Saruna ar Planšē par d'Artanjanu un Planšē aizbraukšana no Parīzes uz laukiem Atosam un viņa dēlam bija kā atvadīšanās no lielpilsētas trokšņa un iepriekšējas dzīves. Ko šie cilvēki atstāja aiz sevis? Viens bija izsmēlis visu iepriekšējā laikmeta slavu, otrs — visas jaunā laika ciešanas. Tādēļ skaidrs, ka ne viens, ne otrs vairs neko nevarēja gūt no saviem laikabiedriem.
Atlika vienīgi aiziet pie hercoga de Bofora, lai norunātu galīgo aizbraukšanas laiku.
Hercoga nams Parīzē izcēlās ar īpašu krāšņumu un diženumu. Hercogs dzīvoja tik plaši, kā to darīja Indriķa III izšķērdīgajos laikos, kurus vēl atcerējās daži dzīvi palikušie večuki.
Tajos laikos daži augstmaņi bija bagātāki par pašu karali. Viņi to apzinājās un nelaida garām izdevību sev par prieku pazemot viņa majestāti karali. Tieši šo egoistisko aristokrātiju Rišeljē piespieda maksāt nodevas ar naudu, asinīm un godbijīgu klanīšanos, īsāk sakot, piespieda veikt tā saukto karaļa dienestu.
Cik daudzas dzimtas atkal pacēla galvu laikā no šīs pasaules vareno — baismīgā pļāvēja Ludviķa XI [26] līdz Rišeljē! Un cik daudzas nolieca galvas, lai tās vairs nekad nepaceltu, laikā no Rišeljē līdz Lud- viķim XIV! Toties hercogs de Bofors bija dzimis princis, un viņa dzīslās ritošās asinis varēja līt uz ešafota tikai pēc tautas sprieduma.
Tā nu princis bija saglabājis paradumu dzīvot plaši. Kā gan viņš apmaksāja izdevumus par zirgiem, neskaitāmos kalpus un izsmalcināto galdu? To neviens īsti nezināja, bet vismazāk jau nu viņš pats. Vienkārši tais laikos karaļu dēliem bija tā privilēģija, ka neviens viņiem neatteica kredītu; vieni to deva aiz godbijības un padevības, citi — pārliecībā, ka kādreiz viņu rēķinus samaksās.
Atoss un Rauls atrada hercoga namu tikpat lielā nekārtībā un dažādu mantu piekrautu kā tirgoņa namu.
Hercogs arī veica savu mantu uzskaiti, tas ir, kaut cik vērtīgās lietas vienkārši izdāļāja draugiem, kuri visi bija viņa kreditori. Būdams parādā apmēram divus miljonus, kas tolaik skaitījās ļoti liela nauda, hercogs de Bofors bija izrēķinājis, ka nevar doties uz Āfriku bez kārtīgas naudas summas, un, lai to iegūtu, viņš dalīja saviem kreditoriem ieročus, dārglietas, traukus un mēbeles. Tas izskatījās lepnāk un bija izdevīgāk, nekā laist šīs lietas pārdošanā.
Kā gan cilvēks, kurš savulaik aizdevis desmit tūkstošus livru, lai atteiktos pieņemt dāvanu sešu tūkstošu vērtībā, kura pie tam nāk no Indriķa IV pēcnācēja? Un, nesot prom tādu dāvanu, vai tad varēja atteikt jaunu aizdevumu desmit tūkstošu apmērā tik devīgam un apburošam augstmanim?
Tā arī notika. Hercogam vairs nebija nama, jo admirālim, kurš dzīvo uz kuģa, tāds nav vajadzīgs. Viņam vairs nebija ieroču kolekcijas, jo turpmāk viņš atradīsies starp saviem lielgabaliem, nebija dārglietu, ko var aprīt jūra; toties viņa lādēs bija trīssimt vai četrsimt tūkstošu ekiju.
