— Portos, mans draugs, man jums kaut kas jāpastāsta, un tas droši vien jūs pārsteigs, bet vienlaikus jūs visu sapratīsiet.
— O, man patīk, ja mani pārsteidz, — Portoss labsirdīgi atteica, — tāpēc lūdzu nekautrējieties. Pret dvēseles saviļņojumiem es esmu nejūtīgs. Tāpēc neko neslēpiet, runājiet!
— Tas ir grūti, Portos… loti grūti, jo — es vēlreiz brīdinu — man jums jāizstāsta kaut kas dīvains, pat ļoti dīvains… kaut kas pilnīgi neparasts.
— O, jūs tik skaisti runājat, mans draugs, ka esmu gatavs klausīties dienām ilgi. Tāpēc runājiet, lūdzu… vai arī man iešāvās prātā cita iespēja: lai atvieglotu jūsu uzdevumu un palīdzētu izstāstīt to dīvaino stāstu, es jums uzdošu jautājumus.
— Labi.
— Kā dēļ mēs cīnīsimies?
— Ja jūs uzdosiet tamlīdzīgus jautājumus, Portos, tad nemaz neatvieglosiet manu uzdevumu atklāt jums visu. Gluži pretēji, te jau ir mans Gordija mezgls [31] .
To jāpārcērt ar vienu vēzienu. Mans draugs, ja ir darīšana ar tik labu, augstsirdīgu un uzticīgu cilvēku kā jūs, tad gan sevis paša, gan jūsu labā jābūt drosmei sākt grēksūdzi. Mans cildenais draugs, es jūs apmānīju.
— Jūs mani apmānījāt?
— Jā, mans Dievs, jā.
— Vai tas bija manis paša labā?
— Man vismaz tā likās, Portos. Es patiesi tam ticēju.
— Tādā gadījumā, — lādzīgais Brasjē muižas īpašnieks pasmaidīja, — jūs esat izdarījis man lielu pakalpojumu, un es jums pateicos; ja jūs mani nebūtu apmānījis, gan jau es pats tāpat būtu kļūdījies. Bet kā tad jūs mani piemānījāt?
— Es kalpoju uzurpatoram, pret kuru Ludviķis XIV patlaban cīnās ar visiem spēkiem.
— Uzurpators, — Portoss noteica, neizpratnē pieri braucīdams, — kā… Es to īsti labi nesaprotu.
— Tas ir viens no abiem karaļiem, kas viens otram apstrīd tiesības uz Francijas troni.
— Labi… Tātad jūs kalpojāt tam, kurš nav Ludviķis XIV?
— Jūs acumirklī uztvērāt lietas būtību.
— Tātad…
— Tātad mēs abi esam dumpinieki, mans dārgais nabaga draugs.
— Ak tu velns!… — Portoss satriekts iekliedzās.
— O, varat būt mierīgs, Portos, gan mēs vēl atradīsim iespēju izglābties, varat man ticēt.
— Tas mani neuztrauc. Mani satrauc dumpinieka vārds — tas ir nelāgs.
— Diemžēl!..
— Tad jau man apsolītais hercoga tituls…
— To jums piešķirtu uzurpators.
— Tas nav tas, Aramis, — Portoss lepni noteica.
— Draugs, ja tas būtu atkarīgs no manis, jūs kļūtu par princi.
Portoss sāka melanholiski grauzt nagus.
— Mānīdams mani, jūs rīkojāties slikti, Aramis, — viņš ierunājās. — Es ļoti cerēju saņemt hercoga titulu. O, es uz to paļāvos, zinādams, ka jūs esat cilvēks, kas prot turēt vārdu.
— Nabaga Portos! Es jūs lūdzu, piedodiet man.
— Tātad, — Portoss neatlaidīgi turpināja, neatbildēdams uz Vannas bīskapa pazemīgajiem lūgumiem, — es esmu nonācis naidā ar Ludviķi XIV?
— Es visu nokārtošu, draugs. Es uzņemšos visu vainu.
— Aramis!
