Kaut gan d'Artanjans vēlējās slēpt savas jūtas no draugiem, tomēr viņš to nespēja līdz galam realizēt. Stoicisko un bezbailīgo kareivi uz mirkli pārņēma drausmīgas priekšnojautas, un viņš ļāvās cilvēciskam vājumam. Tomēr drīz vien musketieris lika savai sirdij apklust un pārvarēja trīsas, tad pagriezās pret savu nerunīgo un izdarīgo kalpu, teikdams:
— Zini, Rabo, man jāveic trīsdesmit ljē dienā.
— Ļoti labi kapteiņa kungs, — Rabo atbildēja.
No šī brīža d'Artanjans kā īsts kentaurs saplūda vienā veselumā ar savu zirgu un vairs nedomāja ne par ko vai ari pa druskai domāja par visu.
Viņš sev jautāja, kāds ir karaļa izsaukuma iemesls; tāpat viņu nodarbināja jautājums, kāpēc Dzelzs Maska nometa trauku pie Raula kājām.
Uz pirmo jautājumu d'Artanjans nespēja rast apmierinošu atbildi. Viņš labi zināja, ka karalis aicina, ja rodas nepieciešamība pēc viņa; viņš saprata, ka Ludviķis XIV kaismīgi vēlas aprunāties zem četrām acīm ar kādu, ko svarīgā valsts noslēpuma glabāšana bija pielīdzinājusi karalistes varenākajiem augstmaņiem. Tomēr nešaubīgi pateikt, kas tieši karali pamudinājis uz šo soli, viņš tomēr nespēja.
Tāpat musketieris saprata, kas pamudināja nelaimīgo Filipu atklāt savu karalisko izcelšanos. Uz mūžu aprakts zem savas dzelzs maskas, zemē, kur cilvēki šķita tikai stihiju vergi, Filips, kam tika atņemta pat d'Artanjana sabiedrība, kurš pret viņu vienmēr izturējās godbijīgi un laipni, saprata, ka šai saulē viņam atlikuši tikai neauglīgi sapņi un ciešanas, kā arī izmisums, kas viņu sāka pārņemt. Tādēļ princis izteica savas žēlabas, cerēdams, ka tad, ja būs atklājis savu drausmīgo noslēpumu, varbūt parādīsies atriebējs, kurš viņu aizstāvēs.
Atcerēdamies, ka viņš gandrīz nogalināja savus tuvākos draugus, un brīnīdamies par savādo likteni, kas licis Atosam saskarties ar valsts noslēpumu, domādams par atvadīšanos no nabaga Raula un miglaino nākotni, kas viņu sagaida un ved pretī neglābjamai un šausmīgai nāvei, d'Artanjans pamazām atkal atgriezās pie savām skumjajām priekšnojautām, un pat ātrais jājiens nespēja kā agrāk novērst drūmās domas.
Pēc tam d'Artanjana domas pievērsās Portosam un Aramisam, kuri bija izsludināti ārpus likuma. Gara acīm viņš redzēja tos kā bēgļus, kurus medī kā zvērus un kuri tagad ir galīgi izputināti, kuru ar lielu neatlaidību iegūtais īpašums zaudēts līdz pēdējam grasim. Karalis aicināja viņu — savas gribas izpildītāju — vēl iekaisis dusmās un atriebības alkās, tāpēc d'Artanjans nodrebēja, iedomādamies, ka varbūt viņu gaida rīkojums, kas liks viņa sirdij noasiņot.
Reizēm, kad ceļš gāja kalnā, piekusušajam zirgam iepletās nāsis un smagi cilājās sāni, tas pārgāja soļos, un d'Artanjanam radās iespēja koncentrēties. Viņš sāka domāt par Aramisa satriecošo ģenialitāti, par šo viltības un intrigu ģēniju, ko bija izveidojusi Fronda un pilsoņu karš. Būdams kareivis, garīdznieks un diplomāts, vienmēr laipns, alkatīgs un viltīgs, Aramiss nekad savā mūžā nebija darījis kaut ko labu, iepriekš neapsvēris, ka tas būs pakāpiens, kas palīdzēs viņam kāpt vēl augstāk. Apveltīts ar cēlu prātu un tikpat cēlu, kaut varbūt ne vienmēr nevainojamu, sirdi, Aramiss darīja ļaunu tikai, lai iekarotu sev vēl kaut nedaudz spožāku stāvokli. Sava dzīves ceļa galā, šķietami jau sasniedzis nosprausto mērķi, viņš tāpat kā slavenais Fiesko [28] spēra vienu liktenīgu kļūdainu soli uz kuģa klāja un gāja bojā jūras dzelmē.
