No mola līdz Lokmarijas alai bija diezgan tāls ceļš, un abiem draugiem nācās ne mazums nopūlēties, kamēr to sasniedza.
Bija vēls — fortā jau nosita divpadsmit; Portoss un Aramiss bija apkrāvušies ar zeltu un ieročiem. Viņi gāja pa tuksnesīgo jūras malu, kas stiepās no mola līdz pat ieejai alā; katrs troksnītis lika viņiem saausīties, jo viņi baidījās no slēpņiem.
Pa kreisi gāja ceļš, no kura abi draugi cītīgi izvairījās. Laiku pa laikam uz tā parādījās bēgļi, kurus no mājās salas vidienē bija izdzinusi draudīgā vēsts par karaļa kareivju izkāpšanu salā. Slēpdamies aiz klintīm, Aramiss un Portoss centās uztvert katru vārdu, ko izteica šie nelaimīgie, kas baidījās par savu dzīvību un nesa sev līdz pašu vērtīgāko no savas trūcīgās iedzīves. Ieklausīdamies viņu skumjajās nopūtās, draugi centās saklausīt kādas sev noderīgas ziņas.
Pēc strauja gājiena, vairākkārt piesardzības dēļ apstājoties, Aramiss un Portoss sasniedza tālākās alas, pie kurām tālredzīgais Vannas bīskaps bija devis rīkojumu ar veltņu palīdzību pārvilkt kārtīgu bar- kasu, kas šai gadalaikā būtu spējīgs izturēt braucienu atklātā un mierīgā jūrā.
— Dārgais draugs, — Portoss ieteicās pēc tam, kad bija izelsojies ar tādu sparu, ka varētu domāt — netālu strādā kalēja plēšas, — ja nemaldos, jūs pieminējāt trīs kalpus, kas mūs pavadīs. Es viņus kaut kā neredzu. Kur tad viņi ir?
— Dārgo Portos, jūs viņus arī nevarat redzēt. Viņi gaida mūs alā un tagad droši vien atpūšas pēc smagā un sarežģītā darba.
Aramiss aizturēja Portosu, kas jau gribēja ieiet alā.
— Nē, Portos! Ļaujiet man iet pirmajam. Lieta tā, ka jūs nezināt norunāto zīmi, par kuru es vienojies ar šiem cilvēkiem, un, ja viņi to nedzirdēs, tad šaus vai arī, izmantojot tumsu, metīs jums nazi.
— Ejiet pa priekšu, dārgo Aramis. Jūs kā parasti esat gudrības un piesardzības iemiesojums. Turklāt es atkal jūtu to pašu vājumu kājās, par kuru jau jums stāstīju.
Nosēdinājis Portosu uz akmens pie alas ieejas, Aramiss pats pieliecies pazuda tajā un iekliedzās kā pūce. No pazemes ejas dziļumiem viņam atbildēja žēla dūdošana un tikko dzirdams kliedziens.
Aramiss piesardzīgi sāka iet uz priekšu, bet drīz vien viņu apturēja tāds pats pūces brēciens, ar kādu bīskaps bija pavēstījis par savu ierašanos. Kliedziens atskanēja kādus desmit soļus no viņa.
— Iv, vai tas esat jūs? — bīskaps noprasīja.
— Jā, monsenjor. Kopā ar mani ir arī Geneks un viņa dēls.
— Labi. Vai jums viss ir gatavs?
— Jā, monsenjor.
— Ejiet uz alas izeju, mīļo Iv. Tur jūs atradīsiet de Pjerfona kungu; viņš nogura no ceļa un atpūšas. Ja izrādīsies, ka viņš nespēj paiet, paņemiet viņu uz muguras un atnesiet šurp.
Trīs bretoņi devās izpildīt rīkojumu. Tomēr Aramisa piesardzība izrādījās lieka. Portoss bija atpūties un jau sācis kāpt lejup pa pazemes eju. Viņa smagie soļi dobji atbalsojās alas velvēs, ko balstīja dabas izveidotās granīta un kvarca kolonnas.