— Nē, nē, Portos, lūdzu ļaujiet man rīkoties. Nav vajadzīga nekāda bezjēdzīga augstsirdība vai lieka pašuzupurēšanās! Jūs par maniem plāniem neko nezinājāt. Jūs nekā nedarījāt sevis paša labā. Es — tā ir cita lieta. Es esmu šis sazvērestības iniciators. Man bija nepieciešams mans uzticamais draugs; es jūs pasaucu, un jūs atsaucāties aicinājumam, atcerēdamies mūsu seno devīzi: „Viens par visiem, visi par vienu". Mans noziegums, Portos, ir tas, ka es izrīkojos kā nožēlojams egoists.
— Tas ir vārds, kas man iet pie sirds, — Portoss viņu pārtrauca, — un, ja jūs rīkojāties tikai savās interesēs, es uz jums nespēju dusmoties. Tas taču ir dabiski!
To teikdams, Portoss paspieda senā drauga roku.
Šīs vientiesīgās, bet cēlās dvēseles priekšā Aramiss jutās kā sīks pigmejs; jau otro reizi viņam nācās atzīt sirds varenību, kas daudzkārt pārspēj visspožāko prātu. Viņš atbildēja savam uzticamajam draugam ar mēmu, bet spēcīgu rokasspiedienu.
— Bet tagad, kad mēs esam izskaidrojušies, — Portoss lūdza, — un es pilnībā izprotu, kādas ir mūsu attiecības ar karali Ludviķi XIV, domāju, ka jums vajadzētu paskaidrot man, kādai politiskai intrigai mēs esam krituši par upuri, jo es nojaušu, ka tur slēpjas politiska intriga.
— Visu, kas uz to attiecas, jums sīki izskaidros d'Artanjans, kas tūlīt ieradīsies. Piedodiet man, bet mani izmocījušas ciešanas, un es esmu norūpējies, tāpēc man nepieciešams viss mans prāts un drosme, lai izlabotu kļūmīgo soli, ko es tik nepiesardzīgi liku jums spert. Tagad mūsu stāvoklis ir pilnīgi skaidrs un noteikts. Kopš šī brīža karalim Ludviķim XIV ir tikai viens vienīgs ienaidnieks, un tas esmu es. Es jūs sagūstīju, un jūs sekojāt man. Šodien es jūs atbrīvoju, un jūs steidzaties pie sava valdnieka. Kā redzat, Portos, te nebūs nekādu grūtību.
— Jūs domājat?
— Es par to esmu pilnīgi pārliecināts.
— Ja jau mūsu stāvoklis ir tik skaidrs, kā jūs sakāt, — Portoss iebilda, vadīdamies no sava veselā saprāta viedokļa, — kāpēc tad mēs gatavojam lielgabalus, musketes un visu pārējo? Man šķiet, daudz vienkāršāk ir pateikt d'Artanjanam: „Mīļais draugs, mēs esam pieļāvuši kļūdu; to vajag izlabot, tāpēc paveriet mums kādu spraugu, ļaujiet aiziet un sveiki".
— Ak, — Aramiss pašūpoja galvu.
— Vai tad jūs neatbalstāt manu plānu?
— Es tajā saskatu šķēršļus.
— Kādus?
— D'Artanjans var ierasties ar tādām instrukcijām, ka mums būs jālaiž darbā ieroči.
— Ko jūs! Ieroči pret d'Artanjanu? Neprāts! Pret mūsu miļo d'Artanjanu?
Aramiss vēlreiz pašūpoja galvu.
— Portos, — viņš nopūtās, — es liku aizdedzināt degļus un notēmēt lielgabalus, izsludināju trauksmi un saaicināju visus uz nocietinājumu mūriem, lieliskajiem Belilas mūriem, kurus jūs tik prasmīgi esat nostiprinājis. Es nostādīju visus aizstāvības pozīcijās, un to visu es darīju ar zināmu mērķi. Pagaidiet vēl un nenosodiet mani, vai arī nē, labāk negaidiet…
— Ko tad darīt?
