Tiklīdz d'Artanjans ar saviem draugiem iegāja istabā, ko apdzīvoja, tūlīt pie viņa ieradās kāds garnizona kareivis ar ziņojumu, ka gubernators vēlas viņu satikt. Laiva, kuru Rauls bija redzējis jūrā un kura steidzās nokļūt līcī, atveda uz Sentmargaritu ziņojumu musketierim.
Atplēsis vēstuli, d'Artanjans pazina Ludviķa rokrakstu.
Karalis rakstīja:
„Es domāju, jūs jau esat izpildījis manu pavēli, d'Artanjana kungs, tāpēc nekavējoties atgriezieties Parīzē; jūs atradīsiet mani manā paša Luvrā."
— Te nu beidzas mans izsūtījums! — musketieru kapteinis priecīgi iesaucās. — Paldies Dievam, man vairs nav jābūt par cietumsargu.
Viņš iedeva Atosam izlasīt vēstuli.
— Tātad jūs pametat mūs? — Atoss skumji jautāja.
— Gluži otrādi, nešķiršos no jums, dārgais draugs. Rauls ir pieaudzis un ļoti labi var tikt galā ar hercogu de Boforu; viņš labāk gribēs, lai tēvs dodas atceļā kopā ar d'Artanjanu nekā vienatnē mēro divsimt ljē līdz Lafērai. Vai ne, Raul?
— Protams, — Rauls neskaidri nomurmināja ar vieglu nožēlu.
— Nē, draugs, — Atoss pārtrauca. — Es atstāšu Raulu tikai tajā dienā, kad viņa kuģis izgaisīs aiz horizonta. Kamēr viņš ir Francijā, es būšu kopā ar viņu.
— Kā vēlaties, dārgais; bet mēs kopā vismaz aizbrauksim no Sentmargaritas; varat izmantot manu laivu, tā mūs visus aizvedīs līdz An- tibai.
— Ar lielāko prieku. Man gribas ātrāk nokļūt pēc iespējas tālāk no cietokšņa un tādiem skatiem, kāds tikko mūs sarūgtināja.
Tā nu trīs draugi, atvadījušies no gubernatora, pameta mazo salu un pēdējos negaisa uzplaiksnījumos vēlreiz paskatījās uz baltajiem cietokšņa mūriem.
Tai pašā naktī d'Artanjans šķīrās no saviem draugiem; viņš vēl paguva ieraudzīt Sentmargaritas salas krastā spožu liesmu — saskaņā ar viņa norādījumiem Senmars bija pavēlējis aizdedzināt karieti.
Pirms kāpšanas seglos d'Artanjans apkampa Atosu un sacīja:
— Draugi, jūs līdzināties diviem kareivjiem, kas pametuši savu posteni. Kāda balss man saka, ka Raulam dienestā būs vajadzīgs jūsu atbalsts, Atos. Gribat, es palūgšu karalim, lai aizsūta uz Āfriku arī mani kopā ar kādu simtu brašu musketieru? Viņa majestāte man neatteiks, un es paņemšu līdzi arī jūs.
— D'Artanjana kungs, — Rauls atbildēja, dedzīgi spiezdams kapteiņa pasniegto roku — es pateicos jums par piedāvājumu, kurš pārspēj gan grāfa, gan manas vispārdrošākās cerības. Man jānodarbina domas un jānogurdina sevi fiziski, jo esmu jauns; turpretī grāfam vajadzīgs pilnīgs miers. Jūs esat viņa labākais draugs; uzticu viņu jūsu gādībai. Sargājiet viņu, mūsu sirdsmiers ir jūsu rokās.
— Laiks doties ceļā: mans zirgs kļūst nemierīgs, — piezīmēja d'Artanjans, kuram strauja domu un tēmu maiņa sarunā vienmēr liecināja par dziļiem dvēseles pārdzīvojumiem. — Sakiet, grāf, cik dienas vēl Rauls te pavadīs?
— Ne vairāk par trim.
— Un cik dienas jūs domājat patērēt atceļam?
— O, es īsti nezinu, — Atoss atbildēja. — Es negribētu pārāk steidzīgi attālināties no mana dārgā Raula. Laiks jau tāpat pietiekami ātri man viņu atņems, un es negribu, lai tāpat būtu ar telpu. Es nesteigšos.