Bet Portoss, lāga spēkavīrs Portoss! Nevarēja pat iedomāties apkaunotu Portosu un Musketonu bez zelta tresēm, varbūt pat ietupinātus cietumā; redzēt kā Pjerfonu un Brasjē nolīdzina līdz ar zemi un apgāna brīnišķīgos mastu koku mežus — tas plosīja d'Artanjana sirdi, un katrreiz, kad viņam iešāvās prātā kāda no šīm smagajām domām, viņš nodrebēja kā zirgs no dundura dzēliena bieza meža lapotnes pavēnī.
Vesels cilvēks nekad nepagurst, ja viņa ķermenis pārvar nogurumu; gudrs cilvēks nesūdzas par dzīves grūtībām, ja viņš var nodarbināt savu prātu. Tādēļ d'Artanjans, pavadījis visu laiku seglos un, savās domās iegrimis, nokļuva līdz Parīzei svaigs un mundrs kā atlēts, kas sagatavojies sacensībām.
Karalis tik drīz viņu negaidīja un tikko bija aizbraucis medīt kaut kur uz Medonu. Tā vietā, lai drāztos turp, kā d'Artanjans būtu darījis agrākajos laikos, tagad viņš lika novilkt sev zābakus, noģērbās un nomazgājās, atlikdams tikšanos ar karali līdz tam brīdim, kad noguris un noputējis pārradās viņa majestāte. Gaidīdams piecas stundas, musketieris, tā sakot, apostīja galma gaisu un nodrošinājās ar drošām bruņām pret visādām negaidītām nepatikšanām.
Viņš uzzināja, ka pēdējās divas nedēļas karalis nepārtraukti ir drūms, karaliene māte slima un ļoti nospiestā garastāvoklī, karaļa brālis kļuvis dievbijīgs, Henriete ir ļoti satraukta, bet de Gišs devies uz vienu no savām muižām.
Vēl d'Artanjanam kļuva zināms, ka Kolbērs staro priekā, bet Fukē katru dienu apspriežas ar jauno ārstu par savu veselību, taču viņa slimība gan nav no tām, ko dziedē ārsti un, iespējams, padotos tikai politiskam ārstam, ja tā var izteikties.
Kā pavēstīja d'Artanjanam, karalis izturas ārkārtīgi laipni pret Fukē un neatlaiž viņu ne soli no sevis; turpretī pašā sirdī ievainotais superintendants kalta kā koks, kurā ieperinājies tārps, un tas notika par spīti karaļa laipnībai — visu galma koku dzīvinošajai saulei.
Tāpat musketieris uzzināja, ka karalis vairs nespēj dzīvot ne minūti bez Lavaljēras un, ja neņem to sev līdzi medībās, tad dienā sacer viņai vairākas vēstules, vairs gan ne dzejā, bet, kas vēl ļaunāk, prozā un pie tam daudzu lappušu garumā.
Tāpēc „pirmais karalis pasaulē", kā izteicās viņa laikabiedri dzejnieki, «neatkārtojamā dedzībā" nolēca no zirga, uzlika papīra lapu uz savas cepures un aprakstīja to maigām frāzēm, bet de -Sentenjans, viņa nemainīgais adjutants, nogādāja tās Lavaljērai, riskēdams nodzīt zirgus.
Pa to laiku neviena nemedītie fazāni un stirnas aizlidoja un aizskrēja uz visām pusēm, tā ka Francijas galma medību māksla draudēja galīgi panīkt.
D'Artanjanam ienāca prātā nabaga Raula lūgums un bezcerīgā vēstule, ko viņš uzrakstīja sievietei, kura dzīvoja viņa mūžīgajās cerībās. Kapteinim patika pafilozofēt, un viņš nolēma izmantot karaļa prombūtni, lai dažas minūtes aprunātos ar Lavaljēru.
