz mācībām. Jums trūkst muskešu trokšņa un bungu rīboņas. Es pats esmu nēsājis musketi un saprotu jūs.

—   Es tev saku, Planšē, ka nemaz negarlaikojos, — d'Artanjans at­teica.

—   Ko tad jūs darāt, gulēdams kā beigts?

—    Draugs Planšē, kad es un tu arī, un mēs visi piedalījāmies La- rošelas aplenkšanā, mūsu nometnē bija arābs — lielisks šāvējs. Viņš bija saprātīgs puisis, kaut arī olīvu krāsā. Tad, lūk, kad šis arābs paēda vai pabeidza darbu, viņš atlaidās tā, kā es šobrīd, un smēķēja kaut kādas noslēpumainas lapas pīpē ar greznu dzintara iemuti; ja kāds virsnieks garāmejot viņam pārmeta, ka viņš mūžīgi snauž, arābs mierīgi atbildēja: „Labāk sēdēt nekā stāvēt, labāk gulēt nekā sēdēt, labāk nomirt nekā gulēt."

—    Arāba domas bija tikpat tumšas kā āda, — Planšē nomurminā­ja. — Es viņu ļoti labi atceros. Viņam sagādāja baudu cirst galvas pro­testantiem.

—    Pilnīgi pareizi, un viņš vēl tās iebalzamēja, ja tās bija kaut ko vērtas.

—   Jā, pie tam, noņemdamies ar savām balzamēšanas zālēm, viņš at­gādināja grozu pinēju.

—  Jā, tieši tā, Planšē.

—   O, man arī ir laba atmiņa!

—   Nešaubos. Bet ko tu saki par viņa spriedumu?

—   No vienas puses, es to uzskatu par lielisku, bet, no otras puses, tas ir muļķīgs.

—   Paskaidro sīkāk, Planšē.

—  Labāk sēdēt, nekā stāvēt — tas pareizi, ja esi noguris; dažreiz… (Planšē viltīgi pasmaidīja) labāk gulēt nekā sēdēt; toties pēdējais apgal­vojums — labāk nomirt nekā gulēt — man liekas galīgi aplams; es no­teikti augstāk vērtēju gultu un, ja jūs man nepiekrītat, tad tas tikai pie­rāda to, ko es jau teicu — jūs garlaikojaties līdz nāvei.

—   Planšē, vai tu pazīsti Lafontēna kungu?

—  Aptiekāru no Senmederika ielas stūra?

—   Nē, fabulu sacerētāju.

—  A-a… „Vārna un lapsa"?

—  Jā, jā. Es esmu tieši tāds kā viņa zaķis.*

—   Vai tad viņam ir arī zaķis?

—   Viņam ir dažādi zvēri.

—   Ko tad dara viņa zaķis?

—   Pārdomā.

—   Ak tā?

—  Planšē, es arī pārdomāju, tāpat kā Lafontēna kunga zaķis.

—  Jūs domājat? — Planšē nemierīgi apvaicājās.

— Jā. Tavs mājoklis ir diezgan drūms un vedina uz pārdomām; es ceru, ka tu man piekriti?

—   Kungs, jums vismaz te ir skats uz ielu.

—   Velns parāvis, tas nu gan ir jautri!

— Jā, kungs, ja jūsu logs izietu uz pagalmu, jūs garlaikotos vēl tra­kāk… Nē, es gribēju teikt: vēl vairāk pārdomātu.

—  Nudien nezinu, Planšē!

—  Būtu labi, — tirgotājs turpināja, — ja jūsu domas būtu tādas pa­šas kā tās, kuras noveda pie Kār|a II atgriešanās troni.

Planšē klusi ieķiķinājās.

— Mans draugs Planšē, — d'Artanjans aizrādīja, — jūs kļūstat god­kārīgs!

Lafontēna fabulas „Zaķis un vardes" varonis ir Zaķis. Viņš no visa baidās, bet negaidīti uzzina, ka vardes savukārt baidās no viņa un pārdomādams nonāk pie secinājuma, ka uz Zemes nav tik liela gļēvuļa, kas nevarētu atrast otru, vēl gļēvāku par sevi.

