Viņi iegāja pili, un, kamēr gubernators deva kaut kādus ar viesu uzņemšanu saistītus rīkojumus, Atoss d'Artanjanam palūdza:
— Kamēr mēs esam vieni, īsumā paskaidrojiet man, kas te pie jums notiek.
— Pavisam vienkārši, — musketieris atteica. — Es atvedu šurp gūstekni, kuru saskaņā ar karaļa pavēli neviens nedrīkst redzēt; atbraucāt jūs, un viņš izmeta pa savu logu kaut kādu priekšmetu; tobrīd es pusdienoju pie gubernatora un ievēroju, ka šis priekšmets izlido pa logu un arī ka Rauls to paceļ. Man nav vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu galveno. Es nodomāju, ka jūs esat sazvērnieks un tā sazināties ar manu gūstekni. Tādēļ…
— Tādēļ jūs pavēlējāt, lai mūs nošauj.
— Atzīstos… pavēlēju; es gan pirmais satvēru musketi, bet par laimi pēdējais paņēmu jūs uz grauda.
— D'Artanjan, ja jūs būtu mani nogalinājis, tad es būtu laimīgs mirt par dižās Francijas karalisko dinastiju. Bez tam liels gods ir mirt no jūsu rokas — viscēlākā un uzticamākā šīs dinastijas aizstāvja rokas.
— Ko jūs, Atos, pļāpājiet par karalisko dinastiju? — d'Artanjans ne visai pārliecinošā balsī iebilda. — Grāf, vai patiešām jūs — saprātīgs cilvēks ar lielu dzīves pieredzi — ticat vājprātīgā uzskrāpētām muļķībām?
— Ticu.
— Vēl vairāk tāpēc, dārgo ševaljē, — Rauls piebilda, — ka jums ir pavēle nogalināt katru, kas tām notic.
— Tāpēc, ka jebkurš tāda veida izdomājums, lai cik bezjēdzīgs, galu galā izplatās un kļūst visiem zināms, — musketieris atbildēja.
— Nē, d'Artanjan, — Atoss pavisam klusi iebilda, — karalis negrib, lai tauta uzzina viņa ģimenes noslēpumu un nolād Ludviķa XIII dēla bendes.
— Nu ko jūs, Atos! Nerunājiet tik bērnišķīgi, citādi es vairs neuzskatīšu jūs par prātīgu cilvēku. Paskaidrojiet man, kā Ludviķa XIII dēls varētu nokļūt Sentmargaritas salā?
— Varat vēl piebilst: dēls, kuru dzelzs maskā jūs atvedāt šurp nedrošā zvejnieku laivelē. Vai ne tā?
D'Artanjans aprāvās.
— Zvejnieku laivelē? Kā jūs to zināt? — bridi paklusējis, viņš noprasīja.
— Šī laiva atveda jūs uz Sentmargaritu kopā ar no riteņiem noceltu karieti, un tajā atradās jūsu gūsteknis; cilvēks, ko jūs uzrunājāt par monsenjoru. O, to es zinu!
D'Artanjans pakodīja ūsas.
— Pat ja būtu taisnība, ka es atvedu šurp gūstekni maskā, nekas nepierāda, ka šis gūsteknis ir princis… Francijas karaliskā nama princis.
— Pajautājiet par to Aramisam, — Atoss vēsi atbildēja.
— Aramisam? — galīgi izbrīnījies, musketieris iesaucās. — Jūs redzējāt Aramisu?
— Jā, pēc viņa neveiksmīgā mēģinājuma Vo; es redzēju vajātu, bēgošu un pazudušu Aramisu, un viņš man izstāstīja pietiekami daudz, lai es ticētu žēlabām, ko uz sudraba trauka bija uzskrāpējis tas nelaimīgais.
D'Artanjans satriekts nokāra galvu.
