Kā jau Gurvils bija redzējis, karaļa musketieri sēdās seglos, lai sekotu savam kapteinim.
Kapteinis pats, nevēlēdamies nekādus traucēkļus, uzticēja brigādi vienam no saviem pailgiem un devās ceļā jāšus ar pasta zirgiem, pavēlējis saviem musketieriem jāt pēc iespējas ātrāk. Tomēr, lai cik ātri viņi ari jāja, savu komandieri musketieri tik un tā nespēja apdzīt.
Jādams pa Kruādeptīšānas ielu, d'Artanjans pamanīja kaut ko, kas lika viņam kļūt domīgam.
Viņš ieraudzīja Kolbēru, kurš iznāca no mājas, lai sēstos karietē, kas viņu jau gaidīja.
Karietē d'Artanjans pamanīja sieviešu cepures, un tā kā viņš pēc dabas bija ziņkārīgs, tad vēlējās uzzināt, kas tās ir par sievietēm, kuru sejas aizsedz šīs cepures.
Viņas bija pieliekušās viena pie otras un par kaut ko sačukstējās, tāpēc, lai kā nākas viņas apskatītu, d'Artanjans virzīja savu zirgu taisni uz karieti, tā kā viņa zābaka piesis aizķēra karieti.
Dāmas izbīlī iekliedzās; viena tikko dzirdami, taču pēc balss d'Artanjans noteica, ka tā ir jauna sieviete; otra sāka tā lādēties, ka, spriežot pēc viņas rupjības un nekaunības, viņai jau bija pāri piecdesmit.
Cepures atvirzījās viena no otras: viena sieviete izrādījās Vanelas kundze, otra — hercogiene de Ševrēza.
D'Artanjans tās pazina, pirms viņas paguva paskatīties uz musketieri.
Kamēr viņas smējās par savām izbailēm un maigi satvēra viena otras roku, kapteinis pie sevis noteica:
«Acīmredzot vecā hercogiene vairs nav tik stingra savu paziņu izvēlē kā kādreiz: viņa luncinās ap Kolbēra mīļāko! Nabaga Fukē! Viņam tas neko labu nesola."
Tad viņš steidzīgi devās prom. Kolbērs iesēdās karietē, un cienījamais trio lēnām aizbrauca pa ceļu, kas veda uz Vensenas mežu.
Pa ceļam hercogiene de Ševrēza aizveda Vanelas kundzi pie viņas vīra un, palikusi divatā ar Kolbēru, ievadīja lietišķu sarunu. Viņas tēmu loks bija neizsmeļams, un, tā kā hercogiene parasti uzsāka sarunu, lai sagādātu citiem ļaunu, bet sev iegūtu labumu, tad viņas sarunas interesēja sarunu biedrus un bija izdevīgas arī viņai pašai.
Viņa pavēstīja Kolbēram, kas bez viņas to, protams, nebūtu zinājis, cik dižs ministrs viņš kļūs un cik nožēlojama niecība būs Fukē. Hercogiene apsolīja, ka tad, kad viņš kļūs par finansu superintendantu, viņa ievedīs Kolbēru vecās franču muižniecības lokā, un pie viena apjautājās, kādas ir viņa domas par Lavaljēru un viņas iespējamo ietekmi uz karali.
De Ševrēzas kundze lielīja Kolbēru, pabāra un galīgi pārsteidza. Viņa deva atslēgu tik daudziem noslēpumiem, ka Kolbēram uz mirkli šķita, ka viņam ir darīšana ar pašu sātanu. Hercogiene pierādīja, ka šodien viņa tur Kolbēru savos nagos tikpat cieši kā vakar Fukē. Kad viņš naivi pavaicāja, kāds iemesls ir hercogienes bezgalīgajam naidam pret superintendantu, viņa savukārt uzdeva pretjautājumu:
— Bet kāpēc jūs pats tik neganti ienīstat viņu?
— Kundze, atšķirīgas politiskās sistēmas var radīt domstarpības. Man šķiet, ka Fukē kungs piekopj politiku, kas ir pretrunā ar kroņa interesēm.
De Ševrēzes kundze ministru pārtrauca:
— Es vairs neturpināšu sarunu par Fukē kungu. Karaļa brauciens uz Nanti pierādīs manu vārdu patiesīgumu. Man Fukē kungs jau ir beigts cilvēks. Jums tāpat.
Kolbērs neatbildēja.