Tiklīdz barons piegāja pie bīskapa, bretoņi aizdedzināja līdzpaņemto lukturi, un Portoss apliecināja savam draugam, ka jūtoties tikpat spēcīgs kā vienmēr.
— Apskatīsim barkasu, — Aramiss mudināja, — bet vispirms pārbaudīsim, vai tur viss ielikts.
— Nenāciet pārāk tuvu ar uguni, — barkasa saimnieks, kuru sauca par īvu, brīdināja, — kā jūs pavēlējāt, es noliku zem priekšējā sēdekļa pulvera muciņu un degļus mūsu musketēm, kuras jūs atsūtījāt no forta.
— Labi, — Aramiss uzslavēja.
Turēdams lukturi, viņš rūpīgi apskatīja barkasu kā cilvēks, kas gan nav gļēvulis, bet arī nedomā aizvērt acis briesmu priekšā.
Laiva bija gara un viegla, ar nelielu iegrimi un šauru ķīli — vārdu sakot, viena no tām, kuras Belilā vienmēr pratuši meistarīgi būvēt. Tai bija augsti borti, laiva bija stabila un reizē viegli manevrējama. Gar malām bija aizsegi, no kuriem sliktā laikā izveidoja kaut ko līdzīgu klājam, kas aizsargāja aizrētājus no viļņiem.
Gan laivas priekšgalā, gan pakaļgalā Aramiss atrada pa cieši noslēgtai kastei, kurās glabājās maize, cepumi, žāvēti augļi, liels gabals speķa un pamatīgs ūdens krājums ādas maisos; ar to pilnīgi pietika, ja braucēji nedevās tālu atklātā jūrā un nepieciešamības gadījumā varēja papildināt savus pārtikas krājumus.
Ieroči — astoņas musketes un tikpat daudz pistoļu — bija lieliskā kārtībā un jau pielādētas. Katram gadījumam te atradās arī rezerves airi un nelielas buras.
Apskatījis visas lietas un izteicis savu atzinību, Aramiss uzrunāja Portosu:
— Dārgais draugs, apspriedīsim, ko iesākt ar mūsu barkasu: vai mēģināsim to vilkt lejup pa ieteku starp klintīm, vai labāk ar veltņu palīdzību to aizvilkt caur piekrastes viršiem līdz krastam, kurš šai vietā nav sevišķi augsts — kādas divdesmit pēdas, zem tā ir labs dibens un dziļums paisuma laikā sasniedz divdesmit piecas vai trīsdesmit pēdas.
— Tas nav galvenais, monsenjor, — Ivs godbijīgi iejaucās. — Domāju, ka, dodoties lejup pa klinšu starpu, mums nebūs viegli vadīt barkasu. Pavisam kas cits, ja izvēlēsimies otro ceļu. Es labi pazīstu krastu, par kuru jūs runājāt, un varu galvot, ka tas ir gluds kā paklājs. Turpretī klinšu sprauga ir pilna ar akmeņiem; bez tam izteka uz jūru ir tik šaura, ka mūsu barkass tur nemaz netiks cauri, monsenjor.
— Es izmērīju un skaidri zinu, ka tiks, — Vannas bīskaps iebilda.
— Labi, monsenjor, es piekrītu, bet jūsu svētībai, protams, zināms arī tas, ka mēs neaizvilksim laivu pie ūdens, ja nenovāksim lielo akmeni, zem kura parasti aizšmauc lapsas un kurš kā milzīgas durvis aizsprosto izteku.
— Gan jau novelsim, — Portoss viņu nomierināja, — tīrais sīkums.
— O, es zinu, ka monsenjors ir tik spēcīgs kā desmit vīri kopā, bet tas būs grūti izdarāms pat jums.
— Laikam mūsu saimniekam taisnība, — Aramiss bilda draugam, — mēģināsim vilkt barkasu pa viršu lauku.
