Divi cilvēki zem rokas pastaigājās gar mola malu, kurai nikni uzbruka bangas. Abi dzīvi sarunājās, bet neviena dzīva dvēsele nebūtu varējusi sadzirdēt viņu vārdus, ko uztvēra un aiznesa tālāk vēja brāzmas un viļņu galotņu putas.
Saule tikko kā bija ieslīgusi bezgalīgajos okeāna plašumos — šādos mirkļos tie līdzinājās gigantiskai, kvēlojošai smēdei.
Laiku pa laikam viens no cilvēkiem pagriezās pret austrumiem, it kā drūmā nemierā vēlētos iztaujāt tuksnesīgos ūdens klajumus. Otrs, vērdamies sava ceļabiedra sejā, šķiet, vēlējās uzminēt, ko nozīmē šie skatieni.
Pēc tam abi klusēdami un drūmu domu nomākti atjaunoja savu pastaigu.
Šie cilvēki — protams, visi lasītāji jau viņus atpazinuši — bija likuma vajātie Portoss un Aramiss, kas bija paslēpušies Belilā pēc d'Erblē kunga grandiozā plāna un visu cerību sabrukuma.
— Manu dārgo Aramis, — Portoss atkārtoja, dūšīgi ievilkdams savās varenajās plaušās pēc sāls smaržojošo gaisu, — lai ko jūs arī neteiktu, bet tas, ka pēdējo divu dienu laikā no šejienes pazudušas visas zvejnieku laivas, kas devušās jūrā, tā nav parasta lieta. Jūrā vētra nav bijusi. Laiks ir pavisam mierīgs, nav pat nelielas viļņošanās. Pat ja būtu bijusi vētra, visas mūsu laivas taču nevarēja nogrimt. Vismaz kāda no tām būtu palikusi neskarta. Vēlreiz atkārtoju, ka tas ir augstākā mērā savādi. Mani ārkārtīgi pārsteidz tāda laivu pazušana.
— Jums taisnība, mans draugs, jums neapšaubāmi ir taisnība. Patiešām, tas ir kaut kas neizskaidrojams.
— Turklāt, — piebilda Portoss, kura domāšanas spējas atplauka, saņemot Vannas bīskapa atbalstu, — uzmanīgam liek kļūt vēl viena dīvainība: ja laivas patiešām būtu nogrimušas, krastā atrastu kādas to paliekas vai bojā gājušo mantas. Tomēr nekas tāds nav atklāts.
— Jā, es par to domāju tāpat kā jūs.
— Vai jūs esat ievērojis, ka uz salas palikušie divi burinieki, kurus es nosūtīju meklēt pārējos…
Aramiss negaidīti pārtrauca savu sarunu biedru: viņš salēcās un pie tam tā iekliedzās, ka Portoss apstājās kā zemē iemiets.
— Ko jūs teicāt, Portos? Ko? Jūs nosūtījāt abus buriniekus?..
— Nu jā, meklēt pārējos, — Portoss vientiesīgi atkārtoja.
— Nelaimīgais! Ko jūs esat izdarījis! Tagad mēs esam pagalam! — bīskaps iesaucās.
— Pagalam?.. Ko?.. Kāpēc pagalam? Atbildiet taču, Aramis!
Aramiss iekoda lūpā.
— Nekas, nekas. Piedodiet, es gribēju teikt…
— Ko?
— Ja mums ienāktu prātā doties jūras izbraucienā, tad tagad mēs šo vēlēšanos nevarētu piepildīt.
— Tad, lūk, kas jūs nomoka! Ir nu gan liela muiža! Ja runājam par mani, tad es to nemaz nenožēloju. Es nenožēloju Belilas izpriecas, lai kādas tās būtu, bet es skumstu pēc Pjerfonas, Brasjē, Volonas, pēc manas dārgās Francijas. Te nav nekāda Francija, mans draugs, es nemaz nezinu, kas te ir. Varu teikt pilnīgi atklāti un ceru, ka jūsu draudzība man piedos šo atklātību: tātad es jums saku, ka te Belilā es jūtos ļoti nelaimīgs, jā gan, gauži nelaimīgs.
Aramiss tikko sadzirdami nopūtās.
— Mīļais draugs, — viņš atteica, — cik bēdīgi, ka jūs aizsūtījāt atlikušos buriniekus meklēt pirms divām dienām pazudušās laivas. Ja jūs to nebūtu izdarījis, mēs varētu aizbraukt.
— Aizbraukt! Bet kā tad ar pavēli, Aramis?
— Kādu pavēli?
