Kad Fukē izkāpa no karietes, lai dotos uz Nantes pili, pie viņa pienāca nepazīstams cilcēks no pūļa un dziļā godbijībā pasniedza viņam vēstuli.
D'Artanjans negribēja ļaut nepazīstamajam uzsākt sarunu ar Fukē, tāpēc aizdzina to, bet sūtījums tomēr tika nodots adresātam.
Fukē atvēra vēstuli un izlasīja; acumirkli viņa sejā parādījās izbīlis, ko pamanīja arī d'Artanjans. Fukē ielika papīru portfelī, kas viņam bija līdz, un turpināja ceļu uz karaļa apartamentiem.
Caur mazajiem lodziņiem, kas atradās katrā torņa stāvā, d'Artanjans, kāpdams pa kāpnēm aiz Fukē, ievēroja, ka cilvēks, kas bija iedevis vēstuli, pameta visapkārt skatienu un deva zīmi dažiem cilvēkiem uz laukuma, kuri pēc tam nozuda apkārtējās ieliņās un tur atkārtoja mūsu pieminētā noslēpumainā svešinieka doto zīmi.
Fukē lika pagaidīt uz terases, no kuras neliels gaitenis veda uz karaļa kabinetu.
D'Artanjans apdzina superintendantu, kam visu laiku bija godbijīgi turējies aiz muguras, un pirmais pārkāpa karaļa kabineta slieksni.
— Vai izdarījāt? — pie viņa vērsās Ludviķis XIV, kas, ieraudzījis musketieri, pārklāja papīriem piekrauto galdu ar lielu zaļu auduma gabalu.
— Pavēle izpildīta, jūsu majestāte!
— Un Fukē kungs?
— Superintendanta kungs man seko.
— Pēc desmit minūtēm ievediet viņu, — karalis noteica, ar rokas mājienu atlaizdams d'Artanjanu.
Kapteinis izgāja, bet viņš vēl nebija paguvis ne soli spert gaitenī, kura galā gaidīja Fukē, kad karaļa zvaniņš aicināja musketieri atpakaļ.
— Vai viņš nebrīnījās? — karalis jautāja.
— Kas, jūsu majestāte?
— Fukē, — karalis atkārtoja, pat nepiebilzdams vārdu „kungs". Tas pārliecināja kapteini, ka viņa aizdomas ir pamatotas.
— Nē, jūsu majestāte, — viņš atbildēja.
— Labi.
Ludviķis jau otro reizi atlaida d'Artanjanu.
Fukē palika uz terases, kur pavadonis viņu bija atstājis. Viņš vēlreiz pārlasīja zīmīti. Tajā bija rakstīts:
„Pret jums kaut kas tiek perināts. Varbūt to neuzdrošināsies izdarīt pilī; tādā gadījumā tas notiks, kad atgriezīsieties mājās. Nams jau ir musketieru aplenkts. Iekšā neejiet; aiz esplanādes jūs gaida balts zirgs."
Fukē pazina sava padevīgā Gurvila rokrakstu. Baidīdamies, ka tā varētu kaitēt viņa uzticamajam draugam, ja ar viņu notiktu nelaime, superintendants rūpīgi saplēsa zīmīti sīkos gabaliņos un izmeta pār terases margām.
D'Artanjans pienāca viņam klāt tobrīd, kad Fukē vēroja pēdējo gabaliņu lidojumu, kurus aiznesa gaisa plūsma.
— Kungs, — viņš uzaicināja, — karalis jūs gaida.
Fikē apņēmīgi iesoļoja gaitenī, kur strādāja de Briēns un Rozs, bet zemā krēslā turpat sēdošais de Senteņjans šķita gaidām pavēles, iespiedis zobenu starp ceļgaliem un žāvādamies drudžainā nepacietībā.
Fukē likās savādi, ka parasti pret viņu tik uzmanīgie un pat iztapīgie de Briēns, Rozs un de Sentenjans tikko manāmi atrāvās, kad viņš, superintendants, gāja garām. Bet kādu gan citu attieksmi no galminiekiem varēja gaidīt tas, kuru karalis sauca vienkārši par Fukē?