— Lūk, kā Dievs smejas par tā saukto ļaužu gudrību! Labs noslēpums, kuru tā vai citādi zina kriens ducis personu… Nolādētā nejaušība, kas likusi jums sadurties šai lietā ar mani, tāpēc ka tagad…
— Vai tad jūsu noslēpums pārstās būt noslēpums, ja es to zinu? — Atoss teica savā atturīgajā maigumā. — Vai es visu savu dzīvi neesmu glabājis tikpat nopietnus noslēpumus? Atcerieties vien, mans draugs.
— Nekad vēl Jūs neesat glabājis postošāku noslēpumu, — musketieru kapteinis skumji noteica. — Man ir liktenīga priekšnojauta, ka katrs, kas ar to saskarsies, mirs, un pie tam nelāgā nāvē.
— Lai notiek Tā Kunga prāts! Lūk, kur jūsu gubernators.
D'Artanjans un viņa draugi atsāka savu komēdiju.
Parasti bargais un aizdomīgais gubernators izturējās pret d'Artanjanu ar tādu godbijību, kas jau robežojās ar iztapību. Viņš apmierinājās ar to, ka pacienāja ceļotājus ar lieliskām pusdienām, kuru laikā nenolaida no viņiem savu pētošo skatienu.
Atoss un Rauls ievēroja, ka gubernators cenšas samulsināt viņus ar negaidītiem uzbrukumiem un pārsteigt nesagatavotus. Tomēr gan viens, gan otrs nepārtraukti bija modri. D'Artanjana teiktais varēja likties ticams, pat ja gubernators domātu, ka tā nav patiesība.
Kad visi piecēlās no galda, Atoss spāniski vaicāja d'Artanjanam:
— Kā gubernatoru sauc? Viņam ir atbaidoša seja.
— De Senmars, — kapteinis atbildēja.
— Vai viņš būs jaunā prinča cietumsargs?
— Kā lai es to zinu? Varbūt es pats nīkšu Sentmargaritā līdz sava mūža galam.
— Ko jūs! Kas jums liek tā domāt?
— Draugs, es esmu tādā situācijā kā cilvēks, kurš tuksneša vidū atradis dārgumus. Viņš grib tos aiznest — nespēj; grib atstāt turpat, bet nevar izlemt to darīt. Karalis mani neaicinās atpakaļ, baidīdamies, ka neviens nesargās gūstekni tik cītīgi kā es. Tai pat laikā viņš nožēlo, ka esmu tik talu, jo saprot, ka neviens viņam nekalpos tā kā es. Starp citu, lai notiek Dieva griba.
— Pajautājiet kungiem, — Senmars viņus pārtrauca, — kāpēc viņi ieradušies Sentmargaritā?
— Viņi atbrauca, zinādami, ka Sentmargaritā ir benediktīniešu klosteris, kuru būtu interesanti apskatīt, savukārt Sentmargaritā ir lieliskas medību vietas.
— Tās ir viņu rīcībā, mēs dalīsimies tajās, — Senmars atbildēja.
D'Artanjans pateicās gubernatoram.
— Kad viņi aizbrauc?
— Rīt.
Senmars devās pārbaudīt posteņus, atstādams d'Artanjanu šķietamo spāniešu sabiedrībā.
— Šī dzīve un mans līdzgaitnieks man ne visai patīk, — musketieris ierunājās. — Šis cilvēks pakļauts man, bet, velns lai parauj, viņš man neļauj justies brīvam!.. Ziniet ko, pamedīsim mazliet trusīšus. Brīnišķīga pastaiga un nemaz nav nogurdinoša. Salas garums ir tikai pusotra ljē, platums — pusljē, gandrīz kā parks. Izklaidēsimies.
— Iesim, kur gribat, d'Artanjan, bet tikai nevis lai izklaidētos, bet varētu brīvi parunāt.
D'Artanjans pamāja kareivim, kurš tūlīt saprata un, atnesis muižniekiem medību bises, atgriezās cietoksnī.
