Ceļojums bija ļoti patīkams. Atoss un Rauls šķērsoja Franciju, veikdami dienā piecpadsmit jūdzes vai arī vairāk — tas gadījās dienās, kad Raula sāpes kļuva sevišķi mocošas. Lai ierastos Tulonā, viņiem bija vajadzīgas piecpadsmit dienas. Jau Antibā abi bija pazaudējuši d'Artanjana pēdas.
Viss liecināja, ka musketieru kapteinis kāda iemesla dēļ vēlējies turpināt ceļu inkognito; vismaz Atoss, ievākdams ziņas par d'Artanjanu, uzzināja, ka viņa aprakstītais jātnieks, steidzīgi atstājot Aviņonu, nomainījis jājamzirgus pret karieti un karietes logi bijuši rūpīgi aizklāti.
Rauls jutās izmisis, ka neizdevās sastapties ar d'Artanjanu. Viņa maigā sirds alka atvadīties no viņa un izjust mierinājumu, kas nāca no šī tēraudcietā cilvēka.
Jau no seniem laikiem Atoss zināja: d'Artanjans kļūst noslēgts un neizdibināms, ja ir aizņemts ar kaut ko nopietnu, vai nu tās būtu viņa personīgās darīšanas vai karaļa dienests.
Bez tam viņš baidījās, ka, pārāk uzstājīgi un neatlaidīgi izjautādams par d'Artanjanu, var savam draugam kaitēt vai arī aizvainot viņu. Tomēr gadījās tā, ka Raulam noņemoties ar rekrūšu vervēšanu un vācot laivas ceļam uz Tulonu, kāds no zvejniekiem grāfam izstāstīja, ka viņa laiva bijusi labošanā, jo cietusi braucienā ar kādu muižnieku, kurš steidzies ātrāk aizbraukt.
Atoss pieprasīja sīkākus paskaidrojumus, domādams, ka zvejnieks melo, lai atbrīvotos no smagā pienākuma un nopelnītu ar zivju zveju, kamēr viņa biedri dosies uz norādīto vietu.
Zvejnieks viņam pastāstīja, ka apmēram pirms nedēļas vēlā naktī pie viņa atnācis kāds nepazīstams cilvēks, lai nolīgtu laivu braucienam uz Sentonoratas salu. Sarunājuši arī maksu. Muižnieks atbraucis ar lielu kasti, līdzīgu karietei bez riteņiem, un gribējis to iekraut laivā par spīti visām grūtībām, ko sagādājuši laivas mazie izmēri un nesamērīgi lielā krava.
Zvejnieks gribējis atteikties no līguma un, tā kā muižnieks bijis neatlaidīgs, sācis draudēt, bet tas beidzies tikai ar to, ka muižnieks ar savu spieķi izrakstījis visu viņa muguru. Lādēdamies zvejnieks devies uz Antibu pie vecākā, bet muižnieks izvilcis no kabatas kādu papīru, un vecākais, to ieraudzījis, paklanījies viņam līdz zemei un licis zvejniekam viņam izrādīt pilnīgu paklausību, norādams par ietiepību. Pēc tam viņi aizbraukuši ar visu kravu.
— Tas neizskaidro, kā jūsu laiva cieta avāriju.
— Tūlīt pastāstīšu. Es vadīju laivu un Sentonoratu, kā muižnieks bija pavēlējis, kad pēkšņi viņš mainīja lēmumu un apgalvoja, ka es nespēšot no dienvidu puses pabraukt garām abatijai. Teica, ka pretī četrstūrainajam Benediktīniešu tornim uz dienvidiem ir Mūku sēklis.
— Rifs? — Atoss noprasīja.
— Gan virs ūdens, gan zem; tur patiešām ir bīstami braukt cauri, bet es to esmu darījis tūkstošiem reižu. Tā nu muižnieks sāka prasīt, lai es viņu izsēdinu krastā Sentmargaritas salā.
