Bretoņi lepojās ar savu uzvaru, bet Aramiss viņus atvēsināja.
— Uzzinājis par pretošanos, karalis iekvēlosies nevaldāmā niknumā un pēc salas ieņemšanas, kas neizbēgami notiks, visi šie krietnie cilvēki tiks iznīcināti ar uguni un zobenu.
— Vai tas nozīmē, ka mūsu rīcība bija veltīga? — Portoss apvaicājās.
— Nu, vismaz pagaidām tā nākusi par labu, mūsu rokās ir gūsteknis, — bīskaps atteica, — un no viņa mēs izdibināsim mūsu ienaidnieku plānus.
— Nopratināsim gūstekni. Tas būs pavisam vienkārši: iesim vakariņās un uzaicināsim arī viņu; gan jau vīns atraisīs mēli.
Tā viņi arī izdarīja. Virsnieks sākumā jutās satraukts, bet tad, redzēdams, pie kādiem cilvēkiem nokļuvis, drīz vien nomierinājās. Ne- baidīdaimes sevi kompromitēt ar pārliecīgu atklātību, viņš sīki izstāstīja par d'Artanjana atcelšanu un aizsūtīšanu uz Franciju. Virsnieks izstāstīja arī, ka pēc musketiera aizbraukšanas jaunais komandieris pavēlējis uzbrukt Belilai. Ar to viņa liecība saprotamu iemeslu dēļ aprāvās.
Aramiss un Portoss pārmija izmisuma pilnus skatienus. Vairs nebija ko cerēt uz d'Artanjana slaveno izdomas spēju, nevarēja arī cerēt uz viņa palīdzību sakāves gadījumā!
Aramiss turpināja izjautāšanu un pajautāja gūsteknim, ko karaļa atsūtītie komandieri domā darīt ar Belilas aizstāvības vadītājiem.
— Viņus pavēlēts kaujā nogalināt, bet, ja tas nenotiks, tad pēc kaujas pakārt.
Aramiss un Portoss atkal saskatījās; galvās saskrēja asinis.
— Karātavām es esmu pārāk viegls, — Aramiss pasmīnēja. — Tādus kā mani nevar pakārt.
— Toties es esmu pārāk smags, — Portoss noteica. — Tādus kā es virve nenoturēs.
— Es esmu pārliecināts, ka mēs būtu pret jums iecietīgi un ļautu pašiem izvēlēties, kādā nāvē mirt, — gūsteknis pieklājīgi piebilda.
— Tūkstoškārt pateicos, — Aramiss nopietni sacīja.
Portoss paklanījās.
— Vēl vienu glāzīti uz jūsu veselību, — viņš ierosināja un izdzēra.
Tādās sarunās pagāja laiks pie vakariņu galda. Virsnieks izrādījās
gudrs cilvēks, un pamazām viņš pakļāvās Aramisa spožā prāta valdzinājumam un milzīgā Portosa vienkāršajam sirsnīgumam.
— Lūdzu piedodiet man jautājumu, kuru vēlos jums uzdot, — viņš iesāka, — bet cilvēki, kas kopā tukšo jau sesto pudeli, varbūt drīkst mazliet aizmirst etiķeti.
— Uzdodiet vien savu jautājumu! — Portoss atļāva.
— Cienījamie kungi, vai jūs nekalpojāt nelaiķa karaļa musketieros?
— Jā, mēs bijām karaļa musketieri un pie tam labākie, — Portoss atbildēja.
— Tas tiesa; vēl vairāk, es pat teiktu, ka jūs bijāt labākie no labākajiem, ja nebaidītos aizskart mana tēva piemiņu.
— Jūsu tēva! — Aramiss iesaucās.
— Vai zināt, kā mani sauc?
— Nē, kungs, bet varbūt jūs pateiktu…
— Mani sauc Ziržs de Bikarā.
— Ā! — Portoss iesaucās. — Bikarā! Vai jūs atceraties šo vārdu, Aramis?
— Bikarā! — Aramiss kļuva domīgs. — Man šķiet…
— Padomājiet labi, — virsnieks lūdza.
— Tas nav grūti! — Portoss iesaucās. — Bikarā ar iesauku Kardināls… viens no tiem četriem, kas mūs mēģināja aizkavēt todien, kad mēs ar zobena palīdzību iepazināmies ar d'Artanjanu.
— Pilnīgi pareizi, kungi.
— Viņš bija vienīgais, kuru mēs neievainojām, — Aramiss pasmaidīja.
— Tātad viņš bija lielisks karavīrs.
— Tā ir skaidra patiesība, — abi draugi vienā balsi atzina. — De Bikarā kungs, mēs priecājamies iepazīties ar tik drosmīga cilvēka dēlu.
Bikarā paspieda bijušo musketieru rokas. Aramiss uzmeta Por- tosam skatienu, kas teica: „Lūk, kur cilvēks, kas mums palīdzēs."