— Pēc atgriešanās no Nantes, — de Ševrēzes kundze turpināja, — karalis, kas tikai meklē ieganstu, paziņos, ka sapulcē pret viņu slikti izturējušies un izrādījuši pārāk lielu skopumu. Sapulce uz to atbildēs, ka nodokļi ir pārāk apgrūtinoši un superintendants novedis viņus līdz pilnīgai izputēšanai. Karalis visā vainos Fukē kungu. Un tad…
— Tad?
— O, viņu gaida nežēlastība. Vai tad jūs man nepiekrītat?
Kolbērs pameta uz hercogieni skatienu, kas pauda: „Ja tā būs tikai nežēlastība, tad jūs gan tur nevarēs vainot."
— Nepieciešams, lai beidzot tiktu nolemts par jūsu iecelšanu, Kolbēra kungs, — hercogiene sāka steigties. — Vai jūs nepieļaujat, ka pēc Fukē kunga krišanas starp jums un karali var nostāties kāda trešā persona?
— Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt.
— Tūlīt sapratīsiet. Cik tālu sniedzas jūsu godkāre?
— Man tādas nav.
— Tādā gadījumā nevajadzēja pazudināt Fukē kungu! Galu galā, vai jūs gāžat Fukē kungu vai ne? Atbildiet beidzot skaidri.
— Kundze, es nevienu nepazudinu.
— Tad es atsakos saprast, kādēļ jūs no manis par tik lielu naudu nopirkāt kardināla Mazarīni vēstules, kas attiecas uz Fukē kungu. Tāpat es nesaprotu, kāpēc jūs šīs vēstules iegrūdāt karalim.
Pārsteigtais Kolbērs uzmeta hercogienei neizpratnes pilnu skatienu un stūrgalvīgi atbildēja:
— Turpretī es, kundze, saprotu vēl mazāk, kāpēc jūs, kas šo naudu saņēmāt, man vēl kaut ko pārmetat.
— Ak vai, kungs, vajag vēlēties pa īstam pat tādā gadījumā, kad tavu vēlmju objekts ir nesasniedzams, — vecā hercogiene atteica.
— Tur jau ir tā lieta, — piebilda Kolbērs, kuru apmulsināja šī rupjā loģika.
— Tātad jūs nevarat piepildīt savas sirds vēlmes? Nu, runājiet taču!
— Atzīstos, ka man nav izdevies neitralizēt dažas ietekmes, kas iedarbojas uz karali.
— Ietekmes, kas aizsargā Fukē kungu? Kādas? Pag, es jums palīdzēšu.
— Lūdzu, kundze.
— Lavaljēra?
— O, šī ietekme ir visai nenozīmīga. Lavaljēra neko nesaprot no manām darīšanām un viņai nav īsta spēka. Turklāt Fukē kungs savulaik viņu aplidoja.
— Tātad, viņu aizstāvēdama, Lavaljēra nomelnos sevi, vai ne?
— Domāju, ka tā.
— Vai ir vēl kāda cita ietekme? Varbūt karaliene māte?
— Viņas majestāte karaliene māte izjūt lielu vājību pret Fukē kungu, un tā postoši ietekmē viņas dēlu.
— Tā vis nedomājiet, — vecā dāma pasmīnēja.
— O, — Kolbērs neticīgi novilka, — es par to pārliecinājos pārāk bieži!
— Agrāk?
— Vēl pavisam nesen, piemēram, kaut vai Vo. Tieši viņa neļāva karalim arestēt Fukē.
— Uzskati mainās katru dienu, dārgais Kolbēra kungs. Varbūt tagad viņa vairs nevēlēsies to, ko vēl pavisam nesen.
— Kāpēc? — Kolbērs brīnījās.
— Iemesli jums nav svarīgi.
— Gluži otrādi, pat ļoti. Ja es nebaidītos saniknot viņas majestāti karalieni māti, es ļautu sev pilnu vaļu.
— Jūs taču būsiet dzirdējis par kādu noslēpumu?
— Noslēpumu?
— Varat saukt kā gribat to, par ko es runāju. īsi sakot, karaliene māte necieš visus, kas tā vai citādi piedalījušies šī noslēpuma atklāšanā, un, kā liekas, Fukē kungs pieder pie tiem.
— Tad jau var cerēt uz karalienes Annas atbalstu?
— Es nāku tieši no viņas majestātes, un viņa pati man to apgalvoja.
— Ļoti labi, kundze.
— Ir vēl kaut kas, ko es varētu jums paziņot; vai jūs pazīstat cilvēku, kas bija Fukē kunga labākais draugs; es runāju par d'Erblē kungu? Ja nemaldos, viņš ir bīskaps.