Superintendants augsti pacēla galvu un pēc tam, kad zvaniņš ziņoja, ka viņu izsauc, iegāja pie karaļa, stingri nolēmis neliekties neviena priekšā.
Karalis nepieceldamies pameta viņam ar galvu un dzīvespriecīgi apjautājās:
— Kā klājas, Fukē kungs?
— Patlaban man ir drudzis, bet es pilnībā esmu mana karaļa rīcībā.
— Labi. Rīt notiks sapulce. Vai jūsu runa ir gatava?
Fukē izbrīnījies paskatījās acīs karalim.
— Nē, jūsu majestāte, bet es teikšu runu bez iepriekšējas sagatavošanās. Es šīs lietas zinu tik pamatīgi, ka man tas nebūs grūti. Man jums kaut kas jājautā, jūsu majestāte. Vai atļausiet?
— Lūdzu!
— Kāpēc jūsu majestāte jau Parīzē nebrīdināja par runu savu pirmo ministru?
— Jūs bijāt slims, un es negribēju jūs nogurdināt.
— Mani nekad nenogurdina neviens darbs vai paskaidrojumi, jūsu majestāte, un ja jau pienācis brīdis lūgt tos manam karalim…
— O, Fukē kungs! Kādus paskaidrojumus jūs no manis gaidāt?
— Par jūsu majestātes nodomiem, kas attiecas uz mani personīgi.
Karalis nosarka.
— Mani ir apmelojuši, — Fukē turpināja, — un man jāgriežas pie karaļa taisnās tiesas, lai tā izmeklē man izvirzītos apvainojumus.
— Fukē kungs, jūs veltīgi par to runājat; ko es zinu, to es zinu.
— Jūsu majestāte var zināt tikai to, ko stāstījuši citi, bet tā kā es neesmu neko teicis, kamēr citi runājuši ar jūsu majestāti neskaitāmas reizes…
— Par ko jūs runājat? — karalis steidzās ātrāk pabeigt šo sev ārkārtīgi nepatīkamo sarunu.
— Pāriešu pie faktiem, jūsu majestāte; es vainoju kādu personu par to, ka tā nomelno mani jūsu acīs.
— Neviens, Fukē kungs, jūs nenomelno. Turklāt man nepatīk, ja citus apvaino.
— Bet, ja pret mani vērš indīgus apvainojumus…
— Mēs pārāk daudz par to runājam.
— Vai jūsu majestāte nevēlas dot man iespēju attaisnot sevi?
— Es vēlreiz atkārtoju, ka jūs ne par ko nevainoju.
Fukē soli atkāpās un viegli palocījās.
„Nav nekādu šaubu, — viņš nodomāja, — karalis jau ir izlēmis. Tik nepiekāpīgi izturas tikai tāds, kurš vairs nevar atkāpties. Patlaban tikai aklais varētu nepamanīt briesmas, un būtu pēdējā muļķība nemēģināt no tām izbēgt."
Viņš atkal uzrunāja karali:
— Vai jūsu majestāte lika mani atsaukt, lai uzdotu kādu pienākumu?
— Nē, Fukē kungs, — lai dotu jums padomu.
— Es godbijīgi uzklausu jūsu majestāti.
— Atpūtieties, Fukē kungs, pataupiet spēkus: sapulču sesija nebūs ilgstoša, un pēc tam, kad mani sekretāri to slēgs, es gribu, lai divas nedēļas neviens visā Francijā nerunā par darīšanām.
— Vai karalis neko nevēlas paziņot par šo sapulci?
— Nē, Fukē kungs.
— Man, finansu superintendantam?
— Lūdzu, atpūtieties. Tas ir viss, ko es jums gribēju pateikt, Fukē kungs.
Fukē iekoda lūpā un nodūra galvu. Kā redzams, viņš apsvēra kādu domu, kas to satrauca. Viņa nemiers pārņēma arī karali.
— Varbūt jūs esat neapmierināts ar priekšā stāvošo atpūtu, Fukē kungs? — karalis jautāja.