— Jūs nespriežat pareizi, draugs. Lēmums uzdzen skumjas, turklāt cilvēkam jūsu vecumā nemaz nepiedien uzturēties traktieros pie ceļa.
— Šurp es nokļuvu ar pasta zirgiem, bet tagad gribu nopirkt pāri labu zirgu. Lai tos atvestu mājās nenodzītus, nedrīkst jāt ātrāk kā septiņus astoņus ljē stundā.
— Kur ir Grimo?
— Viņš ieradās vakar agri no rīta, un es ļāvu viņam kārtīgi izgulēties.
— Nu, tad tur vairs nav ko spriest, — d'Artanjanam izlauzās. — Uz redzēšanos, Atos, ja pasteigsieties, tad būšu priecīgs jūs atkal drīz vien apskaut.
To teikdams, viņš ielika kāju kāpslī, ko Rauls viņam pieturēja.
— Ardievu, — jauneklis teica, noskūpstīdams viņu.
— Paliec sveiks, — d'Artanjans atbildēja, sēzdamies seglos. Zirgs strauji uzsāka gaitu, aiznesdams musketieri.
Šis skats norisinājās Antibas priekšpilsētā pie mājas, kurā bija apmeties Atoss un kur d'Artanjans pēc vakariņām bija licis atvest savu zirgu.
No šejienes sākās ceļš, kas neskaidri balts vīdēja nakts miglā. Zirgs pilnu krūti ieelpoja rūgteni sāļo gaisu, kas plūda no solončaku slīkšņām, kādu šai vietā netrūka.
D'Artanjans palaida zirgu rikšos. Atoss un Rauls lēni un skumji atgriezās mājā. Pēkšņi viņi izdzirda zirga kāju dipoņu. Sākumā viņi nosprieda, ka tas ir tikai dzirdes māns un radies ceļa līkumu dēļ.
Tomēr tas patiešām bija d'Artanjans, kurš galopā atgriezās pie viņiem.
Tēvs un dēls raidīja priecīga izbrīna saucienu, bet kapteinis jauneklīgi nolēca no zirga, pieskrēja tikko atstātajiem draugiem un abus uzreiz piespieda sev klāt. Viņš klusuciešot ilgi turēja viņus savos apkampienos, un no viņa krūtīm neizlauzās ne elpas vilciens. Tad tikpat pēkšņi kā atgriezies, viņš iecirta savam straujajam zirgam sānos piešus un aizjāja.
— Ak vai… — grāfs pavisam klusi noteica, — ak vai!
„Slikta zīme! — savukārt domāja d'Artanjans, cenzdamies iedzīt
zaudēto laiku. — Es nespēju viņiem uzsmaidīt. Slikta zīme!"
Nākamajā rītā Grimo bija jau kājās. Hercoga de Bofora rīkojumi tika veiksmīgi realizēti. Ar Raula pūlēm sapulcētā flote devās uz norādīto mērķi — Tulonu. Aiz tās mazās laiviņās, ko uz ūdens gandrīz nevarēja pamanīt, sekoja flotes apkalpošanai mobilizēto zvejnieku un kontrabandistu draugi un sievas.
īsais laiciņš, ko tēvs un dēls vēl varēja pavadīt kopā, aizlidoja divkāršā ātrumā, kā viss, kam lemts nogrimt mūžības bezdibenī.
Atoss un Rauls atgriezās Tulonā, kuru pārpildīja ratu dārdoņa, ieroču šķindas un zirgu zviedzieni. Skanēja taures un rībēja bungas. Ielās drūzmējās kareivji, kalpi un tirgoņi.
Hercogs de Bofors atradās vienlaikus visur, steidzinādams karaspēka iekāpšanu kuģos un kravas iekraušanu ar laba karavadoņa dedzību un rūpību.
Viņš bija laipns un pieklājīgs pat pret zemākajiem no saviem padotajiem, toties nesaudzīgi rāja pat visaugstākos.
Viņš pats personīgi iedziļinājās visās lietās un visu apskatīja; hercogs pārbaudīja katra aizbraucošā kareivja mantas un pārliecinājās, cik labā stāvoklī ir katrs promsūtāmais zirgs. Varēja just, ka vieglprātīgais, lielīgais un egoistiskais augstmanis, kāds viņš bija savā pilī, kļūst par īstu karotāju un prasīgu karavadoni, sajuzdams atbildību, ko bija uzņēmies.
