Bija divi pēcpusdienā. Lielā nepacietībā karalis staigāja pa savu kabinetu turp un atpakaļ, reizēm pavērdams durvis uz gaiteni, lai redzētu, ar ko nodarbojas viņa sekretāri.
Kolbērs sēdēja turpat, kur no rīta tik ilgi bija sēdējis de Sen- tenjans, un klusi sarunājās ar de Briēnu.
Karalis strauji atrāva durvis un noprasīja:
— Par ko jūs runājat?
— Mēs apspriežam pirmo sanāksmi, — de Briēns, pieceldamies kājās, atbildēja.
— Lieliski, — karalis nocirta kā ar nazi un atgriezās savā kabinetā.
Pēc piecām minūtēm atskanēja zvaniņš, aicinādams Rozu; bija pienākusi viņa kārta.
— Vai jūs beidzāt pārrakstīt? — karalis jautāja.
— Vēl ne, jūsu majestāte.
— Paskatieties, vai nav atgriezies d'Artanjana kungs.
— Pagaidām nav, jūsu majestāte.
— Dīvaini! — karalis nomurmināja. — Pasauciet Kolbēra kungu.
Ienāca Kolbērs, kas šo mirkli bija gaidījis jau no paša rīta.
— Kolbēra kungs, — uzbudinātais karalis viņu uzrunāja, — vajadzētu noskaidrot, kur pazudis d'Artanjana kungs.
— Kur lai viņu meklē, jūsu majestāte?
— Ā, kungs, vai tad jūs nezināt, kurp es viņu aizsūtīju? — karalis zobgalīgi pasmaidīja.
— Jūsu majestāte man to neteica.
— Kungs, ir tādas lietas, ko var uzminēt, un jūs tajās esat liels meistars.
— Jūsu majestāte, varbūt es varētu uzminēt, bet nekad neatļaušos pieņemt savus minējumus par patiesību.
Tiklīdz Kolbērs bija izteicis šos vārdu, monarha un viņa tuvākā palīga sarunu pārtrauca balss, kas skanēja daudz skarbāk nekā Lud- viķim.
— D'Artanjans! — karalis priecīgi iesaucās.
Bāls un satraukts d'Artanjans griezās pie karaļa:
— Vai jūsu majestāte deva pavēli maniem musketierim?
— Kādu pavēli?
— Par Fukē kunga namu.
— Es neko neesmu pavēlējis, — Ludviķis atteica.
— Ahā! — d'Artanjans turpināja, ūsas kodīdams. — Tad jau es neesmu maldījies, un tas viss nāk no šī te kunga!
Viņš norādīja uz Kolbēru.
— Par kādu pavēli jūs runājat? — karalis vēlreiz apvaicājās.
— Pavēli apgriezt māju ar kājām gaisā, piekaut Fukē kunga kalpus, uzlauzt atvilktnes, pakļaut mierīgu mājokli izlaupīšanai. Velns parāvis, tā ir mežoņa pavēle!
— Kungs! — nobālušais Kolbērs izdvesa.
— Tikai karalim, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — vai dzirdat, tikai un vienīgi karalim ir tiesības pavēlēt maniem musketieriem. Kas attiecas uz jums, es stingri aizliedzu jums kaut ko tamlīdzīgu darīt un brīdinu par to viņa majestātes karaļa klātbūtnē. Muižnieki, kas nēsā zobenu, nav nekādi dienderi ar spalvu aiz auss.
— D'Artanjan! D'Artanjan! — karalis nomurmināja.
— Tas ir pazemojoši, — musketieris turpināja. — Mani karavīri ir apkaunoti! Es nekomandēju nekādus algotņus vai skrīverus no finansu intendatūras, velns lai parauj!
— Kas noticis? Pasakiet taču beidzot! — karalis apņēmīgi pieprasīja.