— Jā, jūsu majestāte, es neesmu pieradis atpūsties.
— Jūs taču esat slims un jums jāārstējās.
— Jūsu majestāte teica, ka man rīt jāsaka runa?
Karalis neatbildēja; pēkšņais jautājums viņu bija apmulsinājis.
„Ja es izrādīšu bailes, — Fukē domāja, — tad esmu pagalam. Ja nu viņš pasaka kaut ko bargu, ja sadusmojas vai vismaz izliekas nikns, tad kā lai es izkļūstu no šīs situācijas? Rīkosimies ar laipnību. Skaidrs, ka Gurvilam bija taisnība."
— Jūsu majestāte, ja jau jūs parādāt man žēlastību un tik laipni rūpējaties par manu veselību un pat atbrīvojat no visiem darbiem, tad atbrīvojiet arī no rītdiena^ sanāksmes. Es pavadīšu dienu gultā un lūgšu, lai jūsu majestāte atsūta man savu ārstu un es varētu izmēģināt vēl kādas zāles, kas uzveiktu nolādēto drudzi.
— Lai notiek pēc jūsu prāta, Fukē kungs. Rītdien jūs saņemat brīvdienu, pie jums tiks nosūtīts ārsts, un jūsu veselība noteikti uzlabosies.
— Pateicos, jūsu majestāte, — Fukē paklanījās. Tad viņš, kā kaut ko izlēmis, atsāka sarunu: — Vai man tiks sagādāts prieks aizvest karali uz manu Belilu?
Viņš ieskatījās Ludviķim tieši acīs, lai redzētu, kādu iespaidu radīs viņa priekšlikums.
Karaļa seja atkal pietvīka.
— Vai jūs ievērojāt, ka teicāt: uz manu Belilu? — Ludviķis jautāja, pūlēdamies pasmaidīt.
— Tā bija, jūsu majestāte.
— Vai tad jūs esat aizmirsis, ka Belilu atdevāt man? — karalis turpināja it kā pa jokam.
— Taisnība, jūsu majestāte. Toreiz jūs manu dāvanu nepieņēmāt, tāpēc tagad dosimies turp, lai nodotu to jūsu īpašumā.
— Esmu ar mieru.
— Tas vienlīdz atbilstu gan maniem, gan jūsu nodomiem, un es nemaz nespēju izteikt, jūsu majestāte, cik es biju laimīgs un lepns, redzēdams, ka viss karaļa karaspēks ieradies no Parīzes, lai piedalītos šai īpašuma nodošanā.
Karalis nomurmināja, ka paņēmis līdz musketierus ne tikai šim nolūkam.
— O, es par to esmu pilnīgi pārliecināts, — Fukē strauji ieteicās. — Jūsu majestātei pārāk labi zināms, ka varat tur ieiet pilnīgi viens un tikai ar spieķīti rokās, un visi Belilas nocietinājumi tūlīt pat kritīs.
— Velns parāvis! Es nemaz negribu, lai krīt šie lieliskie nocietinājumi, kas tik dārgi izmaksājuši. Nē, labāk lai tie kalpo pret holandiešiem un angļiem. Un tomēr jūs, Fukē kungs, ne par ko neuzminēsiet, ko es Belilā gribu redzēt visvairāk. Es gribu paskatīties uz skaistajām zemniecēm, gan sievām, gan meitām, kas tik labi prot dejot un ir tik kārdinošas savos sarkanajos brunčos! Man jūsu sieviešu kārtas vasaļus ļoti saslavēja, superintendanta kungs, un jums jāparāda man viņas.
— Kad vien vēlaties, jūsu majestāte.
— Vai jums ir kaut kas, ar ko iespējams braukt? To varētu izdarīt kaut vai rīt, ja jūs gribētu.
Teiktajā superintendants sajuta lamatas, un tā kā tās nepiederēja pie sevišķi viltīgām, tad atbildēja:
— Nav, jūsu majestāte. Es taču nezināju jūsu vēlēšanos un vēl jo vairāk to, ka tā steidzaties pabūt Belilā; tāpēc neesmu neko sagatavojis.