— Vannas bīskaps.
— Tad lūk, d'Erblē kungu, kurš arī zināja šo noslēpumu, karaliene māte liek nesaudzīgi vajāt. Tik nesaudzīgi, ka nāves gadījumā jāatnes viņa galva, lai iegūtu pilnīgu pārliecību, ka šis cilvēks vairs neko nepateiks.
— Vai tā ir karalienes mātes vēlēšanās?
— Pavēle.
10-A.Dimā
— Nu, tad meklēsim d'Erblē kungu.
— O, mēs zinām, kur viņš ir — Belilā pie Fukē kunga.
— Tad viņu notvers.
— Nedomājiet, ka tas ir tik vienkārši, — hercogiene izsmējīgi noteica, — un tik viegli nemētājieties ar solījumiem.
— Kāpēc, kundze?
— Tāpēc, ka d'Erblē kungs nav no tiem, ko var noķert, kad vien iegribas.
— Tātad viņš ir dumpinieks.
— Ak, Kolbēra kungs, mēs visu mūžu esam bijuši dumpinieki, bet, kā redzat, mūs neviens netvarsta; vēl vairāk — mēs esam tie, kas ķer citus.
Kolbērs apveltīja veco hercogieni ar vienu no saviem neaprakstāmi Jaunajiem skatiem un ne bez diženuma stingri noteica:
— Tie laiki pagājuši, kad pavalstnieki izcīnīja sev hercogistes, karojot ar Francijas karali. Ja d'Erblē kungs ir sazvērnieks, viņš beigs savu dzīvi uz ešafota. Mums vienalga, vai tas viņa ienaidniekiem ies pie sirds vai ne.
Hercogiene uz mirkli kļuva domīga, izdzirdusi no Kolbēra mutes vārdu „mums". Viņa noprata, ka tagad nāksies rēķināties ar šī cilvēka vārdiem.
Šoreiz Kolbērs bija iekarojis pārsvaru; vēlēdamies to saglabāt, viņš apjautājās:
— Kundze, vai jūs griežaties pie manis ar lūgumu arestēt d'Erblē kungu?
— Es? Es jums neko nelūdzu.
— Tā jau domāju. Ja es esmu kļūdījies, ļausim, lai viss iet savu gaitu. Karalis vēl neko nav teicis. Starp citu, šis bīskaps nav nekāds svarīgais putns! Karalim nav nekāda daļa par viņu! Nē, es ar tādiem sīkumiem nenodarbošos.
Hercogienes naids izpaudās atklāti.
— Sievietēm viņš ir svarīgs putns, — viņa noteica, — bet karaliene māte ir sieviete. Ja viņa vēlas, lai d'Erblē kungu arestē, tad viņai ir savi iemesli. Turklāt d'Erblē kungs ir tuvs draugs cilvēkam, kas visai drīz kritīs nežēlastībā, vai ne?
— O, tam nav nekādas nozīmes! Viņu saudzēs, ja vien viņš nav karaļa ienaidnieks. Vai jums tas nav pa prātam? Varbūt… jūs labāk redzētu viņu cietumā, teiksim, Bastīlijā?
— Man šķiet, ka noslēpums drošāk tiktu aprakts Bastīlijās mūros nekā aiz Belilas nocietinājumiem.
— Es parunāšu ar karali, un viņš dos man savus norādījumus.
— Kungs, pa to laiku, kamēr jūs gaidīsiet norādījumus, Vannas bīskaps aizbēgs. Vismaz es viņa vietā darītu tieši tā.
— Aizbēgs? Kur tad? Ja Francijai arī nepieder visa Eiropa, tad vismaz tā pakļaujas mūsu gribai.
— Viņš vienmēr pratīs atrast patvērumu. Var redzēt, ka nezināt, ar ko jums ir darīšana. Jūs nepazīstat d'Erblē kungu, tāpat kā nepazināt Aramisu. Tas ir viens no četriem musketieriem, kas nelaiķa karaļa laikā lika drebēt kardinālam Rišeljē un reģenta laikos sagādāja monsenjoram Mazarīni daudz nepatikšanu.
— Un tomēr, kā viņš to paveiks, ja viņam nav savas paša karaļvalsts?
— Viņam tāda ir.
— D'Erblē kungam ir sava karaļvalsts?
— Kungs, es vēlreiz jums atkārtoju — ja viņam vajadzēs karaļvalsti, tad viņam tāda jau ir vai arī būs.