Tomēr jāatzīst, ka, lai cik cītīgi arī notika gatavošanās izbraukšanai, tajā tomēr bija jūtama steiga un bezrūpība, pietrūkstot jebkādai tālredzībai, kas padara franču karavīru par pirmo pasaulē, jo kam gan citam vēl tik daudz jāpaļaujas vienīgi uz sevi un uz saviem fiziskajiem un garīgajiem spēkiem.
Admirālis bija apmierināts vai vismaz tāds izskatījās; uzslavēja Raulu, viņš deva pēdējos rīkojumus par iziešanu jūrā. Hercogs pavēlēja pacelt enkuru nākamās dienas rītausmā.
Iepriekšējā vakarā viņš uzaicināja grāfu un Raulu uz vakariņām. Viņi gan atteicās no ielūguma, aizbildinādamies ar neatliekamām dienesta darīšanām.
Nonākuši savā viesnīcā, kas stāvēja uz liela laukuma koku paēnā, viņi ilgi nekavējās pie galda, bet steidzīgi notiesāja pusdienas, un Atoss aizveda dēlu uz klintīm, kas pacēlās pāri pilsētai. Tās bija milzīgi akmens blāķi, no kuriem pavērās plašs skats uz jūru, un šķita, ka tālā horizonta līnija atrodas vienā augstumā ar klintīm.
Nakts bija sevišķi jauka, kā tas mēdz būt šai laimīgajā vietā. Mēness pacēlās virs klinšu zobainajām virsotnēm un pārpludināja ar sudrabotu gaismu jūras zilo paklāju. Reidā atbilstoši plānojumam pilnīgā klusumā manevrēja kuģi.
Fosfora pilno jūru šķēla liellaivas, kas veda mantas un pārtikas krājumus; pat vismazākā priekšgala sašūpošanās lika ūdenim iemirdzēties bālganā gaismā, un no katra airu vēziena uz visām pusēm pašķīda pilieni kā mirdzošu briljantu miriādes.
Laiku pa laikam atskanēja matrožu balsis, kas priecājās par sava admirāļa devīgumu vai arī lēni vilka savas vienkāršās dziesmiņas. Šī aina un harmoniskās skaņas lika sirdij te sažņaugties bailēs, te atkal iepukstēties straujāk cerībās. No šīs rosības tomēr vēdīja nāves elpa.
Atoss un Rauls apsēdās uz augsta, sūnām un viršiem apauguša klintsraga. Virs viņu galvām šurpu turpu laidelējās sikspārņi, kuru trakulīgo deju rosināja nekad neapsīktošās medības.
Raula kājas karājās pāri klints malai tukšumā, no kura reibst galva, aizraujas elpa un kurš vilina ieslīgt nebūtībā.
Kad debesīs pacēlās pilnmēness, pārpludinādams ar glāstošu gaismu blakus esošo kalnu smailes un apspīdēdams visu ūdens spoguli, kad nakts tumsā kuģu melnajā masā šur tur iespīdējās mazas sarkanas uguntiņas, Atoss, sakopojis domas un bruņojies ar visu savu vīrišķību, sacīja Raulam:
— Visu, ko mēs redzam, Raul, radījis Dievs; arī mūs radījis Viņš. Mēs esam tikai niecīgi atomi, kurus Viņš iemetis Visuma plašumos. Mēs starojam tāpat kā šīs ugunis un zvaigznes, nopūšamies kā viļņi un ciešam līdz ar kuģiem, kuri noveco, šķeldami viļņus un sekodami vējam, kas dzen tos uz mērķi, tāpat kā Dieva dvaša vada mūs uz ilgoto klusuma ostu. Visi mīl dzīvi, un šai pasaulē viss nudien ir brīnišķīgs, Raul.
— Mūsu acu priekšā paveras patiešām lieliska aina, — jauneklis atbildēja.
— Cik labs ir d'Artanjans! — Atoss tūlīt pat pārtrauca Raulu. — Kāda laime, ja visu dzīvi var paļauties uz tādu draugu. Jums tas trūkst, Raul.
— Draugs? Vai tad man nav drauga? — jauneklis iesaucās.