Tas izrādījās diezgan vienkārši: kamēr karalis medīja, Luīze kopā ar vēl dažām dāmām pastaigājās pa vienu no Palērojālas galerijām, tieši tur, kur musketieru kapteinim bija jāpārbauda sardze. D'Artanjans bija pārliecināts, ka varēs uzrakstīt nabaga trimdiniekam kaut ko patīkamu, ja viņam izdosies parunāt ar Luīzi par Raulu, un viņš zināja, ka cerība vai kaut daži mierinājuma vārdi Raula stāvoklī būtu kā saules stars un dzīvība abiem mūsu kapteinim tik dārgajiem cilvēkiem.
Tā nu viņš taisnā ceļā devās turp, kur cerēja satikt Lavaljēru. Viņš atrada jaunavu plašā sabiedrībā. Kaut ari Luīze bija pavisam vientuļa, viņai veltīja tādu pašu, bet varbūt pat lielāku uzmanību kā karalienei, par ko tā bija lepojusies princese Henriete tolaik, kad karaļa acis neatrāvās no viņas un tādēļ arī galminiekiem lika nenolaist no viņas acis.
D'Artanjans gan sevišķi nemeklēja dāmu sabiedrību, bet vienmēr tika tajā uzņemts ar maigu laipnību; viņš bija galants, kā jau piederas īstam drošsirdim, un viņa bīstama cilvēka reputācija nodrošināja vīriešu draudzību un sieviešu sajūsmu.
Ieraudzījušas kapteini, galma dāmas apbēra viņu sveicieniem un jautājumiem: kur viņš bijis, kurp braucis, kāpēc tik ilgi nav redzēts jājam uz sava brīnišķīgā zirga zem viņa majestātes balkona par apbrīnu visiem ziņkārīgajiem?
D'Artanjans atteica, ka tikko atgriezies no apelsīnu zemes. Dāmas sāka smieties. Tolaik ceļoja visi, bet simt ljē attālums nereti kļuva par problēmu, ko atlika līdz pat mūža galam.
— No apelsīnu zemes? — pārprasīja de Tonē Šarantas jaunkundze. — No Spānijas?
— Nē, ne gluži, — d'Artanjans atbildēja.
— No Maltas? — Montalē ieteicās.
— Goda vārds, kundze, jūs pamazām tuvojaties.
— No kādas salas? — Lavaljēra minēja.
— Kundze, es nevēlos jūs vairs ilgāk mocīt: es ierados no turienes, kur šobrīd hercogs de Bofors kāpj kuģī, lai dotos uz Alžīru.
— Vai jūs redzējāt armiju? Un floti? — dažas kareivīgas dāmas ieinteresējās.
— Visu redzēju.
— Vai tur ir kādi mūsu draugi? — de Tonē Šarantas jaunkundze vienaldzīgi apvaicājās, bet acīmredzami vēlēdamās piesaistīt vispārēju uzmanību.
— Jā, — d'Artanjans atbildēja, — tur ir de Lagilotjērs, de Mušī, de Braželons.
Lavaljēra nobālēja.
— Braželona kungs? — viltīgā Atenaisa iesaucās. — Kā! Vai viņš dodas karā?..
Montalē uzkāpa viņai uz kājas, taču tas neatstāja nekādu iespaidu.
— Vai jūs zināt, ko es domāju, — Atenaisa nežēlīgi turpināja. — Man šķiet, ka šai karā dodas vīrieši, kam nav veicies mīlestībā un kas tagad pie tumšādainajām sievietēm grib dziedēt balto cirstās brūces.
Dažas dāmas jautri iesmējās, Lavaljēra sāka zaudēt dūšu; Montalē tā klepoja, ka būtu varējusi pamodināt mironi.
— Kundze, — d'Artanjans pārtrauca, — jūs veltīgi domājat, ka Džidželli sievietes ir melnas. Viņas nav ne melnas, ne baltas, bet gan dzeltenas.
— Dzeltenas?
— O, nedomājiet, ka tas ir tik slikti; es nekad neesmu redzējis skaistāku sejas krāsu, ko vēl izceļ melnas acis un koraļsārtas lūpas.
— Jo labāk de Braželona kungam, — de Tonē Šarantas jaunkundze izteiksmīgi noteica. — Tur viņš noteikti izārstēsies, nabaga jauneklis.