— Vai tad jums nav kuģa?
— Man to ir pieci, bet viens ir Portā un pārējie Pembefā. Lai nokļūtu līdz turienei un atdzītu kuģus uz Nanti, vajadzīga vismaz diennakts. Vai man sūtīt turp kurjeru?
— Ļaujiet, lai pāriet drudzis, kas jūs nomoka, pagaidiet līdz rītam.
— Tiesa gan… Kas zina, vai rīt mums nerodas tūkstošiem jaunu plānu, — vairs nešaubīdamies, kāds liktenis viņu sagaida, stipri nobā- lušais Fukē atbildēja.
Karalis sarāvās un jau pastiepa roku pēc zvaniņa, bet Fukē neļāva viņam izpildīt savu nodomu.
— Jūsu majestāte, — viņš sacīja, — man ir karstumi, es drebu pie visām miesām. Ja uzkavēšos te vēl kaut dažas minūtes, varu zaudēt samaņu. Atļaujiet man aiziet, lai varu likties gultā.
— Jums patiešām ir stiprs drudzis; tas ir bēdīgi. Ejiet mājās, Fukē kungs. Es aizsūtīšu kādu apjautāties par jūsu veselību.
— Jūsu majestāte ir pārāk laipns. Pēc stundas es jutīšos labāk.
— Es vēlos, lai jūs kāds pavada, — karalis piebilda.
— Kā jūsu majestātei tīk. Es labprāt atspiedīšos pret kāda roku.
— D'Artanjana kungs! — karalis pasauca, Šķindinādams zvaniņu.
— O, jūsu majestāte, — Fukē iesmējās tā, ka karalis sāka justies neomulīgi. — Jūs gribat, lai mani pavada musketieru kapteinis? Šo godu var pārprast, valdniek. Lūdzu, dodiet man vienkārši sulaini.
— Kāpēc, Fukē kungs? Gadās, ka d'Artanjana kungs pavada arī mani.
— Jā, bet kad viņš pavada jūsu majestāti, tad dara to pēc jūsu pavēles, turpretī mani…
— Nu?
— Ja es atgriezīšos mājās kopā ar viņa majestātes musketieru kapteini, visi sāks runāt, ka jūs esat licis mani arestēt.
— Arestēt? — karalis atkārtoja, kļūdams vēl bālāks kā pats Fukē. - Arestēt? OL
— Ko tikai nesapļāpā! — Fukē smiedamies turpināja. — Es galvoju, ka atradīsies ne mazums ļaunu cilvēku, kas par to uzjautrināsies.
Šis joks monarhu apmulsināja, un viņš atkāpās, iedomādamies, kā izskatīsies viņa nodomātais.
Kad d'Artanjans ienāca, viņš saņēma pavēli norīkot kādu musketieri, kas pavadītu superintendantu līdz mājai.
— Tas ir velti, — Fukē iebilda. — Viens zobens nozīmē to pašu, ko otrs, un es labāk gribētu, lai mani pavada Gurvils, kas gaida lejā. Tas netraucēs man baudīt d'Artanjana kunga sabiedrību. Būšu ļoti priecīgs, ja viņš apskatīs Belilu un tās nocietinājumus, viņš taču tik labi pārzina fortifikāciju.
D'Artanjans palocījās, neko nesaprazdams no šīs sarunas.
Fukē vēlreiz atvadījās un izgāja, cenzdamies spert soļus mierīgi un nesteidzīgi kā pastaigājoties.
Izgājis no pils, viņš pie sevis noteica:
„Es esmu glābts! O jā, bezgodīgais karali, tu ieraudzīsi Belilu, bet tikai tad, kad manis tur vairs nebūs."
Viņš nozuda.
D'Artanjans palika divatā ar karali.
— Kaptein, jūs sekosiet Fukē kungam simt soļu attālumā, — Ludviķis XIV pavēlēja.
— Jā, jūsu majestāte.
— Patlaban viņš dodas mājup. Jūs aiziesiet pie viņa, arestēsiet manā vārdā un iesēdināsiet karietē.
— Karietē? Labi.
