Acīmredzot superintendants jau bija laikus brīdināts par braucienu uz Nanti, jo viņš sarīkoja atvadu vakariņas saviem tuvākajiem draugiem.
Kalpi šaudījās pa visu māju augšā lejā ar ēdieniem rokās, skaitāmie kauliņi drudžaini klikšķēja — viss liecināja, ka gan virtuvi, gan kasi gaida drīzas pārmaiņas.
D'Artanjans ieradās kantorī ar savu čeku, bet viņam atbildēja, ka kase slēgta, jo ir jau vēls, tāpēc šodiem viņam naudu neizsniegs.
Musketieris atbildēja vienīgi dažus vārdus:
— Karaļa pavēle.
Mazliet noraizējies, kalpotājs atteica, ka tas gan ir cienījams iemesls, bet nama paražas arī jāciena, tāpēc palūdza viņu ierasties pēc naudas nākamajā dienā.
D'Artanjans pieprasīja, lai viņu aizved pie Fukē. Kalpotājs atcirta, ka superintendanta kungs ar tādiem sīkumiem nenodarbojas, un mēģināja aizcirst durvis d'Artanjanam deguna priekšā.
To paredzēdams, kapteinis jau bija nolicis kāju starp durvīm un slieksni, tā ka slēdzene neaizcirtās, un kalpotājs joprojām palika aci pret aci ar savu sarunu biedru. Tāpēc viņš mainīja toni un uzspēlēti pieklājīgi noteica:
— Ja kungs vēlas parunāt ar superintendanta kungu, tad esiet tik laipns un ieejiet pieņemamajā istabā. Šeit ir tikai kantoris, un mon- senjors nekad šurp nenāk.
— Labi! Kur ir pieņemamā istaba?
— Otrā pagalma pusē, — kalpotājs paklanījās, sajūsmināts, ka ticis vaļā no apmeklētāja.
D'Artanjans šķērsoja pagalmu un nokļuva starp sulaiņiem.
— Šajā laikā monsenjors nepieņem, — uz viņa jautājumu atbildēja nekaunīga izskata puisis, kas apzeltītā bļodā nesa trīs fazānus un duci paipalu.
— Pasakiet viņam, ka es esmu d'Artanjans, viņa majestātes musketieru kapteiņleitnants, — musketieris lūdza, pieķerdamies trauka malai un tā apturēdams sulaini.
Sulainis izbrīnā noelsās un pazuda.
D'Artanjans lēni viņam sekoja.
Viņš sasniedza pieņemamo istabu tieši tobrīd, kad mazliet nobā- lušais Pelisons iznāca no ēdamistabas, lai noskaidrotu, kas īsti par lietu.
D'Artanjans viņam uzsmaidīja un, vēlēdamies nomierināt, iesāka:
— Nav nekādu nepatikšanu, Pelisona kungs; man tikai jāsaņem nauda pret čeku un pie tam neliela summa.
— Ā, — Fukē uzticamais draugs atviegloti nopūtās.
Paņēmis kapteini aiz rokas, viņš aizvilka to sev līdzi uz ēdamzāli, kur superintendantu, kurš sēdēja vidū lielā, mīkstā krēslā, ielenca krietns pulciņš tuvāko draugu.
Tur bija epikūrieši, tie paši, kas vēl nesen Vo svinībās darīja godu Fukē namam, prātam un bagātībai. Lielākā daļa šo jautro un gādīgo draugu, vētrai tuvojoties, nebēga prom no sava aizgādņa, un par spīti debesu draudiem un zemestrīcei bija šeit tikpat smaidīgi, rūpīgi un uzticami nelaimē kā laimes dienās.
Pa kreisi no superintendanta sēdēja de Beljēras kundze, pa labi — Fukē kundze. Gluži kā mezdamas izaicinājumu augstākās sabiedrības likumiem un pieņemtajām normām, viņas abas — šī cilvēka sargeņģeļi — bija pie viņa, lai atbalstītu ar savām cieši sadotajām rokām, kad sāks plosīties vētra.
De Beljēras kundze bālēja, trīcēja un izjuta cieņu pret Fukē kundzi, kas, skardama vīra roku, satraukti skatījās uz durvīm, pa kurām Pelisonam vajadzēja ievest d'Artanjanu.
Ienāca kapteinis.
Sākumā viņš bija tikai laipns, bet, kad viņa nekļūdīgais skatiens uztvēra sejas izteiksmes un viņš uzminēja, kādas jūtas valda pār klātesošajiem, musketieri pārņēma apbrīna.
