„Kaut kas pārsteidzošs, — kapteinis nodomāja. — Gurvils jautri pastaigājas pa ielām it kā nekas nebūtu noticis, kaut gan ir gandrīz pārliecināts, ka Fukē draud tiešas briesmas. Ar tādu pat pārliecību var apgalvot, ka neviens cits kā tas pats Gurvils brīdināja Fukē zīmītē, kuru superintendants uz terases saplēsa tūkstoš gabaliņos un izmeta pāri margām. Gurvils berzē rokas — tas nozīmē, ka viņš kaut ko sevišķi veikli nostrādājis. No kurienes Gurvils nāk? No Ozcrbas ielas. Kurp tā ved?"
Tā kā pils atradās augstāk par namiem, d'Artanjans pārlaida skatienu Nantes jumtiem un izpētīja ielu līnijas, it kā viņa priekšā atrastos pilsētas plāns. Tikai nedzīvā, plakanā, kurlā un mēmā papīra vietā viņa skatienam atklājās dzīva un rejlefa karte, ko piepildīja kustība, izsaucieni un ēnas, ko meta cilvēki un priekšmeti.
Aiz pilsētas, gar Luāras krastu pletās zaļi lauki, ko vietām pāršķēla ūdeņu zilums un šai vietā neiztrūkstošie zaļi melnie purvu plankumi, un šķita, ka tie visi traucas pretī purpursārtajam horizontam. Tūlīt aiz pilsētas vārtiem divi balti ceļi veda kalnup, lai izšķirtos katrs uz savu pusi kā gigantiskas rokas izplesti pirksti.
Šķērsodams terasi, d'Artanjans no pirmā acu uzmetiena aptvēra visu šo panorāmu un ievēroja, ka Ozerbas iela iet līdz pašiem vārtiem, no kuriem sākas viens no ceļiem.
Vēl viens solis, un viņš atstāja terasi, lai torņa iekšpusē sāktu kāpt lejup pa kāpnēm, paņemtu aizrestoto karieti un dotos uz Fukē namu.
Tomēr liktenis bija lēmis, ka pēdējā mirklī pirms ieiešanas kāpņu telpā d'Artanjana uzmanību uz ceļa piesaistīja kustīgs punkts, kas strauji attālinājās no pilsētas.
„Kas tas varētu būt? — musketieris prātoja. — Zirgs pārrāvis pavadu? Bet, velns parāvis, kā tas drāžas!"
Punkts atrāvās no baltā ceļa un iegrima ar lucernu apaugušajos laukos.
„Balts zirgs, — kapteinis turpināja, ievērojis, ka uz tumšā fona punkts šķiet gaišs, pat mirdzošs, — un pie tam zirgam mugurā sēž jātnieks; tas droši vien ir kāds palaidnīgs puika, kura zirgs grib dzert un tāpēc auļo pie ūdens taisni pāri laukam."
Kāpdams lejup pa kāpnēm, d'Artanjans paguva aizmirst savu novērojumu izraisītās acumirklīgās un nejaušās pārdomas.
Uz nomelnējušajiem kāpņu pakāpieniem baltoja daži papīra gabaliņi.
— Re, kur strēmeles no zīmītes, ko saplēsa nabaga Fukē. Nelaimīgais! Viņš uzticēja savu noslēpumu vējam, bet vējš to nevēlējās pieņemt un tagad atdod karalim. Ak nabaga Fukē, liktenis vēršas pret tevi. Tavas kārtis ir sistas. Ludviķa XIV zvaigzne aptumšo tavu; kur nu vāverei sacensties spēkā un veiklībā ar zalkti.
Turpinādams kāpt lejup, d'Artanjans pacēla vienu no zīmītes gabaliņiem.
— Tas ir Gurvila sīkais rokraksts! — viņš iesaucās. — Es nekļūdos.
Viņš izlasīja vārdu „zirgs". Musketieris pacēla vel vienu gabaliņu, uz kura nebija neviena burta. Uz trešā gabaliņa viņš izlasīja vārdu „balts".
— Balts zirgs, — d'Artanjans atkārtoja kā bērns, kas lasa pa zilbēm. — Mans Dievs! — kapteinis aizdomu pilns iesaucās. — Balts zirgs!
