Par spīti Aramisa apbrīnojamai paredzēšanas spējai, notikumi, kā jau viss, kas pakļauts nejaušības varai, norisinājās citādi, kā iedomājās Vannas bīskaps.
Bikarā zirgs bija daudz labāks nekā viņa biedriem, tāpēc viņš agrāk par citiem sasniedza alas ieeju un no pirmā acu uzmetiena saprata, ka gan lapsa, gan suņi pazuduši šajā caurumā. Tā kā viņu pārņēma māņticīgas bailes, kas parasti sagrābj cilvēkus pazemes eju priekšā, tāpat kā tumsā, tad viņš apstājās, nolēmis pagaidīt, kamēr viņu panāks arī visi pārējie.
— Kas par lietu? — nesaprazdami viņa bezdarbības iemeslus, taujāja no straujā jājiena aizelsušies mednieki.
— Nekas sevišķs, tikai suņi vairs nav dzirdami; jādomā, ka šī pazemes eja aprijusi gan lapsu, gan visu mūsu suņu baru.
— Suņi iet pa pārāk svaigām pēdām, lai tās pazaudētu, — kāds no gvardiem ieteicās. — Turklāt tad mēs dzirdētu, ka viņi šaudās no vienas puses uz otru. Kā teica Bikarā, jādomā, ka viņi patiešām iekļuvuši šai alā.
— Bet kāpēc viņus nedzird? — liela auguma jauneklis brīnījās.
— Tas ir dīvaini, — otrs piebalsoja.
— Nu tad ieiesim alā arī mēs, — trešais ierosināja. — Vai varbūt tajā aizliegts ieiet?
— Nē, — Bikarā atteica, — bet tur ir tumšs kā skurstenī un var viegli nolauzt kaklu.
— To jau pierāda mūsu suņi, — tas pats gvards vēl piebilda. — Ar viņiem tas jau laikam noticis.
— Kas tā par velna būšanu? Kur viņi palikuši? — gvardi iesaucās vienā balsī.
Pazudušo suņu saimnieki sāka saukt viņus un īpašā, tikai viņiem zināmā veidā svilpt, bet neviens neatsaucās ne uz saucieniem, ne svilpieniem.
— Ja nu tā ir apburta ala! — Bikarā iesaucās. — Nu ko! Paskatīsimies.
Nolēcis no zirga, viņš iegāja alā.
— Pagaidi! Es iešu kopā ar tevi! — uzsauca viens no gvardiem, redzēdams, ka Bikarā tūlīt pazudīs alas pustumsā.
— Nē, nevajag, — Bikarā iebilda. — Te patiešām ir kaut kas noslēpumains. Nav ko riskēt uzreiz visiem. Ja es pēc desmit minūtēm neatgriezīšos, tad nāciet iekšā, bet tikai visi kopā.
— Lai notiek, — pārējie piekrita, nesaskatīdami nekādas briesmas Bikarā rīcībā. — Labi, mēs pagaidīsim.
Nenokāpjot no zirgiem, viņi sapulcējās ap alas ieeju. Pa to laiku Bikarā viens pats aklā tumsā taustījās uz priekšu pa pazemes eju, kamēr neuzdūrās Portosa musketei.
Bikarā pārsteidza šķērslis, kuram uzdūrās viņa krūtis, viņš pastiepa roku un satvēra musketes stobru, aukstu kā ledus.
īvs jau bija pacēlis nazi, un jauneklis neglābjami būtu kritis par upuri bretoņa smagajai rokai, bet pēdējā minūtē triecienu apturēja Portosa dzelžainais tvēriens.
Necaurredzamajā tumsā atskanēja baiga, dobjam rūcienam līdzīga balss:
— Es negribu, ka viņu nokauj.
Bikarā atradās starp savu nepazīstamo aizstāvi un to, kas apdraudēja viņa dzīvību; gan viens, gan otrs iedvesa vienlīdz lielas šausmas. Neskatoties uz visu savu drosmi, viņš mežonīgi iekliedzās.
Bikarā apklusināja Aramisa kabatlakatiņš, ar kuru viņam aizbāza muti.