— De Giša kungs ir kārtīgs biedrs, — grāfs vēsi noteica, — tomēr, man liekas, Raul, ka tagad cilvēki daudz vairāk noņemas ar savām personīgajām darīšanām un baudām nekā manā laikā. Jūs tiecāties pēc vientulības, un tas ir labi, bet tajā zuda jūsu spēki. Turpretī mēs, četri nešķiramie, varbūt arī neiepazinām tādu izsmalcinātību, kas iepriecina jūs, toties bijām vairāk spējīgi pretoties, kad draudēja briesmas.
— Grāf, es jūs pārtraucu ne jau tādēļ, lai iebilstu, ka man ir draugs, ko sauc de Gišs. Protams, viņš ir labs, cēlsirdīgs un mīl mani. Tomēr mani sargājusi cita draudzība, kura ir tikpat stipra kā tā, par kuru jūs stāstāt, un tā ir jūsu draudzība, tēvs.
— Es neesmu bijis jūsu draugs, Raul, jo parādīju jums tikai vienu dzīves pusi; diemžēl es biju skumjš un stingrs. Nemaz nevēlēdamies, es jūsu jaunības zaļojošajam stumbram esmu nocirtis vienu atvasi pēc otras. īsāk sakot, es nožēloju, ka neesmu izaudzinājis jūs par īsti dzīvespriecīgu un trokšņainu augstākās sabiedrības cilvēku.
— Es saprotu, kāpēc jūs tā runājat, grāf. Jums nav taisnība, ne jau jūs mani padarījāt tādu, kāds esmu, bet gan mīlestība, kas mani pārņēma jau tai vecumā, kad bērni izjūt tikai simpātijas; manā raksturā ir iedzimta patstāvība, kurpretī citiem ir tikai pieradums. Es domāju, ka vienmēr palikšu tāds pats, kāds biju! Es uzskatīju, ka Dievs mani vada pa plašu iemītu ceļu, kura malās es atradīšu tikai ziedus un augļus. Pastāvīgi mani sargājusi jūsu modrība un spēks, bet es domāju, ka pats esmu spēcīgs un modrs. Es nebiju gatavs sastapties ar šķēršļiem un kritu, bet tas uz visiem laikiem atņēma manu vīrišķību. Es nositos, tā visprecīzāk var raksturot ar mani notikušo. O nē, grāf, jūs dāvājāt man laimi pagātnē un būsiet mana nākotnes cerība. Nē, man nav ko pārmest dzīvei, ko jūs man sagādājāt; es jūs svētu un mīlu ar visu savas sirds degsmi.
— Mīļo Raul, jūsu vārdi man nes atvieglojumu. Tie nozīmē, ka vismaz tuvākajā nākotnē jūs rīkosieties, kaut mazliet domādams arī par mani.
— Es domāšu tikai par jums un ne par vienu citu.
— Raul, es izdarīšu to, ko vēl nekad neesmu darījis jūsu labā. Kopš šī brīža es būšu ne tikai jūsu tēvs, bet arī jūsu uzticamais draugs.
Mes abi plaši atvērsim sava nama durvis un vairs nedzīvosim kā vientuļnieki; tas notiks pēc jūsu atgriešanās. Taču tas būs ļoti drīz, vai ne?
— Droši vien, grāf, tāda ekspedīcija nevar būt ilgstoša.
— Tātad visā drīzumā, Raul, es pārdošu savu zemi un atdošu jums visu kapitālu, lai nebūtu jāvelk pieticīga dzīve no peļņas procentiem. Ar šo naudu pietiks, lai līdz manam mūža galam varētu dzīvot kā pieklājas augstākajā sabiedrībā, un ceru, ka līdz tam laikam jūs man par apmierinājumu nepieļausiet, ka mūsu dzimta iznīkst.
— Es darīšu visu, ko jūs pavēlat, — Rauls izjusti noteica.
Raul, neļaujiet, ka adjutanta dienests iesaista jūs pārāk bīstamos
pasākumos. Jūs pats esat pierādījis savu drosmi kaujās, jūs ir redzējuši zem pretinieka uguns. Atcerieties, ka karš ar arābiem nozīmē lamatas, slēpņus un slepkavas, kas slēpjas aiz stūra. Nav nekāds lielais gods iekrist lamatās. Gadās pat tā, ka tajās iekritušie nevienā nerada žēlumu, bet tad viņu nāve ir veltīga. Vai jūs mani saprotat, Raul? Dieva dēļ, nedomājiet, ka es pierunāju jūs izvairīties no sastapšanās ar ienaidnieku!