Aizsvilies kā pulveris, kas sadegot aizņem simtkārt lielāku vietu, d'Artanjans izskrēja uz terases, savu aizdomu dzīts.
Baltais zirgs joprojām drāzās uz Luāras pusi, bet upē tik tikko varēja saskatīt miglā tītu sīku buru, kas trīsuļoja kā puteklītis.
— O, — musketieris iesaucās, — tikai viens bēglis tā var drāzties pa apstrādātiem laukiem! Tikai finansists Fukē tā gaišā dienas laikā bēgs uz balta zirga… Tikai Belilas senjors bēgs uz jūras pusi, kad uz zemes ir tik biezi meži… Un tikai d'Artanjans viens pats visā pasaulē spēj panākt Fukē, kas devies ceļā pusstundu ātrāk un pēc nepilnas stundas sasniegs savu kuģi.
Steidzīgi noskrējis pa kāpnēm, musketieris pavēlēja, lai karieti ar dzelzs restēm ātri aizbrauc uz birzi aiz pilsētas. Tad viņš izvēlējās savu labāko rikšotāju, uzlēca tam mugurā un kā viesulis aizdrāzās pa Ozer- bas ielu.
D'Artanjans auļoja pa citu ceļu kā Fukē. Šis ceļš gāja gar Luāru, un musketieris bija pārliecināts, ka iegūs vismaz desmit minūtes un abu ceļu krustojumā panāks bēgli, kas no šīs puses negaida vajātājus.
Ātrais jājiens un nepacietība tā iekvēlināja sekotāju, ka viņš jutās tikpat uzbudināts kā medībās vai karā, un tā labvēlīgi un pat draudzīgi noskaņotais d'Artanjans pēkšņi kļuva ļauns un gandrīz vai asinskārs pret Fukē, un tas pārsteidza pat viņu pašu.
Viņš auļoja cik ātri vien spēja, bet vēl joprojām neredzēja balto zirgu un tā jātnieku; d'Artanjana dusmas auga, līdz viņu pārņēma nepārvarams niknums; viņš sāka šaubīties par sevi un bija gatavs pieļaut, ka Fukē izmantojis kādu slepenu ceļu vai arī nomainījis balto zirgu pret kādu no slavenajiem ogļumelnajiem rikšotājiem, kas bija ātri kā vējš un kuru izturību un vieglo gaitu d'Artanjans tik bieži bija apbrīnojis Senmandē.
Šajos mirkļos, kad vējš pūta tieši sejā, tā ka acīs sariesās asaras, kad segli svila zem viņa, kad piešu savainotais zirgs sāpēs krāca un viņa pakavi svieda gaisā smilšu un sīkas grants mākoņus, d'Artanjans paslējās kāpšļos un, neredzēdams balto zirgu ne ūdenī, ne zem kokiem, savā neprātā sāka meklēt to gaisā. Viņš bija kā jucis. Alkdams par katru cenu panākt bēgli, viņš sapņoja par gaisa ceļiem — nākamo gadsimtu atklājumu — atcerējās Daidalu [30] un tā platos spārnus, kas viņu paglāba no Krētas cietuma.
Pār musketiera lūpām izlauzās dobjš vaids. Baidīdamies kļūt smieklīgs, viņš nomocīts atkārtoja atkal un atkal:
— Gurvils mani piemānījis! Mani!.. Runās, ka es kļūstu vecs, baumos, ka esmu saņēmis miljonu par to, ka ļāvu Fukē aizbēgt.
Viņš atkal iecirta piešus sava zirga sānos; tagad viņš divās minūtēs veica ljē. Pēkšņi kādu ganību malā aiz dzīvžoga kapteinis pamanīja kaut ko baltu. Baltais te pavīdēja, te pazuda atkal, līdz beidzot kādā nedaudz augstākā vietā kļuva skaidri saredzams.
D'Artanjans priekā nodrebēja un tūlīt pat nomierinājās. Viņš noslaucīja pār pieri plūstošos sviedrus, vairs tik cieši nespieda ceļgalus zirga sānos un ļāva zirgam brīvāk atvilkt elpu, palaida vaļīgāk pavadu, lai varenais dzīvnieks, viņa sabiedrotais šais cilvēka medībās, varētu pāriet uz mērenākiem rikšiem. Tikai tagad viņš varēja pārlaist skatienu ceļam un noteikt savu un bēgļa stāvokli.