Mājā visur valdīja dzīva rosība, ko sacēla cilvēki, kuri uzskatīja, ka aplaupa hercogu.
De Bofors bija sasniedzis augstu meistarību mākslā aplaimot pat savus visnelaimīgākos kreditorus. Pret jebkuru cilvēku ar ierobežotiem līdzekļiem un pret katru iztukšotu maku viņš izturējās ar pacietību un izpratni.
Vieniem viņš teica:
— Es vēlētos kaut man piederētu tas, kas jums; tad es jums uzdāvinātu visu, kas man pieder.
Citi no viņa dzirdēja:
— Man nav nekā, izņemot šo sudraba krūzi; tā tomēr maksā kādus piecsimt livrus, ņemiet to.
Laipnība atsver skaidru naudu un, tai pateicoties, hercogam nekad netrūka jaunu kreditoru.
Šoreiz viņš iztika bez ceremonijām; varēja domāt, ka te notiek laupīšana: hercogs atdeva pilnīgi visu. Austrumu pasaka, kas vēstī par nabaga arābu, kas no izlaupītās pils aiznes katlu, kurā paslēpis maisiņu ar zeltu, arābu, kas brīvi iziet cauri pūlim un neizraisa nevienā skaudību — šī pasaka hercoga de Bofora namā bija kļuvusi par īstenību.
Ļaužu pūlis iztukšoja viņa garderobes un noliktavas.
Pašās beigās hercogs de Bofors izdalīja savus zirgus un siena krājumus.
Trīsdesmit cilvēkus viņš aplaimoja ar saviem traukiem un virtuves piederumiem, trīssimt — ar vīnu no saviem pagrabiem. Turklāt visi atstāja viņa namu pārliecībā, ka hercoga rīcību var viegli izskaidrot, jo viņš cer, ka arābu zemēs iegūs sev jaunu mantu.
Izpostot viņa pili, katrs sev iegalvoja, ka karalis sūta hercogu uz Džidželli, lai viņš tur varētu atgūt savu iztērēto bagātību; visas Āfrikas bagātības sadalīs līdzīgās daļās starp admirāli un karali; bagātības atrodamas raktuvēs, kur iegūst dimantus un citus teiksmainus dārgakmeņus.
Tāds sīkums kā zelta un sudraba atradnes Atlasa kalnos nemaz nebija pieminēšanas vērts.
Bez raktuvēm un atradnēm, kurās varēs strādāt tikai pēc kara, protams, bija arī cits laupījums, kas iegūstams kara laukā. Hercogs atgūs visu, ko Vidusjūras pirāti nolaupījuši kristiešiem kopš Lepanto kaujas [27] laikiem. vairs pat neskaitīja miljonus, kurus iegūs hercogs.
Kāpēc lai viņš saudzētu veco pils iekārtu, kurā dzīvoja līdz šim? Viņš taču dodas pēc jauniem un vēl lielākiem dārgumiem. No tā izrietēja, ka nav vērts saudzēt tādu mantu, kuru saimnieks pats nesaudzē.
Šo situāciju hercoga namā Atoss ar viņam piemītošo vērīgumu pamanīja no pirmā acu uzmetiena.
Francijas admirālis bija mazliet izklaidīgā noskaņā, jo tikko bija piecēlies no vakariņu galda, kur piecdesmit cilvēku ilgi un bagātīgi uzdzēra ekspedīcijas panākumiem; pēc deserta dzīru atliekas atdeva sulaiņiem, bet tukšos traukus tiem, kas tos vēlējās paņemt.
Hercogs bija apreibis gan no savas izšķērdības, gan popularitātes. Viņš dzēra savu veco, izturēto vīnu par godu vīnam, kas viņam būs.
Ieraudzījis Atosu un Raulu, viņš skaļi iesaucās:
— Re, man atveda manu adjutantu! Nāciet iekšā, grāf, ienāciet, vikont!
Atoss mēģināja atrast kādu taciņu starp lielajām veļas un trauku grēdām.