— Velns parāvis! To pašu, par kuru jūs nepārtraukti runājat un kuru piesaucat katrā izdevīgā brīdī: mums jāaizsargā Belila no uzur- patora; jūs pats ļoti labi zināt, par kādu pavēli es runāju.
— Tā gan, — Aramiss čukstus atteica.
— Tātad, kā redzat, mēs no šejienes nemaz nedrīkstam aizbraukt, tāpēc tas, ka es aizsūtīju buriniekus meklēt laivas, mums nevar kaitēt.
Aramiss apklusa, bet viņa skatiens, vērīgs kā gaisā lidojošai kaijai, ilgi slīdēja pāri ūdeņiem, pētīdams visu apkārtni, it kā cenzdamies iespiesties aiz horizonta līnijas.
— Turklāt, Aramis, jūs man nedodat nekādus izskaidrojumus, kur būtu varējušas palikt nelaimīgās laivas, — Portoss turpināja, neatlaidīgi turēdamies pie domas pavediena, ko pats bīskaps bija atzinis par pareizu. — Kurp vien es aizeju, visur mani sagaida ar vaimanām un nopūtām; pat mazi bērni sāk činkstēt, skatīdamies uz savām izmisušajām mātēm, it kā es varētu atdot viņiem tēvus vai viņu mātēm vīrus. Ko jūs par to domājat, un ko lai es saku šīm nelaimīgajām?
— Portos, mēs varam domāt, ko vēlamies, bet sacīt… pagaidām labāk nesakiet viņām neko.
Tāda atbilde Portosu neapmierināja. Kaut ko murminādams pie sevis, kam vajadzēja paust neapmierinātību, viņš novērsās. Aramiss aizturēja brašo kareivi.
— Portos, mēs varam domāt, ko gribam, — viņa balsī skanēja dziļas skumjas, un viņš saspieda milža rokas. — Vai jūs atceraties, ka mūsu jaunības laimīgajās dienās, kad mēs bijām tik braši un spēkpil- ni — jūs, es un arī tie abi, kas tagad ir tālu — vai jūs atceraties, manu dārgo Portos, ka tagad, ja mēs vēlētos atgriezties Francijā, šis sāļais ūdens mūs nespētu aizturēt.
— O, — Portoss piezīmēja, — tomēr seši ljē.
— Ja jūs redzētu, ka es esmu pieķēries pirmajam dēlim, kas pagadījies, vai jūs paliktu uz cietzemes?
— Nē, Aramis, Dieva vārds, nepaliktu! Bet kāds dēlis gan mūs, un it īpaši jau mani, tagad spētu noturēt?!
Brasjē muižas īpašnieks, lepni smaidīdams, pārlaida skatienu savam varenajam stāvam.
— Ja runājam pavisam godīgi, Aramis, vai tad arī jūs negarlaikojaties Belilā? Vai jums labāk nepatiktu jūsu paša bīskapa pils ērtības Vannā? Atzīstaties vien!
— Nē, — Aramiss noliedza, neuzdrīkstēdamies paskatīties Por- tosam acīs.
— Nu labi, tad paliekam, — viņa draugs atteica, un par spīti visām Portosa pūlēm apvaldīt smagu nopūtu, tā tomēr izlauzās no viņa varenajām krūtīm. — Ja jau tā, tad paliekam tepat. Tomēr, — viņš vēl piebilda, — ja nu jums ienāk prātā doma, jā gan, noteikta, stingri apcerēta doma, es runāju par domu atgriezties Francijā, kaut arī nav laivu…
— Vai jūs ievērojāt vēl kaut ko dīvainu? — Aramiss viņu pārtrauca. — Kopš mūsu laivu pazušanas pēdējo divu dienu laikā pie salas krastiem nav piestājusi arī neviena cita laiva.
— Jā, protams, jums taisnība. Es to ari ievēroju, jo pirms tam katru dienu te piestāja desmitiem dažādu laivu un kuģeļu.
— Vajadzēs labi pārdomāt, — pēc brīža Aramiss noteica. — Pat, ja man vajadzēs būvēt plostu…
— Te taču ir mazās laiviņas. Ja gribat, es kādu varu dabūt…
— Laiviņa, laiviņa!.. Vai jūs domājat, ka maza laiviņa… Lai apgāztos ar to? Nē, nē, — Vannas bīskaps apņēmīgi noteica, — mēs abi nevaram peldēt pāri jūrai rieksta čaumalā. Vēl pagaidīsim.
Aramiss sāka staigāt šurpu turpu, cenzdamies apslēpt aizvien pieaugušo nemieru.