Superintendants savu lielisko zirgu bija galīgi nomocījis, visu laiku dzīdams pa arumiem. Viņš juta, ka vajag izkļūt uz cietāka pamata un auļoja tieši uz ceļa pusi.
D'Artanjanam nācās virzīties uz priekšu pa nokalni, kas nolaidās līdz pašai Luārai un apslēpa kapteini Fukē skatieniem; musketieris cerēja panākt Fukē, tiklīdz superintendants izkļūs uz lielā ceļa. Tur arī sāksies īstās sacensības; tur sāksies savstarpējā cīņa.
D'Artanjans ļāva savam zirgam atclpot. Viņš ievēroja, ka superintendants pārgājis rikšos, tātad ari viņa pretinieks deva savam zirgam atpūtu.
Tomēr gan viens, gan otrs pārāk steidzās, lai pauzi vilktu garumā. Nonācis uz cietākas zemes, baltais zirgs aizšāvās kā bulta.
D'Artanjans atlaida pavadu, un viņa melnais zirgs pārgāja galopā. Tagad viņi brāzās pa ceļu viens aiz otra. Pakavu klaboņa un tā radītās atbalsis saplūda kopā, radīdamas neskaidru troksni. Fukē vēl joprojām nebija pamanījis d'Artanjanu.
Toties, izkļuvis aiz nokares, kas bija pārliekusies pāri ceļam, viņš skaidri sadzirdēja aiz muguras atbalsi — tie bija melnā zirga pakavi; to rīboņa skanēja kā pērkona grāvieni.
Fukē atskatījās; kādus simt soļus aiz viņa pilnā sparā auļoja ienaidnieks, pieplacis sava zirga kaklam. Nebija nekādu šaubu — mirdzoša lenta, sarkans apmetnis — tātad musketieris. Fukē palaida vaļīgāk pavadu, un viņa baltais zirgs izrāvās priekšā, palielinādams attālumu starp sevi un sekotāju vēl par kādiem desmit soļiem.
„Ir nu gan, — musketierim pazibēja doma. — Fukē zirgs ir kaut kas sevišķs. Turies, kapteini"
Viņa asais skatiens sāka vērot baltā rikšotāja soli un izturēšanos. Viņa priekšā bija apaļīgi krusti, īsa, plīvojoša aste, tievas un stingras kājas, it kā sapītas no tēraudeietiem muskuļiem, un cietāki par marmoru pakavi.
D'Artanjans savam melnim piecirta piešus, bet attālums starp viņu un Fukē nesamazinājās. Kapteinis ieklausījās: baltais rikšotājs elpoja vienmērīgi, kaut gan drāzās kā bulta, ar krūtīm šķeldams gaisa pretestību. Turpretī melnais zirgs sāka krākt: viņš aizelsās.
„Kaut vai nodzīšu zirgu, bet Fukē jāpanāk," — musketieru kapteinis nodomāja. Viņš cirta piešus jau tāpat asiņainajos sānos, un laužņi plēsa nomocītā dzīvnieka muti. Satracinātais zirgs lēnām tuvojās Fukē. Tagad d'Artanjans bija pistoles šāviena attālumā no viņa.
„Turies, — musketieris sev teica. — Turies! Vēl mazliet, un baltais zirgs nogurs; pat ja zirgs nezaudēs sparu, tad neizturēs jātnieks."
Tomēr gan zirgs, gan jātnieks turpināja trako jājienu, un jātnieks turējās seglos tikpat stingri; abi bija kā sakausēti vienā veselumā, un attālums starp Fukē un d'Artanjanu pamazām atkal palielinājās.
D'Artanjans mežonīgi iekliedzās, un tas lika Fukē atskatīties; viņa zirgs sāka drāzties vēl ātrāk.
— Nepārspējams zirgs un traks jātnieks! — kapteinis caur zobiem noņurdēja. — Nolādēts! Hei, Fukē kungs, paklausieties! Karaļa vārdā!
Fukē neko neatbildēja.
— Vai jūs mani dzirdat? — d'Artanjans iekliedzās.
Viņa zirgs paklupa.
