D'Artanjans kā parasti izdarīja aprēķinus, un viņam iznāca, ka stundā ir sešdesmit minūtes, bet minūtē sešdesmit sekundes.
Pateicoties pilnīgi pareizam minūšu un sekunžu aprēķinam, viņš piegāja pie superintendanta mājas durvīm tieši tad, kad no turienes iznāca kareivis, kam aiz jostas vairs nekā nebija.
Durvju sargs izšūtā livrejā atvēra viņam durvis.
D'Artanjans ļoti vēlējās ieiet bez pieteikšanas, bet tas nebija iespējams. Viņš nosauca savu vārdu.
Pēc d'Artanjana domām, tam bija jānovērš visi šķēršļi, bet durvju sargs šaubījās. Tikai otrreiz izdzirdējis vārdus «karaļa gvardes kapteinis", viņš pārstāja apņēmīgi apsargāt durvis, kaut arī iekšā nelaida.
D'Artanjans saprata, ka viņam dots visstingrākais rīkojums.
Tāpēc viņš nolēma samelot. Tādos gadījumos, kad viņš melos saskatīja labumu valstij vai izdevību sev, tas viņam nenācās grūti.
D'Artanjans piebilda, ka tieši viņš sūtījis kareivi, kurš atnesa vēstuli di Valonam, un ka šajā vēstulē ziņots par viņa ierašanos.
Pēc tam durvis tika plaši atvērtas, un d'Artanjans iegāja.
Sulainis gribēja viņu pavadīt, bet d'Artanjans paziņoja, ka tas ir lieki, jo viņš ļoti labi zina, kā aiziet pie di Valona kunga.
Tik labi informētam cilvēkam neko nevarēja iebilst.
Tā d'Artanjans ieguva rīcības brīvību.
Durvis, saloni, dārzi — musketieris apskatīja visu. Viņš klejoja krietnu ceturtdaļstundu pa šo vairāk nekā karalisko pili, kur katra lietiņa bija apbrīnojama un kur kalpu skaits varēja sacensties ar kolonnu un durvju skaitu.
— Droši vien, — viņš pie sevis noteica, — šis nams beidzas pasaules galā… Varbūt Portoss atgriezies Pjerfonā, nemaz neiziedams no Fukē kunga nama?
Beidzot d'Artanjans ieklīda pils tālākajā daļā, ko ietvēra ar dekoratīviem, krāšņi ziedošiem augiem apaudzēts akmens mūris.
Vienādos attālumos gar mūri bija izvietotas statujas kautrīgās vai noslēpumainās pozās. Tās bija platām krokām krītošos apmetņos tērpušās vestālietes; [1] viņas it kā stāvēja sardzē, kautrīgi skatīdamās uz pili.
Hermejs [2] ar pirkstu pie lūpām, Irīda [3] ar izplestiem spārniem, magonēm apkaisītā nakts pacēlās pār dārzu un ēkām, ko varēja saskatīt aiz kokiem. Statuju baltie silueti izcēlās uz tumšo ciprešu fona, kas stiepās augstu debesīs.
Ap cipresēm vijās simtgadīgas rozes, kuru ziedošie gredzeni bija ap katru zariņu un apbēra zemākos zarus un statujas ar smaržīgu ziedu lietu.
Musketierim šī burvīgā vieta likās kā augstākais cilvēka prāta sasniegums. Viņam uznāca dzejisks noskaņojums. Doma, ka Portoss dzīvo tādā paradīzē, cēla Portosu viņa acīs, jo pat cēlākos prātus ietekmē apkārtējā vide.
D'Artanjans pamanīja durvis un tajās atsperi. Viņš to nospieda, un durvis atvērās.
D'Artanjans aizvēra aiz sevis durvis un nokļuva apaļā paviljonā, kur varēja dzirdēt vienīgi ūdens šalkoņu un putnu dziedāšanu.
Pie paviljona durvīm musketieris sastapa sulaini.
— Vai te dzīvo barons di Valons? — d'Artanjans apņēmīgi noprasīja.
— Jā, kungs, — sulainis atbildēja.
— Pasakiet, ka viņu gaida ševaljē d'Artanjans, viņa majestātes musketieru kapteinis.
D'Artanjanu ieveda salonā. Viņam nebija ilgi jāgaida; drīz vien bla- kuszāles parkets iedrebējās zem labi pazīstamiem soļiem, durvis atvērās, un mazliet samulsušais Portoss metās apskaut savu draugu.