— Tagad atbildiet uz jautājumu, ko man uzdeva tas drūmais Senmars: kādēļ jūs ieradāties šajā Dieva un cilvēku aizmirstajā salā? — musketieris iesāka.
— Lai atvadītos no jums.
— Atvadītos? Ko? Rauls aizbrauc?
— Jā.
— Varu saderēt, ka kopā ar hercogu de Boforu!
— Jā, ar hercogu. O, jūs kā vienmēr uzminējāt, dārgais draugs.
— Paradums.
Jau šīs sarunas sākumā Rauls apsēdās uz sūnām apauguša akmens, uzlika savu musketi uz ceļiem, juzdams, ka galva kļūst smaga un sirds sažņaudzas. Viņš skatījās uz jūru un debesīm un ieklausījās savā sirds- balsī. Viņš necentās panākt medniekus.
D'Artanjans ievēroja viņa prombūtni un jautāja:
— Vai ievainojums vēl joprojām smeldz?
— Jā, tas ir nāvējošs, — Atoss nopūtās.
— O, mans draugs, jūs pārspīlējat. Rauls ir norūdīts kā nākas. Cildenai sirdij ir vēl viena aizsargkārta, kas to aizsargā kā bruņas. Ja pirmā asiņo, otra aiztur asiņošanu.
— Nē, — Atoss iebilda. — Rauls mirst no bēdām.
— Velns parāvis, — d'Artanjans drūmi noteica.
Pēc mirkļa klusuma viņš jautāja:
— Kāpēc jūs viņu laižat prom?
— Tāpēc, ka viņš to vēlas.
— Un kāpēc jūs pats nebraucat kopā ar viņu?
— Tāpēc, ka negribu būt klāt viņa nāvē.
D'Artanjans vērīgi paskatījās uz draugu.
— Jūs zināt, ka visā manā mūžā nav bijis daudz tāda, kas mani biedētu, — grāfs turpināja, atbalstīdamies uz d'Artanjana rokas. — Tagad mani nepārtraukti vajā sirdi plosošas un nepārvaramas bailes. Es baidos, ka pienāks diena, kad turēšu rokās sava dēla līķi.
— Diezgan! — d'Artanjans pārtrauca.
— Es esmu cieši pārliecināts, ka viņš mirs, es to zinu un negribu būt klāt nāves brīdī.
— Klausieties, Atos, jūs atrodaties aci pret aci ar cilvēku, kuru jūs saucāt par visdrosmīgāko no visiem, ko esat pazinis, ar jums uzticamo d'Artanjanu, kam neviens nespēj līdzināties, kā jūs kādreiz teicāt; salicis rokas uz krūtīm, jūs viņam apgalvojat, ka baidāties no sava dēla nāves, un to darāt jūs, kas savā mūžā pieredzējis visu, kas vien iespējams! Nu, pieņemsim; un tomēr, Atos, no kurienes šīs bailes? Kamēr cilvēks dzīvo uz nīcīgās zemes, viņam jābūt gatavam uz visu un nedrebot jāiet pretī tam, kas viņu sagaida.
— Uzklausiet mani, draugs. Es esmu nodzīvojis daudz gadu uz šīs nīcīgās zemes, par kuru jūs runājāt, un manī saglabājušās tikai divas spēcīgas jūtas. Vienas no tām saistās ar manu zemes dzīvi — jūtas pret maniem draugiem un tēva pienākums; otrās attiecas uz manu mūžīgo dzīvi — tā ir mīlestība un pietāte pret Dievu. Tagad es jūtu līdz pašiem sirds dziļumiem — ja Dievs pieļaus, ka mans draugs vai dēls zaudē dzīvību manu acu priekšā… Nē, d'Artanjan, es to nemaz nevaru izteikt…
— Runājiet, runājiet jel.