— Jūs izdarīsiet tā, lai pa ceļam viņš nevarētu ne ar vienu sarunāties, ne arī izmest zīmītes kādam, ko sastaptu pa ceļam.
— Tas ir sarežģīti, jūsu majestāte. Piedodiet, bet es taču nevaru nožņaugt Fukē kungu, ja viņam iegribēsies paelpot svaigu gaisu, vai arī traucēt viņam, aizvērdams logus un nolaizdams aizkarus. Viņš varēs kliegt un mest zīmītes, cik vien vēlēsies.
— Tas jau ir iepriekš paredzēts, d'Artanjana kungs; aizrestota kariete novērsīs tās neērtības, par kurām jūs runājat.
— Aizrestota kariete! — d'Artanjans iekliedzās. — Pusstundas laikā taču nevar izgatavot karietes restes, bet jūsu majestāte pavēlēja nekavējoties doties pie Fukē kunga.
— Tāda kariete jau ir gatava.
— Tas visu izmaina. Ja ir kariete, tad viss kārtībā. Jādod tikai rīkojums, lai tā piebrauc.
— Zirgi jau ir iejūgti.
— Ā!
— Kučieri gaida pils iekšējā pagalmā.
D'Artanjans palocījās.
— Man atliek vienīgi jautāt karalim, kurp Fukē kungs jāved.
— Vispirms uz Anžeras pili. Tālāk redzēsim.
— Labi, jūsu majestāte.
— Vēl vienu vārdu, d'Artanjana kungs: jūs, protams, pamanījāt, ka Fukē kunga arestam es neizmantoju savus gvardus, un de Ževra kungs par to būs saniknots.
— Jūsu majestāte neizmanto savus gvardus tāpēc, ka neuzticaties de Ževra kungam, — karaļa teiktā aizskartais kapteinis sacīja.
— Tas savukārt nozīmē, ka jūs baudāt manu pilnīgu uzticību.
— Jūsu majestāte, es to zinu, un jūs veltīgi to uzsverat.
— Es par to runāju tikai tāpēc, lai, sākot ar šo brīdi… ja nu Fukē kungam kādas neizskaidrojamas nejaušības rezultātā izdotos bēgt… bet tā reizēm ir gadījies…
— Ļoti bieži, jūsu majestāte, bet tikai ne man.
— Kāpēc tad jums ne?
— Tāpēc, ka bija tāds brīdis, kad man gribējās glābt Fukē kungu.
Karalis nodrebēja.
— Man bija uz to tiesības, — kapteinis turpināja, — jo es nojautu jūsu nodomus, kaut gan jūs par tiem neieminējāties ne pušplēsta vārda, un man likās, ka Fukē kungs ir līdzjūtības vērts. Man bija pilnīgas tiesības un arī iespēja izrādīt savu līdzjūtību šim cilvēkam.
— Tomēr jūs mani nepavisam nepārliecināt, ka esat gatavs izpildīt manu pavēli.
— Ja es viņu būtu izglābis, es būtu bez vainas jūsu priekšā; teikšu vēl vairāk: es paveiktu labu darbu, jo, pēc manām domām, Fukē kungs nav nekāds noziedznieks. Tomēr viņš to negribēja, viņš pats izvēlējās savu likteni un palaida garām iespēju atbrīvoties. Neko darīt. Tagad man ir pavēle, un es tai pakļaujos, tāpēc varat uzskatīt Fukē kungu par arestētu. Viņš jau atrodas Anžeras pilī.
— O, vēl jūs viņu neesat apcietinājis, kapteini
— Tā ir tikai mana darīšana. Katram savs amats, jūsu majestāte. Es tikai vēlreiz lūdzu jūs apdomāties. Vai jūs patiešām dodat rīkojumu arestēt Fukē kungu, jūsu majestāte?
— Jā, un tūkstošreiz jā!
— Tad uzrakstiet pavēli.
— Te būs, ņemiet.
D'Artanjans izlasīja karaļa iedoto papīru, paklanījās un izgāja. No terases viņš pamanīja Gurvilu, kas apmierināts soļoja Fukē mājas virzienā.