D'Artanjans aizceļoja; Fukē arī pameta Parīzi. Viņš brauca apbrīnojamā ātrumā, kas aizvien pieauga, pateicoties draugu maigajai gādībai.
Sākotnēji braucienu vai, pareizāk sakot, bēgšanu aptumšoja pastāvīgās bailes no visiem zirgiem un karietēm, kas parādījās bēgļu aizmugurē. Bija gan maz ticams, ka Ludviķis XIV ļautu aizbēgt savam upurim, ja viņš būtu nodomājis to notvert; jaunais lauva jau bija apguvis medību mākslu, turklāt viņam bija pietiekami cītīgi dzinējsuņi, uz kuriem varēja paļauties.
Pamazām šīs bailes izzuda; superintendants tik ātri devās uz priekšu, ka attālums starp viņu un sekotājiem, ja tādi vispār eksistēja, strauji palielinājās, tā ka vairs neviens nevarētu viņu panākt. Lai attaisnotu Fukē negaidīto aizceļošanu, draugi izdomāja lielisku atbildi jebkuram jautājumam, kādu vien varētu uzdot: vai tad superintendants nedodas uz Nanti un vai ātrums, ar kādu viņš to dara, neliecina par viņa uzcītību!
Fukē ieradās Orleānā noguris, bet apmierināts. Tur viņu jau gaidīja lieliska astoņairu gabara, pateicoties cilvēkam, ko viņš bija aizsūtījis ceļā pirms sevis.
Uz šiem diezgan neveiklajiem un platajiem kuģiem, kas līdzinājās gondolām, bija neliela klāja kajīte, kas atgādināja stūres māju, un bez tam vēl viena teltij vai būdai līdzīga telpa kuģa priekšgalā. Tādas ga- baras kursēja pa Luāru starp Orleānu un Nanti; šis ceļojums, kas tagad liktos mocoši ilgs, tolaik bija patīkamāks un ātrāks nekā brauciens pa lielceļu karietēs ar vājām atsperēm un nožēlojamiem pasta zirgiem.
Fukē iekāpa gabarā, un tā tūlīt pat atgāja no krasta. Zinādami, ka viņiem ticis gods vest finansu superintendantu, airētāji centās no visa spēka, jo maģiskais vārds «finanses" solīja bagātīgu atalgojumu, un viņi centās to nopelnīt.
Gabara gandrīz lidoja, šķeldama Luāras ūdeņus. Pieturējās skaidrs laiks un viens no tiem krāšņajiem saullēktiem, kas visu apkārtni ietin rožainā dūmakā, apveltīdams upi ar netraucēta miera un bezrūpības atmosfēru.
Straume un laiva nesa Fukē kā spārni putnu; bez jebkādiem starpgadījumiem viņš nokļuva līdz Božansī.
Superintendants cerēja ierasties Nantē ātrāk par jebkuru citu; tur viņš bija nodomājis satikt nepieciešamos amatvīrus un iegūt svarīgāko apgabalu redzamāko pārstāvju atbalstu; Fukē gribēja kļūt viņiem nepieciešams, kas nenāktos grūti tik spējīgam cilvēkam kā viņš, un tā atvirzīt draudošo katastrofu, ja neizdotos to novērst pavisam.
— Turklāt jūs vai mēs abi kopā Nantē izpētīsim, kādi ir mūsu ienaidnieku nodomi, — Gurvils izteica savas domas, — mums būs sagatavoti zirgi, lai varētu nokļūt līdz nepieejamajam Puatī, laiva, lai tiktu līdz jūrai, bet, ja reiz mēs būsim pie jūras, no turienes nav tālu tāds neieņemams cietoksnis kā Belila. Un, kā jūs redzat, neviens mums neseko un nevajā.
Tiklīdz viņš bija paguvis izteikt šos vārdus, tālumā aiz upes likuma parādījās lielas gabaras masti, kas, tāpat kā viņi, peldēja lejup pa upi.