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. D'Artanjans nodomāja, ka šīs maigās dūjiņas sievietes izturas viena pret otru nežēlīgāk kā tīģeri vai lāči.
Atenaisai nepietika tikai ar to, ka Lavaljēra nobālēja; viņa gribēja, lai Luīze arī nosarkst.
Tādēļ viņa atkal ierunājās:
— Vai zināt, Luīze, tagad uz jūsu sirdsapziņas ir smags grēks!
— Kāds grēks, jaunkundz? — nelaimīgā nomurmināja, veltīgi cerēdama rast kādu atbalstu apkārtējos.
— Jūs taču ar šo jaunekli bijāt saderināta, viņš jūs mīlēja no visas sirds, bet jūs viņu atraidījāt.
— Tā jārīkojas katrai kārtīgai sievietei, — Montalē pamācoši iestarpināja. — Ja zini, ka nevari darīt laimīgu to, kurš tevi mīl, tad labāk viņu noraidīt.
Luīze nesaprata, vai pateikties par šo aizstāvību vai dusmoties.
— Noraidīt! Tas jau būtu labi, — Atenaisa piebilda. — Tomēr tas nav vienīgais Lavaljēras jaunkundzes grēks. Nopietnākais, ko viņa var sev pārmest, ir tas, ka viņa aizdzina nabaga Braželonu karā, kur viņu var nogalināt.
Luīze pārlaida roku pierei, kas bija auksta kā ledus.
— Ja viņš kritīs, — nežēlīgā Atenaisa turpināja, — tad tas nozīmēs, ka jūs, Luīze, esat viņu nogalinājusi; tāds ir grēks, par kuru es runāju.
Knapi turēdamās kājās, Luīze piegāja pie musketieru kapteiņa, lai paņemtu viņu zem rokas; d'Artanjana seja pauda neparastu satraukumu.
— D'Artanjana kungs, jūs par kaut ko gribējāt ar mani parunāt, — viņa iesāka no dusmām un ciešanām trīcošā balsi. — Ko jūs man teiksiet?
Paņēmis Lavaljēru zem rokas, d'Artanjans kopā ar viņu aizsoļoja pa galeriju. Kad abi atradās pietiekami tālu no pārējiem, viņš atbildēja:
— To, ko es gribēju jums sacīt, tikko jau izteica de Tonē Šarantas jaunkundze, gan varbūt mazliet parupji, bet izsmeļoši.
Luīze gandrīz nedzirdami iekliedzās un, nespēdama pārciest no jauna cirsto brūci, metās prom kā līdz nāvei ievainots nabaga putniņš, kas meklē pēdējo patvērumu biezā krūmājā. Viņa pazuda aiz vienām durvīm tai pašā brīdī, kad karalis parādījās otrās.
Karaļa pirmais skatiens pievērsās iemīļotās tukšajam krēslam un, nekur nemanīdams Lavaljēru, Ludviķis sadrūma, bet tūlīt ieraudzīja d'Artanjanu, kas viņam zemu paklanījās.
— Ā, kungs, — Ludviķis pasmaidīja, — jūs esat parādījis patiesu centību, un es esmu ļoti apmierināts ar jums.
Tā bija karaļa apmierinātības augstākā izpausme. Lai izpelnītos tādus karaļa vārdus, daudzi būtu gatavi ļaut sevi nogalināt.
Galma dāmas un kungi, kas bija godbijīgi aplenkuši karali, tagad atkāpās, ievērojuši, ka viņš vēlas palikt vienatnē ar musketieru kapteini.
Karalis devās uz izeju un aizveda d'Artanjanu no zāles, pirms tam vēlreiz savām acīm pārliecinājies, ka Lavaljēras jaunkundzes tur nav, un nespēdams izskaidrot viņas prombūtni.
Nonācis ievērojamā attālumā no ziņkārīgajām ausīm, viņš uzdeva jautājumu:
— Nu, d'Artanjana kungs, vai gūsteknis?..
— Cietumā, jūsu majestāte.
— Ko viņš teica ceļā?
— Neko, majestāt.
— Ko viņš darīja?
— Bija mirklis, kad sadumpojās zvejnieks, kura laivā es pārcēlos uz Sentmargaritas salu, un mēģināja mani nogalināt. Tā vietā, lai bēgtu, gūsteknis … palīdzēja man aizstāvēties.
— Pietiek, — karalis nobālis izteica.