— O, ja es to zinātu!
— Ir kas vēl vienkāršāks nekā aizsardzība: paņemsim laivu un dosimies uz Franciju, bet tur…
— Mīļais draugs, — Aramiss, skumji smaidīdams, iebilda, — nemānīsim sevi ar pasaciņām kā bērni; būsim vīri gan savās domās, gan darbos. Pag, ostā skan saucieni par kādu laivu. Draugs, vienu mirkli uzgaidiet!
— Tas droši vien ir d'Artanjans, — Portoss pērkona balsī noteica, pieiedams pie margām.
— Viņš pats, — musketieru kapteinis atteica, viegli izlēkdams no laiviņas uz piestātnes pakāpieniem. Viņš sāka ātri kāpt augšup pa kāpnēm, kas veda uz nelielo laukumiņu, kur viņu gaidīja abi draugi. Kamēr d'Artanjans kāpa pa kāpnēm, Aramiss un Portoss pamanīja kādu virsnieku, kas neatlaidīgi sekoja kapteinim.
D'Artanjans pusceļā apstājās. To pašu darīja arī viņa sekotājs.
— Aizsūtiet prom jūsu ļaudis! — musketieris uzsauca Portosam un Aramisam. — Lai viņi aiziet tādā attālumā, no kurienes nevar noklausīties mūsu sarunu.
Portoss deva pavēli, un tā tūlīt pat tika izpildīta. Tad d'Artanjans pagriezās pret savu pavadoni un asi noteica:
— Kungs, te nav karaļa flotes kuģis, uz kura jūs, sekojot pavēlei, tik augstprātīgi runājāt ar mani.
— Es nerunāju augstprātīgi ar jums, — virsnieks iebilda, — es tikai izpildīju pavēli, kuru saņēmu pirms aizbraukšanas, un izpildīju to pēc labākās gribas. Man pavēlēja, lai visur jūs pavadu. Es to daru. Man pavēlēja nepieļaut nekādas pārrunas, par kuru saturu es nebūtu informēts, un tā nu es iejaucos jūsu pārrunās.
D'Artanjans dusmās trīcēja; sakustējās arī Portoss un Aramiss, kas dzirdēja katru vārdu; šis dialogs viesa viņu sirdīs nemieru un bažas. D'Artanjans nikni kodīja ūsas, kas liecināja par viņa sašutumu, bet tas savukārt pareģoja dusmu izvirdumu. Viņš tuvojās virsniekam.
— Kungs, — viņš ierunājās klusi, bet skaidri izrunādams katru vārdu, un viņa balss skanēja jo draudīgāk tāpēc, ka zem kapteiņa ārējā miera slēpās tik tikko apvaldīta niknuma vētra, — kad es sūtīju šurp laivu, jūs vēlējāties zināt, ko es rakstu Belilas aizstāvjiem. Jūs man parādījāt zināmo pavēli, un es to pašu brīdi iedevu jums savu zīmīti. Kad atgriezās manis aizsūtītā laiva un no tās vecākā es saņēmu šo kungu atbildi (viņš norādīja virsniekam uz Portosu un Aramisu), jūs dzirdējāt katru vārdu no mana sūtņa stāsta. Tas viss bija paredzēts jūsu pavēlē, un es to konsekventi izpildīju bez kādas pretošanās. Tā bija, vai ne?
— Jā, kungs, — virsnieks nomurmināja, — protams, bet…
— Kungs, — d'Artanjans turpināja, iekaisdams aizvien vairāk, — kad es paziņoju savu nodomu atstāt kuģi un doties uz Belilu, jūs pieprasījāt, lai ņemu jūs līdz; ne mirkli nevilcinādamies, es jūs atvedu šurp. Jūs taču atrodaties Belilā? Jā vai nē?