— Kā nu ne! — Fukē lakoniski atbildēja.
Viņš turpināja drāzties uz priekšu.
D'Artanjans bija kā neprātīgs; acis pieplūda asinīm, deniņos spieda.
— Karaļa vārdā! — viņš vēlreiz iekliedzās. — Apstājieties, vai arī es notriekšu jūs ar pistoles šāvienu.
— Šaujiet! — Fukē atcirta, turpinādams trako jājienu.
D'Artanjans izrāva vienu no savām pistolēm un uzvilka gaili, cerēdams, ka šī skaņa apturēs pretinieku.
— Jums arī ir pistoles, — viņš uzsauca, — aizstāvieties!
Fukē patiesi pagriezās uz pistoles gaiļa klikšķi un, skatīdamies musketierim tieši acīs, ar labo roku pavēra sava apmetņa malu, pat nepieskardamies pistoles makstij.
Tagad starp viņiem bija kādi divdesmit soļi.
— Velns parāvis! — d'Artanjans iekliedzās. — Es negribu jūs nogalināt; ja nevēlaties šaut uz mani, padodieties. Kas gan ir cietums?
— Tad jau labāk mirt, — Fukē atbildēja. — Tas vismaz sagādās mazāk ciešanu.
D'Artanjans izmisumā nometa savu pistoli zemē.
— Es saņemšu jūs dzīvu!
Brīnumainā kārtā uz to bija spējīgs tikai šis nesalīdzināmais jātnieks — viņš piespieda savu zirgu vēl par desmit soļiem samazināt attālumu līdz baltajam auļotājam; d'Artanjans jau pastiepa roku, lai satvertu panākto pretinieku.
— Nudien, labāk nogaliniet mani! Tas būs daudz cilvēcīgāk! — Fukē iesaucās.
— Nē, dzīvu un tikai dzīvu! — kapteinis nomurmināja.
Viņa melnis paklupa jau otrreiz; Fukē zirgs atkal izrāvās uz priekšu.
Tas bija neredzēts skats, kā sacentās divi zirgi, kurus pie dzīvības turēja tikai viņu jātnieku griba. Trakos auļus nomainīja ātri rikši, tad tie kļuva aizvien lēnāki, bet pārgurušajiem, satracinātajiem sāncenšiem likās, ka viņi vēl joprojām auļo tādā pat ātrumā.
Galīgi nomocījies d'Artanjans izrāva otru pistoli un notēmēja uz balto zirgu.
— Es šauju uz zirgu, nevis uz jums! — viņš uzsauca Fukē un izšāva. Šāviens trāpīja zirgam krustos, tas taisīja mežonīgu lēcienu sāņus un saslējās pakaļkājās. Tai pašā brīdī d'Artanjana melnis sabruka zem viņa.
„Mans gods ir pagalam, — musketieris nodomāja. — Es esmu nožēlojams radījums."
— Fukē kungs, — viņš iesaucās, — lūdzu pametiet man vienu no savām pistolēm, lai es varu nošauties!
Fukē piespieda savu zirgu atsākt sīku riksi.
— Es jūs ļoti lūdzu! — d'Artanjans turpināja. — To, ko jūs man neļaujat izdarīt tagad, es tik un tā izdarīšu pēc stundas. Te, uz šī ceļa es vismaz miršu kā vīrs, nezaudēdams godu; lūdzu, izdariet man šo pakalpojumu!
Fukē neko neatbildēja; viņš joprojām lēni virzījās uz priekšu. D'Artanjans skriešus sekoja savam pretiniekam.
Vispirms viņš nometa cepuri, tad kamzoli, kas viņam traucēja, vēl pēc tam zobena maksti, kas pinās pa kājām. Pat rokā sažņaugtais zobens sāka likties pārāk smags, un viņš no tā atbrīvojās tāpat kā no maksts.
Baltais zirgs jau krāca; d'Artanjans viņu panāca. Galīgi nodzītais zirgs pārgāja no rikšiem uz lēniem soļiem; viņš papurināja galvu, un no mutes kopā ar putām tam plūda asinis.
Izmisīgā piepūlē d'Artanjans sasniedza Fukē. Ieķēries viņa kājā, musketieris aizelsies un kā ar sapītu mēli izdvesa:
— Karaļa vārdā es jūs arestēju; nošaujiet mani, un katrs no mums būs izpildījis savu pienākumu.