— Lieta tā, jūsu majestāte, ka šis kungs… kungs, kas nespēja uzminēt jūsu majestātes dotās pavēles un tāpēc, protams, nezināja, ka man uzdots arestēt Fukē kungu; kungs, kas pasūtīja dzelzs būri tam, kuru pats vēl vakar godāja kā savu priekšnieku, — šis kungs aizsūtīja de Ronšēru uz Fukē kunga namu un, gribēdams konfiscēt superintendanta papīrus, pie viena konfiscēja arī visas mēbeles. No rīta mani musketieri aplenca namu. Tāda bija mana pavēle. Kas viņiem pavēlēja ieiet Fukē kunga mājā? Kāpēc viņiem lika būt klāt šai bezkaunīgajā laupīšanā, kāpēc viņus padarīja par tādas nelietības līdzdalībniekiem? Velns parāvis! Mēs taču kalpojam karalim, bet nevis Kolbēra kungam!
— D'Artanjana kungs, — karalis stingrā balsī aprāva kapteini, — esiet uzmanīgāks savos izteicienos! Manā klātbūtnē lai tamlīdzīga izskaidrošanās tādā tonī nenotiktu.
— Es rīkojos sava karaļa interesēs, — Kolbērs uztraukti taisnojās. — Man ir ļoti žēl, ka no viņa majestātes virsnieka puses es saņemu tik naidīgu attieksmi, vēl jo vairāk tāpēc, ka aiz cieņas pret karali man nav iespējas atriebties.
— Aiz cieņas pret karali! — d'Artanjans iekliedzās naidā kvēlojošām acīm. — Cieņa pret karali vispirms izpaužas tā, lai iedvestu cieņu pret viņa varu un mīlestību pret viņa svaidīto personu. Katrs monarhs iemieso šo varu, un, ja tauta nolād rīksti, kas viņu soda, Dievs pārmet par šo rīksti karalim, vai saprotat? Vai patiešām kareivim, kas četrdesmit dienesta gados kļuvis raupjš un pieradis pie asinīm un ievainojumiem, jālasa jums šāds sprediķis? Vai patiešām žēlsirdībai jānāk no manis, bet no jums — tikai naidam? Jūs pavēlējāt sasiet, arestēt un ieslodzīt cietumā nevainīgus cilvēkus!
— Varbūt Fukē kunga līdzzinātājus… — Kolbērs iesāka.
— Kas jums teica, ka Fukē kungam ir kādi līdzzinātāji, kas jums galu galā teicis, ka viņš vispār ir vainīgs? Tas zināms tikai karalim, un tikai viņš drīkst tiesāt. Kad viņš pavēlēs: «Arestējiet un ieslodziet cietumā to un to", tad jūs padevīgi izpildīsiet viņa pavēli. Nestāstiet man par savu cieņu pret karali un piesargieties, ja jūsu vārdos slēpjas kādi draudi, jo karalis nepieļaus, ka slikti pakalpiņi draud tiem, kas viņam kalpo nevainojami. Pat ja — Dievs pasarg! — mans valdnieks nespētu novērtēt savus kalpus kā pienākas, tad es pats pratīšu iedvest pret sevi cieņu.
To teikdams, d'Artanjans lepni turēja roku pie zobena roktura, viņa acis drūmi liesmoja, lūpas drudžaini trīsēja; viņš izlikās niknāks nekā bija patiesībā.
Pazemots un reizē saniknots Kolbērs palocījās pret karali, it kā lūgdams viņa atļauju aiziet.
Ludviķī cīnījās aizvainots lepnums un ziņkārība, viņš vēl svārstījās, kā pusē nostāties.
D'Artanjans redzēja karaļa neizlēmību. Palikt te vēl ilgāk būtu rupja kļūda; vajadzēja uzvarēt Kolbēru, un vienīgais līdzeklis to izdarīt bija tik spēcīgi aizskart karali, lai viņa majestātei neatliktu nekas cits, kā izvēlēties vienu no pretiniekiem.
Tāpēc d'Artanjans, sekodams Kolbēra piemēram, arī paklanījās karalim. Tomēr Ludviķim gribējās saņemt pēc iespējas sīkākas un precīzākas ziņas par finansu superintendanta arestu, uzzināt, kā arestēts tas, kura priekšā kādu laiku viņš pats drebēja bailēs, un viņš saprata, ka d'Artanjana sašutums vismaz par ceturtdaļstundu attālinās stāstu par jaunumiem, kurus viņš tā gribēja zināt. Tā nu viņš aizmirsa Kolbēru, kas neko sevišķi jaunu nevarēja pastāstīt, un paturēja savu musketieru kapteini.