Ieraudzījuši šo gabaru, Fukē laivas airētāji pārmija izbrīnās pilnus saucienus.
— Kas noticis? — Fukē apjautājās.
— Monsenjor, lieta tāda, ka tas patiešām ir kaut kas neredzēts — gabara drāžas kā viesulis, — laivas saimnieks paskaidroja.
Gurvils sarāvās un izgāja uz klāja, lai uzzinātu, kas tur notiek. Fukē palika, kur bijis, taču, slēpdams savas aizdomas, palūdza Gur- vilam:
— Noskaidrojiet, kas par lietu, dārgais draugs.
Gabara tik tikko parādījās no upes līkuma. Tā peldēja tik strauji, ka atstāja aiz sevis trīsuļojošu, saules apspīdētu baltu putu sliedi.
— Velns parāvis, kā viņi drāžas! — saimnieks atkārtoja. — Ak tu velns, kā iet uz priekšu! Gan jau viņiem samaksāts kā nākas. Līdz šim es nedomāju, ka kādi airi var būt labāki par mūsējiem, bet šie laikam to man apliecina.
— Kā gan citādi! — viens no airētājiem iesaucās. — Viņi ir divpadsmit, bet mēs tikai astoņi.
— Divpadsmit! — Gurvils brīnījās. — Divpadsmit airētāji! Vienkārši neticami!
Astoņi airētāji bija vislielākais skaits uz gabarām, pat karalis apmierinājās ar tādu daudzumu. Šo godu parādīja arī finansu super- intendantam, gan vairāk viņa steidzamā brauciena dēļ, nevis lai parādītu godu.
— Ko tas nozimē? — Gurvils gudroja, veltīgi cenzdamies saskatīt ceļotājus zem jau labi saskatāmās buraudekla nojumes.
— Pamatīgi steidzas, — gabaras saimnieks piezīmēja. — Karalis gan tas nav.
Fukē notrīcēja.
— Kāpēc jūs domājat, ka karaļa tur nav? — Gurvils painteresējās.
— Vispirms jau tāpēc, ka nav baltā karoga ar lilijām, kas vienmēr plīvo uz karaļa gabarām.
— Turklāt, — Fukē piebilda, — tāpēc, ka vēl vakar karalis bija Parīzē.
Gurvils uzmeta viņam skatienu, kam vajadzēja paust: „Jūs taču arī tur vakar bijāt."
— No kā jūs secināt, ka viņi tā steidzas? — viņš jautāja, lai iegūtu laiku.
— No tā, — saimnieks atbildēja, — ka šie ļaudis noteikti izbrauca daudz vēlāk nekā mēs, bet tagad viņi gandrīz jau mūs panākuši.
— Bet kas jums teica, ka viņi nav izbraukuši no Božansī vai varbūt pat no Nioras?
— Lejpus Orleānas mēs neredzējām nevienu ātrgaitas gabaru. Šie cilvēki ceļo no Orleānas un ļoti steidzas, kungs.
Fukē un Gurvils pārmija skatienus. Laivas saimnieks pamanīja viņu nemieru.
Lai maldinātu laivinieku, Gurvils šķietami nevērīgi izmeta:
— Droši vien tas ir kāds no mūsu draugiem; viņš būs saderējis, ka mūs panāks. Nu ko, liksim, lai viņš zaudē derības, un neļausim gūt virsroku.
Saimnieks vēl nebija paguvis atvērt muti, lai iebilstu, ka tas ir pilnīgi neiespējams, kad Fukē augstprātīgi noteica:
— Ja kāds mūs grib panākt, tad dosim viņam šo iespēju.
— Var pamēģināt, monsenjor, — gabaras saimnieks nedroši iebilda. — Ei, jūs tur, kustieties!
— Nē, — Fukē pavēlēja. — Gluži otrādi, tūlīt pat apstājieties!