Pieceldamies no krēsla, Fukē teica:
— D'Artanjana kungs, piedodiet man, ja uzņemu jūs ne gluži tā, kā vajadzētu uzņemt karaļa sūtņus.
Šos vārdus Fukē izteica ar skumju apņēmību, kas izbiedēja viņa draugus.
— Monsenjor, — d'Artanjans atbildēja, — ja es arī nāku karaļa vārdā, tad tikai, lai saņemtu divsimt pistoļu pret karaļa čeku.
Visu sejas noskaidrojās, tikai Fukē palika tikpat drūms.
— Kungs, varbūt jūs arī dodaties uz Nanti? — viņš jautāja kapteinim.
— Es nezinu, kurp es dodos, monsenjor, — d'Artanjans pasmaidīja.
— Kapteiņa kungs, — Fukē kundze nomierinājusies ieteicās, — jūs taču nedosieties ceļā tik drīz, lai nevarētu mūs pagodināt, vakariņojot kopā ar mums?
— Tas man būtu liels gods, kundze, bet es ļoti steidzos, jo, kā redzat, atļāvos ielauzties šeit un iztraucēt jūsu vakariņas, gribēdams ātrāk saņemt savu naudu.
— Pret savu čeku jūs saņemsiet zeltu, — Fukē teica, pasaukdams kalpotāju, kas tūlīt pat aizsteidzās ar d'Artanjana čeku.
— O, es nemaz neraizējos par naudu; jūsu kantoris ir visdrošākā banka.
Fukē bālajā sejā parādījās mocošs smaids.
— Vai jūs nejūtaties labi? — de Beljēras kundze jautāja.
— Lēkme? — viņam pievērsās Fukē kundze.
— Nē, nekas, pateicos, — superintendants atbildēja.
— Lēkme? — d'Artanjans pārjautāja. — Vai tad jūs esat slims, monsenjor?
— Man uznāk drudža lēkmes pēc svinībām Vo.
— Vai tur vainīgs nakts gaiss kaut kur grotās?
— Nē, nē; vienkārši satraukums.
— Karaļa uzņemšanai jūs patērējāt pārāk daudz dvēseles spēku, — Lafontēns mierīgi noteica, pat neapjauzdams, cik zaimojoši skan šie vārdi.
— Uzņemot karali, nemaz nevar ziedot pārāk daudz dvēseles spēku, to vienmēr ir par maz, — Fukē klusi aizrādīja savam dzejniekam.
— Lafontēna kungs gribēja teikt: pārāk daudz degsmes, — d'Artanjans laipni un sirsnīgi pārtrauca viņu. — Patiešām, monsenjor, nekad un nekur nav valdījusi tik bezgalīga viesmīlība kā Vo.
Fukē kunga sejā varēja skaidri lasīt, ka ministra izturēšanās pret savu karali stāv augstāk par visām uzslavām, turpretī karalis savam ministram gan neatmaksā ar to pašu.
D'Artanjans atcerējās drausmīgo noslēpumu. No, klātesošajiem to zināja tikai viņš un Fukē; viens no viņiem neiedrošinājās izteikt otram savu līdzjūtību, bet otrs neuzdrīkstējās izteikt apvainojumu.
Kapteinim atnesa divsimt pistoļu, un viņš jau gatavojās aiziet, kad Fukē piecēlās kājās, paņēma glāzi un lika otru iedot d'Artanjanam.
— Kungs, — viņš teica, — iedzersim par viņa majestātes veselību, lai kas arī nenotiktu!
— Un uz jūsu veselību, monsenjor, lai kas ari nenotiktu! — d'Artanjans papildināja un izdzēra.
Pēc šiem ļaunu vēstošajiem vārdiem viņš visiem paklanījās un aizgāja. Musketierim atvadoties, visi bija piecēlušies kājās un, kamēr viņš kāpa lejup pa kāpnēm, valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai d'Artanjana soļi un piešu šķindoņa.
— Vienu brīdi es jau nodomāju, ka viņš ieradies pēc manis, nevis tikai manas naudas, — Fukē sacīja, cenzdamies pasmaidīt.
— Pēc jums! — draugi iekliedzās. — Dieva dēļ, kāpēc?
— Mani dārgie draugi, nebūsim lētticīgi; es nepavisam nevēlos salīdzināt vispazemīgāko grēcinieku uz zemes ar Dievu, ko mēs pielūdzam, bet, kā jūs droši vien atceraties, reiz Viņš sasauca savus tuvākos draugus uz maltīti, un tā saucas par svēto vakarēdienu. Tās bija atvadu pusdienas, gluži tāpat kā šovakar mums.
No visām pusēm atskanēja skaļi sašutuma saucieni.