— Vispirms izstāstiet, kā jūs izpildījāt uzticēto uzdevumu, un tikai tad es ļaušu jums atpūsties.
D'Artanjans, kas jau atradās pie karaļa kabineta sliekšņa, atgriezās atpakaļ, izdzirdējis karaļa vārdus, turpretī Kolbēram nācās aiziet.
Intendanta seja kļuva tumšsārta, viņa melnās acis ļauni zibsnīja zem biezajām uzacīm; viņš sāka steigties, zemu noliecās karaļa priekšā un pa pusei iztaisnojās, ejot garām d'Artanjanam. Viņš aizgāja, juzdamies aizvainots līdz nāvei.
Palicis divatā ar karali, d'Artanjans acumirklī nomierinājās un jau pilnīgi citā balsī vērsās pie viņa:
— Jūsu majestāte, jūs esat jauns karalis. Cilvēks pēc rītausmas var noteikt, vai diena būs skaidra vai nejauka. Ko gan tauta, kas pēc Dieva gribas pakļauta jums, domās par jūsu valdīšanas laiku, ja pamanīs, ka jūs starp sevi un tautu esat nostādījis ļaunus un cietsirdīgus ministrus? Tomēr, jūsu majestāte, parunāsim par mani; pārtrauksim sarunu, kas jums šķiet veltīga un varbūt pat nepieklājīga. Parunāsim par mani. Es arestēju Fukē kungu.
— Tam jums vajadzēja diezgan daudz laika, — karalis indīgi aizrādīja.
D'Artanjans paskatījās uz viņu un atbildēja:
— Redzu, ka esmu izteicies neveikli; es sacīju, ka arestēju Fukē kungu, kaut gan būtu vajadzējis teikt, ka mani pašu arestēja Fukē kungs; tā būtu pareizāk. Tātad, runājot skaidru patiesību: Fukē kungs arestēja mani.
Šoreiz bija kārta brīnīties Ludviķim XIV. D'Artanjans uzreiz noprata, kas notiek viņa pavēlnieka prātā. Viņš nedeva laiku iztaujāšanai, bet daiļrunīgi, poētiskā dedzībā, kāda, iespējams, tais laikos piemita tikai viņam, izstāstīja visu par Fukē bēgšanu, viņa vajāšanu, trako jājienu un visbeidzot par superintendanta nepārspējamo cēlumu, kas būtu varējis aizbēgt desmitiem reižu, tikpat daudz reižu varētu nošaut savu sekotāju, bet kurš tomēr labāk izvēlējās cietumu, ja ne vēl ko ļaunāku, lai tikai netiktu pazemots cilvēks, kas bija nācis atņemt viņa brīvību.
Kamēr kapteinis runāja, karalis aizvien vairāk satraucās. Viņš alkatīgi tvēra katru d'Artanjana teikto vārdu, nervozi kustinādams drudžaini kopā sakļauto roku pirkstus.
— No tā izriet, vismaz man tā liekas, — cilvēks, kas spējīgs uz tādu rīcību, ir neapšaubāmi godīgs un nevar būt karaļa ienaidnieks. Tāds ir mans viedoklis, un es to izsaku jums, manu valdniek. Es zinu, ko karalis uz to atbildēs, un jau iepriekš noliecos šo vārdu priekšā: «Valstiska nepieciešamība". Ko lai dara! Manās acīs tas ir pietiekami cienījams iemesls. Es esmu kareivis, kas saņēma pavēli, un šī pavēle ir izpildīta, gan pret manu gribu, bet izpildīta. Es beidzu runāt.
— Kur pašlaik ir Fukē kungs? — pēc īsa klusuma brīža jautāja Ludviķis XIV.
— Valdniek, Fukē kungs patlaban atrodas dzelzs būrī, ko priekš viņa izgatavojis Kolbēra kungs, un četri ātri zirgi viņu rauj pa ceļu uz Anžeru.
— Kāpēc jūs pamētāt viņu uz ceļa un nebraucāt kopā ar viņu?