D'Artanjans palocījās.
Ludviķis nemierīgi staigāja pa savu kabinetu.
— Vai jūs bijāt Antibā, kad tur ieradās de Bofora kungs?
— Nē, jūsu majestāte, es jau devos ceļā, kad hercogs ieradās.
— Ā!
Atkal iestājās klusums.
— Ko jūs tur satikāt?
— Daudzus, — d'Artanjans atturīgi atbildēja.
Karalis redzēja, ka musketieris nedomā turpināt šo sarunu.
— Kapteiņa kungs, es jūs izsaucu, lai sūtītu uz Nanti. Jums tur būs jāsagatavo mana rezidence.
— Uz Nanti? Bretaņā? Vai jūsu majestāte nolēmis veikt tik tālu ceļojumu?
— Jā, tur pulcējas vietējie varasvīri, — karalis atbildēja. — Man tur ir divas audiences, un es gribu personīgi piedalīties viņu apspriedēs.
— Kad man jādodas ceļā? — kapteinis apvaicājās.
— Šodien vakarpusē… rīt… rītvakar; jums taču noteikti vajadzīga atpūta.
— Es jau atpūtos, jūsu majestāte.
— Lieliski… Tādā gadījumā pēc jūsu izvēles kaut kad starp šo- vakaru un rītrītu.
D'Artanjans atvadīdamies laipni palocījās; ievērojis, ka karalis par kaut ko satraukts, viņš paspēra pāris soļus uz priekšu un painteresējās:
— Vai karalis ņem sev līdz visu galmu?
— Kā gan citādi.
— Tātad karalim bez šaubām būs vajadzīgi musketieri?
Kapteiņa vērīgais skatiens piespieda Ludviķi samulsumā nolaist
acis.
— Paņemiet vienu brigādi.
— Un tas ir viss?.. Vai jūsu majestātei vairāk pavēļu nav?
— Nē… Ak tā… ir gan!
— Es klausos.
— Nantes pils plānojums ir visai neveiksmīgs, tādēļ nostādiet musketierus sardzē pie katras augstākās amatpersonas durvīm. Pie visiem svarīgākajiem, kurus es ņemu līdz.
— Svarīgākajiem?
— Jā.
— Piemēram, pie de Liona kunga durvīm?
— Jā.
— De Leteljē kunga?
— Jā.
— De Briēna kunga?
— Jā.
— Un superintendanta kunga?
— Protams.
— Lieliski, jūsu majestāte. Rīt es jau būšu ceļā.
— Vēl vienu vārdu, d'Artanjana kungs. Nantē jūs satiksieties ar gvardes kapteini, hercogu de Ževru. Parūpējieties, lai jūsu musketieri jau būtu atraduši, kur apmesties pirms gvardes ierašanās. Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.
— Labi, jūsu majestāte.
— Ja nu de Ževra kungs sāks jūs iztaujāt?
— Ko jūs, majestāti Vai nu de Ževra kungs mani iztaujās!
Braši apgriezies un papēžiem, musketieris pazuda.
„Uz Nanti! — viņš pie sevis atkārtoja, kāpdams lejup pa kāpnēm. — Kāpēc tad neteikt uzreiz, ka taisnā ceļā uz Belilu?"
Kad d'Artanjans jau bija sasniedzis vārtus, viņu panāca de Briēna kunga kalps.
— D'Artanjana kungs, — viņš iesāka, — piedodiet…
— Kas ir, Arista kungs?
— Te ir čeks, ko karalis lika man jums iedot.
— Jūsu kases čeks?
— Nē, kungs, Fukē kunga kases.
Pārsteigtais d'Artanjans izlasīja ar karaļa roku uzrakstīto čeku par divsimt pistolēm.
„Ak tad tā gan! — viņš nodomāja, kad bija pieklājīgi pateicies de Briēna uzticamības personai. — Tātad Fukē vēl liek apmaksāt šo braucienu. Velns parāvis! Tas jau ož pēc Ludviķa XI. Kāpēc gan nevarēja izrakstīt čeku Kolbēra kasei? Tas apmaksātu ar prieku!"
D'Artanjans palika uzticīgs savam principam, ka nauda pēc čeka jāsaņem uzreiz, tāpēc devās pie Fukē pēc savām divsimt pistolēm.