— Un kas notika tālāk? *
— Tālāk, kungs? Velns parāvis, vai es esmu jūrnieks vai sauszemes žurka? — zvejnieks iesaucās, izrunādams vārdus ar provansāļu akcentu. — Vai es protu savu darbu, vai ne? Es ietiepos un paliku pie sava. Tad muižnieks sagrāba mani aiz rīkles un, balsi nepaceldams, paziņoja, ka nekavējoties nožņaugs mani. Mēs abi ar palīgu paķērām cirvjus. Mums vēl bija jānorēķinās ar viņu par iepriekšējās nakts apvainojumu. Taču muižnieks sāka tik sparīgi vicināt zobenu, ka mēs nevarējām viņam ne tuvoties. Es grasījos mest viņam pa galvu ar savu cirvi (man taču bija taisnība — vai ne kungs? Jūrnieks uz sava kuģa ir tāds pats saimnieks kā pilsētnieks savā mājā), tātad, lai aizsargātos, es biju noņēmies pārcirst to muižnieku uz pusēm, bet te pēkšņi — ticat vai neticat — nezinu, kā tas gadījās, kā ne, karietei līdzīgā kaste atvērās, no tās izkāpa kaut kāds rēgs melnā bruņucepurē un ar melnu masku, patiešām drausmīgā paskatā, un draudēja mums ar dūri.
— Kas tad tas bija?
— Tas bija pats nelabais, kungs! Kā tikai muižnieks viņu ieraudzīja, tūlīt priecīgi iesaucās: «Tūkstoškārt pateicos, monsenjor!"
— Dīvaini! — grāfs nomurmināja un pameta skatienu uz Raulu.
— Ko jūs darījāt? — vikonts jautāja zvejniekam.
— Pats saprotat, kungs, ka mēs, divi vienkārši cilvēki, netiktu galā pat ar diviem muižniekiem, ko nu vēl runāt par velnu! Mēs abi ar biedru, neko nesarunājuši, vienlaicīgi ielecām jūrā; mēs bijām kādas septiņsimt vai astoņsimt pēdas no krasta.
— Un tad?
— Tad laiva aizpeldēja pa vējam uz dienvidrietumiem un to piedzina krastā Sentmargaritas smiltājos.
— O… bet ceļotāji?
— Nu, par viņiem varat neuztraukties. Te jums būs vēl viens pierādījums, ka viens no viņiem bija nelabais, kurš gādāja par savu ceļabiedru: kad mēs piepeldējām pie laivas, tad miroņu vai kropļu vietā — laiva pamatīgi atsitās pret krasta akmeņiem — mēs neatradām tur nevienu, pat kariete bez riteņiem bija pazudusi.
— Tas gan ir dīvaini! — grāfs noteica. — Un ko jūs darījāt pēc tam?
— Es sūdzējos Sentmargaritas gubernatoram, bet viņš mani atstāja ar garu degunu un pateica — ja es melsīšot tādas blēņas, viņš samaksāšot manus zaudējumus ar pletni.
— Gubernators?
— Jā, kungs. Mana laiva ir galīgi sadauzīta; tās priekšgals palika uz Sentmargaritas raga, un par labošanu meistars prasa simt divdesmit livrus.
— Labi, — Rauls atteica, — jus tiekat atbrīvots no dienesta. Ejiet.
— Vai nevēlaties aizbraukt uz Sentmargaritu? — Atoss uzrunāja Braželonu.
— Jā, grāf; šī lieta jānoskaidro. Man šķiet, ka šī cilvēka stāsts nebija īsti patiess.
— Es domāju tāpat. Stāsts par muižnieku maskā un bez pēdām pazudušo karieti, pēc manām domām, mēģina noslēpt varas darbus, ko šis nelietis izdarījis pret savu pasažieri atklātā jūrā, lai atriebtos par neatlaidību, ar kādu tas tika ieguvis laivu savā rīcībā.
— Man arī radās tādas aizdomas, un es domāju, ka drīzāk karietē bija nevis cilvēks, bet kaut kas vērtīgs.