—    Vai tad nav vel kāds padzīts karalis, ko varētu uzsēdināt tronī, d'Artanjana kungs? Vai nav vēl kāds Monks, ko varētu ietupināt cietu­mā?

—   Nē, dārgais Planšē. Visi karaļi sēž savos troņos… Var jau būt, ka ne gluži tik stabili kā es šajā krēslā, bet tomēr sēž.

D'Artanjans nopūtās.

—   D'Artanjana kungs, jūs mani apbēdināt, — Planšē noteica.

—   Tu esi ļoti labs, Planšē.

—   Dievs lai man piedod, bet man radušās aizdomas.

—   Kādas?

—   D'Artanjana kungs, jūs esat novājējis.

—   O-o! — d'Artanjans iesaucās, uzsizdams sev pa krūtīm, kas no­dunēja kā tukša ķivere. — Tas nav iespējams, Planšē.

—   Ziniet, — Planšē izjusti turpināja, — tā kā jūs esat novājējis pie manis…

—   Nu?

—   Tad es izdarīšu kaut ko šausmīgu.

—   Ko tu saki?

—   Jā, jā.

—   Pasaki, ko tad tu izdarīsi?

—   Sameklēšu to, kas uzdzen jums skumjas.

—   Ak tagad es esmu arī skumjš?

—   Jā, jums ir kādas skumjas.

—   Nav, Planšē, nav.

—   Esmu pārliecināts, ka jūs skumstat un tāpēc novājējat.

—   Es novājēju? Tu esi par to pārliecināts?

—   Manā acu priekšā… Malaga!… Ja jūs tā turpināsiet, es paņemšu rapieri un ieduršu d'Erblē kunga krūtīs.

—   Ko? — d'Artanjans iekliedzās, salēkdamies krēslā. — Ko tu teici, Planšē? Kāds sakars d'Erblē kungam ar tavu bodīti?

—   Labi, labi! Ja vēlaties, variet dusmoties, ja gribat, lādieties, bet — velns lai parauj! — ko es zinu, to es zinu.

Pēc šī otrā Planšē uzbrukuma d'Artanjans nosēdās tā, lai varētu no­vērot katru tirgotāja kustību, tas ir, atspiedās uz elkoņiem un izstiepa kaklu uz sarunu biedra pusi.

—   Nu, paskaidro man, — viņš teica, — kā tu uzdrošinājies pateikt kaut ko tik briesmīgu, kā tu varēji draudēt pacelt ieroci pret d'Erblē kungu, tavu agrāko saimnieku, manu draugu, visbeidzot — garīdznieku, musketieri, kas kļuvis par bīskapu.

—   Es paceltu ieroci pat pret miesīgo tēvu, ja redzētu jūs tādā stā­voklī.

—   D'Erblē kungs ir muižnieks.

—   Man vienalga, lai viņš būtu muižnieks kaut trīskārt. Es tikai zinu, ka viņa dēļ jūs nomāc drūmas domas, bet no drūmām domām novājē. Malaga! Es negribu, ka d'Artanjana kungs novājē manā mājā!

—   Drūmas domas d'Erblē kunga dēļ? Paskaidro, lūdzu.

—   Jau trīs naktis pēc kārtas jūs moca murgi.

—   Mani?

—   Jā, un murgos jūs atkārtojat: „Aramis, viltīgais Aramis!"

—   Es tā teicu? — d'Artanjans strauji ievaicājās.

—   Goda vārds, teicāt!

—   Nu un tad? Tu taču zini parunu, ka sapņi melo.

—   Nē, nē! Jau trešo dienu jūs, atgriezdamies mājās, katru reizi man jautājat: „Vai tu neredzēji d'Erblē kungu?" vai arī: „Vai tu neesi saņēmis no d'Erblē kunga man adresētu vēstuli?"