— Ejiet taisni pāri! — hercogs ieteica.
Viņš piedāvāja Atosam pilnu vīna glāzi.
Atoss izdzēra; Rauls tik tikko pielika lūpām.
— Došu jums pirmo uzdevumu, — hercogs sacīja Raulam. — Es uz jums paļaujos. Jūs dosieties man pa priekšu uz Antibu.
— Klausos, monsenjor.
— Ņemiet pavēli. Vai jūs pazīstat jūru?
— Jā, monsenjor, es esmu ceļojis kopā ar princi.
— Lieliski. Visas laivas un transportkuģi gaidīs manu ierašanos, lai nodrošinātu man eskortu un pārvadātu dažāda veida krājumus. Vajag, lai karaspēks pēc divām nedēļām, bet varbūt arī ātrāk, varētu uzsākt iekāpšanu.
— Viss tiks izpildīts, monsenjor.
— Šī pavēle dod jums tiesības apmeklēt un pārmeklēt netālās salas; ja uzskatīsiet par nepieciešamu, varat tur vervēt rekrūšus, kā arī paņemt visu, kas varētu noderēt ceļā.
— Tiks izpildīts, hercog.
— Tā kā jūs esat darbīgs cilvēks un daudz darīsiet, būs vajadzīga liela summa.
— Ceru, ka nē, monsenjor.
— Bet es esmu pārliecināts, ka jā. Mans pārvaldnieks sagatavojis čekus, katru par tūkstoš livriem; pēc tiem var saņemt naudu jebkurā pilsētā Francijas dienvidos. Jums iedos simt čekus. Palieciet sveiks, vikont.
Atoss hercogu pārtrauca:
— Monsenjor, pataupiet naudu; karā ar arābiem vajadzēs tikpat daudz zelta kā svina.
— Es gribu pamēģināt karot tikai ar svinu; turklāt jums zināmas manas domas par šo karagājienu: daudz trokšņa un uguns, bet es, ja vajadzēs, izgaisīšu kā dūmi.
Pie šiem vārdiem hercogs de Bofors gribēja no jauna sākt smieties, bet apjauta, ka Atosa un Raula klātbūtnē tas būtu nevietā.
— Ak, — viņš ieteicās, aiz laipnības slēpdams sava stāvokļa un vecuma radīto egoismu, — jūs abi piederat pie cilvēkiem, ar kuriem nav ieteicams sastapties pēc pusdienām; jūs abi esat ar vēsām asinīm, sausi un atturīgi, turpretī es esmu uguns, degsme un reibums. Nē, velns lai parauj! Ar jums, vikont, es tikšos tikai tukšā dūšā, bet, ja jūs, grāf, turpināsiet tādā pašā garā, tad ar jums netikšos vispār.
To visu viņš teica, spiezdams Atosa roku, kurš viņam smaidīdams atbildēja:
— Monsenjor, nešķiedieties ar naudu tāpēc, ka patlaban jums tās ir daudz. Es paredzu, ka pēc mēneša, stāvēdams pie savas lādes, jūs būsiet atturīgs, sauss un vēss, un tad jūs jutīsieties pārsteigts, ka Rauls jums blakus ir jautrs, dzīvespriecīgs un devīgs, jo savus jaunos ekijus viņš nodos jūsu rīcībā.
— No jūsu mutes Dieva ausī! — sajūsminātais hercogs iesaucās. — Jūs paliekat kopā ar mani, grāf! Nolemts!
— Nē, es braukšu reizē ar Raulu; jūsu uzdevums ir grūts un sagādās daudz pūļu. Vikonts viens pats diez vai to izpildītu. Pašam neapzinoties, jūs, monsenjor, esat viņam piešķīris ārkārtīgi augstu posteni un pie tam vēl flotē.
— Tas tiesa! Bet vai tādi kā viņš nesasniedz visu, ko vien vēlas?
