Piegājis pie gultas, kurā gulēja drudža nomocītais Fukē, d'Artanjans ieraudzīja cilvēku, kas tveras pie aizejošās dzīves un cītīgi sargā smalko dzīvības pavedienu, tik neizturīgu un neaizsargātu pret šīs pasaules triecieniem un asajiem stūriem. Ieraudzījis durvīs d'Artanjanu, superintendants ar viņu sirsnīgi sasveicinājās.
— Sveicināti, monsenjor, — d'Artanjans atbildēja. — Kā jūtaties pēc brauciena?
— Pateicos, diezgan labi.
— Un kā ar drudzi?
— Diezgan slikti. Redzat, es nepārtraukti dzeru. Tūlīt pēc ierašanās Nantē es uzliku vietējiem iedzīvotājiem kontribūciju — zāļu novārījumus.
— Vispirms jums vajag izgulēties, monsenjor.
— Velns pparāvis, es labprāt gulētu, dārgais d'Artanjana kungs,
ja…
— Kas tad traucē?
— Pirmām kārtām jūs, kaptein.
— Es! Ak, monsenjor!..
— Protams. Vai jūs varbūt arī Nantē ieradāties pie manis pēc karaļa pavēles, tāpat kā Parīzē?
— Dieva dēļ, lieciet mierā karali, monsenjor! Tajā dienā, kad es atnākšu pēc karaļa pavēles, lai darītu to, ko jūs minējāt, apsolu, ka nelikšu jums mocīties minējumos. Es uzlikšu roku uz zobena, kā prasa noteikumi, un vissvinīgākajā balsī paziņošu: «Monsenjor, karaļa vārdā es jūs arestēju!"
Fukē pret savu gribu sarāvās: temperamentīgā gaskoņa balss skanēja pārāk vareni un dabiski. Notikuma inscenējums bija gandrīz tikpat baismīgs kā pats notikums.
— Jūs apsolāt, ka būsiet pret mani tik atklāts?
— Lieku ķīlā savu godu! Ticiet man, mēs vēl esam ļoti tālu no
tā.
— Kāpēc jūs tā domājat, d'Artanjana kungs? Ja runājam par mani, tad es domāju pretējo.
— Es neko tādu neesmu dzirdējis.
— Ko jūs! — Fukē noteica.
— Nē taču, jūs esat jauks cilvēks, kaut ari jūs moka drudzis. Karalis nevar un nedrīkst pieļaut, lai viņam kavētu izjust pret jums visdziļāko mīlestību.
Fukē saviebās:
— Vai Kolbēra kungs arī mīl mani tāpat, kā jūs stāstāt?
— Es nerunāju par Kolbēra kungu. Tas ir izņēmums. Iespējams, viņš jūs nemīl; tomēr, velns parāvis, vāvere var paglābties no zalkša, ja vien to vēlas.
— Goda vārds, jūs runājat ar mani kā draugs, un zvēru pie savas dzīvības, ka vēl nekad neesmu sastapis tik gudru un cēlsirdīgu cilvēku kā jūs!
— Jūs esat pārāk laipns. Vai jūs gaidījāt šo rītu, lai pagodinātu mani ar tādu komplimentu?
— Cik gan mēs varam būt akli! — Fukē nomurmināja.
— Jūs sākat aizsmakt. Iedzeriet, monsenjor, iedzeriet.
Viņš patiesā draudzībā pasniedza superintendantam tasi ar zāļu novārījumu; Fukē to paņēma un pateicās ar laipnu smaidu.
— Kaut kas tāds var notikt tikai ar mani, — musketieris sacīja. — Es pavadīju jūsu acu priekšā garus desmit gadus, turklāt tie bija gadi, kad jūs apgrozījāt zelta kalnus. Tikai pensijās vien jūs izmaksājāt gadā četrus miljonus un nekad neiedomājāties par mani. Un lūk, tagad jūs pamanāt, ka arī es esmu pasaulē, pamanāt brīdī…
— Manas krišanas brīdī, — Fukē viņu pārtrauca. — Tas tiesa, dārgais d'Artanjana kungs.
— Tā es neteicu.
— Bet jūs tā domājāt, un tas ir galvenais. Varat man ticēt — ja es kritīšu, nepaies neviena diena, kad es atkal un atkal neatkārtošu, triekdams galvu pret sienu: «Neprātīgais! Aklā niecība! Tev blakus bija d'Artanjana kungs, un tu neizmantoji viņa draudzību! Tu viņu nepadarīji bagātu!"
— Jūs pārspīlējat manas labās īpašības, bet es tomēr esmu sajūsmā par jums.
— Lūk, vēl viens cilvēks, kurš nepiekrīt Kolbēra kunga domām.