— De Bikarā kungs, — Vannas bīskaps čukstēja, — mēs nevēlamies jūsu nāvi, varat tam ticēt, ja esat mūs pazinis, bet pie pirmā vārda, vaida vai nopūtas, kas izlauzīsies pār jūsu lūpām, mēs būsim spiesti nogalināt jūs tāpat kā jūsu suņus.
— Jā, kungi, es jūs pazīstu, — jauneklis tāpat čukstus atbildēja. — Bet kā jūs te gadījāties? Ko jūs te darāt? Nelaimīgie! Nelaimīgie! Es domāju, ka jūs esat cietoksnī.
— Ja es pareizi atceros, tad jūs, kungs, apņēmāties panākt mums dažus atvieglojumus?
— Es darīju, ko varēju, kungi, bet… bet ir pavēle…
— Izrēķināties ar mums?
Bikarā neko neatbildēja. Viņam bija smagi runāt par virvi ar muižniekiem.
Aramiss saprata, kāpēc gūsteknis klusē.
— Bikarā kungs, jūs jau būtu līķis, ja mēs nebūtu ņēmuši vērā jūsu jaunību un mūsu seno pazīšanos ar jūsu tēvu; mēs jums arī šoreiz ļausim iziet no šejienes, ja dosiet zvērestu, ka nestāstīsiet saviem draugiem par to, ko šeit redzējāt.
— Zvēru, ka ne tikai nestāstīšu, bet arī darīšu visu, lai aizkavētu viņus te iekļūt, — Bikarā apņēmīgi noteica.
— Bikarā! Bikarā! — ārpusē atskanēja vairākas balsis.
— Atbildiet! — Aramiss pavēlēja.
— Es esmu šeit! — Bikarā atsaucās.
— Ejiet! Mēs paļaujamies uz jūsu goda vārdu.
Bikarā sāka virzīties uz gaismas pusi. Alā pavīdēja vairāku cilvēku silueti. Bikarā metās pretim draugiem, lai piespiestu viņus griezties atpakaļ. Viņš sadūrās ar tiem pazemes gaiteņa sākumā, kur tie jau bija paguvuši ieiet.
Aramiss un Portoss sastinga, juzdami, ka viņu dzīvība karājas mata galā.
Bikarā draugu pavadībā aizgāja līdz alas izejai.
— Oho! — viens no viņiem piezīmēja, kad visi iznāca gaismā. — Tu esi galīgi bāls!
— Bāls? — otrs atsaucās. — Tu gribi teikt zaļš!
— Ko jūs! — Bikarā iebilda, pūlēdamies saņemties.
— Dieva dēļ, pasaki, kas ar tevi noticis? — atskanēja vairākas balsis uzreiz.
— Mans nabaga draugs, tavās dzīslās nav palikusi ne pilīte asiņu, — kāds noteica.
— Nejokojiet, kungi, viņš tūlīt zaudēs samaņu. Kam ir ožamā sāls?
Visi sāka skaļi smieties. Ap nabaga Bikarā kā lodes kaujas biezumā spindzēja tamlīdzīgi vārdi un asprātības. Kamēr pār viņu bira jautājumu krusa, Bikarā paguva nedaudz atgūties.
— Ko tad es tur varēju ieraudzīt pēc jūsu domām? Kad es sakarsis iegāju tai alā, mani uzreiz apņēma ledains aukstums, un tas arī ir viss.
— Bet suņi? Kas noticis ar tiem? Vai tu tos redzēji? Varbūt kaut ko uzzināji?
— Jādomā, ka tie aizskrējusi pa citu ceļu.
— Kungi, — ierunājās viens no jaunekļiem, kas drūzmējās ap Bikarā. — Mūsu drauga bālais vaigs un klusēšana slēpj kādu noslēpumu, kuru viņš nedrīkst vai negrib atklāt. Pēc manām domām, pilnīgi skaidrs, ka viņš alā kaut ko redzējis. Mani interesē, kas tas ir, un kaut tas būtu vai pats velns. Iesim iekšā alā, draugi, iesim!