—   Kas tur savāds, ja es interesējos par savu dārgo draugu? — d'Ar­tanjans noprasīja.

—   Protams, tas ir ļoti dabiski, bet tādēļ jau nav jāsamazinās apmēros.

—   Planšē, es tev apsolu, ka uzbarošos.

—   Labi, kungs, es pieņemu jūsu solījumu, jo zinu, ka jūsu goda vārds ir svēts…

—   Es vairs neredzēšu sapņos Aramisu.

—   Brīnišķīgi!…

—   Nejautāšu tev, vai nav saņemtas vēstules no d'Erblē kunga.

—   Lieliski.

—   Bet paskaidro man vienu.

—   Runājiet, kungs…

—   Es esmu vērīgs cilvēks…

—   Es to ļoti labi zinu…

—   Nupat tu tā dīvaini lamājies… Es nekad to no tevis nebiju dzir­dējis.

—   Jūs gribat teikt — „malaga"?

—   Jā.

—   Kopš esmu kļuvis par tirgotāju, es vienmēr tā lamājos.

—   Tā taču sauc vīnogu šķirni.

—   Tā es lamājos, kad esmu satracināts. Ja es saku „malaga!", tad vairs nevaldu pār sevi.

—   Bet agrāk es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.

—   Tas tiesa, kungs. Man to iemācīja.

To teikdams, Planšē viltīgi piemiedza ar aci, un d'Artanjans vērīgi paskatījās uz viņu.

—   Ehē! — viņš novilka.

Planšē atkārtoja:

—   Ehē!

—   Ak tad tā, Planšē kungs!

—   Nudien, kungs, — Planšē atteica, — es neesmu tāds kā jūs, man nepatīk nodoties pārdomām.

—   Veltīgi.

—   Es gribēju teikt — man nepatīk garlaikoties. Dzīve ir tik īsa un kāpēc gan to pilnībā neizmantot?

—   Oho, tu taču esi epikūrietis, Planšē!

—   Kāpēc gan lai es tāds nebūtu? Manas rokas ir pietiekoši veiklas gan rakstīšanai, gan cukura un garšvielu svēršanai; kājas var izturēt gan dejas, gan pastaigas; kuņģis mani netraucē, vienalga, vai es ēdu vai pārē- dos; sirds ari nav pārakmeņojusies… tātad, kungs…

—   Tātad, Planšē?

—   Lūk, tā… — tirgotājs novilka, rokas berzēdams.

D'Artanjans pārmeta vienu kāju pāri otrai.

—   Planšē, jūs mani ļoti pārsteidzāt. Es redzu jūs pilnīgi jaunā gais­mā.

Planšē jutās ārkārtīgi glaimots un turpināja berzēt rokas.

—   Vai tad jūs uzskatījāt mani par stulbeni tikai tāpēc, ka esmu vien­kāršs cilvēks?

—   Planšē, tu lieliski proti spriest.

—    Sekojiet mani domu gaitai, kungs. Es sacīju, — Planšē turpinā­ja, — laime virs zemes nav iespējama bez baudām.

—   Pilnīga taisnība, Planšē! — d'Artanjans viņu pārtrauca.

—   Tā kā baudas nav tik vienkārši sasniedzamas, tad to vietā jāpie­ņem mierinājumi.

—   Un tu to dari?

—   Jā, gan.

—   Pastāsti, kā.

—   Lai cīnītos ar garlaicību, man ir vairogs. Kādu laiku es ciešu, bet dienu pirms tam, kad man šķiet, ka uzmāksies garlaicība, es izklaidējos.

—   Un tā ir visa tava gudrība?

—   Jā.

—   Vai tu pats to izdomāji?

—   Pats.

—   Brīnišķīgi.

—   Ko jūs par to teiksiet?

—   Teikšu, ka neviena filozofija pasaulē nespēj līdzināties tavai.

—   Tad sekojiet manam piemēram!