— To mēs noskaidrosim. Šis muižnieks neapšaubāmi atgādina d'Artanjanu; es pazīstu viņa rīcības veidu. Diemžēl mēs vairs neesam ne tik jauni, ne neuzvarami kā kādreiz. Kas to lai zina, vai šī nožēlojamā laivinieka cirvim vai lauznim nav izdevies paveikt to, ko četrdesmit gadus nespēja ne Eiropas veiklākie zobeni, ne lodes, ne šāviņi.
Tai pašā dienā viņi nelielā kuģītī, ko atsauca no Tulonas, devās uz Sentmargaritas salu.
* * *
Kad tēvs un dēls tuvojās salai, abiem likās, ka viņu priekšā atrodas apsolītā zeme. Sala bija ziedu un augļu pārpilna; apstrādāto zemi aizņēma gubernatora dārzs.
Apelsīnu, granātu un vīģu koki liecās zem zeltīto un violeto augļu smaguma.
Salas neapstrādātajā daļā visapkārt dārzam kadiķu un ērkšķu krūmos veseliem bariem skraidīja irbes, un katrs Raula vai Atosa solis līdz nāvei pārbaidīja kādu trusi, kurš izlēca no viršiem un drāzās uz savu alu.
Šī Dieva svētītā sala bija neapdzīvota. Tā bija līdzena un tikai ar vienu līcīti, kurā piestāj visas laivas un barkas. Sala kalpoja kontrabandistiem par īslaicīga patvēruma vietu un slēptuvi.
Viņi dalījās savos ienākumos ar gubernatoru un bija apņēmušies nezagt dārzā un nešaut medījumus. Pateicoties šim veiksmīgajam kompromisam, gubernatoram pietika ar astoņu cilvēku garnizonu, kurš apsargāja cietoksni ar divpadsmit sarūsējušiem lielgabaliem. Tā nu gubernators bija drīzāk veiksmīgs fermeris, kurš glabāja savos pagrabos vīnogas, vīģes, eļļu un apelsīnus, izlika cietokšņa kazemātos saulē ap- žūt citronus un pomerances.
Cietoksni apjoza diezgan dziļš grāvis, kurš būtībā vienīgais to apsargāja, un virs mūriem kā trīs galvas slējās ne visai augsti tornīši, ko savienoja sūnām apaugušas terases.
Kādu laiku Atoss un Rauls gāja gar dārza žogu, veltīgā cerībā satikt kādu, kurš varētu viņus aizvest pie gubernatora. Galu galā viņi atrada ieeju, caur kuru varēja iekļūt dārzā.
Bija dienas pats karstākais laiks. Šai laikā visa dzīvā radība slēpās zem akmeņiem vai zālē. Debesis pletās kā ugunīgs aizkars, it kā mēģinādamas apslāpēt katru troksnīti un ietīt visu uz zemes.
Irbes gulēja irbuleņu krūmājā, mušas — lapu paēnā, viļņi — zem debesu kupola.
Visapkārt valdīja dziļš klusums.
Pēkšņi uz terases starp pirmo un otro tornīti Atoss pamanīja kareivi, kurš uz galvas nesa kaut ko līdzīgu pārtikas grozam. Pēc mirkļa tas pats cilvēks parādījās jau bez groza un pazuda sargbūdas ēnā.
Atoss noprata, ka viņš aiznesis kādam pusdienas un tagad, izpildījis savu pienākumu, atgriezies un ķersies pie ēšanas pats.
Negaidot Atoss izdzirdēja, ka viņu kāds sauc; viņš pacēla galvu un starp augstā loga restēm ieraudzīja kaut ko baltu, kas atgādināja rokas mājienu, pēc tam tur iemirdzējās saulē kā ierocis.
Pirms viņš aptvēra, ko redz, gaisā pazibēja žilbinoša svītra un atskanēja ātri krītoša priekšmeta svilpjošais troksnis. Tas novirzīja viņa uzmanību no torņa uz zemi.