— Monsenjor, nevienā jūs neatradīsiet tādu centību un saprātu, tik patiesu drosmi kā Raulā; ja tomēr jūsu iekāpšana kuģos neizdosies, vainojiet pats sevi.
— Re, nu jau viņš mani norāj!
— Monsenjor, pat admirālim vajadzētu veselu gadu, lai apgādātu floti ar pārtiku, savāktu visus kuģus un nodrošinātu ekipāžas ar rekrūšiem. Rauls ir tikai kavalēristu kapteinis, un jūs viņam dodat divas nedēļas tam visam.
— Es esmu pārliecināts, ka viņš tiks galā.
— Ceru, bet es viņam palīdzēšu.
— Dārgo grāf, es cerēju uz jums; vēl vairāk, es domāju, ka jūs viņu pavadīsiet ne tikai līdz Tulonai, bet arī tālāk nelaidīsiet vienu.
— O! — Atoss iebilda, pašūpodams galvu.
— Pagaidiet! Pagaidiet!
— Monsenjor, atļaujiet atvadīties. Mums laiks iet!
— Ejiet, un lai mana laime stāv jums klāt!
— Palieciet sveiks, monsenjor; lai jūsu laime neatstāj arī jūs pašu!
— Ir nu gan lielisks sākums aizjūras ekspedīcijai! — Atoss teica savam dēlam. — Ne pārtikas, ne rezervju, ne kravas flotes — ko te lai dara?
— Ja visi turp dodas tā paša iemesla dēļ kā es, tad pārtikas nepietrūks, — Rauls nomurmināja.
— Mans kungs, — Atoss stingri aizrādīja, — nevajag būt tik netaisnīgam un neprātīgam savā egoismā, vai, ja gribat, ciešanās. Ja jūs dodaties karā, lai kristu, jums nav vajadzīga nekāda palīdzība, lai to realizētu, un man nebija vērts rekomendēt jūs hercogam de Boforam. Tā kā jūs tagad esat virspavēlnieka uzticības persona un uzņēmāties atbildīgu posteni armijā, jums vairs nav tiesību domāt par sevi. Kopš šī brīža jūs vairs nepiederat sev, bet gan nabaga kareivjiem, kuriem tāpat kā jums ir gan dvēsele, gan miesa un kuri ilgosies pēc dzimtās puses un cietīs visas cilvēku cilts bēdas un rūpes. Raul, jums jāzina, ka virsnieks var paveikt ne mazāk kā garīdznieks, un viņam pat jāpārspēj garīdznibks mīlestībā uz savu tuvāko.
— Grāf, es vienmēr to esmu zinājis un rīkojies atbilstoši; es tā darītu arī turpmāk… bet…
— Jūs aizmirstat, ka nākat no zemes, kura lepojas ar savu kara slavu. Ja gribat, tad mirstat, bet lai tas nebūtu veltīgi un nestu slavu Francijai. Nu, Raul, nenoskumstiet par maniem vārdiem; es jūs mīlu un gribētu redzēt kā ideālu visās jomās.
— Man ir patīkami klausīties jūsu pārmetumus, — jauneklis klusi atbildēja, — tie ir dziedējoši un pierāda, ka kāds vēl mani mīl.
— Tagad dosimies ceļā, Raul; laiks ir dievišķīgs un debesis skaidras; tās pašas debesis virs mūsu galvām, kuras Džidželli būs vēl dzidrākas kā šeit un kuras svešumā jums atgādinās par mani, tāpat kā man šeit par Dievu.
Vienojušies par galveno un pārrunājuši visas hercoga trakulības, tēvs un dēls nosprieda, ka aizjūras ekspedīcija nekādu labumu Francijai nedos, jo tā nav īsti pārdomāta un atbilstoši sagatavota.
Apzīmējuši šādu politiku par godkārīgu, tēvs un dēls devās ceļā, un viņus vadīja vairāk pašu vēlmes nekā likteņa lēmums un nepieciešamība.
Upurēšana bija notikusi.