— Es pārcietīšu itin visu, bet tikai ne sev tuvu un dārgu cilvēku nāvi. Tikai pret to nav zāļu. Mirējs ir ieguvējs, bet tas, kam jānoskatās, kā mirst tuvs cilvēks — zaudētājs. Zināt, ka es nekad, nekad vairs neredzēšu zemes virsū tos, ko vienmēr esmu saticis ar prieku; zināt, ka vairs nav d'Artanjana vai Raula! ()!.. Es esmu vecs un zaudējis agrāko vīrišķību; es lūdzu Dievu apžēloties par manu vājumu; ja Viņš dos triecienu man pašā sirdī, es nolādēšu Viņu. Muižniekam un kristietim nepiedien nolādēt Dievu; pietiek jau ar to, ka es esmu nolādējis savu karali.
— Hm… — nomurmināja d'Artanjans, ko bija samulsinājušas vētrainās un nevaldāmās ciešanas.
— Mans draugs, d'Artanjan, jūs mīlat Raulu; paskatieties uz viņu: ievērojiet skumjas, kas ne uz mirkli viņu nepamet. Vai jūs zināt ko briesmīgāku, kā nemitīgi vērot šīs nabaga sirds agoniju?
— Atļaujiet man ar viņu parunāt, Atos. Kas zina?
— Pamēģiniet, bet es esmu pārliecināts, ka jūs neko nepanāksiet.
— Es nemēģināšu viņam uzbāzties ar mierinājumiem, bet piedāvāšu palīdzību.
— Jūs?
— Protams. Vai tad pirmoreiz sieviete kļūst neuzticīga? Es eju pie viņa.
Atoss pašūpoja galvu un tālāk gāja viens.
D'Artanjans pagriezās atpakaļ un, izspraucies cauri krūmājam, pastiepa Raulam roku.
— Vai jums nevajag ar mani aprunāties? — viņš jautāja vikontam.
— Es gribu lūgt jums kādu pakalpojumu.
— Lūdziet.
— Vai jūs atgriezīsieties Francijā?
— Es vismaz tā ceru.
— Vai man vajadzētu rakstīt Lavaljēras jaunkundzei?
— Nē, nevajag.
— Bet man tik daudz gribētos viņai pateikt!
— Aizbrauciet un pasakiet to viņai!
— Nekad!
— Kāpēc jūs domājat, ka vēstule būs iedarbīgāka nekā jūsu vārdi?
— Jums taisnība.
— Viņu pārpilda mīlestība pret karali, — d'Artanjans asi noteica, — un viņa ir godīga meitene.
Rauls sarāvās.
— Bet jūs, ko pametusi, viņa mīl varbūt pat vēl vairāk nekā karali, bet citādi.
— D'Artanjan, vai jūs esat pārliecināts, ka viņa mīl karali?
— Dievina. Viņas sirds nav pieejama nekādām citām jūtām, bet, ja jūs atrastos tuvumā, tad būtu viņas labākais draugs.
— Ak! — Rauls kaislīgi nopūtās, gatavs atzīt skumjo cerību.
— Vai jūs to vēlaties?
— Tā būtu gļēvulība.
— Tas tik ir muļķīgs vārds un iedveš man šaubas par jūsu prāta spējām, mīļo Raul. Nekad nevar būt gļēvulība pakļauties par jums augstākam spēkam! Ja sirds jums saka: „Ej turp vai mirsti," — tad ejiet, Raul. Vai Luīze bija gļēva, vai drosmīga, kad, mīlēdama jūs, tomēr deva priekšroku karalim, jo viņas sirds to valdonīgi prasīja? Nē, viņa bija drosmīgākā sieviete pasaulē. Rīkojieties tāpat kā viņa un klausiet tikai pats sevi. Zināt, Raul, es esmu pārliecināts, ka, paskatījies uz viņu tuvumā ar greizsirdības pilnām acīm, jūs savu mīlestību aizmirsīsiet.
— Jūs mani pārliecinājāt, dārgo d'Artanjan…
— Aizbraukt paskatīties uz viņu?
— Nē, aizbraukt, lai vairs nekad viņu neredzētu. Es gribu viņu mīlēt mūžīgi.