— Tā kā jums ir tik svarīgi, lai šis dumpinieks neaizbēgtu, es jums apliecinu, ka tas nenotiks.
— Kolbēra kungs, Belila ir nocietināta, un to paveicis viņš.
— Pat ja viņš pats aizstāvēs Belilu, tā tomēr nav nepieejama, un, ja Vannas bīskaps nocietinājies Belilā, nu, tad mēs aplenksim salu, kundze, un notversim bīskapu.
— Kungs, varat būt pārliecināts, ka jūsu gatavību izpildīt karalienes mātes vēlmes viņas majestāte pratīs novērtēt, un jūs tiksiet atalgots pēc nopelniem. Ko lai es pavēstu karalienei par jūsu plāniem attiecībā uz šo cilvēku?
— Variet sacīt, ka, tikko viņš būs mūsu rokās, viņu ieslodzīs cietumā un viņam zināmais noslēpums nekad no turienes neiznāks.
— Lieliski, Kolbēra kungs, tagad mēs varam teikt, ka kopš šī brīža mums ir nesaraujama savienība un es pilnībā esmu jūsu rīcībā.
— Kundze, tas esmu es, kas gatavs pakalpot jums it visā, ko vien vajadzēs. Ševaļjē d'Erblē ir spāņu spiegs, vai ne?
— Viņš ir kaut kas vairāk.
— Slepens sūtnis?
— Augstāk…
— Pagaidiet… Karalis Filips III ir visai dievbijīgs. Viņš… viņš ir Filipa III biktstēvs?
— Vēl augstāk.
— Velns parāvis! — Kolbērs iekliedzās, tiktāl aizmirsies, ka atļāvās lādēties augstu stāvošas dāmas, karalienes mātes senas draudzenes, pašas hercogienes de Ševrēzas klātbūtnē. — Kas tad viņš ir — jezuītu ordeņa ģenerālis, vai?
— Man šķiet, ka jūs esat uzminējis, — hercogiene atbildēja.
— A, kundze, tas nozīmē, ka šis cilvēks pazudinās mūs visus, ja mēs to neizdarīsim. Mums jāpasteidzas.
— Es domāju tāpat, kungs, tikai neuzdrošinājos izteikt visu līdz. galam.
— Mums vēl ir paveicies, ka viņš vērsa uzbrukumu pret troni, nevis pret mums, grēciniekiem.
— Iegaumējiet labi, Kolbēra kungs: d'Erblē kungs nekad nezaudē dūšu, un, ja viņam gadījusies neveiksme, viņš neliksies mierā, kamēr nebūs panācis savu. Ja viņš palaida garām iespēju radīt sev pakļāvīgu karali, tad agri vai vēlu viņš radīs citu, un varat būt pārliecināts, ka šī karaļa pirmais ministrs jūs nebūsiet.
Kolbērs draudoši sarauca uzacis.
— Kundze, es domāju, ka cietums to atrisinās, un pie tam tādā veidā, kas mūs abus pilnīgi apmierinās.
Par atbildi uz šiem vārdiem Ševrēzas kundze tikai pasmīnēja.
— Ja tikai jūs zinātu, cik reizes Aramiss iznācis no cietuma, — viņa nopūtās.
— Šoreiz mēs izdarīsim tā, ka viņš no turienes vairs neiznāks.
— Jūs laikam esat aizmirsis, ko es jums tikko teicu? Jūs jau aizmirsāt, ka Aramiss ir viens no četriem neuzvaramajiem, no kuriem baidījās pats Rišeljē? Turklāt tais laikos četriem musketieriem trūka visa tā, kas viņiem ir tagad — viņiem nebija ne naudas, ne pieredzes.
Kolbērs iekoda lūpā un klusi ieteicās:
— Nu, tad mēs atteiksimies no cietuma. Atradīsim tādu vietu, no kuras nespēs izkjūt pat šis neuzvaramais.
— Lai jums labi veicas, dārgais sabiedrotais! — hercogiene atteica. — Jau ir vēls; vai mums nav laiks atgriezties?
— Es darītu to mīļuprāt, jo man vēl jāsapošas ceļojumam kopā ar viņa majestāti karali.
— Uz Parīzi! — hercogiene uzsauca kučierim.
Kariete pagriezās uz Senantuānas priekšpilsētu. Tā šīs pastaigas laikā tika noslēgta savienība, kas nolēma nāvei Fukē pēdējo draugu, Belilas nocietinājumu pēdējo aizstāvi, kādreizējo Marī Mišonas draugu un hercogienes jauniegūto ienaidnieku.