— Tāpēc, ka jūsu majestāte man nepavēlēja doties uz Anžeru. Manu vārdu patiesīgumu vislabāk pierāda tas, ka jūs mani jau meklējāt… Turklāt man bija vēl viens iemesls.
— Kāds?
— Kamēr es būtu kopā ar viņu, nelaimīgais Fukē kungs pat nemēģinātu bēgt.
— Un kas par to?
— Jūsu majestāte droši vien labi saprot arī bez manas palīdzības, ka es vislabāk vēlos .uzzināt, ka Fukē kungs atrodas brīvībā. Tādēļ es viņu uzticēju apsargāt visstulbākajam brigadierim, kādu vien varēju sameklēt starp saviem musketieriem. To es darīju, lai gūsteknim rastos iespēja bēgt.
— Jūs esat jucis, d'Artanjan! — karalis iesaucās, sakrustodams rokas uz krūtīm. — Vai tad drīkst skaļi izpaust kaut ko tik šausmīgu, pat ja nelaimīgā kārtā uzdrošinās par to domāt!
— Jūsu majestāte, mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka jūs nevarat gaidīt, lai es izturētos pret Fukē naidīgi pēc visa tā, ko viņš izdarījis manā un jūsu labā. Nē, labāk neuzdodiet man turēt Fukē kungu aiz atslēgas, ja noteikti gribat, lai viņš arī turpmāk atrastos ieslodzījumā.
Lai cik stingrs ari nebūtu būris, putniņš galu galā atradis iespēju no tā aizlaisties.
— Es brinos, kāpēc jūs nepievienojāties tam, ko Fukē kungs gribēja iesēdināt manā tronī, — karalis drūmi noteica. — Tad jūs būtu sasniedzis visu, pēc kā alkstat: pateicību un pieķeršanos. Turpretī manā dienestā jums ir darīšana ar jūsu pavēlnieku un senjoru.
— Ja Fukē kungs nebūtu devies pēc jums uz Bastīliju, — d'Artanjans stingrā balsī sacīja, — tad tikai viens cilvēks to izdarītu, un šis cilvēks esmu es, jūsu majestāte. Jūs to ļoti labi zināt.
Karalis aprāvās. Viņam nebija ko iebilst šiem patiesajiem un atklātajiem vārdiem. Klausīdamies d'Artanjanā, viņš atcerējās visu iepriekšējo — d'Artanjanu, kurš stāvēja aiz viņa gultas aizkariem toreiz Palē- rojālā, kad parīzieši kardināla de Reca vadībā nāca pārliecināties, vai karalis atrodas pilī; d'Artanjanu, kam viņš māja pa karietes logu ceļā uz Dievmātes katedrāli, ierazdamies Parīzē; karavīru, kas viņu pameta Bluā; leitnantu, kuru viņš aicināja atpakaļ, kad Mazarīni nāve ielika varu viņa rokās; cilvēku, kas vienmēr bija godīgs, uzticams un drosmīgs.
Ludviķis piegāja pie durvīm un izsauca Kolbēru.
Kolbērs atradās gaitenī, kur strādāja sekretāri. Viņš tūlīt pat ieradās.
— Kolbēr, vai jūs izdarījāt kratīšanu pie Fukē kungs?
— Jā, jūsu majestāte.
— Kādi ir rezultāti?
— De Ronšēra kungs, kas bija ar jūsu musketieriem, valdniek, iedeva man papīrus, — Kolbērs atbildēja.
— Es ar tiem iepazīšos… Tagad dodiet man jūsu roku.
— Manu roku, jūsu majestāte?
— Jā, un es to ielikšu ševaljē d'Artanjana rokā. D'Artanjan, — karalis ar laipnu smaidu pievērsās savam uzticamajam kareivim, kas, ieraudzījis «skrīveri", atkal uzlika sejai augstprātības masku, — patiesībā jūs taču šo cilvēku nepazīstat, tādēļ iepazīstieties.
Viņš norādīja uz Kolbēru.
— Viņš bija viduvējs kalpotājs otršķirīgās lomās, bet var kļūt par lielu cilvēku, ja es viņam došu augstu stāvokli.