— Jūs šeit? — viņš iesaucās.
— Bet jūs? — d'Artanjans atteica. — Ak jūs, viltnieki
— Jā, — Portoss samulsis pasmaidīja. — Jā, jūs mani atradāt pie Fukē kunga, un tas jūs mazliet pārsteidza?
— Nemaz; kāpēc gan jūs nevarētu būt Fukē kunga draugs? Viņam ir daudz draugu, sevišķi starp gudriem cilvēkiem.
Portosa kautrīgums neļāva viņam attiecināt šo komplimentu uz sevi.
— Bez tam jūs mani satikāt Belilā, — viņš piebilda.
— Tas ir vēl viens iemesls uzskatīt jūs par Fukē kunga draugu.
— Es esmu tikai viņa paziņa, — Portoss mazliet apmulsa.
— Draugs, jūs esat nogrēkojies manā priekšā!
— Kā tad? — Portoss iesaucās. «
— Kā! Jūs veicat Belilas nocietinājumu darbus un man par to nesakāt ne vārda!
Portoss nosarka.
— Vēl vairāk, — d'Artanjans turpināja, — jūs mani tur satiekat; jūs zināt, ka es esmu karaļa dienestā, un nemaz neiedomājaties, ka karalis alkst uzzināt, kas ir tas apbrīnojamais cilvēks, kurš veic šo celtniecību, nenojaušat, ka karalis mani sūtīja ievākt ziņas par šo cilvēku.
— Kā, vai tad karalis jūs sūtīja ievākt ziņas?
— Protams! Nerunāsim vairs par to.
— Velns parāvis! — Portoss iesaucās. — Runāsim gan; tātad karalis zināja, ka Belilā būvē nocietinājumus?
— Un kā vēl! Karalis zina visu.
— Jā, bet viņš taču nezināja, kas vada būvdarbus.
— Nezināja; bet pēc tā, kas viņam tika stāstīts, viņš domāja, ka ceļ kāds slavens karotājs.
— Velns parāvis! Ja es to būtu zinājis!
— Tad jūs nebūtu aizbēdzis no Vannas. Vai ne?
— Jā. Ko jūs nodomājāt, kad mani tur vairs neatradāt?
— Es sāku visu apsvērt, mans dārgais draugs.
— Ak tā… Cik tālu jūs nonācāt savās pārdomās?
— Es uzminēju visu.
— Jūs uzminējāt visu?
— Jā.
— Ko tad jūs uzminējāt? Paklausīsimies, — Portoss iesēdās ērtāk krēslā, izskatīdamies pēc sfinksas.
— Vispirms es sapratu, ka jūs nocietināt Belilu.
— Tas nebija grūti! Jūs redzējāt mani darbā.
— Pagaidiet; es uzminēju vēl kaut ko: jūs nocietināt Belilu pēc Fukē kunga pavēles.
— Pilnīgi pareizi.
— Tas vēl nav viss. Ja jau es biju sācis uzminēt, tad neapstājos pusceļā.
— Mīļo d'Artaņjan!
— Es nopratu, ka Fukē kungs grib turēt šos darbus dziļā noslēpumā.
— Cik man zināms, viņam patiešām bija tāds nodoms, — Portoss piekrita.
— Jā, bet vai jūs zināt, kāpēc viņš gribēja visu turēt noslēpumā?
— Nu, vienkārši tāpēc, lai neviens par to neuzzinātu, velns parāvis!
— Tas ir pirmkārt. Bet viņš vēlējās arī izrādīt laipnību…
— Jā, es arī esmu dzirdējis, ka Fukē kungs ir ļoti laipns cilvēks.
— …Vēlējās izrādīt laipnību karalim.
— Ak tā?
— Vai tas jūs pārsteidz?
— Jā.
— Jūs to nezinājāt?
— Nē.
— Bet es zinu.
— Tad jau jūs esat burvis.
— Nemaz ne.
— Kā tad jūs to zināt?
— Ļoti vienkārši. Es dzirdēju, ka Fukē kungs pats to sacīja karalim.
— Ko sacīja?
— Ka nolēmis nocietināt Belilu un uzdāvināt to karalim.
— Jūs dzirdējāt, ka Fukē kungs to visu stāsta karalim?
