Pēc atvadīšanās no d'Artanjana Aramiss un Portoss, vēlēdamies pabūt vieni, devās uz galveno fortu. Portoss vēl joprojām izskatījās norūpējies, un tas Aramisu mulsināja. Viņa paša sirds bija kļuvusi vieglāka pēc tikšanās ar d'Artanjanu, un viņš bija mierīgāks kā jebkad pēdējā laikā.
— Dārgais Portos, — viņš pēkšņi pārtrauca klusumu, — es gribu jums pastāstīt d'Artanjana izdomāto plānu.
— Kādu plānu, mans draugs?
— To, kuram mēs varēsim pateikties par savu brīvību; to mēs atgūsim ne vēlāk kā pēc divpadsmit stundām.
— Ā, tad lūk, par ko jūs runājat! Turpiniet vien!
— Vērodams, kas norisinājās starp mūsu draugu un virsnieku, jūs droši vien ievērojāt, ka ir kaut kādas pavēles, kas ierobežo d'Artanjanu?
— Ievēroju gan.
— Tādēļ d'Artanjans grib karalim paziņot par savu aiziešanu, un, kamēr valdīs viņa aizbraukšanas izraisītais apmulsums, mēs iziesim jūrā, pareizāk sakot, jūrā iziesiet jūs, Portos, ja izrādīsies, ka bēgt var tikai viens.
Purinādams galvu, Portoss atteica:
— Vai nu mēs glābsimies kopā, draugs, vai arī abi paliksim.
— Jums ir cildena sirds, bet mani sarūgtina jūsu nemierpilnais drūmums.
— Es neesmu drūms.
— Tad jūs droši vien dusmojaties uz mani?
— Nemaz.
— No kurienes tad šis drūmais izskats, dārgais draugs?
— Tūlīt paskaidrošu: es sastādu savu testamentu.
To teikdams, krietnais Portoss skumji pavērās tieši acīs Aramisam.
— Testamentu! — bīskaps iesaucās. — Vai tad jūs jau uzskatāt sevi par mirušu?
— Es jūtu nogurumu. Kaut kas tāds ar mani notiek pirmo reizi, bet manā dzimtā parasti… Mans vectēvs bija trīsreiz spēcīgāks par mani.
— O, tad jau jūsu vectēvs bija Samsons.
— Nē, viņu sauca Antuāns. Kādu reizi, apmēram manā vecumā, viņš gatavojās doties medībās un pēkšņi sajuta kājās vājumu, kas nekad agrāk nebija noticis.
— Ko šī liksta nozīmēja, mans draugs?
— Kā redzēsiet, neko labu. Viņš vēl joprojām sūdzējās par vājumu kājās, kad satikās ar mežakuili, kas viņam uzbruka; vectēvs izšāva no arkebūzas, bet netrāpīja, un zvērs uzšķērda viņam vēderu. Vectēvs uz vietas bija beigts.
— No tā neizriet, ka arī jums jāuztraucas par savu dzīvību.
— O, tūlīt jūs sapratīsiet. Mans tēvs bija uz pusi spēcīgāks par mani. Viņš bija norūdīts kareivis, kalpojis gan Indriķim III, gan Indriķim IV; viņu sauca nevis Antuāns, bet Gaspārs, tāpat kā de Koliņī kungu*. Viņš visu laiku pavadīja zirgā un nezināja, kas ir nogurums. Reiz vakarā, celdamies no galda, viņš juta, ka saļodzās kājas.
— Varbūt vakariņu laikā viņš bija šo to atļāvies pāri mēram un tāpēc mazliet grīļojās?
— Ko jūs! De Basompjēra kunga draugs? Kā tas var būt! Nē, kad es jums saku, nepavisam; viņš pabrīnījās un teica manai mātei, kas viņu pazoboja: „Varbūt arī es satikšu mežakuili kā mans nelaiķa tēvs di Valona kungs." Uzveicis savu vājumu, viņš gribēja iziet dārzā, tā vietā, lai apgultos. Jau uz pirmā pakāpiena viņš atkal sagrīļojās; kāpnes bija stāvas; tēvs krita pret akmens izcilni, tajā bija iesists milzīgs dzelzs āķis. Āķis pāršķēla viņam galvaskausu, un tēvs bija uz vietas beigts.
— Tie patiešām ir apbrīnojami notikumi un liktenīga apstākļu sakritība, bet no tā nevajag secināt, ka kaut kas tāds notiks arī trešoreiz. Tik spēcīgam vīram kā jūs, Portos, nepiestāv tāda māņticība. Turklāt nemaz nevar manīt, ka jūsu kājas grīļotos. Jūs vēl nekad neesat turējies tik stalti un izskatījies tik lieliski. Jūs varētu pacelt uz saviem pleciem veselu namu.
— Tas tiesa, šobrīd es jūtos labi, bet nupat man sāka ļimt ceļgali, un tas notiek jau ceturto reizi tik īsā laika sprīdī. Neteikšu, ka tas mani biedētu, bet — velns parāvis! — tas man nepatīk. Dzīvot ir tīri patīkami. Man ir nauda, brīnišķīga zeme, iemīļotie zirgi un draugi, kurus es ļoti mīlu: d'Artanjans, Atoss, Rauls un jūs.