—   Kārdinoši, neko vairāk es nevēlētos, bet ne visi cilvēki ir vienādi, un varbūt, ja es sāktu izklaidēties pēc tava padoma, man kļūtu vēl gar­laicīgāk.

—   Vispirms pamēģiniet.

—   Nu tad pasaki, ko tu dari!

—   Vai jūs esat ievērojis, ka es laiku pa laikam aizbraucu?

—   Dārgais Planšē, ja cilvēki satiekas gandrīz katru dienu un pēkšņi viens no viņiem pazūd, tad otrs to ļoti izjūt. Kad es atstāju Parīzi, vai tad tu to nejuti?

—   Un kā vēl, tad es esmu kā miesa bez dvēseles.

—   Tad jau mums šai ziņā nav domstarpību. Turpini!

—   Bet vai jūs pamanījāt, kad es aizbraucu?

—   Katra mēneša piecpadsmitajā un trīsdesmitajā datumā.

—   Un cik ilgi esmu prom?

—   Reizēm divas, reizēm trīs, citreiz četras dienas.

—   Un ko es daru, pēc jūsu domām?

—   Iekasē naudu.

—   Un kāds es izskatos, kad atgriežos?

—   Ļoti apmierināts.

—   Tātad jūs esat ievērojis, ka es tad esmu ļoti apmierināts. Un kā jūs to izskaidrojat?

—   Tā, ka tev veicies ar tirgošanos; tu esi izdevīgi iepircis rīsus, plū­mes, cukuru, žāvētus bumbierus un sīrupu. Tu vienmēr esi bijis nemierīgs pēc dabas, Planšē, un es nemaz nebrīnījos, kad uzzināju, ka tu esi sācis nodarboties ar bakalejas preču pārdošanu. Tā ir vismierīgākā un patī­kamāka tirdzniecība, un, ar to nodarbojoties, vienmēr ir darīšana ar smaržīgiem zemes augļiem.

—   Tas jau viss ir labi, kungs, bet jūs dziļi maldāties!

—   Vai patiešām es esmu kļūdījies?

—   Jā gan, ja domājat, ka katru otro nedēļu es braucu pēc naudas vai precēm. Dieva dēļ, kā gan jūs, kungs, varējāt kaut ko tādu iedo­māties?

Planšē sāka tā smieties, ka d'Artanjanu pārņēma šaubas, vai viņš bijis pietiekoši vērīgs.

—   Es atzīstu, — musketieris ieteicās, — tu esi daudz viltīgāks nekā es domāju.

—   Tas tiesa, kungs.

—   Tiesa?

—   Droši vien, ja jau jūs tā sakāt, bet varat man ticēt, ka tas nebūt nemaina manas domas par jums.

—   Es priecājos.

—   Nudien, jūs esat ģeniāls kara jautājumos, negaidītos lēmumos, tak­tikā un veiklos triecienos… O, tur neviens karalis nevar jums līdzināties! Bet, ja runa ir par dvēseles un miesas priekiem, ar kuriem saldināt dzīvi, ja tā var izteikties, — tur nu, kungs, ģeniāli cilvēki neder! Viņi paši sevi bendē.

—   Planšē, — d'Artanjans, vai svildams aiz ziņkārības, noteica, — tu mani esi ārkārtīgi ieinteresējis.

—   Jums vairs nav tik garlaicīgi, vai ne?

—    Es negarlaikojos, bet, kopš tu sāki runāt, man kļuva jautrāk ap sirdi.

—   Lielisks sākums! Galvoju, gan es jūs izdziedēšu.

—  Es ļoti priecātos.

—  Vai gribat pamēģināt?

—   Kaut vai tūdaļ.

—  Labi. Vai jums šeit ir zirgi?

—  Jā, desmit, divdesmit, trīsdesmit.

—  Tik daudz nav vajadzīgs. Pietiek ar diviem.

—  Tie ir tavā rīcībā.

—  Lieliski, es jūs aizvedīšu.

—   TOC \o "1-3" \h \z Kad?

—  Rīt.

—   Kurp?

—  Jūs gribat zināt pārāk daudz.