— Jo vairāk tāpēc, monsenjor, — zvejnieks turpināja, — mums vēl ir tik daudz darīšanu, ka mēs noteikti nevarēsim iziet jūrā līdz ritam. Kad uzausis gaisma, mums kādā pēc iespējas augstākā vietā virs mūsu alas būs jānoliek acīgu sargu — tas ir pilnīgi nepieciešams, lai uzmanītu kuģus, kas mūs ielenkuši.
— Jā, jā, Iv, jums taisnība; sāciet rikoties un aizvelciet barkasu tur, kur mēs nolēmām.
Trīs labi noaugušie bretoņi jau bija pabāzuši zem barkasa veltņus un grasījās vilkt to uz norunāto vietu, kad pēkšņi ieskanējās niknas suņu rejas. Aramiss izskrēja ārā no alas, Portoss steidzās viņam pakaļ.
Rītausma iekrāsoja viļņus un plašo līdzenumu viņu priekšā purpura un perlamutra toņos; pustumsā neskaidri vīdēja greizas un panīkušas bēdīga izskata egles, kas nezin kā bija pamanījušās izaugt uz kailiem akmeņiem; pāri sliktiem griķu laukiem lēniem spārnu vēzieniem laidelējās lieli vārnu bari. Līdz saullēktam palika ne vairāk kā ceturtdaļstunda. Pamodušies putneļi jautri čivināja, pavēstīdami dienas iestāšanos dabā.
Suņa rejas, kas iztraucēja trīs zvejniekus darbā un lika Aramisam un Portosam iznākt no alas, tagad skanēja no dziļas aizas kādu ljē no alas.
— Tas ir vesels bars, — Portoss secināja, — suņi skrien pa pēdām.
— Ko tas nozīmē? Kurš gan nododas medībām tik nemierīgā laikā? — Aramiss iesaucās.
— Un it īpaši jau te, kur gaida karaļa kareivju ierašanos, — Portoss piebalsoja.
— Troksnis tuvojas. Jums taisnība, Portos, suņi iet pa pēdām. Ei, Iv, Iv, panāciet šurp! — Aramiss pēkšņi iekliedzās.
īvs ieradās pēc Aramisa aicinājuma, pametis veltni, kuru gribēja palikt zem barkasa brīdī, kad viņu atrāva no darba bīskapa kliedziens.
— Kas tās par medībām, saimniek? — Portoss noprasīja.
— Nevaru saprast, monsenjor. Tādā brīdi Lokmarijas senjors nebūtu devies medībās. Nē, nebūtu vis, un tomēr suņi…
— Varbūt tie aizbēguši?
— Nē, — tikko pienākušais Geneks noliedza, — tie nav Lokmarijas senjora suņi.
— Piesardzības dēļ atgriezīsimies alā, — Aramiss ierosināja. — Riešana tuvojas, un drīz mēs uzzināsim, kas tur notiek.
Viņi griezās atpakaļ, bet tumsā vēl nebija nogājuši ne simt soļu, kad līdz viņu ausīm nonāca kāda skaņa, kas atgādināja cilvēka nopūtu: garām bēgļiem kā zibens aizšāvās aizelsusies un pārbiedēta lapsa, pārlēca pāri laivai un pazuda, atstādama aiz sevis asu smaku, kas vēl kādu brīdi saglabājās zem pazemes ejas zemajām velvēm.
— Lapsa! — bretoņi iesaucās priecīgā pārsteigumā, kas nav svešs nevienam medniekam.
— Nolādēts! — bīskaps iekliedzās. — Mūsu paslēptuve ir atklāta.
— Kā? — Portoss nesaprata. — Vai tad mums jābaidās no lapsas?
— Ak, mans draugs, ko jūs runājat! Vai tad es uztraucos par lapsu? Ne jau tur tā vaina, velns parāvis. Vai tad jūs nesaprotat, ka lapsai seko suņi, bet suņiem — cilvēki?