Fukē no visa spēka norāva sev abas pistoles un iemeta tās upē. To viņš izdarīja, lai d'Artanjans nevarētu tās sameklēt un padarīt sev galu. Tad viņš nokāpa no zirga un izteica:
— Es padodos jums gūstā, kungs. Atspiedieties pret manu roku, citādi jūs tūlīt zaudēsiet samaņu.
— Pateicos, — atčukstēja d'Artanjans, kas patiešām juta, ka zeme izslīd viņam no kāju apakšas, bet debesis gāžas uz galvas. Bez spēka un tikko elpodams viņš nokrita smiltīs.
Fukē nokāpa pie upes un iesmēla cepurē ūdeni. Ar to viņš apslapināja musketiera deniņus un ielēja mutē dažus pilienus.
D'Artanjans mazliet paslējās un pārlaida apkārtnei miglainu skatienu. Acīmredzot viņš kaut ko meklēja.
Musketieris ieraudzīja sev priekšā uz ceļiem stāvošo Fukē ar slapju cepuri rokās. Tas laipni smaidīja, skatīdamies uz viņu.
— Tātad jūs neaizbēgāt! — d'Artanjans iesaucās. — O, mans kungs! Pēc sirds un dvēseles cēluma īstais karalis nav ne Ludviķis Luvrā, ne Filips Senmargaritā, bet gan jūs, notiesāts un vajāts.
— Tagad es eju bojā vienas savas kļūdas dēļ, ko esmu pieļāvis, d'Artanjana kungs.
— Kādas, pasakiet Dieva dēļ?
— Man vajadzēja būt jūsu draugam… Bet kā mēs nokļūsim līdz Nantei? Mēs no tās esam diezgan tālu.
— Jums taisnība, — d'Artanjans piekrita, drūmās pārdomās iegrimis.
— Varbūt baltais zirgs vēl atgūsies; tas bija izcils zirgs! Kāpiet tam mugurā, d'Artanjana kungs. Es iešu kājām, kamēr jūs mazliet atvilksiet elpu.
— Nabags! Es to ievainoju, — musketieris nopūtās.
— Gan tas vēl ies, es jums galvoju, es viņu pazīstu; varbūt sēdīsimies tam mugurā abi.
— Pamēģināsim, — d'Artanjans šaubījās.
Viņi vēl nepaguva realizēt savu nodomu, kad dzīvnieks sagrīļojās, tad izslējās, kādu brīdi gāja vienmērīgā solī, bet tad atkal paklupa un sabruka līdzās d'Artanjana melnim.
— Nu ko, tad iesim kājām, ja jau liktenis tā lēmis. Tā būs lieliska pastaiga, — Fukē noteica, paņemdams d'Artanjanu zem rokas.
— Nolādēts! — sadrūmušais kapteinis iesaucās, stingri blenzdams vienā punktā un juzdams sirdī lielu smagumu. — Cik pretīga diena!
Viņi lēni nogāja četras ljē līdz mežiņam, aiz kura stāvēja kariete ar konvoju. Ieraudzījis šo drūmo veidojumu, Fukē uzrunāja d'Artanjanu, kas, kā kaunēdamies par Ludviķi XIV, bija nolaidis acis:
— Tā nu gan ir ierīce, ko radījis nelāgs cilvēks, kaptein. Kādam nolūkam vajadzīgas šīs restes?
— Lai aizkavētu jūs izmest pa logu zīmītes.
— Gudri izdomāts!
— Ja nevar rakstīt, tad var pateikt vārdiem, — d'Artanjans piebilda.
— Pateikt jums?
— Jā… ja vēlaties.
Fukē mirkli pārdomāja, tad ierunājās, skatīdamies kapteinim tieši acīs:
— Tikai vienu pašu vārdu, vai atcerēsieties?
— Atcerēšos.
— Un pateiksiet tiem, kam es vēlos?
— Pateikšu.
— Senmandē, — Fukē pavisam klusi izteica.
— Labi, un kam to pateikt?
— De Beljēras kundzei vai Pelisonam.
— Tiks izdarīts.
Kariete izbrauca cauri Nantei un pagriezās uz Anžeras ceļu.