— Iesim! — viņam piebalsoja visi pārējie.
Portoss un Aramiss saklausīja šo vārdu atbalsis, un viņiem tās skanēja kā draudīgs brīdinājums. Bikarā aizsteidzās draugiem priekšā un aizsprostoja ceļu, saukdams:
— Kungi, kungi! Dieva dēļ, lūdzu neejiet tur iekšā!
— Kas tad šai alā ir tik briesmīgs?
— Runā, Bikarā!
— Bez šaubām, viņš tur ieraudzījis sātanu, — iesmējās tas, kas pirmais bija izteicis šo pieņēmumu.
— Ja viņš tur patiesi redzējis sātanu, lai nav tāds egoists un ļauj paskatīties ari mums, — no visām pusēm atskanēja saucieni.
— Kungi, es jūs lūdzu! — Bikarā neatlaidās.
— Palaid garām!
— Lūdzu, neejiet tur!
— Tu taču iegāji!
Šo stīvēšanos pārtrauca kāds virsnieks, kas bija vecāks par pārējiem. Visu laiku viņš klusēdams bija stāvējis aizmugurē, neteikdams ne vārda. Tagad viņš iznāca priekšā un ierunājās nesatricināmā mierā, kas krasi kontrastēja ar visapkārt valdošo satraukumu.
— Kungi, alā patiešām slēpjas kaut kas vai arī kāds. Kaut arī tas nav sātans, tas tomēr piespiedis apklust mūsu suņus. Jāuzzina, kas šis kaut kas ir.
Bikarā vēl pēdējoreiz mēģināja aizturēt savus biedrus un neielaist alā, bet visas viņa pūles bija veltīgas. Viņš veltīgi tvērās pie klinšu izciļņiem, lai aizsprostotu ieeju ar savu ķermeni; jaunekļu bars ielauzās alā, sekojot virsniekam, kas ierunājās pēdējais, bet toties pirmais ar zobenu rokā metās pretī neredzamajām briesmām.
Bikarā tika atgrūsts sāņus. Viņš neuzdrošinājās sekot draugiem, jo tad viņš Portosa un Aramisa acīs būtu nodevējs un zvēresta lauzējs, tāpēc tikai mocošās gaidās pieslējās raupjajai klints sienai vēl joprojām lūdzoši pastieptām rokām, cerēdams, ka Ludviķa XIII musketieru lodes viņu spēs sasniegt arī te.
Gvardi gāja aizvien tālāk, un viņu balsis skanēja aizvien apslā- pētāk.
Pēkšņi zem klints velvēm kā pērkons nogranda muskešu zalve. Divas trīs lodes atsitās pret klinti, pie kuras stāvēja Bikarā. Tai pašā brīdi atskanēja vaimanas, lāsti, vaidi, un tūlīt ārā no pazemes sāka skriet virsnieki. Daži no viņiem bija bāli kā nāve, citi asinīm noplūduši, visi dūmu vālos, kas plūda ārā no alas.
— Bikarā! Bikarā! — bēgļi nikni kliedza. — Tu zināji par slēpni alā un nebrīdināji mūs par to! Bikarā, tu esi vainīgs par četru mūsējo nāvi! Lāsts tev, Bikarā!
— Tu esi vainīgs, ka mani nāvīgi ievainoja, — izdvesa viens no jaunekļiem un ar roku iešļāca Bikarā sejā savas asinis. — Lai manas asinis krīt pār tevi!
Viņš agonijā nokrita pie Bikarā kājām.
— Vismaz beidzot pasaki, kas tur slēpjas! — atskanēja vairākas satracinātas balsis.
Bikarā klusēja.
— Saki, vai arī tu mirsi! — iekliedzās ievainotais, pasliedamies uz viena ceļgala un paceldams savā bezspēcīgajā rokā pret Bikarā zobenu.
Bikarā pieskrēja pie viņa un pagrieza krūtis pret asmeni, bet ievainotais nokrita un izdvesa pēdējo nopūtu, lai nekad vairs neceltos. Izspūrušiem matiem, mežonīgām acīm Bikarā, galīgi pazaudējis galvu, metās alā, rūgti saukdams:
— Jā, jums taisnība! Mani vajag nogalināt! Es pieļāvu, ka mani draugi iet bojā! Es esmu nelietis!