It kā apstiprinot Aramisa vārdus, nikni rejošais bars strauji tuvojās, neticamā ātrumā dzīdams zvēru. Tobrīd uz mazā laukumiņa pie ieejas alā parādījās seši noskrējušies suņi. Gaisu pildīja viņu aizrautīgā riešana, kas skanēja kā uzvaras fanfaras.
— Suņi ir klāt, — Aramiss noteica, skatīdamies caur nelielu caurumiņu starp divām klintīm. — Tūlīt mēs uzzināsim, kas ir mednieki.
— Ja tas ir Lokmarijas senjors, tad viņš ielaidīs suņus alā, bet pats te nenāks, jo no pieredzes zina, ka lapsa otrā pusē iznāks ārā. Turp kungs arī dosies sagaidīt, kamēr tas notiks. Viņš dosies turp, lai uzma- nītu zvēra parādīšanos.
— Tas nav Lokmarijas senjors, — bīskaps, neviļus nobālēdams, at- teica.
— Kas tad?
— Skatieties!
Portoss pielika aci pie spraugas un ieraudzīja uz pakalna kādu duci jātnieku, kas dzina zirgus pa suņu pēdām, saukdami: „Atū, atū!"
— Gvardi! — Portoss iekliedzās.
— Jā, mans draugs, gvardi.
— Jūs sakāt, tie ir gvardi! — ari bretoņi nobālēdami satraucās.
— Un priekšgalā jāj Bikarā uz mana pelēkā zirga, — Aramiss turpināja.
Tobrīd suņi sasniedza alu un ieplūda tajā kā lavīna, apdullinoši riedami.
— Ak tu velns! — iesaucās Aramiss, kas neapšaubāmo un neizbēgamo briesmu priekšā savaldījās un atguva visu savu aukstasinību. — Es saprotu, ka mēs esam nolemti bojāejai; tomēr mēs vēl kaut ko varam izdarīt. Ja gvardi, sekodami suņiem, ieraudzīs, ka alai ir izeja, tad vairs nav nekādu izredžu, jo, te nokļuvuši, viņi atklās gan laivu, gan mūs pašus. Tātad nedrīkst pieļaut, lai suņi no šejienes izkļūtu, tāpat kā vajag panākt, lai viņu saimnieki te neienāktu.
— Tā gan, — Portoss piekrita.
— Saprotiet, — bīskaps noskaldīja asi un precīzi kā dodams pavēli kaujas laukā, — te ir seši suņi, un viņi apstāsies pie lielā akmens, zem kura pazuda lapsa; šai šaurajā ejā viņus jāaptur un jāiznīcina.
Bretoņi ar nažiem rokās devās uz priekšu. Pēc dažām minūtēm atskanēja smilkstieni un pirmsnāves gārdzieni; tad viss apklusa.
— Labi, — Aramiss aukstasinīgi noteica. — Tagad kārta saimniekiem.
— Ko lai dara? — Portoss vaicāja.
— Jānoslēpjas un jāsagaida viņu ierašanās, pēc tam jānogalina.
— Jānogalina? — Portoss atkārtoja.
— Viņi ir sešpadsmit… pagaidām tikai sešpadsmit.
— Un labi apbruņoti, — Portoss smaidīdams piebilda, kas liecināja, ka vismaz šai apstākli viņš smeļas zināmu mierinājumu.
— Tas prasīs minūtes desmit, — Aramiss noteica.
Viņš apņēmīgi satvēra musketi, zobos turēdams mednieku nazi.
— īvs, Geneks un viņa dēls, — Aramiss turpināja, — pados mums musketes. Šausim tieši virsū; tā mēs noguldīsim astoņus, pirms pārējie par to uzzinās; pēc tam visi kopā — mēs tomēr esam pieci — ar nažiem nogalināsim arī pārējos.
— Kā ar nabaga Bikarā? — Portoss painteresējās.
Aramiss mirkli pārdomāja, tad vēsi noteica:
— Bikarā pirmo — viņš mūs pazīst, Portos.