— Monsenjor, tas ir neprāts! — Gurvils čukstēja.
— Tūlīt apstājieties! — Fukē neatlaidīgi atkārtoja.
Astoņi airi vienlaicīgi sastinga un, pretojoties straumei, sāka airēt atpakaļ. Gabara apstājās.
Otras gabaras divpadsmit airētāji sākumā nepamanīja šo manevru un ar spēcīgiem grūdieniem turpināja dzīt laivu uz priekšu, kamēr tā piepeldēja musketes šāviena attālumā.
Fukē bija slikta redze. Gurvilam traucēja saule, kas spīdēja tieši acīs; tikai laivinieks bija vērīgs, kā jau cilvēks, kas pieradis cīnīties ar satrakotām stihijām, un skaidri saskatīja kaimiņu gabaras pasažierus.
— Es viņus labi redzu! — viņš iesaucās. — Tur ir tikai divi.
— Es gan neko neredzu, — Gurvils iebilda.
— Drīz jūs arī viņus ieraudzīsiet: vēl daži airu vēzieni, un starp mums paliks kādu divdesmit soļu attālums.
Saimnieka vārdi nepiepildījās; otrā gabara izdarīja to pašu, ko pēc Fukē pavēles bija izdarījusi pirmā, un tā vietā, lai tuvotos šķietamajiem draugiem, piepeši apstājās upes vidū.
— Neko nesaprotu! — saimnieks noteica.
— Saimniek, jūs varat labi saskatīt tās gabaras pasažierus, tāpēc, iekams mēs neesam attālinājušies no viņiem, pacentieties aprakstīt, kā viņi izskatās.
— Man likās, ka tur ir divi; tagad es redzu tikai vienu.
— Kā viņš izskatās?
— Tumšmatains, ar platiem pleciem un īsu kaklu.
Tobrīd tumšs mākonis aizsedza sauli. Gurvils, kas joprojām skatījās, ar roku sargādams acis no saules, saskatīja meklēto un iedrāzās no klāja Fukē kajītē, satraukti vēstīdams:
— Tas ir Kolbērs!
— Kolbērs? — Fukē atkārtoja. — Dīvaini! Nē, tas nav iespējams!
— Es apgalvoju, ka tas ir tieši viņš un neviens cits; viņš arī pamanīja mani un nozuda priekšgala nojumē. Varbūt viņu sūtījis karalis atvest mums pavēli atgriezties atpakaļ.
— Tad viņš peldētu tuvāk, nevis stāvētu uz vietas. Kas viņam vajadzīgs?
— Droši vien viņš mūs izseko.
— Man nepatīk mīklas! — Fukē iesaucās. — Peldēsim viņam
klāt!
— Nedariet tā, monsenjor, es jūs lūdzu, neapstājieties; viņa gabara ir pilna ar apbruņotiem cilvēkiem.
— Vai jūs patiešām domājat, ka viņš mani arestēs? Kāpēc tad viņš to nedara?
— Monsenjor, es domāju, ka nav jūsu cienīgi pašam iet pretī kaut kam, pat ja tā būtu jūsu bojāeja.
— Vai lai paciešu, ka man seko kā noziedzniekam?
— Nekas neliecina, ka jums seko; mazliet pacietības, monsenjor.
— Ko tad lai darām?
— Vairs neapstāsimies; jūs tik ātri dodaties uz priekšu vienīgi tāpēc, ka vēlaties ātrāk izpildīt karaļa pavēli. Vajadzēs airēt cītīgāk. Drīz viss kļūs skaidrs.
— Tiesa gan. Lai viņi turpina stāvēt, braucam! Sāciet!