Portoss nogura sekot sava drauga drudžainajām kustībām, un uzticamais un mierīgais Portoss, neko nezinādams par šī negantā satraukuma iemesliem, bet redzēdams tikai tā ārējās izpausmes, apstādināja Aramisu.
— Apsēdīsimies te uz akmens, — viņš ierosināja. — Sēdieties man blakus, un es jūs ļoti lūdzu — paskaidrojiet man beidzot tā, lai es visu labi saprastu, ko mēs te darām.
— Portos… — Aramiss apmulsis iesāka.
— Es zinu, ka šķietamais karalis gribēja gāzt no troņa īsto karali. Jūs man to izstāstījāt, un tas ir skaidrs. Es zinu, ka viltus karalis bija nodomājis pārdot Belilu angļiem. Tas arī ir skaidrs. Es saprotu, ka mēs, būdami inženieri un karavadoņi, nekavējoties ieradāmies Belilā, lai vadītu nocietinājumu darbus un uzņemtos desmit rotu komandēšanu, kuras savācis un uztur Fukē kungs un kuras atrodas viņa rīcībā jeb, citiem vārdiem sakot, viņa znota desmit rotas. To es arī labi saprotu.
Aramiss nepacietīgi pielēca kājās. Viņš līdzinājās lauvam, kuru kaitina muša.
Portoss saķēra viņu aiz rokas.
— Neskatoties uz visu prāta piepūli un pārdomām, es nevaru saprast un nekad nesapratīšu, kāpēc mums nevis sūta karaspēku un atbalsta ar cilvēkiem, ieročiem un provīziju, bet vēl atstāj bez laivām, un Belilu bez apgādes un palīdzības; kāpēc ar mums nesazinās ar signāliem, nenodrošina mutisku vai rakstisku pavēļu saņemšanu, bet vispār pārtrauc jebkādus sakarus? Atbildiet man, Aramis, vai arī, pirms atbildat, labāk uzklausiet manas domas, kas mani nomāc.
Bīskaps pacēla galvu.
— Tātad es domāju, Aramis, šķiet, ka Francijā noticis kaut kas ļoti svarīgs, — Portoss turpināja. — Visu nakti man rādījās sapņos Fukē, beigtas zivis, sasistas olas, neuzkoptas un trūcīgas telpas. D'Erblē, tie nav lāga sapņi, tie pareģo nelaimi.
— Kas tur ir, Portos? — Aramiss viņu aprāva, strauji pielekdams kājās un rādīdams draugam melnu punktiņu uz tumši sārtās svītras jūrā.
— Kuģis! — Portoss nopriecājās. — Jā, tas ir kuģis. A, beidzot mēs saņemsim kādas ziņas!
— Divi! — iekliedzās bīskaps, pamanījis vēl vienu mastu. — Divi, trīs, četri!
— Pieci! — Portoss sauca. — Seši, septiņi! Ak Dievs, tā jau ir vesela flote!
— Droši vien atgriežas mūsu Belilas zvejnieki, — Aramiss pārliecinoši noteica, kaut gan aina, kas pavērās acu priekšā, viņu ārkārtīgi satrauca.
— Kuģi ir pārāk lieli; tās nevar būt zvejnieku laivas. Turklāt vai jums nešķiet, Aramis, ka tie nāk no Luāras ietekas puses?
— Jā, tie nāk no turienes…
— Re, visi tos jau pamanījuši; sievietes un bērni skrien uz krastu.
Tobrīd pienāca kāds vecs zvejnieks.
13 - A.Dimā
— Tās ir mūsu laivas? — Aramiss viņam jautāja.
Vecais vērīgi nopētīja jūru.
— Nē, monsenjor, tie ir karaliskās flotes kuģi.
— Karaliskās flotes kuģi! — Aramiss atkārtoja, iekšēji nodrebēdams. — Kā jūs to zināt?
— Pēc karoga. Uz mūsu laivām un tirdzniecības kuģiem nav nekādu karogu. Ar tik lieliem buriniekiem parasti pārvadā karaspēku.
— Ā! — Aramiss noteica.
— Urā! — iesaucās Portoss. — Nāk papildspēki, vai ne, dārgo Aramis?
— Iespējams.
— Ja tikai tie nav angļi.
— No Luāras puses? Tā būtu šausmīga nelaime. Vai tad tādā gadījumā viņiem nebūtu jāiziet cauri Parīzei?
— Jums taisnība. Protams, tie ir papildspēki vai varbūt provīzija.
Aramiss paslēpa seju rokās un neko neatbildēja. Pēc tam viņš negaidīti pavēlēja:
— Portos, izziņojiet trauksmi!
— Trauksmi? Kāpēc?