— Es jau pēc sava rakstura esmu apdomīgs, un bez tam man ļoti veicas, — Rauls atbildēja ar smaidu, kas stindzināja tēva skumjo sirdi. — Es taču piedalījos pārdesmit kaujās un ieguvu tikai vienu niecīgu skrambu, — jauneklis pasteidzās piebilst.
— Sargieties arī no klimata, — Atoss turpināja. — Nāve no drudža ir drausmīga. Ludviķis Svētais lūdza, lai Dievs labāk sūta viņam bultu vai mēri, bet tikai ne drudzi.
— O, grāf, saglabājot skaidru prātu un arī mērenu fizisko slodzi…
— No hercoga de Befora es uzzināju, ka viņš sūtīs savus ziņojumus uz Franciju katru otro nedēļu. Droši vien jums kā viņa adjutantam uzticēs to nosūtīšanu. Jūs taču mani neaizmirsīsiet, vai ne?
— Nē, grāf, neaizmirsīšu, — Rauls aizžņaugtā balsī atbildēja.
— Un beidzot, Raul, jūs, tāpat kā es, esat kristietis, un mums jāpaļaujas uz Dieva un mūsu sargeņģeļu aizgādību. Apsoliet man, ka vispirms atcerēsieties mani, ja ar jums notiks kāda nelaime. Tad jūs aicināsiet mani.
— O, protams, tūlīt pat!
— Raul, vai jūs mani kādreiz redzat sapņos?
— Katru nakti, grāf. Manā agrīnajā bērnībā es jūs redzēju mierīgu un laipnu, jūs uzlikāt man uz galvas roku, un tāpēc es varēju tik bezrūpīgi gulēt… kādreiz.
— Mēs pārāk mīlam viens otru, un tāpēc tagad šķiroties mūsu dvēseles pavadīs viena otru, manējā būs kopā ar jums, bet jūsējā — ar mani. Kad jūs skumsiet, Raul, es paredzu, ka arī mana sirds gremdēsies skumjās, bet, kad jūs, par mani domādams, pasmaidīsiet, ziniet, ka tā sūtāt man sava prieka staru no aizjūras.
— Nesolu jums, ka vienmēr būšu priecīgs, bet varat būt pārliecināts, ka nepaies neviena stunda, kad es jūs neatcerētos, zvēru, neviena stunda, kamēr vien būšu dzīvs.
Atoss vairs nespēja valdīties. Ar abām rokām viņš apskāva dēlu un no visa spēka piespieda sev klāt.
Mēness gaisma jau pārgāja pirmsausmas dūmakā, un pie horizonta parādījās zeltīta maliņa, liecinādama par dienas tuvošanos.
Atoss uzmeta Raulam uz pleciem savu apmetni un pavadīja viņu uz lielam skudrupūznim līdzīgo pilsētu, pa kuru jau šaudījās nesēji ar savām nastām plecos.
Piekalnē, ko Atoss un Rauls bija tikko pametuši, viņi pamanīja tumšu ēnu, kura te tuvojās viņiem, te attālinājās, it kā baidītos, ka tiks pamanīta. Tas bija uzticamais Grimo, kas bija sācis raizēties par saviem kungiem un tādēļ sekoja tiem, gaidīdams, kad viņi griezīsies atpakaļ.
— Ā, mīļais Grimo, — Rauls iesaucās, — kāpēc tu esi šeit? Vai tu atnāci pateikt, ka laiks doties ceļā?
— Viens pats? — Grimo norādīja Atosam uz Raulu ar tik atklātu pārmetumu, ka varēja nojaust, cik ļoti vecais jūtas satraukts.
— Tev taisnība! — grāfs piekrita. — Nē, Rauls neaizbrauks viens un nebūs svešumā vientuļš un bez drauga, kurš varētu viņu mierināt un atgādināt visu, ko viņš kādreiz mīlējis.
— Es? — Grimo jautāja.
— Tu? Jā, jā! — iesaucās Rauls, ko bija aizkustinājusi šī uzticība.
— Ak vai, — Atoss nopūtās, — tu jau esi vecs, mans labais Grimo.
— Jo labāk, — Grimo balss pauda viņa jūtu dziļumu un taktu.
— Kā es redzu, tad iekāpšana kuģos jau sākusies, bet tu neesi gatavs, — Rauls aizrādīja.