Krietnais Portoss pat neuzskatīja par vajadzīgu slēpt, kādu vietu viņa sirdī ieņem Aramiss.
Aramiss paspieda drauga roku.
— Mums jādzīvo vēl ilgus gadus, jo pasaulē nav daudz tādu kā mēs, — Vannas bīskaps sacīja. — Uzticieties man, draugs! No d'Artanjana nav nekādas atbildes, un tā ir laba zīme. Droši vien viņš jau pavēlējis kuģiem sapulcēties, un jūra ir tīra. Es savukārt tikko liku pārvilkt barkasu pie izejas no Lokmarijas alas, jūs zināt, tur, kur mēs daudzreiz ierīkojām slēpņus lapsu medībām.
— Jā, atceros; tā iziet uz nelielu līcīti, uz kuru ved šaura eja, ko mēs atklājām todien, kad mums izbēga tā brīnišķīgā lapsa.
— Tieši tā: katram gadījumam pie šis pazemes būs noslēpts bar- kass; tam jau jābūt tur. Sagaidīsim izdevīgu brīdi un šonakt pat iziesim atklātā jūrā!
— Laba doma, bet ko tas dos?
— Lūk, ko: izņemot mūs abus un vēl divus trīs medniekus, neviens cits uz salas nezina par šo alu, pareizāk sakot, par izeju no tās. Ja sala tiks ieņemta, izlūki neatradīs nevienu kuģi, nolems, ka no salas nav iespējams aizbēgt, un pārstās apsargāt krastu.
— Saprotu.
— Nu, kā jūtas jūsu kājas?
— O, patlaban vienkārši lieliski!
— Redziet nu, viss norisinās tā, lai mēs atgūtu mieru un cerību; d'Artanjans atbrīvo jūru un sagatavo mums iespēju aiziet. Vairs nav jābaidās ne no karaļa flotes, ne desanta izsēdināšanas Belilā. Nudien, Portos, mūs vēl veselu pusgadsimtu gaida brīnišķīgi piedzīvojumi! Ja es nokļūšu līdz spāņu zemei, tad zvēru, ka jūsu hercogiste nav nemaz tik tālu no īstenības, kā varētu likties, — bīskaps neparasti enerģiski piebilda.
— Cerēsim, — Portoss atteica, juzdamies mazliet mundrāks, tāpēc ka viņa biedrs bija atguvis savu agrāko dedzīgumu.
Pēkšņi atskanēja sauciens:
— Pie ieročiem!
Kliedzienu atbalsoja simtiem balsu, tās sasniedza abu draugu ausis un vienu izbrīnīja, bet otram lika kļūt nemierīgam.
Aramiss atvēra logu; viņš ieraudzīja veselu pūli cilvēku, kas ar lāpām kaut kur skrēja. Sievietes centās aiziet pēc iespējas tālāk, apbruņotie vīrieši ieņēma savas vietas.
— Flote, flote! — garām skrienošs kareivis, pazinis Aramisu, uzsauca.
— Flote?
— Lielgabala šāviena attālumā! Kur nu, pat pusē!
— Pie ieročiem! — Aramiss iekliedzās.
— Pie ieročiem! — Portoss pērkona balsī atkārtoja.
Abi metās uz mola pusi, lai aizsargātos no ienaidnieka kopā ar lielgabalu apkalpi. Viņi redzēja, ka tuvojas karavīriem pilnas laivas; tās izšķirās katra uz savu pusi, acīmredzot lai izkāptu uzreiz trijos salas punktos.
— Ko pavēlēsiet? — pie Aramisa pieskrēja lielgabalu apkalpes komandieris.
— Vispirms brīdiniet un, ja viņi nedomā apstāties, tad atklājiet uguni.
Pēc piecām minūtēm sākās kanonāde. Tie bija šāvieni, kurus d'Artanjans saklausīja, tuvodamies Francijas krastiem.
Laivas atradās tik tuvu lielgabalu baterijai, ka šāviņi vairs tās neķēra. Laivas piestāja krastā, un sākās kauja, kas vietām pārauga tuvcīņā.
— Kas jums noticis, Portos? — Aramiss prasīja draugam.
— Nekas… kājas… kaut kas nesaprotams… bet gan jau pāries, kad sāksim šaut.
Abi notēmēja; draugi šāva tik trāpīgi, ka iedvesmoja savus cilvēkus, un karaļa karaspēks bēga atpakaļ pie savām laivām, kas tūlīt pat atstāja krastu, aizvezdamas sev līdz tikai ievainotos.
— Ak, velns parāvis! — Aramiss iesaucās. — Portos, mums vajadzīgs kāds gūsteknis, pasteidzieties!
Portoss pārliecās pār mola kāpnēm, kas veda uz piestātni, un saķēra aiz apkakles vienu no karaļa armijas virsniekiem, kas gaidīja, kamēr viņa kareivji iekāps laivā, lai tad atstātu krastu pēdējais.
Milža roka pacēla savu laupījumu, un tas kalpoja Portosam kā vairogs, jo neviens neuzdrošinājās šaut uz savu komandieri.
— Saņemiet gūstekni! — Portoss uzrunāja Aramisu.
— Lieliski! — Aramiss smiedamies atteica. — Turpiniet vien vēl vainot savas kājas!
— Es taču saķēru viņu ar rokām, nevis kājām, — Portoss skumji pasmaidīja.