— Lai lielgabalnieki atgriežas pie savām baterijām un visi atrodas pie saviem ieročiem, bet sevišķu modrību jāievēro krasta lielgabaliem.
Portoss iepleta acis. Viņš uzmanīgi pavērās uz savu draugu, it kā vēlēdamies pārliecināties, ka tas ir pie pilna prāta un skaidras saprašanas.
— Ja jūs nekavējoties neiesiet, mans dārgais, nenovērtējamais draugs, — Aramiss turpināja vislaipnākajā balsī, — tad to darīšu es un pats došu visus nepieciešamos rīkojumus.
— Eju tūlīt pat, — Portoss atteica un devās izpildīt pavēli. Pa ceļam viņš tomēr vairākkārt atskatījās, lai pārliecinātos, vai Vannas bīskaps nav kļūdījies un nesauc viņu atpakaļ, nācis pie prātīgākām domām.
Sāka skanēt trauksmes signāls. Rībināja bungas. Iedziedājās radziņš. Dobji zvanīja lielais zvans. Acumirklī molu un dambi piepildīja ziņkārīgie un kareivji. Artilēristi stāvēja pie lieliem uz akmens pamatnes stāvošiem ieročiem ar kvēlojošām lāpām rokās.
Kad katrs bija ieņēmis savu kaujas plānā paredzēto vietu un visi sagatavojušies aizsardzībai, Portoss bikli pievērsās bīskapam, iečukstēdams ausī:
— Piedodiet, Aramis, bet es gribu saprast…
— Pagaidiet: drīz jūs tāpat visu sapratīsiet, — tāpat čukstus Vannas bīskaps atbildēja savam vietniekam un palīgam.
— Šī flote, kas pilnās burās nāk uz Belilu, taču ir karaliskā flote?
— Ja reiz Francijā ir divi karaļi, tad kuram no viņiem pieder šī flote? Ko jūs uz to atbildēsiet, mans draugs?
— O, jūs man atverat acis, — atteica milzis, ko pārsteidza šis Aramisa arguments.
Tā nu Portoss, kam drauga atbilde bija atvērusi acis vai drīzāk tās aizklājusi ar vēl blīvāku priekškaru, aizsteidzās uz baterijām, lai uzmanītu savus padotos un aicinātu katru godīgi izpildīt savu pienākumu.
Pa to laiku Aramiss, acis nenovērsdams, vēroja kuģu tuvošanos. Uz klinšu izciļņiem uzrāpušies kareivji un tauta vispirms ieraudzīja mastu galus, tad buras un visbeidzot pašus kuģus ar plīvojošiem Francijas karaļa karogiem.
Bija jau nakts, kad viena no plakandibenēm, kuru parādīšanās tā satrauca salas iedzīvotājus, izmeta enkuru lielgabala šāviena attālumā no cietokšņa.
Par spīti tumsai uz kuģa klāja varēja novērot rosību, un gandrīz tūlīt pat no borta atdalījās laiviņa; trīs vīri, no visa spēka airēdami, virzīja to uz ostas pusi. Pēc dažām minūtēm viņi piestāja nocietinājumu malā.
Laivas stūrmanis izkāpa uz mola. Rokā viņam bija pakete, un viņš to vicināja, dodams zīmi, ka ieradies uz pārrunām ar kādu.
Daudzi kareivji viņu pazina. Tas bija īpašnieks vienam no tiem barkasiem, kurus Aramiss gribēja paturēt, bet Portoss aizsūtīja meklēt pazudušās laivas, uztraucies par zvejnieku divu dienu prombūtni. Saimnieks pieprasīja, lai viņu aizved pie d'Erblē kunga. Pēc seržanta pavēles divi kareivji ielenca viņu no abām pusēm un aizveda pie Aramisa.
Aramiss atradās krastmalā. Sūtnis nostājās Vannas bīskapa priekšā. Valdīja pilnīga tumsa, kaut gan kareivji, kas pavadīja Aramisu viņa inspekcijas gājienā pa nocietinājumiem un stāvēja mazliet nostāk, turēja degošas lāpas.
— Tas esi tu, Jonatāni No kurienes?
— Mani sūta tie, kas saņēma mani gūstā.
— Un kas tie tādi bija?
— Monsenjor, vai jūs zināt, ka mēs devāmies meklēt mūsu biedrus?
— Jā. Un kas notika pēc tam?
— Tad, monsenjor… mūs drīz vien apturēja viņa majestātes karaļa sargkuģis.
— Kāda karaļa? — Portoss iejaucās.
Jonatāns pārsteigts paskatījās uz Portosu.
— Turpini, — bīskaps pavēlēja.