— Jā, kungs, bet…
— Bet… man vairs nav nekādas daļas par Kolbēra kungu, no kura jūs saņēmāt šo pavēli, ne arī par kādu citu, kura norādījumu jūs tik cītīgi ievērojat; toties man ir darīšana ar cilvēku, kas traucē d'Ar- tanjanam un stāv aci pret aci ar d'Artanjanu uz kāpnēm, kur visapkārt ir sāļš ūdens, pie tam dziļums te ir ne mazāk par trīsdesmit pēdām. Šis cilvēks ir ieņēmis sliktu pozīciju, mans kungs, ļoti sliktu… un es jūs jau iepriekš brīdinu.
— Ja es jums traucēju, — viesnieks atteica samulsušā un gandrīz vai kautrīgā balsī, — saprotiet taču, ka mani to piespiež darīt dienesta pienākums…
— Kungs, jūs vai arī tie, kas jūs sūtīja, nelaimīgā kārtā esat mani apvainojuši. Tā vai citādi, bet es esmu apvainots. Es nevaru atriebties tiem, kas pavēlējuši jums tā rīkoties: viņus es nepazīstu, un pie tam viņi atrodas pārāk tālu. Toties jūs esat tepat, un, Dieva vārds, ja jūs spersiet vēl kaut soli, lai noklausītos, ko es runāšu ar šiem kungiem, tad es sašķaidīšu jums galvu un iemetīšu ūdenī. O! Lai notiek kas notikdams! Visā manā dzīvē es tikai sešas reizes esmu juties pa īstam saniknots, un piecās iepriekšējās reizēs tas beidzās ar nāvi cilvēkam, kurš bija šo niknumu izraisījis.
Virsnieks pat nepakustējās; noklausījies šos draudus, viņš nobāla, bet mierīgi un bez lielības atteica:
— Jums nav taisnība, jo pretodamies neļaujat man pildīt saņemto pavēli.
Portoss un Aramiss satraukti vēroja šo sadursmi no augšas, stāvēdami pie novērošanas laukumiņa margām.
Viņi uzsauca kapteinim:
— Dārgo d'Artanjan, piesargieties!
D'Artanjans pamāja, lai viņi klusē; draudīgā mierā viņš uzlika kāju uz nākamā pakāpiena un, turēdams zobenu, atskatījās, lai noskaidrotu, vai virsnieks viņam seko. Tas pārkrustījās un spēra soli pakaļ kapteinim.
Pazīdami d'Artanjanu, Portoss un Aramiss iekliegdamies metās lejup, lai aizkavētu cirtienu, kura skaņu viņi šķita saklausām.
D'Artanjans jutās aizkustināts un, pārlicis zobenu kreisajā rokā, uzrunāja virsnieku:
— Kungs, jūs esat godīgs cilvēks. Tāpēc jūs droši vien labāk sapratīsiet to, ko es teikšu tagad, nekā iepriekš teikto.
— Runājiet, d'Artanjan, runājiet! — brašais virsnieks atbildēja.
— Kungi, kurus mums ir tas prieks redzēt un pret kuriem vērstas jūsu pavēles, ir mani draugi.
— Es zinu, mans kungs.
— Kā jūs domājat, vai es varu izturēties pret viņiem tā, kā to prasa instrukcijas?
— Es saprotu, ka jūs atrodaties grūtā stāvokli.
— Tad atļaujiet mums parunāt bez lieciniekiem.
— D'Artanjana kungs, ja es paklausīšu jūsu lūgumam un izdarīšu, kā jūs vēlaties, es pārkāpšu doto vārdu; ja to nedarīšu, es stāvēšu jums ceļā. Es dodu priekšroku pirmajam. Runājiet vien ar saviem draugiem un neniciniet mani par to, ka es aiz cieņas un mīlestības pret jums… neniciniet mani, ka jūsu un tikai jūsu dēļ es rīkojos negodīgi.
Aizkustinātais d'Artanjans strauji apskāva jaunekli un tūlīt pat uzkāpa pie draugiem.
Virsnieks ietinās ciešāk apmetnī un apsēdās uz mitrām ūdenszālēm klātajiem pakāpieniem.
— Nu tā, dārgie draugi, tāds nu ir mans stāvoklis: varat spriest par to paši, — d'Artanjans teica Portosam un Aramisam.