— Ir nu gan jums piesējies tas Kolbērs! Vēl ļaunāk kā drudža lēkme.
— Ā, man ir iemesls. Spriediet pats.
Fukē izstāstīja musketierim par gabaru sacensību un finansu intendanta liekulīgo izturēšanos.
— Vai tā nav manas bojāejas visskaidrākā zīme?
D'Artanjans kļuva nopietns.
— Taisnība, — viņš piekrita. — Un pie tam slikti ož, kā mēdza teikt de Trcvila kungs.
Viņš pievērsa Fukē savu gudro un izteiksmīgo skatienu.
— Vai nav tā, d'Artanjana kungs, ka es esmu nolemts bojāejai? Vai tad karalis neatsūtīja mani uz Nanti, lai es būtu tālu no Parīzes, kur man tik daudzi ir pateicību parādā, un lai varētu ieņemt Belilu?
— Kur atrodas d'Erblē kungs, — musketieru kapteinis piebilda.
Fukē pacēla galvu.
— Ja runājam par mani, monsenjor, — d'Artanjans turpināja, — varu jums galvot, ka manā klātbūtnē karalis par jums nav teicis nevienu naidīgu vārdu.
— Vai tā ir taisnība?
— Jā. Bet, taisnību sakot, karalis, sūtīdams mani šurp, lika, lai neko nesaku de Ževra kungam.
— Manam draugam.
— Jā, monsenjor, de Ževra kungam, — musketiera acis runāja pavisam ko citu nekā lūpas. — Bez tam karalis lika man ņemt līdz musketieru brigādi, kas ir acīmredzami lieki, ja valstī valda pilnīgs miers.
— Brigādi? — Fukē pārvaicāja, pasliedamies uz elkoņa.
— Deviņdesmit sešus jātniekus, monsenjor, tādu pašu skaitu, kāds bija arestējot de Šalē kungu, de Senmaru un Monmoransī.
— Un vēl? — Fukē kļuva uzmanīgs.
— Vēl viņš deva veselu virkni nenozīmīgu pavēļu, kaut ko tamlīdzīgu: «Apsargāt pili, apsargāt katru telpu, neļaut nevienam de Ževra kunga gvardam stāvēt sardzē". Jūsu drauga de Ževra kunga!
— Un kādas pavēles dotas attiecībā uz mani? — Fukē iesaucās.
— Par jums, monsenjor, neviena paša vārda.
— D'Artanjana kungs, runa ir par manu godu, varbūt pat dzīvību. Vai jūs mani nemānāt?
— Es?.. Kāpēc? Vai tad jums kaut kas draud? Pag… vēl ir pavēle, kas attiecas uz karietēm un laivām… bet tā nevar attiekties uz jums. Vienkāršs policijas piesardzības pasākums.
— Kāda, kaptein, kāda?
— Pavēle neizlaist no Nantes ne zirgus, ne laivas bez paša karaļa parakstītas pavēles.
— Mans Dievs! Bet…
D'Artanjans pasmīnēja.
— Šī pavēle stāsies spēkā tikai pēc karaļa ierašanās; tā kā jūs redzat, monsenjor, šī pavēle ne mazākā mērā neattiecas uz jums.
Fukē kļuva domīgs, d'Artanjans izlikās, ka nemana viņa rūpju pilno seju.
— Tā kā es jums paziņoju saņemto pavēļu saturu, tad secinājums ir acīmredzams: es esmu labvēlīgi noskaņots pret jums un cenšos jūs pārliecināt, ka neviena pavēle nav vērsta tieši pret jums.
— Protams, — Fukē izklaidīgi noteica.
— Atkārtosim vēlreiz, — kapteinis teica, skatīdamies Fukē tieši acīs. — īpaši stingra apsardze pilij, kurā jūs apmetīsieties, vai ne? Vai jūs zināt šo pili?.. Ak, monsenjor, tā ir īsts cietums! De Ževra kungs, kuram ir tas gods būt jūsu draugam, tiek pilnīgi atstādināts… Sargposteņi pie pilsētas vārtiem un uz upes, bet tikai pēc karaļa ierašanās… Ziniet, Fukē kungs, ja jūsu vietā būtu nevis viena no karalistes svarīgākajām personām, bet kāds cits cilvēks, kura sirdsapziņa nav sevišķi mierīga, tad es sakompromitētu sevi uz mūžīgiem laikiem? Brīnišķīga izdevība katram, kas vēlas bēgt! Ne policijas, ne apsardzes, ne kādu sevišķu pavēļu; brīva upe, ceļš uz visām četrām debespusēm, pie tam vēl d'Artanjana kungs, kura pienākums apgādāt ar zirgiem, ja viņam to pieprasīs! Tam visam jūs jānomierina, Fukē kungs; karalis man nedotu tādu brīvību, ja viņam būtu ļauni nodomi. Pavisam nopietni, Fukē kungs, prasiet no manis visu, kas var sagādāt jums prieku: esmu jūsu rīcībā. Ja jūs tam piekritīsiet, tad izdariet man vienu vienīgu pakalpojumu — ja gadījumā dosieties uz Belilu, pasveiciniet Aramisu un Portosu. Jums ir visas iespējas doties ceļā nekavējoties šai pašā mirklī, nenovelkot rītasvārkus, kas jums pašlaik mugurā.