— Gatavs! — Grimo atbildēja, parādīdams kopā ar sava jaunā kunga atslēgām arī atslēgas no savām lādēm.
— Tu nevari atstāt grāfu, — jauneklis vēl mēģināja iebilst. — Tu taču nekad agrāk neesi no viņa šķīries?
Grimo satumsušais skatiens apstājās pie Atosa, it kā salīdzinādams abus saimniekus.
Grāfs klusēja.
— Grāfs vēlas, lai es dodos kopā ar jums, — Grimo sacīja.
— Jā, — Atoss apstiprināja ar galvas mājienu.
Tobrīd atskanēja bungu rīboņa un jautri iedziedājās taures. No pilsētas sāka soļot pulki, kas gatavojās piedalīties ekspedīcijā. Pavisam to bija pieci, katrā pa četrdesmit rotām.
Pa priekšu soļoja karaļa pulks, ko varēja pazīt pēc baltajiem mundieriem ar ziliem atlokiem. Rotu karogi bija sadalīti četrās violetās un dzeltenās daļās, uz kurām ar zeltītiem diegiem bija izšūtas lilijas, bet pāri visam plandīja baltais pulka karogs ar krustu, ko veidoja heral- diskās lilijas.
Abās malās soļoja musketieri ar saviem šauteņu atbalstiem, ko viņi turēja rokās kā lielas kaķenes, un musketēm plecos, bet vidū jautri gāja pīķneši ar četrpadsmit pēdu garajiem pīķiem. Viņi devās uz laivām, kam pa rotām vajadzēja viņus pārvest uz kuģiem.
Karaļa pulkam sekoja pikardiešu, Navarras un normandiešu pulki kopā ar jūras gvardes ekipāžu.
Hercogs de Bofors zināja, ko izvēlēties priekšāstāvošajai aizjūras ekspedīcijai. Viņš pats kopā ar savu štābu noslēdza gājienu.
Pirms hercogs nokļūs līdz ostai, paies vēl krietna stunda.
Rauls kopā ar Atosu lēni devās uz krastu, lai ieņemtu savu vietu, kad hercogs sasniegs viņus.
Rosīgs kā jauneklis Grimo izrīkoja Raula mantu nogādāšanu uz kuģa.
Atoss gāja zem rokas ar dēlu, no kura drīz vien būs jāšķiras, un bija iegrimis skumjās domās, par spīti apdullinošajam troksnim un kņadai visapkārt.
Te pie viņiem pienāca viens no hercoga virsniekiem un paziņoja, ka hercogs izteicis vēlēšanos redzēt Raulu savā tuvumā.
— Esiet tik laipns, kungs, un pasakiet hercogam, ka es lūdzu vēl pēdējo stundu sev, — jauneklis iebilda, — es gribētu pavadīt šo laiku kopā ar grāfu.
— Nē, nē, — Atoss viņu pārtrauca, — adjutants nedrīkst pamest savu ģenerāli. Kungs, lūdzu pasakiet hercogam, ka vikonts nekavējoties ieradīsies pie viņa gaišības.
Virsnieks aizskrēja, cenzdamies panākt hercogu.
— Vai nu mēs šķiramies te vai tur, tik un tā tas ir neizbēgami, — grāfs noteica.
Viņš rūpīgi pārlaida roku Raula apģērbam un pie viena noglāstīja dēla galvu.
— Raul, — viņš ieteicās, — jums vajadzīga nauda; hercogam patīk dzīvot ar vērienu. Turklāt es esmu pārliecināts, ka arī jums pašam gribēsies pirkt ieročus un zirgus, kuri tur ir ļoti dārgi. Tā kā jūs nekalpojat ne karalim, ne hercogam un esat atkarīgs tikai no sevis paša, tad nedrīkstat rēķināties ar algu vai cerēt uz hercoga de Bofora devīgumu. Es gribu, lai Džidželli jums nekā netrūktu. Te ir divsimt pistoļu. Ja gribat mani iepriecināt, tad iztērējiet tos.
Rauls paspieda tēva roku.
Ielas pagriezienā viņi ieraudzīja hercogu de Boforu jāšus uz lieliska balta zirga; atbildot uz dāmu sveicieniem, zirgs klanījās ar neparastu grāciju.