Pēc saimnieka mājiena airētāji atkal ķērās pie airiem: atpūtušos cilvēku kopīgiem spēkiem dzītais kuģis ātri aiztraucās pa upi. Fukē gabara vēl nepaguva attālināties ne simt soļu, kad otrs, divpadsmitairu kuģis, arī sāka kustēties. Šī sacensība turpinājās visu dienu; attālums starp kuģiem ne palielinājās, ne samazinājās.
Pievakarē Fukē nolēma izzināt sava vajātāja nodomus. Viņš pavēlēja airētājiem stūrēt uz krastu, it kā gribētu tur izkāpt; Kolbēra gabara atkārtoja viņu manevru un ari šķērsām straumei devās uz to pašu krastu.
Gadījās tā, ka vietā, kur Fukē it kā gribēja izkāpt, Lanžē pils zirgu puisis veda pa ziedošo piekrastes pļaviņu trīs zirgus. Droši vien divpadsmitairu gabaras ļaudis nodomāja, ka zirgi sagatavoti bēgšanai un Fukē dodas pie tiem, jo četri vai pieci ar musketēm bruņoti vīri izlēca krastā.
Fukē jutās apmierināts, ka piespiedis ienaidnieku nodemonstrēt savus nodomus un, kā saka, ņēma to vērā. Tad viņš pavēlēja turpināt braucienu. Kolbēra viri atgriezās uz kuģa, un sacensība starp abām gabarām atsākās ar jaunu sparu.
Redzēdams notiekošo, Fukē sajuta, ka briesmas jau ir pavisam tuvu, un tikko dzirdamā balsī pravietiski izteica:
— Nu, Gurvil, vai es mūsu pēdējo vakariņu laikā neteicu, ka esmu tuvu bojāejai?
— O, monsenjor!
— Šie abi kuģi, kas neatlaidīgi seko viens otram un sacenšas savā starpā, it kā Kolbērs un es cīnītos par balvu sacensībās, vai tikai tie nav mūsu likteņu iemiesojums un vai tu, manu labo Gurvil, nedomā, ka Nantē vienu no mums sagaida gals?
— Šīs sacensības iznākums tomēr nav skaidrs, — Gurvils iebilda. — Jūs stāsieties ģenerālsapulces priekšā un skaidri parādīsiet visiem, kas jūs esat; jūsu talants un daiļrunība kalpos kā zobens un vairogs, un jūs varēsiet aizsargāties, varbūt pat uzvarēt. Bretoņi vēl jūs nepazīst; lai viņi iepazīstas ar jums, un jūs uzvarēsiet. O, Kolbēram jāuzmanās, jo viņa gabara var apgāzties tikpat viegli kā jūsējā! Tās abas traucas ārkārtīgi ātri; tiesa gan, viņa laiva nedaudz ātrāk kā jūsējā; paskatīsimies, kura pirmā uzskries sēklī.
Fukē saņēma Gurvila roku un noteica:
— Mans draugs, viss jau ir iepriekš nolemts; atcerēsimies sakāmvārdu: «Pirmajam vienmēr taisnība". Starp citu, jādomā, ka Kolbērs nemaz nevēlas mani apdzīt. Viņš ir ļoti piesardzīgs cilvēks, šis Kolbērs.
Viņam bija taisnība. Abas gabaras līdz pašai Nantei novēroja viena otru.
Kad Fukē laiva jau piestāja krastā, Gurvils vēl joprojām turpināja cerēt, ka viņam nekavējoties izdosies atrast Nantē patvērumu Fukē un sagatavot visu, ja gadījumā vajadzētu bēgt.
Pie pašas piestātnes otrais kuģis tomēr panāca pirmo, un Kolbērs, izkāpis krastā, piegāja pie Fukē un paklanījās visdziļākajā godbijībā. Tas izskatījās pārāk uzkrītoši, un cieņas apliecinājumi bija tik uzsvērti, ka ap viņiem krastmalā tūlīt pat saradās pūlis.