— Aizveriet durvis, — Fukē palūdza.
Sulaiņi pazuda.
— Mani draugi, — Fukē turpināja klusinātā balsi, — kas es biju agrāk un kas esmu tagad? Padomājiet un dodiet atbildi. Tāds kā es sāk slīdēt lejup jau tāpēc vien, ka pārstājis kāpt augstāk; ko tad lai saka, kad patiesi notiek lejupslīde? Man vairs nav ne naudas, ne kredīta, bet toties ir vareni ienaidnieki un dārgi, bet tomēr nevarīgi draugi-
— Ja jau jūs runājat tik atklāti, — Pelisons ieteicās, — tad arī mums jābūt atklātiem. Jā, jūs esat pagalam un steigšus vien tuvojaties savam bankrotam, tāpēc ātrāk apstājieties! Vispirms — cik naudas jums palicis?
— Septiņsimt tūkstoši livru, — superintendants pasmīnēja.
— Dienišķā maize, — Fukē kundze čukstēja.
— Meklējiet atbalstu! — Pelisons iesaucās. — Un bēdziet!
— Kurp?
— Uz Šveici, Savoju, vienalga, bet tikai brauciet prom!
— Ja monsenjors aizbrauks no Francijas, — de Beljēras kundze izdvesa, — tad sāks tenkot, ka viņš juties vainīgs un nobijies.
— Vēl vairāk, sacīs, ka es esmu paķēris sev līdz divdesmit miljonus.
— Mēs sāksim rakstīt memuārus, lai attaisnotu jūs pasaules priekšā, — Lafontēns mēģināja pajokot, — tomēr es dodu jums padomu — bēdziet!
— Es palieku, — Fukē noteica. — Vai tad es par kaut ko esmu vainīgs?
— Jums ir Belila! — abats Bofors iekliedzās.
— Es, protams, iegriezīšos tur pa ceļam uz Nanti, — Fukē atbildēja. — Tādēļ pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību.
— Līdz Nantei vēl paies tik daudz laika! — Fukē kundze nopūtās.
— Jā, es zinu, — superintendants atteica, — bet tur neko nevar darīt! Karalis mani aicina uz apspriedes atklāšanu. Es ļoti labi zinu, ka tas tiek darīts, lai mani pazudinātu, bet atteikties no brauciena — tas nozīmē izrādīt savu nemieru.
— Lieliski, es atradu līdzekli, kā visu nokārtot! — Pelisons iesmējās. — Jūs brauksiet uz Nanti.
Fukē izbrīnījies paskatījās uz viņu.
— Brauksiet, bet tikai ar saviem draugiem un savā karietē līdz Orleānai un savā kuģī līdz Nantei; ja jums uzbruks, jūs būsiet gatavs aizstāvēties ar ieročiem rokās vai bēgt, ja radīsies kādi draudi. Vārdu sakot, katram gadījumam jūs paņemsiet līdz visu mūsu naudu, un jūsu bēgšana vienlaikus būs arī pakļaušanās karaļa gribai; nokļuvis līdz jūrai, jūs, kad vien vēlēsieties, pārcelsieties uz Belilu, bet no turienes aiztrauksiet, kur vien gribēsiet, kā ērglis, kas paceļas debesu bezgalībā, ja viņu piespiež pamest ligzdu.
Pelisona sacītais guva vispārēju atbalstu.
— Dariet gan tā, — Fukē kundze uzrunāja savu vīru.
— Rīkojieties tā, — de Beljēras kundze lūdza.
— Tā būs jādara, — Fukē piekrita.
— Šodien pat!
— Tūlīt pat!
— Ar septiņsimt tūkstošiem livru jūs varat atgūt savu īpašumu, — teica abats Fukē. — Kas jums traucēs Belilā apbruņot korsārus?
— Ja vajadzēs, mēs dosimies atklāt jaunas zemes, — piebilda Lafontēns, apreibis no entuziasma un fantastiskajiem projektiem.
Klauvējiens pie durvīm pārtrauca šo sacenšanos priekpilnās cerībās.
— Karaļa kurjers! — ceremonijmeistars iesaucās.
Iestājās dziļš klusums, it kā kurjera atnestā vēsts būtu atbilde tikko izlolotajiem projektiem.
Visu skatieni pievērsās namatēvam, kuram nosvlda piere un uznāca īsts drudzis.
Lai pieņemtu viņa majestātes kurjeru, Fukē iegāja savā kabinetā. Istabās un visās dienesta telpās valdīja tik dziļš klusums, ka Fukē balss bija skaidri dzirdama:
— Labi, kungs, tiks izpildīts.