Hercogs pasauca Raulu un paspieda grāfa roku. Viņš tik laipni sarunājās ar viņu, un saruna bija tik ilgstoša, ka nelaimīgā tēva sirds nedaudz nomierinājās.
Tomēr abiem — gan tēvam, gan dēlam — šķita, ka viņi iet krusta ceļu, kura galā gaida mocības. Pienāca vissmagākais brīdis: atstādami krastu, kareivji un matroži atvadījās no ģimenēm un draugiem; pēdējais brīdis, kad par spīti skaidrajām debesīm, karstajai saulei un svaigās jūras elpas pilnajam gaisam, par spīti jaunajām asinīm, kas strāvo dzīslās, viss liekas tumšs un drūms, viss nomāc un liek šaubīties pat par Dievu, kaut arī tas viss ir Viņa dāvāts.
Tajos laikos admirālis ar savu svītu uzkāpa uz kuģa pēdējais, un tikai pēc tam, kad viņš parādījās uz flagmaņkuģa klāja, atskanēja varens lielgabala šāviens.
Aizmirsis gan admirāli, gan floti, gan savu stipra cilvēka godu, Atoss izstiepa rokas un drudžaini piekļāva sev dēlu.
— Pavadiet mūs uz kuģi, — ieteicās aizkustinātais hercogs. — Tā jūs iegūsiet vēl krietnu pusstundu.
— Nē, — Atoss noraidīja. — Es jau esmu atvadījies un negribu to darīt otrreiz.
— Tad tikai ātrāk kāpiet laivā, vikont, — hercogs piebilda, vēlēdamies palīdzēt abiem izvairīties no atvadu asarām; skatīdamies uz viņiem, de Bofors juta, ka sirds sažņaudzas līdzjūtībā.
Tikpat maigi kā tēvs un tikpat spēcīgi kā Portoss viņš aizvilka Raulu sev līdz un iesēdināja laivā, un pēc viņa mājiena laivinieki tūlīt pat ķērās pie airiem.
Izjaukdams ceremoniju, hercogs pieskrēja pie laivas borta un atgrūda to no piestātnes.
— Palieciet sveiks! — Rauls iesaucās.
Atoss atbildēja tikai ar rokas mājienu. Pēkšņi viņš sajuta kaut ko siltu uz savas rokas: Grimo to bija godbijīgi noskūpstījis, tas bija padevīgā kalpa pēdējais atvadu sveiciens.
Noskūpstījis kunga roku, Grimo no piestātnes pakāpieniem ieleca laivā, ko vilka divpadsmit airu kuģītis.
Atoss apsēdas uz mola, izmocīts un juzdamies apdullināts un visu pamests. Katrs nākamais mirklis izdzēsa viņa acīm kādu vaibstu un krāsu dēla bālajā un tik dārgajā sejā. Jūra pamazām attālināja gan laivas, gan sejas tā, ka cilvēki pārvērtās sīkos punktiņos, bet mīlestība kļuva par atmiņām.
Atoss redzēja, kā Rauls uzkāpj pa admirāļa kuģa trapu un atspiežas pret bortu, nostādamies tā, lai tēvs varētu viņu saskatīt.
Kaut gan nodārdēja lielgabala šāviens un kuģiem pārvēlās ilgstoša atbalss, kurai atbildēja saucieni krastā, kaut gan lielgabalu dārdoņai vajadzēja apdullināt tēva ausis, bet šāvienu dūmiem aizklāt dārgo stāvu, ar kuru saistījās visas viņa domas, tomēr Atoss līdz pēdējai minūtei skaidri redzēja Raulu, viņa acīm tikai daudz vēlāk kā visiem pārējiem pakāpeniski izgaisa varenie kuģi ar piepūstām baltām burām, kuriem sākumā bija skaidri iezīmētas līnijas, tad jau blāvākas, pēc tam pavisam gaišas, līdz kļuva nesaredzamas.
Ap pusdienlaiku, kad saule jau bija pārņēmusi visu acīm redzamo telpu un kuģu masti tik tikko pacēlās virs horizonta, Atoss gaisā pamanīja maigu, gaisīgu, acumirklī izzūdošu ēnu: tie bija lielgabalu salūta dūmi, ar kuriem hercogs pēdējo reizi atvadījās no Francijas zemes.
Kad šī ēna izzuda debesīs, galīgi satriektais Atoss atgriezās savā viesnīcā.