Visi trīs apskāvās un ilgi nespēja atrauties viens no otra kā kādreiz jaunības dienās.
— Ko nozīmē šī stingrība? — Portoss apvaicājās.
— Dārgo Portos, jūs gan to varētu uzminēt.
— Ne visai, dārgo kaptein. Galu galā es taču neko neesmu izdarījis… Tāpat kā Aramiss, — lāga Portoss pasteidzās piebilst.
D'Artanjans uzmeta prelātam pārmetošu skatienu, kas aizskāra pat Aramisa nocietināto sirdi.
— Mīļo Portos! — Vannas bīskaps iesaucās.
— Redzat, cik tālu viss aizgājis: tiek aizturēts viss, kas nāk no Belilas, un viss, ko sūta šurp. Jūsu ļaudis arī ir aizturēti. Ja jūs mēģinātu bēgt, kuģi jūs tūlīt notvertu, jo tie jūrā uzmana bēgļus. Karalis vēlas jūs notvert, un viņš savu panāks.
D'Artanjans tik nikni paraustīja savas iesirmās ūsas, ka izrāva vairākus matus.
Aramiss sadrūma, bet Portoss apskaitās.
— Mans plāns bija tāds, — d'Artanjans turpināja, — es gribēju paņemt jūs abus uz sava kuģa, lai jūs būtu manā tuvumā un es pēc tam varētu atlaist jūs brīvībā. Bet kas man tagad galvos, ka atgriežoties es neatradīšu jaunu priekšnieku ar slepenu pavēli, kas mani atceļ un nozīmē citu komandieri un kas izrēķināsies gan ar mani, gan jums bez mazākās cerības uz glābšanos?
— Jāpaliek šeit Belilā, — Aramiss apņēmīgi paziņoja, — un zvēru, ka padošos tikai tad, kad skaidri zināšu, kas mani sagaida.
Portoss neteica neko. D'Artanjans to pamanīja.
— Es gribu pamēģināt mazliet iztaujāt to drosmīgo virsnieku, kas mani pavada un kura vīrišķīgā pretošanās mani ļoti iepriecināja, jo pierāda, ka viņš ir godīgs cilvēks, kaut arī mūsu pretinieks, bet tomēr tūkstošiem reižu vairāk vērts par kādu glumu iztapoņu. Mēģināsim izpētīt, kādas ir viņa pilnvaras un ko pavēle atļauj vai aizliedz.
— Pamēģināsim, — Aramiss piekrita.
D'Artanjans noliecās un pasauca virsnieku, kurš tūlīt uzkāpa augšā laukumiņā.
Viņi apmainījās izsmalcinātām laipnībām, kas ir dabiskas starp godīgiem cilvēkiem, kuri pazīst viens otru un izjūt savstarpēju cieņu. Tad d'Artanjans jautāja virsniekam:
— Sakiet man, kungs, ja es gribētu aizvest šos kungus prom, ko jūs darītu?
— Es tam nepretotos, bet tā kā man ir skaidra un nepārprotama pavēle apcietināt viņus, es bez šaubām to arī darītu.
— Ā-ā! — d'Artanjans novilka.
— Viss pagalam! — Aramiss dobji noteica.
Portoss pat nepakustējās.
— Paņemiet vismaz līdz Portosu, — Vannas bīskaps lūdza, — gan viņš pratīs pierādīt karalim, ka viņš šai lietā būtībā nav nemaz vainīgs, un es viņam tur palīdzēšu; tāpat kā jūs, dārgo d'Artanjan.
— Hm! — d'Artanjans noīdēja. — Vai gribat braukt prom? Gribat doties kopā ar mani, Portos? Karalis ir žēlsirdīgs.
— Es vēl padomāšu, — Portoss atteica.
— Tātad jūs paliekat?
— Līdz jaunai pavēlei! — Aramiss iesaucās.