— Taisnību sakot, tādu secinājumu nu gan es negaidīju.
— Paklau, draugs, jūs aiziesiet pie viņas un atdosiet šo vēstuli, kura gan viņai, gan jums paskaidros, kas notiek manā sirdī. Izlasiet vēstuli, es to uzrakstīju pagājušajā naktī. Kaut kas manai sirdij teica, ka mēs šodien sastapsimies.
Viņš pasniedza d'Artanjanam vēstuli, un tas lasīja:
„Kundze, jūs neesat vainīga, ka nemīlat mani. Jūs var vainot tikai par to, ka ļāvāt man noticēt jūsu mīlestībai. Šie maldi man maksās dzīvību.
Es piedodu jums jūsu vainu, bet nepiedodu sev maldus. Runā, ka laimīgie mīlētāji esot kurli pret agrāk mīlēto un pēc tam atraidīto vaidiem. Jums diez vai tas ir iespējams, jo jūs mani neesat mīlējusi, bet, ja arī izjutāt kaut ko, tad to pavadīja šaubas un dvēseles nemiers.
Esmu pārliecināts — ja es censtos pārvērst mūsu draudzību mīlestībā, jūs piekāptos aiz bailēm mani nogalināt vai sagraut cieņu, kuru es pret jums jutu. Es miršu ar prieku, zinādams, ka jūs esat brīva un laimīga.
Jūs vēl iemīlēsiet mani pa īstam, kad vairs nebūs jābaidās no mana skatiena vai pārmetumiem. Jūs mani mīlēsiet, jo, lai cik aizrautīga arī nebūtu jūsu pašreizējā mīlestība, Dievs mani nav radījis zemāku par jūsu izredzēto, bet mana padevība, upuris un skumjais gals nostādīs mani jūsu acīs augstāk par viņu.
Manas sirds naivā uzticība lika tai zaudēt dārgumu, kas man piederēja. Daudzi sacījuši, ka jūs mani pietiekoši mīlējāt, lai iemīlētu nedalīti. Šī doma kliedē aizvainojuma rūgtumu un liek uzskatīt pašam sevi par vienīgo vainīgo.
Pieņemiet no manis šo pēdējo atvadu sveicienu un svētiet, jo esmu paslēpies tai nesasniedzamajā vietā, kur izgaist naids un paliek tikai mīlestība.
Ardievu, kundze. Ja jūsu laimi vajadzētu pirkt par manām asinīm, es atdotu tās visas. Es taču tās ziedoju savām ciešanām!
Rauls, vikonts dc Braželons "
— Vēstule ir labi uzrakstīta, — kapteinis noteica, — tomēr kaut kas man tajā nepatīk.
— Pasakiet, kas tad! — Rauls iesaucās.
— Tā runā par visu, bet tikai ne par to, kas kā nāvējoša inde plūst no jūsu acīm un sirds; nestāsta par neprātīgo mīlestību, kas joprojām deg jūsu sirdī.
Rauls nobālis apklusa.
— Kāpēc gan jums vienkārši neuzrakstīt:
„Kundze!
Tā vietā, lai nolādētu, es jūs mīlu un mirstu."
— Tā ir taisnība, — Rauls atteica ar drūmu smaidu.
Saplēsis vēstuli, ko bija paņēmis no d'Artanjana, viņš uz piezīmju grāmatiņas lapas uzrakstīja:
„Lai vēlreiz gutu laimi atzīties, ka mīlu jus, es mazdūšīgi rakstu jums un, lai sodītu sevi par šo mazdūšību, es eju nāvē."
Viņš parakstījās un vaicāja d'Artanjanam:
— Kaptein, jūs atdosiet viņai šo lapiņu, vai ne?
— Kad?
— Tai dienā, kad varēsiet uzrakstīt datumu zem šīm rindiņām, — Braželons sacīja, norādīdams uz pēdējo vārdu pirms paraksta.
Tad viņš strauji devās pie Atosa, kurš lēniem soļiem tuvojās.