To pateicis un pavadījis savus vārdus ar zemu paklanīšanos, musketieris, kura acis joprojām pauda labvēlīgu līdzjūtību, izgāja no istabas un nozuda.
Viņš vēl nebija nonācis līdz priekštelpai, kad Fukē neprātīgā satraukumā parāva zvana auklu un pavēlēja:
— Zirgus! Gabaru!
Neviens neatbildēja. Superintendants bez citu palīdzības uzvilka mugurā pirmo apģērba gabalu, kas pagadījās.
— Gurvil!.. Gurvil!.. Gurvil!.. — viņš pasauca, bāzdams kabatā pulksteni.
Nemitīgi zvanīdams, Fukē atkārtoja:
— Gurvil!.. Gurvil!..
Bāls un aizelsies parādījās Gurvils.
— Braucam! Tūlīt pat braucam! — superintendants uzsauca, ieraudzījis viņu.
— Par vēlu! — nelaimīgā superintendanta uzticamais draugs izdvesa.
— Par vēlu! Kāpēc?
— Paklausieties.
No laukuma pils priekšā bija dzirdamas fanfaras un bungu rīboņa.
— Ko tas nozīmē, Gurvil?
— Karaļa ierašanos, monsenjor.
— Karaļa?
— Karaļa, kas traucies bez atpūtas, nodzinis neskaitāmus zirgus un ieradies astoņas stundas agrāk, kā jūs gaidījāt.
— Mēs esam pagalam! — Fukē čukstēja. — Labo d'Artanjan, tu pārāk vēlu mani brīdināji!
Karalis patiešām jau bija ieradies pilsētā; drīz no nocietinājumiem atskanēja lielgabala šāviens, un tam atbildēja otrs no kuģa, kas bija noenkurots upē.
Fukē sadrūmis ataicināja savus sulaiņus un lika apģērbt sevi svētku tērpā.
Stāvēdams aiz nolaistiem aizkariem, viņš no sava loga redzēja ļaužu pūli un lielu karavīru pulku, kas neticamā kārtā parādījās tūlīt aiz sava valdnieka. Karali ar lielu svinīgumu pavadīja līdz pilij, un Fukē ievēroja, ka viņš nokāpj no zirga vārtu priekšā un pasaka kaut ko pie auss d'Artanjanam, kurš turēja pavadu.
Kad karalis bija pazudis vārtu velvē, d'Artanjans devās uz Fukē namu, bet tik lēni un ik pa brīdim apstādamies pārmīt kādu vārdu ar musketieriem, kas stāvēja sardzē pie pils mūriem, tā ka varēja domāt — viņš skaita soļus un sekundes pirms izpildīt uzlikto pienākumu.
Fukē atvēra logu, vēlēdamies uzrunāt viņu, kamēr musketieris vēl bija pagalmā.
— Ā! — ieraudzījis viņu, d'Artanjans iesaucās. — Jūs vēl esat mājās, monsenjor?
Šis „vēl" uzskatāmi parādīja Fukē, cik daudz pamācību un derīgu padomu slēpās musketiera pirmajā apciemojumā.
Superintendants tikai nopūtās un atbildēja:
— Jā, kungs, karaļa ierašanās izjauca dažus manus plānus.
— Tātad jūs zināt, ka karalis tikko ieradās?
— Es viņu redzēju; vai šoreiz jūs nākat viņa vārdā, kungs?..
— Apjautāties par jūsu veselību un, ja jūs nebūtu pārāk slims, tad lūgt ierasties pilī.
— Tūlīt, d'Artanjana kungs, es būšu nekavējoties.
— Ko lai dara, — kapteinis atbildēja, — tagad, kad karalis jau ir šeit, vairs nav ne pastaigu, ne brīvas izvēles; tagad mums visiem jāpakļaujas pavēlei — jums tāpat kā man un man tāpat kā jums.
Fukē vēlreiz nopūtās, iekāpa karietē — viņš jutās ļoti vārgs — un devās uz pili d'Artanjana pavadībā, kura pieklājība tagad iedvesa šausmas pretēji vēl nesenajai nepiespiestībai un mierinošajai ietekmei.