— Līdz brīdim, kamēr mums neienāks prātā kāda laba doma, — d'Artanjans atkal ierunājās, — un man šķiet, ka nenāksies ilgi gaidīt, jo man jau tāda doma sāk briest.
— Nu tad atvadīsimies, — Aramiss nopūtās, — kaut gan jums, Portos, labāk vajadzēja aizbraukt.
— Nē, — Portoss lakoniski noteica.
— Kā vēlaties, — Aramiss jutās nedaudz nobažījies par sava līdzgaitnieka skarbo toni. — Mani tomēr mazliet nomierina tā doma, ko pieminēja d'Artanjans, un man šķiet, ka es nojaušu, kāda tā ir.
— Paskatīsimies, — sacīja musketieris, tuvinādams savu ausi Aramisa lūpām.
Prelāts steidzīgi pačukstēja dažus vārdus, uz kuriem d'Artanjans klusi atbildēja:
— Tas pats.
— Tātad izdosies! — Vannas bīskaps priecīgi iesaucās.
— Izmantojiet jucekli, kādu šis plāns radīs, un dariet, kas jums jādara, Aramis.
— O, par to varat būt mierīgs.
— Bet tagad, mans kungs, pieņemiet mūsu pateicību, — d'Artanjans uzrunāja virsnieku. — Jūs esat ieguvis trīs draugus, kas gatavi jums kalpot līdz kapa malai.
— Jā, — Aramiss apstiprināja.
Portoss klusēja un tikai pamāja ar galvu.
Uz atvadām maigi noskūpstījis draugus, d'Artanjans atstāja Belilu kopā ar savu nešķiramo pavadoni, kuru viņam bija nozīmējis Kolbērs.
Izņemot paskaidrojumu, ko pieprasīja cienījamais Portoss, šķietami cits nekas nemainījās triju draugu situācijā, kurus liktenis bija nostādījis katru savā nometnē.
„Kaut gan, — Aramiss pasmīnēja, — vēl jau ir d'Artanjana doma."
Atgriezdamies uz sava kuģa, d'Artanjans apsvēra nesen prātā ienākušo domu no visām pusēm. Virsnieks godbijīgi klusēja, ļaudams d'Artanjanam nodoties savām pārdomām.
Rāpdamies uz kuģa borta, kas bija noenkurojies lielgabala šāviena attālumā no Belilas, musketieru kapteinis vēl apsvēra visus uzbrukuma un aizstāvēšanās līdzekļus, kādi bija viņa rīcībā. Tūlīt pēc ierašanās viņš sasauca kara padomi, kuru veidoja viņam padotie virsnieki.
Viņi bija astoņi: jūras spēku komandieris, majors, kas komandēja artilēriju, inženieris, mums jau pazīstamais virsnieks un četri leitnanti.
Sapulcinājis viņus visus kajītē kuģa priekšgalā, d'Artanjans piecēlās, noņēma cepuri un iesāka runāt:
— Kungi, es pabiju Belilā un redzēju, ka tur ir visai ievērojams skaita ziņā un labi apmācīts garnizons pilnā kaujas gatavībā, un tas var radīt mums nopietnus šķēršļus. Tāpēc es domāju aicināt šurp abus galvenos cietokšņa virsniekus un uzsākt ar viņiem pārrunas. Kad viņi būs tālu no sava karaspēka un lielgabaliem, mēs vieglāk atradīsim abām pusēm pieņemamu vienošanos, it īpaši, ja pacentīsimies pārliecināt viņus ar saprātīgiem argumentiem. Vai jūs man piekrītat, kun- gi?
Artilērijas majors piecēlās kājās un godbijīgi, bet stingri noteica:
— Kungs, no jūsu ziņojuma es sapratu, ka cietoksnis gatavojas aizsardzībai, kas sarežģī mūsu uzdevumu izpildi. Tātad jūs skaidri zināt, ka cietoksnis izlēmis sacelties?