No visa spēka aizmetis zobenu, lai bez pretošanās atdotu savu dzīvību, Bikarā nokārtu galvu ieskrēja alas tumsā. Viņam sekoja vienpadsmit dzivi palikušie.
Viņiem neizdevās tikt tālāk kā pirmoreiz: jauna zalve noguldīja aukstajās smiltīs vēl piecus, un tā kā nebija nekādas iespējas noteikt, no kurienes lido šie nāvi nesošie zibeņi, pārējie neaprakstāmās šausmās atkāpās.
Bikarā bija palicis sveiks un vesels; viņš nebēga kopā ar pārējiem, bet apsēdās uz klints atlūzas un sāka gaidīt tālākos notikumus.
Bija palikuši tikai seši virsnieki.
— Vai patiešām tas nav pats sātans? — viens no viņiem ierunājās.
— Vēl ļaunāk, — otrs izmeta.
— Pajautāsim Bikarā; viņš to droši vien zina.
— Kur viņš ir?
Paskatījušies visapkārt, jaunekļi nekur neredzēja Bikarā.
— Nogalināts! — atskanēja divas trīs balsis.
— Nē, — kāds no virsniekiem iebilda. — Es saskatīju viņu dūmos jau pēc zalves; viņš ir alā, apsēdies uz akmens un gaida mūsu atgriešanos.
— Viņš jau nu gan zina, kas tur ir.
— Kā?
— Viņš bija dumpinieku gūstā.
— Tiesa gan. Pasauksim viņu un noskaidrosim, kas ir mūsu ienaidnieki.
Visi sāka saukt:
— Bikarā! Bikarā!
Bikarā neatbildēja.
— Labi, — noteica virsnieks, kurš šais notikumos parādīja tādu aukstasinību, — viņš mums vairs nav vajadzīgs, jo šurp nāk papildspēki.
Patiešām pilnā kaujas gatavībā tuvojās septiņdesmit vai astoņdesmit vīru liels gvardu pulks kapteiņa un vecākā leitnanta vadībā, kuri bija atpalikuši no saviem medību aizrautajiem virsniekiem. Pieci virsnieki pieskrēja pie saviem kareivjiem un izstāstīja par notikušo ar labi saprotamu satraukumu un atbilstošiem izteicieniem, lūgdami palīdzību.
Kapteinis viņus pārtrauca:
— Kur ir jūsu biedri?
— Krituši.
— Jūs taču bijāt sešpadsmit.
— Desmit nogalināti, Bikarā atrodas alā, atlikušie pieci stāv jūsu priekšā.
— Vai Bikarā saņemts gūstā?
— Iespējams.
— Nē, nē, re, kur viņš ir! Skatieties!
Bikarā patiešām parādījās pie alas izejas.
— Viņš mūs aicina pie sevis, — virsnieki ievēroja. — Ejam!
Visi devās pie Bikarā.
— Kungs, — kapteinis viņu uzrunāja, — man apgalvo, ka jūs zināt, kas ir tie cilvēki, kuri tik izmisīgi aizstāvas alā. Karaļa vārdā pavēlu jums pateikt visu, ko zināt.
— Kapteiņa kungs, — Bikarā atbildēja, — jums man vairs nav jādod tādas pavēles: mani tikko atbrīvoja no goda vārda un es nāku pie jums šo cilvēku vārdā.
— Lai paziņotu, ka viņi padodas?
— Paziņot, ka viņi ir apņēmušies cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam.
— Cik viņu ir?
— Divi.
— Tikai divi un viņi grib diktēt noteikumus?
— Šie divi jau nogalinājuši desmit mūsējos.
— Kas gan tie ir par cilvēkiem? Titāni?
— Vēl vairāk. Vai jūs atceraties notikumu Senžervē bastionā,* kapteiņa kungs?
— Un kā vēl! Četri musketieri tur pretojās veselai armijai.
— Nu lūk, divi no šiem musketierim ir alā.