— Jūsu majestāte, — Kolbērs nošļupstēja, zaudējis galvu no prieka un reizē bailēm savas nākotnes priekšā.
— Es saprotu, kāpēc līdz šim laikam viņš bija tāds, — d'Artanjans pačukstēja karalim pie auss. — Viņš vienkārši bija neparasti greizsirdīgs.
— Tieši tā, un greizsirdība viņu it kā sasaistīja, neļaudama kā nākas izplest spārnus.
— Tad no šī brīža būs īsta spārnota čūska, — musketieris norūca vēl joprojām juzdams nelielu naidu pret savu neseno ienaidnieku.
Kolbēram, kas šai brīdī pienāca pie viņa, sejā bija lasāms kaut kas tāds, kas nelīdzinājās tam, ko kapteinis bija paradis skatīt; viņš likās labsirdīgs, maigs, pakļāvīgs; acīs staroja prāta cēlums, un d'Artanjans, kas labi prata lasīt cilvēku sejās, jutās apmulsis un gandrīz sāka apšaubīt savus senos aizspriedumus.
Kolbērs paspieda viņa roku, sacīdams:
— Karaļa teiktais pierāda, cik labi viņa majestāte pazīst cilvēkus. Es līdz pat šai dienai esmu neganti cīnījies pret dažādām ļaunprātībām, nevis pret noteiktiem cilvēkiem, un tas pierāda, ka es tikai gribēju nodrošināt savam karalim diženu valdīšanas laiku, bet savai valstij — labklājību. D'Artanjana kungs, man ir lieli nodomi, un jūs redzēsiet, cik krāšņi tie uzplauks miera saulītē. Ja arī man nav bijusi laime iegūt godīgu cilvēku draudzību, tad tomēr esmu pārliecināts, ka vismaz nopelnīšu viņu cieņu. Par tādu cilvēku atzinību es esmu gatavs atdot savu dzīvību, kungs.
Šīs pārmaiņas un negaidītais cildinājums, kā ari karaļa klusais atbalsts lika musketierim visu pārdomāt. Viņš pieklājīgi paklanījās Kolbēram, kas nenolaida no viņa acis. Redzēdams, ka abi salīguši mieru, karalis nemēģināja viņus vairs aizturēt; karaļa kabinetu abi atstāja reizē.
Aiz sliekšņa jaunais ministrs aizturēja kapteini, teikdams:
— D'Artanjana kungs, kā gan tas iespējams, ka tik vērīgs cilvēks kā jūs no pirmā acu uzmetiena neizprata, kāds es esmu?
— Kolbēra kungs, — kapteinis atbildēja, — ja saules stari spīd tieši acīs, tie traucē saskatīt pat visspožāko ugunskuru. Kā zināt, ar varu apveltīts cilvēks izstaro īpašu mirdzumu, un, ja jau esat to sasniedzis, kādēļ jums vēl jāvajā nelaimīgais, kas kritis nežēlastībā no tādiem augstumiem.
— Mans kungs? O, es nekad viņu nevajāšu. Es tikai gribēju pārvaldīt finanses, un pie tam darīt to viens pats, jo man patiesi piemīt godkāre un es cieši ticu savām spējām. Es zinu, ka pie manām kājām gulēs zelts no visas zemes, un man patīk skatīties uz karaļa zeltu. Ja man būs lemts nodzīvot vēl trīsdesmit gadu, tad visā šai laikā pie maniem pirkstiem nepielips neviens denjē: par šo zeltu es uzcelšu labības noliktavas, krāšņas celtnes un pilsētas; padziļināšu ostas; radīšu floti un apgādāšu kuģus, kas Francijas vārdu aiznesīs līdz vistālākajām tautām un ciltīm; es radīšu bibliotēkas un akadēmijas; es padarīšu Franciju par pirmo valsti pasaulē, un tā būs arī pati bagātākā. Tāpēc es nemīlēju Fukē kungu, jo viņš traucēja man rīkoties. Kad es būšu varens un spēcīgs, kad Francija būs diža un varena, tad arī es saukšu: «Žēlsirdību!"