D'Artanjanam šis jautājums acīmredzami nepatika, bet viņu tamlīdzīgi sīkumi tik viegli nespēja novērst no galvenā, tāpēc musketieris atbildēja:
— Kungs, jūsu piezīme ir vietā. Jūs, protams, zināt, ka Belila ir Fukē kunga vasaļa īpašums un jau sensenos laikos Francijas karaļi Belilas senjoriem devuši tiesības aizsargāt savus īpašumus ar ieročiem.
Majors gribēja iebilst.
— Nepārtrauciet mani, — d'Artanjans viņam aizrādīja. — Jūs droši vien teiksiet, ka tiesības apbruņoties pret angļiem nenozīmē tiesības sacelties pret savu karali. Bet mums taču nav darīšana ar Fukē kungu, ne jau viņš šobrīd nocietinājies Belilā, tāpēc ka pirms divām dienām es pats viņu arestēju. Belilas iedzīvotāji un aizstāvji neko par šo arestu nezina. Viņiem to atklāt būtu lieki. Tas ir pārāk negaidīti, neticami un nedzirdēti, tāpēc viņi tik un tā nenoticētu, pat ja mēs to paziņotu. Bretonis kalpo savam kungam tik ilgi, kamēr nav redzējis viņu mirušu. Cik man zināms, bretoņi nav redzējuši Fukē kunga līķi.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ja viņi pretojas visam, kas nenāk no Fukē kunga, vai arī nav viņa parakstīts.
Majors palocījās, rādīdams, ka piekrīt kapteinim.
— Lūk, tāpēc es gribu uzaicināt pie sevis uz kuģa divus Belilas augstākos virsniekus, — d'Artanjans turpināja. — Viņi aprunāsies ar mums, redzēs, kādi spēki ir mūsu rīcībā; no tā viņi sapratīs, kas viņus sagaida, ja pretosies. Mēs zvērēsim pie sava goda, ka Fukē kungs patiešām ir arestēts un jebkāda pretošanās no viņu puses ieslodzītajam var tikai nākt par ļaunu. Bez tam mēs aizrādīsim, ka, raidot kaut vienu lielgabala šāviņu, viņi vairs nevarēs cerēt uz karaļa žēlastību, tad viņi vairs nepretosies — es vismaz tā ceru. Viņi padosies bez cīņas, un mēs ieņemsim cietoksni bez kaujas, jo citādi tas mums var maksāt diezgan dārgi.
Virsnieks, kas d'Artanjanu bija pavadījis uz Belilu, mēģināja kaut ko piebilst, bet d'Artanjans viņu pārtrauca:
— Es zinu, ko jūs gribat teikt, kungs; zinu, ka pastāv karaļa pavēle, kas aizliedz slepenas pārrunas ar Belilas aizstāvjiem; to zinādams, es ierosinu noturēt pārrunas visa mana štāba klātbūtnē.
Virsnieki pārmija skatienus, it kā vēlēdamies nolasīt viens otra domas un, ja tās sakristu, klusuciešot vienoties, lai pēc tam rīkotos pēc d'Artanjana ieteikumu. Prieka pārņemts, musketieris jau domāja, ka pēc šis piekrišanas varēs sūtīt kuģi pēc Portoss un Aramisa, bet tad pēkšņi karaļa sūtītais virsnieks izņēma no azotes aizzīmogotu paketi un pasniedza d'Artanjanam.
Uz tās zem adresāta bija rakstīts Nr. 1.
— Kas tad vēl? — negaidīti pārsteigtais kapteinis nomurmināja.
— Izlasiet, kungs, — virsnieks lūdza, un viņa laipnībā ieskanējās skumja nots.
D'Artanjans neuzticīgi atlocīja papīru un izlasīja sekojošo:
„Aizliedzu d'Artanjana kungam sapulcināt jebkādu apspriedi vai noturēt jebkādas pārrunas līdz tam brīdim, kamēr Belila nepadosies un visi gūstekņi nebūs nošauti.
Paraksts: Ludviķis "
D'Artanjans apvaldīja sašutumu un ar vislaipnāko smaidu noteica:
— Labi, kungs. Viss tiks darīts saskaņā ar viņa majestātes pavēli.