— Kā viņus sauc?
— Toreiz viņus sauca par Portosu un Aramisu. Tagad tie ir d'Erblē kungs un di Valona kungs.
— Kāpēc viņi tā rīkojas?
— Viņi aizstāv Fukē kunga intereses Belilā.
Slaveno Portosa un Aramisa vārdu pieminēšana kareivju vidū izraisīja sajūsmas pilnu sačukstēšanos.
— Musketieri, musketieri, — no visām pusēm skanēja.
Drosmīgajiem jaunekļiem sirdis vai pamira šausmās un reizē sajūsmā no domas vien, ka nāksies cīnīties ar vecās armijas diviem slavenākajiem vīriem. Šos četrus vārdus — d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss — patiesi un dziļi cienīja katrs, kas nēsāja zobenu, tāpat kā senatnē godināja Hērakla, Tēsēja, Kastora un Polluka vārdus*.
— Divi viri! — kapteinis iesaucās. — Un ar divām zalvēm viņi nogalinājuši desmit manu virsnieku! Tas nav iespējams, Bikarā kungs!
— Kapteiņa kungs, — Bikarā atteica, — es neesmu apgalvojis, ka kopā ar viņiem nav vēl divi vai trīs cilvēki; arī Senžervē bastionā kopā ar musketieriem bija trīs vai četri kalpi. Ticiet man, es esmu redzējis šos cilvēkus, viņi saņēma mani gūstā, un es zinu, uz ko viņi ir spējīgi; divatā viņi var pieveikt veselu korpusu.
— Mēs to redzēsim un drīz vien. Kungi, uzmanību!
Pēc šīs atbildes neviens neatļāvās iebilst ne vārda: visi bija gatavi bez iebildumiem pakļauties savam komandierim.
Tikai Bikarā uzdrošinājās vēlreiz mēģināt apturēt kapteini.
— Kungs, — viņš pusbalsī ieteicās, — ticiet man, labāk iesim savu ceļu; abi šie cilvēki, kuriem mēs uzbrūkam, aizstāvēsies kā lauvas līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņi jau nogalināja desmit mūsējos, nogalinās vēl divtik, un tas beigsies ar viņu pašu bojāeju, jo viņi tik un tā nepadosies. Ko mēs no tādas uzvaras iegūsim?
— Mēs iegūsim to, — kapteinis atbildēja, — ka mums nebūs jākaunas, kā tas neizbēgami notiktu, ja astoņdesmit karaļa gvardu atkāptos divu dumpinieku priekšā. Sekodams jūsu padomiem, es pazaudētu godu, bet līdz ar to apkaunotu visu armiju. Uz priekšu!
Viņš pirmais devās uz alas ieeju. Pienācis pie tās, kapteinis lika kareivjiem apstāties.
To viņš darīja, lai dotu laiku Bikarā un viņa draugiem pastāstīt sīkāk par alu; kad viņam likās, ka zināšanas par apstākļiem iegūtas pietiekoši, viņš sadalīja savus karavīrus trīs grupās, kam bija jāseko vienai aiz otras un jāšauj visos virzienos. Protams, šai uzbrukumā var pazaudēt vēl piecus cilvēkus, varbūt pat desmit, bet rezultātā, bez šaubām, dumpinieki tiks notverti, jo alai nav otras izejas, un galu galā divi cilvēki nevar pieveikt astoņdesmit.
— Kapteiņa kungs, — Bikarā lūdza, — ļaujiet man iet pirmās grupas priekšgalā.
— Labi! — kapteinis piekrita. — Jums ir tiesības uz šo godu. Es jums to neliedzu.
— Pateicos jums! — jauneklis noteica stingri kā īsts savas dzimtas pārstāvis.
— Tikai paņemiet zobenu!
— Kapteiņa kungs, es iešu bez ieroča, jo eju nevis nogalināt, bet lai tiktu nogalināts.
Viņš nostājās pirmās grupas priekšgalā tāds pats kā bija — bez cepures — un sakrustoja rokas uz krūtīm.
Bikarā deva komandu:
— Uz priekšu, kungi!