— Es jums atstāstu viņa vārdus. Viņš vēl piebilda: „Belilas nocietinājumus cēla kāds mans draugs, lielisks inženieris, un es izlūdzos atļauju stādīt viņu priekšā karalim". — „Kā viņu sauc?" — karalis vaicāja. „Ba- rons di Valons", — Fukē kungs atbildēja. „Labi, — karalis turpināja, — jūs mani iepazīstināsiet ar viņu."
— Vai karalis tā teica?
— D'Artanjana goda vārds!
— Kāpēc tad mani neiepazīstināja ar karali? — Portoss brīnījās.
— Vai tad jums neteica, ka tā būs?
— Teica, bet es vēl joprojām gaidu, kad tas notiks.
— Neraizējieties, gan jau.
— Hm, hm, — Portoss noņurdēja.
D'Artanjans mainīja sarunas tematu.
— Jūs laikam te dzīvojat ļoti vientuļi, dārgais draugs, — viņš piezīmēja.
— Es vienmēr esmu mīlējis vientulību. Es esmu melanholiķis, — Portoss nopūzdamies atteica.
— Dīvaini! — d'Artanjans brīnījās. — Es nekad neesmu to ievērojis.
— Tāds es esmu kopš tā laika, kad sāku nodarboties ar zinātnēm, — Portoss pavēstīja, rādīdams norūpējušos vaigu.
— Ceru, ka garīgais darbs nav kaitējis jūsu miesai?
— O, nemaz.
— Jūsu spēks nav mazinājies?
— Nepavisam, mans draugs, nepavisam!
— Man gan teica, ka pirmajās dienās pēc jūsu ierašanās…
— Es nevarēju ne pakustēties, vai ne?
— Ko? — d'Artanjans smaidīdams brīnījās. — Kāpēc jūs nevarējāt pakustēties?
Portoss saprata, ka pateicis par daudz, un gribēja labot savu kļūdu:
— Es atjāju no Belilas ar sliktiem zirgiem, un tas mani nogurdināja.
— Es vairs nebrīnos par tiem septiņiem vai astoņiem beigtajiem zirgiem, kurus redzēju pa ceļam, kad jāju jums pa pēdām.
— Ziniet, es esmu smags, — Portoss taisnojās.
— Tātad jūs bijāt pārguris?
— Mani tauki sakratījās, un es saslimu.
— Nabaga Portoss… Bet kā pret jums izturējās Aramiss?
— Brīnišķīgi… Viņš mani uzticēja paša Fukē personīgā ārsta gādībai. Iedomājieties tikai, pēc nedēļas man sāka trūkt elpas.
— Kā?
— Istaba bija pārāk maza; es patērēju pārāk daudz gaisa.
— Patiešām?
— Tā man vismaz teica… Tad mani pārcēla uz citu istabu.
— Un vai tur jūs uzelpojāt brīvāk?
— Tur man kļuva daudz labāk; bet man nebija nekādas nodarbošanās, nekā ko darīt. Ārsts apgalvoja, ka es nedrīkstu kustēties. Es pats gan jutos spēcīgāks kā jebkad. Tādēļ arī notika nepatīkams starpgadījums.
— Kāds?
— Dārgais draugs, iedomājieties, es sacēlos pret tā muļķa ārsta rīkojumiem un nolēmu iziet ārā, vai nu viņš to grib vai ne. Tāpēc es pavēlēju sulainim, kas mani apkalpoja, atnest drēbes.
— Tad jau jūs bijāt izģērbts, mans nabaga Portos?
— Nevarētu teikt, ka pavisam, man bija krāšņs halāts; es uzvilku savas drēbes, kuras man bija kļuvušas par platām. Tas gan bija savādi, ka manas kājas, gluži otrādi, bija palielinājušās.
— Jā, es saprotu.
— Zābaki bija kļuvuši par šauriem.
— Tas nozīmē, ka jums bija pietūkušas kājas.
— Jūs uzminējāt.
— Protams! Vai to jūs saucat par nepatīkamu starpgadījumu?
— Tieši tā. Es vis nespriedu tā kā jūs. Es sev teicu: „Ja jau manas kājas desmit reižu ir ielīdušas šajos zābakos, tad nav nekāda iemesla, lai es tās neiebāztu arī vienpadsmito reizi."
— Te nu, mīļo Portos, atļaujiet aizrādīt, ka jūs spriedāt neloģiski.
