īstenodams pieņemto lēmumu, d'Artanjans nākamajā rītā devās pie de Bezmo kunga.
Todien Bastīlijā bija lielā tīrīšanas diena; cietumsargi pulēja lielgabalus un berza trepes; šķita, ka tiek tīrītas pat atslēgas.
Tikai garnizona kareivji slaistījās pagalmos, aizbildinādamies, ka jau tāpat ir pietiekoši tīrs.
Komandants Bezmo uzņēma d'Artanjanu izmeklēti laipni, bet bija tik atturīgs, ka, par spīti savai viltībai, d'Artanjanam neizdevās no viņa neko izvilināt.
Jo atturīgāks bija komandants, jo neuzticīgāks kļuva d'Artanjans.
Viņam pat likās, ka komandants tā rīkojas pēc kādas nesen saņemtas pavēles.
Palērojālā Bezmo izturējās pret d'Artanjanu pavisam citādi. Tur viņš nebija tik vēss un neizdibināms kā tagad Bastīlijā.
Kad d'Artanjans mēģināja ierunāties par naudas grūtībām, kuras spieda Bezmo meklēt Aramisu un pamudināja toreiz būt atklātam, Bezmo aizbildinājās, ka viņam cietumā jādod kāds rīkojums, un tik ilgi atstāja d'Artanjanu vienatnē, ka mūsu musketieris zaudēja cerības vēl kaut ko izdabūt no viņa, tāpēc vairs negaidīja Bezmo un aizgāja.
D'Artanjanam bija radušās aizdomas, un tādos gadījumos viņa prāts nesnauda.
Kā kaķis starp citiem dzīvniekiem, d'Artanjans starp cilvēkiem bija dzīvs trauksmes un nepacietības iemiesojums.
• Satraukts kaķis tāpat nespēj palikt uz vietas kā pūciņa, ko dzenā vējš. Turpretim kaķis, kas uzglūn pelei, tup kā sastindzis, un ne bads, ne slāpes nevar piespiest to izkustēties no vietas.
Nepacietībā kvēlojošais d'Artanjans pēkšņi nokratīja no sevis šo sajūtu, kā nomet no pleciem pārāk smagu apmetni. Viņš jutās pārliecināts, ka no viņa slēpj tieši to, ko ir svarīgi zināt.
Turpinādams savas pārdomas, d'Artanjans secināja, ka Bezmo nekavēsies brīdināt Aramisu par neseno vizīti, ja Aramiss patiešām devis kādus norādījumus. Tā arī notika.
Bezmo vēl nebija atgriezies no cietuma, kad musketieris jau bija paslēpies blakus Ptīmiskas ielai, no kurienes varēja redzēt visus, kas iznāca no Bastīlijas.
Nogaidījis kādu stundu viesnīcas „Zelta ecēšas" izkārtnes ēnā, d'Artanjans beidzot ieraudzīja, ka no cietuma iznāk kāds kareivis.
Tas bija tieši tas, ko viņš vēlējās. Bastīlijā katram sargam un cietumsargam bija savas izejamās dienas un pat stundas, jo neviens nedrīkstēja dzīvot cietoksnī un ievest tur sievu. Tātad viņi varēja iet, nemodinot nekādu ziņkārību.
Turpretim kareivjus ieslēdza uz diennakti, un d'Artanjans to zināja labāk par visiem. Kareivji formā varēja atstāt Bastīliju tikai pēc īpašas pavēles.
Tā no Bastīlijas iznāca kareivis un aizsoļoja, cik lēni vien iespējams, juzdamies kā laimīgākais starp mirstīgajiem, jo nepieciešamās sardzes vai vēl garlaicīgākās bastiona dežūras vietā bija ieguvis brīvību un iespēju pastaigāties, un pie tam vēl varēja apvienot šos priekus ar dienestu. Kareivis devās uz Senantuāna priekšpilsētu, baudīdams svaigo gaisu, sauli un pa ceļam mezdams acis uz sievietēm.
D'Artanjans no tālienes sekoja viņam. Musketierim vēl nebija īsta rīcības plāna.
— Vispirms jāredz tā vientieša seja. Ja redz cilvēku, vieglāk par viņu spriest.
D'Artanjans paātrināja soli un bez jebkādām grūtībām apdzina kareivi.
Viņš ievēroja gan tā saprātīgo un apņēmīgo seju, gan arī to, ka tajā vīdēja diezgan sarkans deguns.
— Puisim patīk iedzert, — pazibēja doma.
Vienlaicīgi ar sarkano degunu musketieris pamanīja arī aiz kareivja jostas aizbāztu salocītu papīra lapu.
— Lieliski, viņam ir vēstule, — d'Artanjans sprieda. — Droši vien kareivis ir ļoti priecīgs, ka Bezmo kungs izvēlējās viņu. Viņš nebūs ar mieru pārdot sūtījumu.
Pa to laiku, kamēr d'Artanjans dusmojās par šo šķērsli, kareivis turpināja soļot Senantuāna priekšpilsētas virzienā.
— Viņš noteikti dodas uz Senmandē, — musketeris pie sevis noteica, — un es nedabūšu zināt, kas ir vēstulē…
Tā varēja zaudēt pacietību.