— Vai jūs piekrītat, ka godīgums vienmēr un visur sagādā gandarījumu? — viņš griezās pie virsnieka.
— Kungs, mans tēvs vienmēr atkārtoja to pašu.
— Piekrītiet arī, ka nav nekāds prieks sastapties ar cilvēkiem, kurus gaida nāve no musketes lodes vai virves, un uzzināt, ka šie cilvēki ir jūsu cienījamā tēva seni paziņas, kurus jūs, tā sakot, esat it kā mantojis.
— O, bet jūs negaida tik drausmīgs liktenis, mani draugi, — jauneklis iebilda.
— Ha! Jūs taču pats to teicāt.
— To es teicu pirms stundas, kad vēl nemaz jūs nepazinu, bet tagad, jūs pazīdams, es saku: gan jūs izbēgsiet no šī rūgtā likteņa, ja paši to vēlēsieties.
— Kā, ja paši to vēlēsimies? — Aramiss iesaucās nepacietībā kvēlojošām acīm. To teikdams, viņš pārmaiņus skatījās te uz Portosu, te virsnieku.
— Ja tikai no mums netiek prasits kaut kas pazemojošs, — Portoss teica, savukārt skatīdamies uz Bikarā cildenā bezbailībā.
— No jums neko neprasīs, kungi, — karaļa armijas virsnieks turpināja. — Kādas gan var būt prasības pret jums? Ja jūs atradis, tad sodīs ar nāvi; tādēļ pacentieties, lai jūs neatrastu.
— Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka vispirms jānokļūst šeit, lai mūs atrastu, — Portoss cienīgi noteica.
— Jums ir pilnīga taisnība, mans draugs, — Aramiss lēni izteica, vēl joprojām pētoši raudzīdamies uz Bikarā, kas cieta klusu un acīmredzami jutās visai nelāgi. — De Bikarā kungs, jūs vēlaties mums pastāstīt kaut ko svarīgu, atzīties kādā nopietnā lietā, bet jūs nevarat sadūšoties, vai ne?
— Cienījamie kungi, draugi! Ja es atļaušos būt pilnīgi atklāts, tad pārkāpšu zvērestu. Un tomēr es it kā dzirdu balsi, kas apklusina manas šaubas un liek to darīt.
— Lielgabali! — Portoss iesaucās.
— Lielgabali un musketes! — Aramiss piekrita.
Kaut kur no tālienes, no klinšu puses draudīgi skanēja kaujas trokšņi, bet jau pēc mirkļa apklusa.
— Kas tas? — Portoss brīnījās.
— Tas, no kā es visvairāk baidījos, — Aramiss atbildēja. — Jūsu karavīru uzbrukums taču bija tikai aizsegs, vai ne? — viņš turpināja, griezdamies pie Bikarā. — Kamēr jūsu karavīri atkāpās mūsu uzbrukuma priekšā, jūs bijāt pārliecināts, ka jūsu karaspēkam izdosies izkāpt otrā salas galā?
— Jā, un pie tam vairākās vietās.
— Tādā gadījumā mēs esam pagalam, — Atoss mierīgi konstatēja.
— Pagalam! Var jau būt, — Portoss piekrita. — Un tomēr mēs vēl neesam ne notverti, ne pakārti.
To teikdams, viņš piecēlās no galda, piegāja pie sienas, aukstasinīgi noņēma savu zobenu un pistoles un sāka tās rūpīgi pārbaudīt, kā jau vecs, pieredzējis karavīrs, kas dodas kaujā un saprot, ka viņa dzīvība lielā mērā atkarīga no ieroču kvalitātes un rūpīgas kopšanas, jo ar šiem ieročiem viņam jāiet cīņā pret ienaidniekiem.
Līdz ar pirmajiem lielgabalu šāvieniem izplatījās arī ziņa, ka salu var pēkšņi ieņemt karaļa karaspēks, un apmulsušais pūlis traucās uz forta vārtiem. Tauta meklēja padomu un palīdzību pie saviem vadoņiem.
Divu spoži degošu lāpu gaismā bālais un nospiestais Aramiss parādījās logā, kas izgāja uz galveno pagalmu, kur bija pilns ar pavēles gaidošiem kareivjiem un apmulsušajiem, palīdzību lūdzošiem vietējiem iedzīvotajiem.
— Mani draugi, — d'Erblē iesāka drūmā svinīgumā, skaidri izrunādams katru vārdu, — Fukē kungs, jūsu aizgādnis, jūsu draugs un tēvs pēc karaļa pavēles arestēts un iemests Bastīlijā.
Ilgs draudu un niknuma pilns kliedziens atskanēja līdz pat logam, kurā stāvēja bīskaps, un šis kliedziens izraisīja arī viņā atbildes jūtas.
— Atriebsim Fukē kungu! — dedzīgākie no pūļa sauca. — Nāve karaļa kareivjiem!