Grāvī atskanēja cits, šoreiz dobjāks troksnis, un Rauls, aizskrējis turp, no kurienes tas nāca, pacēla sudraba bļodu, kas bija aizripojusi sāņus un nedaudz apbērta ar sausām smiltīm.
Roka, kas bija metusi šo bļodu, deva zīmi abiem muižniekiem un tūdaļ pat pazuda.
Rauls piegāja pie Atosa, un viņi abi sāka pētīt no kritiena putekļaino bļodu. Uz tās ar nazi bija ieskrāpēts sekojošs uzraksts:
„Es esmu Francijas karaļa brālis, šodien gūsteknis, rīt vājprātīgais. Francijas muižnieki un kristieši, lūdziet par jūsu valdnieku pēcteča dvēseli un saprātu."
Bļoda izkrita Atosam no rokām. Rauls kļuva domīgs, lauzīdams galvu par šo drausmīgo vārdu jēgu.
Tobrīd no torņa atskanēja kliedziens. Rauls zibens ātrumā nolieca galvu un piespieda tēvu izdarīt to pašu.
Mūra šķirbā pazibēja musketes stobrs. Balts dūmu mākonītis, plivinādamies kā sultāna apmetnis, pacēlās no musketes stobra, un lode atsitās pret akmeni sešu collu attālumā no abiem muižniekiem.
Parādījās otra muskete, kura sāka lēni slīdēt lejup.
— Velns parāvis, — Atoss iesaucās, — te laikam nodarbojas ar cilvēku slepkavošanu? Nāciet lejā, gļēvuļi!
— Nāciet šurp! — uzkliedza satracinātais Rauls, draudēdams ar dūri.
Otrais uz mūra, kurš gatavojās šaut, par atbildi uz viņu kliedzieniem raidīja izbrīna saucienu, un tā kā viņa biedrs gribēja otrreiz likt lietā savu musketi, viņš to pagrūda tā, ka tas izšāva gaisā.
Redzēdami, ka šāvēji pametuši mūri, Atoss un Rauls nosprieda, ka tie devušies pie viņiem, un sāka mierīgi gaidīt to tuvošanos.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad bungu rīboņa bija sasaukusi astoņus garnizona kareivjus, kas ar musketēm rokās parādījās viņpus grāvim. Kareivjus vadīja virsnieks, kurš, kā vikonts de Braželons bija ievērojis, šāva pirmais. Šis cilvēks pavēlēja karavīriem pielādēt šautenes.
— Mūs nošaus! — Rauls iesaucās. — Ķersimies pie zobeniem un pāri grāvim! Katrs no mums nogalinās kaut vai vienu no šiem dienderiem līdz tam, kad viņi izšaus un viņu musketes paliks bez lodēm.
īstenodami viņa vārdus, Rauls un Atoss jau drāzās uz priekšu, kad pēkšņi aiz viņu muguras atskanēja labi pazīstama balss:
— Atos! Raul!
— D'Artanjan! — abi reizē iesaucās.
— Atlikt, velns lai jūs parauj! — musketieru kapteinis pavēlēja kareivjiem. — Es jau biju pārliecināts, ka man taisnība!
Karavīri nolaida musketes.
— Ko tas nozīmē? — Atoss noprasīja. — Uz mums šāva bez brīdinājuma.
— Tas biju es, kurš gatavojās jūs nogalināt, — d'Artanjans atbildēja. — Gubernators nopūdelēja, bet varat būt pārliecināti, dārgie draugi, ka es garām neaizšautu. Kāda laime, ka man piemīt paradums ilgi mērķēt! Man jau šķita, ka tie esat jūs! Ak mani draugi, kāda laime!
D'Artanjans noslaucīja pieri, jo bija skrējis šurp, cik ātri vien var un neviltotā uztraukumā.
— Ko? — grāfs brīnījās. — Tas bija cietokšņa gubernators, kas uz mums šāva?
— Jā gan.