— Vārdu sakot, sēdēdams pie starpsienas, es mēģināju uzvilkt labajā kājā zābaku un vilku no visa spēka, piepalīdzēju ar otru kāju, un pēkšņi zābaka austiņas, aiz kurām es vilku, palika man rokās, bet kāja izšāvās uz priekšu kā katapulta.
— Katapulta! Cik jūs esat izglītots savās zinībās, dārgo Portos!
— Tātad mana labā kāja izšāvās uz priekšu kā katapulta, sastapās savā ceļā ar starpsienu un to sagrāva. Draugs, man likās, ka es kā Sam- sons esmu sagrāvis templi. Cik pie tam nokrita zemē gleznu, porcelāna, puķu podu, paklāju, aizkaru! Kaut kas traks!
— Patiešām?
— Nemaz nerēķinot, ka otrpus sienai stāvēja etažere ar porcelānu.
— Un jūs to apgāzāt?
— Es to aizsviedu līdz otram istabas galam.
Portoss sāka smieties.
— Jums taisnība, tas ir kaut kas traks!
D'Artanjans smējās līdzi Portosam.
Portoss sāka smieties vēl skaļāk.
— Es sadauzīju, — viņa balss smieklos aizrāvās, — porcelānu par vairāk nekā trīs tūkstošiem franku, ha, ha, ha!
— Lieliski!
— Neskaitot lustru, kas uzkrita man tieši uz galvas un sašķīda tūkstoš sīkos gabaliņos, ha, ha, ha!
— Uz galvas? — d'Artanjans pārprasīja, kratīdamies smieklos.
— Tieši uz galvas!
— Un pārsita jums galvu?
— Nē, es taču jums teicu, ka sasitās lustra, tā bija no stikla.
— No stikla?
— Jā, no Venēcijas stikla. Retums, unikāla lieta, un svēra divsimt mārciņu.
— Nokrita jums uz galvas?
— Uz… gal… vas… iedomājieties apzeltītu kristāla bumbu ar in- krustācijām un radziņiem, kur deg uguns, kad lustru aizdedz.
— Skaidrs; bet tobrīd tā nedega?
— Par laimi ne, citādi es sadegtu.
— Tad jus tikāt cauri sveikā, ja neskaita, ka jus nedaudz piespieda lustra?
— Nē.
— Kāpēc ne?
— Nu, lustra uzkrita man uz pakauša. Tā vidus daļa man laikam ir sevišķi izturīga.
— Kas jums to teica, Portos?
— Ārsts. Tas esot kaut kas līdzīgs kupolam, kas spētu noturēt pat Parīzes Dievmātes katedrāli.
— Ko jūs sakāt?
— Jā, acīmredzot visiem cilvēkiem ir tāds galvaskauss.
— Runājiet tikai par sevi, dārgais draugs; jūsu galvaskauss nav tāds kā citiem.
— Var jau būt, — Portoss apmierināti noteica. — Nu, lūk, kad lustra uzkrita uz mana kupola, atskanēja tik skaļš troksnis kā lielgabala šāviens; kristāls sašķīda, un es nokritu, noplūdis…
— Asinīm? Nabaga Portos!
— Nē, ar aromātisko eļļu. Tā smaržoja brīnišķīgi, bet tikai pārāk stipri; no šīs smaržas man sāka reibt galva. Vai jums, d'Artanjan, ir gadījies izjust kaut ko tādu?
— Jā, gadījās, kad es ostīju maijpuķītes. Tātad, nabaga Portos, jūs nokritāt un jūs apdullināja smarža?
— Bet pats dīvainākais — ārsts apzvērēja, ka nekad neko tādu nav redzējis…
— Jūs droši vien dabūjāt galvā punu, — d'Artanjans viņu pārtrauca.
— Veselus piecus.
— Kāpēc piecus?
— Tāpēc, ka lustrai apakšā bija pieci ārkārtīgi asi rotājumi.
— Ai!
— Visi pieci nikni ieķērās man matos, kuri, kā jūs redzat, ir ļoti kupli…
— Par laimi.
— Un aizķēra ādu. Pievērsiet uzmanību kādai dīvainībai, — kaut kas tāds varēja notikt tikai ar mani — šie rotājumi atstāja nevis iedobumus, bet punus. Ārsts man nespeja to paskaidrot tā, lai es paliktu apmierināts.