— Nē, draugi, nē, — Aramiss bargi noteica, — nevajag pretoties. Karalis ir saimnieks savā zemē. Viņš ir Dieva gribas izpildītājs. Dievs un karalis ir satriekuši Fukē kungu. Cieniet Dieva gribu. Mīliet Dievu un karali, kaut arī tie iznīcinājuši Fukē kungu. Neatriebiet savu kungu, pat nedomājiet to darīt. Jūs veltīgi upurēsiet sevi, savas sievas un bērnus, savu mantu un brīvību. Nolieciet ieročus, mani draugi! Nolieciet ieročus, jo tāda ir karaļa pavēle, un mierīgi izklīstiet pa mājām! Es jums to lūdzu un neatkāpšos no sava lūguma un, ja bez tā nav iespējams iztikt, es jums to pavēlu Fukē kunga vārdā.
Pūli zem loga pāršalca neskaidra murdoņa, kas pauda reizē dusmas un šausmas.
— Ludviķa XIV kareivji jau izkāpuši uz salas, — Aramiss turpināja. — Tagad starp viņiem un jums vairs nenotiktu kauja, bet vienkāršs slaktiņš. Dodieties prom un aizmirstiet par atriebību. Šoreiz es jums to pavēlu Dieva Tā Kunga vārdā.
Ne vārda neteikuši, dumpinieki padevīgi lēnām izklīda.
— Velns lai parauj! Ko jūs tur teicāt! — Portoss iesaucās.
— Kungs, — Bikarā uzrunāja bīskapu, — jūs gan glābjat vietējos iedzīvotājus, bet ne sevi un savu draugu.
— De Bikarā kungs, esiet tik laipns un no šī brīža uzskatiet sevi par brīvu, — Vannas bīskaps izteica neparasti cēli un tikpat izcili laipni.
— Ar vislielāko prieku, bet…
— Ar to jūs pakalposiet arī mums, jo, ziņodams par salinieku paklausību ekspedīcijas priekšniekam, kas te pārstāv karali, jūs, protams, neaizmirsīsiet viņam pastāstīt arī to, kā šī padevība tika sasniegta, un tā palīdzēsiet mums izpelnīties kaut mazliet žēlastības.
— Žēlastības! — Portoss iekliedzās dusmās kvēlojošām acīm. — Žēlastība! No kurienes jūs esat grābis šo vārdu?
Aramiss strauji satvēra sava senā drauga elkoni un paraustīja, kā tika darījis neaizmirstamajās jaunības dienās, kad gribēja norādīt Por- tosam, ka tas pieļāvis vai vēl grasās pieļaut kādu kļūdu.
Portoss saprata viņu un apklusa.
— Es aizeju, — piekrita Bikarā, kuru ari mazliet pārsteidza vārds „žēlastība" lepnā musketiera lūpās, kura varoņdarbus viņš vēl pirms neilga brīža tā slavēja.
— Dodieties ceļā, de Bikarā kungs, — Aramiss sacīja, pieklājīgi atvadīdamies no viņa, — un, pamezdams mūs, saņemiet mūsu visdziļāko pateicību.
— Kungi, ja man ir gods saukt jūs par draugiem, jo jūs paši man devāt tādas tiesības, tad atļaujiet jautāt — kas notiks ar jums? — satrauktais virsnieks taujāja, atvadīdamies no sava tēva senajiem paziņām un divkauju partneriem.
— Mēs no šejienes neaiziesim.
— Ak, mans Dievs! Pavēle attiecībā uz jums ir nepārprotama.
— Es esmu Vannas bīskaps, de Bikarā kungs, un mūsu laikos bīskapus nešauj, tāpat kā nekar muižniekus.
— Patiešām, kungs, jā, monsenjor, jums, protams, ir taisnība; jums vēl ir šī iespēja izglābt savu dzīvību. Tātad es dodos pie ekspedīcijas priekšnieka. Ardievu, kungi, vai, pareizāk sakot, uz redzēšanos!
To teikdams, virsnieks uzlēca zirgā, ko Aramiss bija licis viņam apseglot, un aizjāja uz to pusi, no kurienes skanēja šāvieni, kas bija pārtraukuši abu draugu sarunu ar viņu augstsirdīgo gūstekni.
Aramiss noskatījās viņam pakaļ un tad, palicis divatā ar Portosu, sacīja:
— Nu, vai tagad jūs saprotat?
— Zvēru pie sava goda, ka nesaprotu vis.
— Vai tad Bikarā klātbūtne jūs neierobežoja?
— Nemaz, viņš ir krietns puisis.
— Piekrītu. Bet vai tad visai pasaulei jāzina par Lokmarijas alu?
— Tad lūk, par ko jūs runājat! Tā gan; tagad es saprotu. Tātad mēs paglābsimies mūsu alā.
— Ja jūs saprotat, tad dosimies ceļā, draugs Portos! — Aramiss uzbudināti skubināja. — Barkass mūs gaida, un pagaidām vēl karalis nav mūs notvēris.