— Kādēļ viņš sāka šaudīties? Ko mēs esam nodarījuši?
— Velns parāvis! Jūs pacēlāt priekšmetu, ko gūsteknis jums aizmeta.
— Tiesa.
— Un uz šīs bļodas… gūsteknis bija kaut ko uzrakstījis, vai ne?
— Jā.
— Tā jau es domāju… Mans Dievs!
D'Artanjans ārkārtīgā satraukumā pagrāba bļodu. Viņš vēl nebija līdz galam izlasījis rakstīto, kad viņa seja kļuva balta kā palags.
— Ak Dievs! — viņš vēlreiz novaidējās. — Cietiet klusu! Šurp nāk gubernators.
— Ko viņš galu galā darīs ar mums? Vai tad tā ir mūsu vaina? — Rauls nesaprata.
— Tātad tā ir patiesība? — Atoss izdvesa. — Patiesība?
— Cietiet klusu, es jums saku, klusu! Ja nolems, ka jūs protat lasīt un aizdomāsies tik tālu, ka jūs sapratāt uzrakstu… Dārgie draugi, es jūs ļoti mīlu un mirtu par jums… bet…
— Bet? — Atoss un Rauls atkārtoja.
— Varbūt es arī varētu izglābt jūs no nāves, bet no mūža ieslodzījuma… nekad! Tādēļ klusējiet, tikai klusējiet!
Gubernators jau nāca pāri aizsarggrāvim pa koka tiltiņu.
— Kas tad jums tādā gadījumā traucē? — Atoss jautāja d'Ar- tanjanam.
— Jūs esat spānieši, — kapteinis klusi pateica, — un ne vārda nesaprotat franciski. Man bija taisnība, — viņš pievērsās gubernatoram, — šie kungi ir spāņu virsnieki, ar kuriem es pagājušā gadā iepazinos Iprā… Viņi nezina ne vārda franciski.
— Ā-ā, — gubernators aizdomīgi novilka un, paņēmis trauku, centās saburtot uzrakstīto.
D'Artanjans atņēma viņam trauku un aizšvlkāja uzrakstu ar sava zobena asmeni.
— Ko jūs darāt! — gubernators iekliedzās. — Kāpēc es nedrīkstu lasīt uzskrāpētos vārdus?
— Tas ir valsts noslēpums, — d'Artanjans stingri noteica. — Jūs zināt karaļa pavēli, kas liek sodīt ar nāvi katru, kurš atklāj šo noslēpumu, tāpēc, ja vēlaties, es jums došu izlasīt te rakstīto, bet tūlīt pēc tam likšu uz vietas nošaut.
Kamēr d'Artanjans puspajokam, pusnopietni to deklarēja, Atoss un Rauls aukstasinīgi klusēja.
— Neticami, ka šie kungi nesaprot ne vārda, — gubernators novilka.
— Liecieties mierā. Pat ja viņi saprastu sarunu valodu, rakstīt viņi tik un tā neprot. Viņi nespētu izlasīt pat spāniski rakstīto. Iegaumējiet labi, ka dižciltīgam spānietim neprast lasīt un rakstīt ir goda lieta!
Gubernatoram vajadzēja apmierināties ar šiem paskaidrojumiem, bet viņš bija stūrgalvīgs un teica d'Artanjanam:
— Uzaiciniet šos kungus apmeklēt mūsu cietoksni.
— Labi, es arī gribēju ieteikt jums to pašu, — d'Artanjans atbildēja.
Patiesībā musketieris to nepavisam negribēja un būtu priecīgs, ja viņa draugi atrastos jau simt ljē attālumā. Tomēr vajadzēja turpināt iesākto komēdiju, un viņš spāniski ielūdza savus draugus, bet tie savukārt nevarēja ielūgumu noraidīt.
Visi devās atpakaļ uz cietoksni, un astoņi kareivji, kurus uz īsu bridi bija satraucis šis nedzirdētais notikums, atkal iegrima parastajā dīkdienībā.