Fukē saglabāja pilnīgu pašsavaldīšanos; viņš saprata, ka savas godības pēdējos mirkļos viņam ir pienākums pašam pret sevi un viņš nedrīkst aizmirst pašcieņu. Fukē uzskatīja — ja jau viņam lemts krist, tad jākrīt no tāda augstuma, lai kritienā nospiestu vismaz kādu ienaidnieku. Ja blakus atrodas Kolbēra kungs, tad jo ļaunāk Kolbēra kungam.
Piegājis tuvāk, superintendants apvaicājās, nicinoši piemiegdams acis:
— Tātad tas esat jūs, Kolbēra kungs?
— Lai jūs sveiktu, monsenjor.
— Jūs bijāt šai gabarā?
Viņš norādīja uz slaveno divpadsmitairu upes kuģi.
— Jā, monsenjor.
— Divpadsmit airētāji? Kāda izšķērdība, Kolbēra kungs. Kādu brīdi es domāju, ka tur atrodas karaliene māte vai pats karalis.
— Monsenjor… — Kolbērs nomurmināja, koši pietvīcis.
— Šis ceļojums izmaksās dārgi tiem, kas par to maksā, intendanta kungs, — Fukē turpināja. — Tomēr galu galā jūs esat šeit, un tas ir pats galvenais. Starp citu, man gan bija tikai astoņi airētāji, bet, kā redzat, es tomēr esmu ieradies nedaudz ātrāk.
Fukē uzgrieza Kolbēram muguru, atstādams pēdējo neziņā, vai pirmā gabara pamanījusi otrās manevrus vai ne. Katrā ziņā viņš nesagādāja Kolbēram apmierinājumu, izrādot, ka baidās no viņa.
Ar tik dziļu nicinājumu apveltītais Kolbērs nemaz nesamulsa.
— Es ierados mazliet vēlāk par jums, monsenjor, jo apstājos katrreiz, kad to darījāt jūs, — viņš atteica.
— Kāpēc, Kolbēra kungs? — Fukē iesaucās, saniknots par tādu nekaunību. — Jums taču bija vairāk cilvēku, kāpēc tad jūs nepanācāt un neapdzināt mani?
— Aiz godbijības, — intendants paklanījās līdz pašai zemei.
Fukē iekāpa karietē, kas nezin kāpēc bija atsūtīta no pilsētas, un
liela pūļa pavadībā devās uz Nantes rātsnamu, kur jau vairākas dienas ar satraukumu gaidīja sapulces atklāšanu.
Tiklīdz Fukē bija iekārtojies rātsnamā, Gurvils aizgāja uz pilsētu, cerēdams sagādāt zirgus ceļam uz Puatjē un Vannu, kā arī laivu Pem- befā. Viņš veltīja šiem sagatavošanās darbiem daudz pūļu un pašaizliedzības, turklāt paturot tos dziļā noslēpumā, tā ka Fukē, kuru mocīja drudzis, vēl nekad nebija tik tuvu glābšanās iespējai kā šais stundās, bet visu izjauca tikai cilvēku plānu dižais sagrāvējs — nejaušība.
Naktī pilsētā izplatījās baumas, ka monsenjors brauc ar pasta zirgiem, pie tam lielā ātrumā, un ieradīsies jau pēc desmit divpadsmit stundām. Pūlis, kas bija sapulcējies karaļa sagaidīšanai, ar skaļiem saucieniem sveica musketierus, kuri ieradās kopā ar savu komandieri d'Artanjana kungu un tika nostādīti goda sardzē visos posteņos.
Kā vienmēr izcili pieklājīgs, d'Artanjans ap desmitiem no rīta ieradās pie Fukē, lai apliecinātu superintendantam savu cieņu. Kaut gan ministru mocīja drudža lēkme un viņš mirka vienos sviedros, Fukē tomēr lika pieņemt d'Artanjanu, kuru apbūra viņam parādītais gods, kā lasītājs varēs pārliecināties, uzzinājis par viņu abu sarunu.