— Ja es būtu formā, — d'Artanjans prātoja, — tad liktu aizturēt puisi kopā ar vēstuli. Pirmā pagadījusies patruļa man palīdzētu. Bet, velns parāvis, es taču neiešu nosaukt savu vārdu tik apšaubāmā varoņdarbā! Piedzirdīt viņu? Viņam var rasties aizdomas, un es pats arī varu piedzerties… Ak Kungs, cik es esmu kļuvis stulbs! Uzbrukt nelaimīgajam, atbruņot un nogalināt vēstules cļēļ? Tā varētu rīkoties, ja tā būtu karalienes vēstule lordam vai kardināla vēstule karalienei, bet ne jau nu dēļ Aramisa un Fukē kunga intrigām pret Kolbēra kungu! To dēļ nedrīkst pazudināt cilvēka dzīvību. Tās nav pat desmit ekiju vērtas!
Tā viņš spriedelēja, grauzdams nagus un kodīdams ūsas, kad pēkšņi pamanīja nelielu policistu grupu ar komisāru priekšgalā.
Viņi veda glītu jaunu cilvēku, kas visiem spēkiem pretojās.
Policisti bija saplēsuši viņam drēbes un ar varu vilka uz priekšu. Arestētais pieprasīja, lai pret viņu izturas pieklājīgi, apgalvodams, ka viņš ir muižnieks un kareivis.
Ieraudzījis otru kareivi, nelaimīgais pasauca:
— Ei, zaldāt, panāc šurp!
Kareivis piegāja pie arestētā; ap viņiem sāka pulcēties pūlis.
Tai brīdi d'Artanjanam prātā iešāvās kāda doma.
Tā bija pirmā, kas viņam ienāca prātā, un, kā lasītājs redzēs, nemaz ne sliktākā.
Muižnieks sāka stāstīt kareivim, ka viņš aizturēts kādā namā kā zaglis, kaut gan patiesībā bija tur kā mīļākais; kareivis juta viņam līdz un visā nopietnībā sāka mierināt, kā to dara franču kareivis, ja aizskarts korporācijas gars un patmīlība.
D'Artanjans izzagās cauri ciešajam pūlim, kas ielenca kareivi, un veikli izvilka viņam aiz jostas aizbāzto vēstuli.
Tieši tobrīd muižnieks saplēstajās drēbēs raustīja kareivi, bet komisārs savukārt purināja muižnieku, un tā d'Artanjans bez kādiem traucējumiem tika pie vēstules.
Viņš pagāja kādus desmit soļus aiz stūra un izlasīja adresi:
„Di Valona kungam pie Fukē kunga Senmandē."
— Lieliski, — d'Artanjans noteica.
Nesaplēsdams adresi, viņš to atvēra un izvilka četrkārtīgi salocītu lapu, kur bija rakstīts:
„Dārgais di Valon, esiet tik laipns un paziņojiet d'Erblē kungam, ka viņš bija ieradies Bastīlijā un izprašņāja.
Jūsu padevīgais de Bezmo."
— Nu, tagad viss ir skaidrs, — d'Artanjans iesaucās. Portoss ir viņu pusē.
Tā kā musketieris bija uzzinājis to, ko vēlējās, tad nodomāja:
— Velns parāvis! Nabaga zaldātiņam Bezmo liks samaksāt par manām izdarībām… ja viņš atgriezīsies bez vēstules… kas viņu sagaida? Būtībā man šī vēstule nemaz nav vajadzīga; ja ola apēsta, kam vajadzīga čaumala?
D'Artanjans redzēja, ka komisārs un policisti pārliecināja kareivi neiejaukties un aizveda arestēto.
Bezmo sūtni joprojām ielenca cilvēki.
D'Artanjans iespiedās visbiezākajā pūlī, nemanīti nometa vēstuli zemē un steidzīgi aizgāja. Beidzot arī kareivis grasījās sākt ceļu uz Senmandē, vēl joprojām domādams par muižnieku, kurš lūdza viņa aizstāvību.
Pēkšņi viņš atecerējās vēstuli, paskatījās uz savu jostu un ieraudzīja, ka vēstules nav. Viņa izmisīgais kliedziens d'Artanjanu uzjautrināja.
Nabags ar šausmās pārvērstu seju sāka skatīties apkārt un beidzot divdesmit soļu attālumā ieraudzīja meklēto. Viņš kā vanags metās pie aploksnes.
Aploksne gan bija putekļaina un saburzīta, bet vēstule tomēr bija atrasta.
D'Artanjans ievēroja, ka kareivi ļoti uztrauca salauztais zīmogs. Galu galā viņš laikam tomēr nomierinājās un atkal aizbāza papīru aiz jostas.
„Ej vien, — d'Artanjans domās viņu skubināja. — Man tagad laika diezgan; tu vari iet pa priekšu. Droši vien Aramisa nav Parīzē, ja jau Bezmo raksta Portosam. Dārgais Portoss, cik jauki būs viņu satikt… un aprunāties", — gaskonis domās pabeidza.
Samērodams savus soļus ar kareivja gaitu, musketieris nolēma ierasties pie Fukē kunga kādu ceturtdaļstundu pēc kareivja.