—  Piekrītiet, ka man tomēr jāzina, kurp es dodos.

—  Vai jums patīk lauki?

—   Ne visai.

—  Tātad jūs mīlat pilsētu?

—  Kā kuro reizi.

—  Nu tad es jūs aizvedīšu uz tādu vietu, kas pa pusei ir pilsēta un pa pusei lauki.

—   Labi.

—  Es esmu pārliecināts, ka tur jums būs ļoti jauki.

—  Brīnišķīgi!

—   Un — lai cik savādi tas nebūtu — tā ir tā pati vieta, no kuras jūs aizbēgāt, garlaicības dzīts.

—  Es?

—  Jā, jūs tur briesmīgi garlaikojāties.

—  Tātad tu dodies uz Fontenblo?

—  Tieši uz Fontenblo.

—  Ak Dievs, ko tu tur darīsi?

Par atbildi Planšē viltīgi pamirkšķināja d'Artanjanam.

—   Vai tev, ļaundari, tur ir kāds īpašums?

—   O, tīrais sīkums, tikai neliela mājiņa! Bet tur ir ļoti jauki, goda vārds!

—  Es došos uz Planšē muižu! — d'Artanjans izsaucās.

—   Kad jūs vēlaties?

—   Vai tad mēs nenorunājām rit?

—    Labi, rīt; bez tam rit ir četrpadsmitais, tātad diena pirms tam, kad es baidos sākt garlaikoties. Nu, vai nolemts?

—   Nolemts.

—   Jūs man iedosiet vienu no saviem zirgiem.

—   Vislabāko.

—   Man gan labāk patiktu vismierīgākais; jūs zināt, ka es nekad ne­esmu bijis labs jātnieks. Turklāt veikalā es no jāšanas esmu pavisam atra­dis. Bez tam…

—   Bez tam?

—    Bez tam, — Planšē turpināja, atkal piemiegdams ar aci, — es negribu nogurdināt sevi.

—   Kāpēc? — d'Artanjans uzdrošinājās pavaicāt.

—   Ja es nogurtu, man neiznāktu nekāda uzjautrināšanās.

To teikdams, viņš uzslējās kājās no kukurūzas maisa un sāka stai­pīties, visai melodiski brīkšķinādams kaulus.

—   Planšē, Planšē! — d'Artanjans iesaucās. — Tu nu gan proti bau­dīt dzīvi! Ak, Planšē! Var redzēt, ka mēs vēl neesam apēduši sāls pu­du.

—   Kā tad to var redzēt, kungs?

—    Es taču tevi vēl līdz galam nepazīstu, — d'Artanjans paskaidro­ja, — un tagad esmu pilnīgi pārliecināts par to, kas man jau vienreiz iešāvās prātā Buloņā, kad tu gandrīz vai nožņaudzi Libēnu, de Varda kunga sulaini. Planšē, tev ir neizsmeļama izdoma.

Planšē pašapmierināti iesmējās, novēlēja musketierim labu nakti un nokāpa istabā aiz veikala, kura viņam kalpoja par guļamistabu.

D'Artanjans atkal ieņēma iepriekšējo pozu, un viņa seja, kas uz mir­kli bija noskaidrojusies, kļuva vēl domīgāka.

Viņš jau bija aizmisis Planšē neprātīgos gājienus.

„Jā", — viņš pie sevis noteica, atgriezdamies pie domām, ko bija pārtraukusi tikko izklāstītā patīkamā saruna. „Jā, tātad galvenais: l)uz- zināt, ko Bezmo vajadzēja no Aramisa; 2) uzzināt, kāpēc Aramiss nedod nekādu ziņu par sevi; 3) uzzināt, kur ir Portoss. Te ir kāds noslēpums. Un, — d'Artanjans turpināja, — ja jau draugi man neko nestāsta, tad atliek vienīgi likt lietā manu nabaga prātiņu. Velns parāvis, izdarīsim visu, ko vajag, vai arī — malaga, kā saka Planšē."