— Jūs pieminējāt šo vārdu. Lūgsim karalim atbrīvot Fukē. Viņš to vajā tikai jūsu dēļ.
— Kungs, jūs zināt, ka tas tā nav, — Kolbērs iebilda, — karalis izjūt pret Fukē kungu personīgu naidu. Bet ko nu es jums par to stāstīšu.
— Karali naids nogurdinās, un viņš par to aizmirsīs.
— Karalis neko neaizmirst, d'Artanjana kungs… Pag, viņš patlaban izsaucis sargus un dos pavēli: es taču neesmu viņu iespaidojis, vai ne? Klau!
Karalis patiešām aicināja sekretārus.
— D'Artanjana kungs? — viņš apjautājās.
— Es esmu šeit, jūsu majestāte.
— Iedodiet de Sentenjana kungam divdesmit musketierus, lai tie apsargā Fukē kungu.
D'Artanjans un Kolbērs saskatījās.
— Atvest ieslodzīto no Anžeras uz Parīzi, uz Bastīliju, — karalis deva rīkojumu.
— Jums bija taisnība, — musketieru kapteinis pačukstēja Kolbēram.
— De Sentenjan, — karalis turpināja, — šaujiet uz katru, kas mēģinās pa ceļam uzrunāt Fukē kungu.
— Vai man arī jāklusē, jūsu majestāte? — de Sentenjans apvaicājās.
— Jūs drīkstat runāt ar viņu tikai musketieru klātbūtnē.
De Sentenjans paklanījās un izgāja, lai dotos pildīt rīkojumu.
D'Artanjans arī gribēja aiziet, bet karalis viņu aizturēja.
— Kungs, — viņš pavēlēja, — nekavējoties dodieties ceļā un manā vārdā ieņemiet Belilas Anmēras salu un cietoksni, kas piederēja Fukē kungam.
— Labi, jūsu majestāte. Vai man ceļot vienam?
— Paņemiet līdz tik lielu karaspēku, lai nevajadzētu ciest neveiksmi, ja cietoksnis pretosies.
Galminieki sāka sačukstēties, liekulīgi pauzdami savu neticību.
— Tā var gadīties, — d'Artanjans piekrita.
— Bērnībā es to pats piedzīvoju un negribu kaut ko tādu redzēt vēlreiz. Vai jūs mani sapratāt? Ejiet, kungs, un atgriezieties tikai ar cietokšņa atslēgām.
Kolbērs piegāja pie d'Artanjana.
— Tas nu ir tāds rīkojums, pēc kura var saņemt maršala zizli, ja to izpilda kā nākas.
— Kāpēc jūs sakāt: ja to izpilda kā nākas?
— Tāpēc, ka uzdevums ir grūts. Turklāt Belilā atrodas jūsu draugi, d'Artanjana kungs, bet tādam kā jūs nav tik viegli soļot pāri draugu līķiem ceļā uz panākumiem.
D'Artanjans nokāra galvu; Kolbērs atgriezās karaļa kabinetā.
Pēc piecpadsmit minūtēm kapteinis saņēma pavēli, kurā bija teikts, ka pretošanās gadījumā Belilas cietoksnis jāuzspridzina līdz pamatiem. Pavēle deva viņam tiesības sodīt vai apžēlot vietējos iedzīvotājus un bēgļus, kas slēpjas cietoksnī; sevišķi tika uzsvērts, lai no cietokšņa netiktu izlaista neviena dzīve dvēsele.
„Kolbēram bija taisnība, — d'Artanjans nodomāja. — Mans maršala zizlis maksātu manu draugu dzīvību. Tikai šeit piemirsuši, ka viņi nav dumjāki par putniem un negaidīs, kamēr putnu ķērājs izstiepj roku, bet izpletis spārnus un aizlidos. Šo roku es viņiem parādīšu tā, lai dotu pietiekoši daudz laika to ieraudzīt. Nabaga Portoss! Nabaga Aramiss! Manai slavai jums nevajadzēs ziedot ne spalviņu."
Tā nolēmis, d'Artanjans sapulcināja karaļa karaspēku, iekāpa kuģī Pembefā un, nezaudēdams ne mirkli, pacēla enkuru un pilnās burās devās ceļā.