— Monsenjor, mūs sagūstīja un pievienoja vakarrīt aizturētajiem.
— Kas tā par modi — grābt ciet katru, kas pagadās! — Portoss viņu pārtrauca.
— Kungs, viņi negribēja, lai mēs jums to paziņotu, — Jonatāns atbildēja.
Tagad savukārt Portoss nesaprata viņu.
— Tātad jūs šodien atbrīvoja? — viņš apjautājās.
— Tikai tāpēc, lai es varētu pateikt, ka mēs esam aizturēti, monsenjor.
„Jo tālāk, jo neskaidrāk," — krietnais Portoss nodomāja.
Pa to laiku Aramiss pūlējās izprast notiekošo.
— Tad jau iznāk, ka karaliskā flote ir nobloķējusi piekrasti?
— Jā, monsenjor.
— Kas to komandē?
— Karaļa musketieru kapteinis.
— D'Artanjans! — Portoss iesaucās.
— Man liekas, ka tā viņu sauca.
— Vai viņš tev iedeva šo vēstuli?
— Jā, monsenjor.
— Panāciet tuvāk ar lāpām!
— Tas ir viņa rokraksts, — Portoss piebilda. Aramiss ātri izlasīja sekojošo:
„Karaļa pavēle — ieņemt Belilu.
Pavēlēts: iznīcināt garnizonu, ja tiks izrādīta pretošanās. Pavēlēts: arestēt visus garnizona kareivjus.
Paraksts: d'Artanjans, kas aizvakar arestēja Fukē kungu un nosūtīja uz Bastīliju."
Aramiss nobālējis sažņaudza rokā papīru.
— Nu, kas ir? — Portoss noprasīja.
— Nekas, mans draugs, nekas, — Aramiss atbildēja un pievērsās Jonatānam: — Saki man…
— Jā.
— Vai tu runāji ar d'Artanjana kungu?
— Jā, monsenjor.
— Ko viņš teica?
— Ka gribētu pats parunāt ar monsenjoru.
— Kur?
— Uz sava kuģa borta.
— Kur?! Portoss atsaucās:
— Uz sava kuģa borta?
— Musketiera kungs pavēlēja paņemt līdz jūs abus — jūs, d'Erblē kungs, un jūs, inženiera kungs, un mūsu laivā nogādāt pie viņa.
— Brauksim! — Portoss nopriecājās. — Mans dārgais d'Artanjans!
Aramiss viņu pārtrauca.
— Jūs esat traks! — viņš iekliedzās. — Kas gan var galvot, ka tās nav lamatas?
— No otrā karaļa puses? — Portoss noslēpumaini pačukstēja.
— Vienkārši lamatas! Ar to viss ir pateikts, mans draugs.
— Tas var gadīties; bet ko lai dara? Ja d'Artanjans mūs aicina, tad mums…
— Kas jums teica, ka tas patiešām ir d'Artanjans?
— Ā, tādā gadījumā… bet viņa rokraksts…
— Rokrakstu var viltot. Un šoreiz tas ir darīts: paskatieties, kā rakstītājam drebējusi roka.
— Jums atkal ir taisnība; tomēr pagaidām mēs vēl neko nezinām.
Aramiss klusēja.
— Tiesa gan, — Portoss labsirdīgi piebilda, — galu galā mums nemaz nevajag zināt.
— Ko pavēlēsiet? — Jonatāns jautāja.
— Tu atgriezīsies pie kapteiņa un pateiksi, ka mēs lūdzam viņu personīgi ierasties uz salas.
— Saprotu, — Portoss noteica.
— Klausos, monsenjor, — Jonatāns atbildēja. — Bet ja nu kapteinis atteiksies doties uz Belilu?
— Ja viņš atteiksies, tad mums ir lielgabali un mēs tos laidīsim darbā.
— Pret d'Artanjanu?
— Ja tas ir d'Artanjans, tad viņš ieradīsies, Portos. Dodies ceļā, Jonatān, un ātrāk.
— Velns parāvis! Es neko nesaprotu, — Portoss apjucis nomurmināja.
— Tūlīt jūs visu sapratīsiet, pilnīgi visu, mans dārgais; pienācis laiks. Apsēdieties uz šī lielgabala stobra, saspicējiet ausis un uzmanīgi klausieties.
— O, es klausos, velns parāvis! Varat nešaubīties.
— Monsenjor, vai es drīkstu doties prom? — Jonatāns skaļi sauca.
— Brauc un atgriezies ar atbildi! Ei, jūs tur, izlaidiet laivu!
Laiva atstāja piestātni un devās uz kuģi.
Aramiss saņēma Portosa roku un sāka skaidrot.