Pēc mirkļa Fukē aicināja pie sevis Gurvilu, un visi saspringti vēroja, kā viņš šķērso galeriju.
Beidzot Fukē atkal iznāca pie viesiem; jau tā bālā un nomāktā seja bija pārvērtusies līdz nepazīšanai: bālums bija kļuvis pelēcīgs, drūmums izķēmojis sejas vaibstus. Viņš kustējās kā spoks, izstiepis rokas uz priekšu, izkaltušu muti, it kā būtu ēna, kas ieradusies apciemot savus kādreizējos draugus.
Ieraudzījuši viņu, visi ar izbrīna saucieniem pieleca kājās un pieskrēja pie viņa.
Skatīdamies uz Pelisonu, superintendants atspiedās pret Fukē kundzes plecu un paspieda marķīzes de Beljēras ledusauksto roku.
— Ak Dievs, kas noticis? — viņam taujāja.
Fukē pavēra drudžaini sažņaugtos pirkstus, un no tiem izkrita papīrs. Izbiedētais Pelisons to uztvēra.
Viņš izlasīja ar karaļa roku rakstītās rindas:
„Mans dārgais Fukē kungs, izsniedziet septiņsimt tūkstošus livru no mūsu naudas, kura atrodas Jūsu rīcībā. Nauda mums vajadzīga šodien pat, sakarā ar mūsu ceļojumu.
Zinādami, ka Jums ir sarežģījumi ar veselību, mēs lūdzam Dievu, lai Tas atjauno Jūsu spēkus un veltī Jums savu svēto un nenovērtējamo gādību.
Ludviķis
Uzskatiet šo vēstuli par rīkojumu naudas izsniegšanai."
Zālei pārskrēja šausmu pilni čuksti.
— Nu! — Pelisons neizturēja. — Tagad vēstule ir pie jums!
— Jā, tā ir pie manis.
— Ko jūs darīsiet?
— Neko, ja jau man ir rīkojums.
— Bet…
— Pelison, ja es to pieņēmu, tas nozīmē, ka es izmaksāju naudu, — superintendants vienkārši noteica, bet klātesošie sajuta, ka viņiem sažņaudzas sirds.
— Jūs izmaksājāt? — Fukē kundze izmisumā metās pie viņa. — Tad jūs esat pagalam!
— Nav ko lieki tērēt vārdus! — Pelisons viņu pārtrauca. — Vispirms nauda, tad dzīvība! Kāpiet zirgā, monsenjor, un tūlīt!
— Jūs mūs atstājat! — izmisumā neko neapzinādamās, abas sievietes reizē iesaucās.
— Monsenjor, glābjot sevi, jūs glābsiet ari visus mūs! Zirgā!
— Viņš taču nevar lāgā nostāvēt! Skatieties.
— Ja mēs vilcināsimies… — nesatricināmais Pelisons iesāka.
— Viņam taisnība, — Fukē čukstēja.
— Monsenjor! Monsenjor! — Gurvils kliedza, steigšus skriedams augšup pa kāpnēm. — Monsenjor!
— Kas tad vēl?
— Kā jūs labi zināt, es pavadīju kurjeru, kurš veda karalim naudu.
— Jā.
— Ieradies Palērojālā, es ieraudzīju…
— Nabaga draugs, mazliet pagaidi, tu esi galīgi aizelsies.
— Ko jūs redzējāt? — no visām pusēm skanēja nepacietīgi jautājumi.
— Es redzēju, ka musketieri kāpa zirgos, — Gurvils pabeidza.
— Nu, vai redzat? Vai te drīkst kaut mirkli vilcināties?
Fukē kundze metās augšup, prasīdama zirgus. De Beljēras kundze viņu apturēja un apskaudama sacīja:
— Lai viņš varētu izglābties, lūdzu neizrādiet ne mazāko satraukumu, kundze.
Pelisons aizskrēja dot pavēli, lai jūdz zirgus. Pa to laiku Gurvils cepurē vāca visu zeltu un sudrabu, ko izbiedētie un raudošie draugi varēja sameklēt savās tukšajās kabatās, pēdējo godbijīgo žēlastības dāvanu, ko nabagi pasniedza nelaimīgajam.
Uzticamo draugu pa pusei nests, pa pusei vilkts, superintendants beidzot iesēdās karietē.
Pelisons turēja Fukē kundzi, kas bija zaudējusi samaņu. De Beljēras kundze izrādījās izturīgāka un tika simtkārt atalgota: viņai tika Fukē pēdējais skūpsts.
Pelisons steidzīgo aizbraukšanu varēja viegli izskaidrot ar karaļa pavēli, kas aicināja ministrus uz Nanti.