Kad viņi atgriezās, sacēlās viļņi, un Vidusjūrai raksturīgajā straujumā vieglā viļņošanās pārvērtās īstā vētrā.
Viņu uzmanību piesaistīja kāds nenoteiktas formas melns priekšmets, ko varēja pamanīt krastā.
— Vai tā ir laiva? — Atoss gudroja.
— Nē, nedomāju vis, — d'Artanjans atteica.
— Piedodiet, — Rauls viņus pārtrauca, — tā tomēr ir laiva, kas steidzas nokļūt ostā.
— Tur līcī patiešām var saskatīt laivu, un tā pareizi dara, ka meklē šeit patvērumu, bet tas, ko rādīja Atoss… tur smiltīs… sadauzīts…
— Jā, jā, redzu.
— Tā ir kariete, ko es izmetu jūrā, kad kopā ar savu gūstekni izkāpu krastā.
— Atļaujiet dot jums padomu, d'Artanjan, — Atoss sacīja, — sadedziniet karieti, lai no tās nepaliek nekādas pēdas. Citādi Antibas zvejnieki, kas nosprieda, ka viņiem bijusi darīšana ar sātanu, sāks vēl domāt, ka jūsu gūsteknis tomēr bijis tikai cilvēks.
— Jūsu padoms ir slavējams, un šonakt pat likšu to izdarīt jeb, pareizāk sakot, nodarbošos ar to pats. Iesim tomēr zem jumta, jo sākas lietus un zibeņo visai drausmīgi.
Iedami pa valni, lai paslēptos galerijā, no kuras d'Artanjanam bija atslēga, viņi ieraudzīja Senmaru, kurš soļoja uz gūstekņa kameru. D'Artanjans deva zīmi, un draugi veikli paslēpās aiz kāpņu pagrieziena.
— Kas te notiek? — Atoss jautāja.
— Tūlīt redzēsiet. Skatieties. Gūsteknis atgriežas no kapelas.
Violetajā negaisa debesu mijkrēslī, ko apspīdēja sarkanas zibens šautras, viņi ieraudzīja, ka kādus sešus soļus aiz gubernatora lēni iet viscaur melnā tērpts cilvēks.
Viņa galvu slēpa bruņu cepure, seju sedza melns tērauda sejsegs. Uz tā pulētās virsmas debesu ugunis meta sārtus atspīdumus, tie uz- mirdzēja un nozuda, tā ka likās — nelaimīgais lāstu vietā raida niknus skatienus.
Galerijas vidū gūsteknis uz mirkli apstājās; viņš vēroja tālo horizontu, ieelpoja vētras aromātu un kāri dzēra silto lietus ūdeni. Pēkšņi no viņa krūtīm izlauzās spēcīga nopūta, kas drīzāk atgādināja elsas.
— Nāciet, kungs, — Senmars pavēlēja, jo viņš sāka uztraukties, ka gūsteknis pārāk ilgi skatās pāri cietokšņa mūriem, — nāciet taču!
— Sauciet viņu par monsenjoru! — grāfs de Lafērs no sava kakta uzkliedza Senmaram tik baigā un reizē svinīgā balsī, ka gubernators nodrebēja. Atoss kā vienmēr pieprasīja ievērot cieņu pret kritušu diženumu.
Gūsteknis pagriezās.
— Kas to teica? — Senmars jautāja.
— Es, — d'Artanjans atbildēja, nostādamies gubernatora priekšā. — Jums labi zināms, ka tāda ir pavēle.
— Nesauciet mani ne par kungu, ne monsenjoru, bet gan par nolādēto, — gūsteknis teica balsī, kas iespiedās pašos Raula sirds dziļumos.
Viņš pagāja garām. Aiz nelaimīgā aizvērās dzelzs durvis.
— Tas gan ir patiesi nelaimīgs cilvēks, — musketieris dobji čukstēja, norādīdams Raulam uz prinča kameru.