— Nu, tad es jums izskaidrošu.
— Būšu ļoti pateicīgs, — Portoss sacīja, bieži mirkšķinādams acis. Tas liecināja par sasprindzinātu domāšanas procesu.
— Kopš jūsu smadzenes nodarbojas ar zinātnēm un nopietniem aprēķiniem, tās kļuvušas krietni lielākas. Jūsu galva ir pārpilna ar dažādām zinībām.
— Jūs domājat?
— Varu galvot. Tādēļ jūsu galvaskauss ne tikai neļauj iekļūt galvā nekādiem svešķermeņiem, bet, būdams pārpildīts, izmanto katru iespēju, lai izstumtu pārpalikumu ārā.
— A-a! — novilka Portoss, kuram šis izskaidrojums likās daudz pieņemamāks nekā ārsta teiktais.
— Pieci izcēlumi, ko radīja lustras rotājumi, noteikti bija pieci zināšanu sakopojumi, kas izspraucās arā zināmu apstākļu rezultātā.
— Nudien! — Portoss noteica. — Tad lūk, kāpēc man sāpēja galva vairāk no ārpuses nekā no iekšpuses. Atzīšos, ka reizēm, kad es liku galvā cepuri un piešķīru tai vajadzīgo izskatu ar mums, armijas cilvēkiem, raksturīgo enerģisko un graciozo dūres sitienu, es izjutu stipras sāpes, jo nebiju īsi i aprēķinājis sitiena spēku.
— Es jums ticu, Portos.
— Tā nu, dārgais draugs, — milzis turpināja, — Fukē kungs redzēja, ka viņa māja nav pietiekoši izturīga priekš manis un nolēma man ierādīt citas telpas. Mani pārcēla uz šejieni.
— Tas ir slēgts parks, vai ne?
— Jā.
— Satikšanās parks, ko superintendanta noslēpumainās gaitas padarījušas slavenu.
— Nezinu; man te nav bijušas ne satikšanās, ne arī noslēpumaini piedzīvojumi; toties man te atļauj ievingrināt muskuļus un, izmantodams atļauju, es rauju ārā kokus ar visām saknēm.
— Kāpēc?
— Es gribētu izvingrināt rokas un aizsniegt putnu ligzdas; man šķiet, ka tas ir daudz ērtāk nekā rāpties kokā.
— Jums ir laucinieciskas noslieces, tāpat kā Tirsim,* dārgo Porlos.
— Jā, man putnu olas garšo daudz labāk nekā vistu olas. Jus nemaz nevarat iedomāties, cik smalka omlete iznāk no četrsimt vai piecsimt kanārijputniņu, žubīšu un strazdu olām!
— Kā - no piecsimt olām? Tas ir drausmīgi!
— Tās visas ietilpst vienā salātu traukā.
D'Artanjans nākamās piecas minūtes apbrīnoja Portosu tā, it kā redzētu pirmo reizi.
Portoss tīri vai atplauka, redzēdams drauga skatienu.
Tā viņi nosēdēja vairākas minūtes. D'Artanjans skatījās, Portoss jutās svētlaimīgs.
D'Artanjans acīmredzot meklēja jaunu sarunas tematu.
— Vai jums te iet jautri, Portos? — viņš apvaicājās, beidzot to atradis.
— Ne vienmēr.
— Skaidrs; bet ko jūs darīsiet, ja kļūs pārāk garlaicīgi?
— O, es te neuzkavēšos ilgi! Aramiss gaida, lai man izzustu pēdējais puns, un tad mani stādīs priekšā karalim. Stāsta, ka karalis nevarot ciest punus.
— Tātad Aramiss vēl ir Parīzē?
— Nē.
— Kur tad?
— Fontenblo.
— Viens pats?
— Kopā ar Fukē kungu.
— Lieliski. Vai zināt…
— Nezinu. Pasakiet, un tad es zināšu.
— Man šķiet, ka Aramiss jūs ir aizmirsis.
— Jums tā liekas?
— Ziniet, tur smejas, dejo, dzīro, bauda vīnu no Mazarīni kunga pagrabiem. Vai jūs zināt, ka tur katru vakaru ir balets?
Tirsis — varonis itāļu rakstnieka Bonarelli piecu celienu pastorālajā dzejas drāmā „Filisa Sirosā" (1607).
— Velns parāvis!
— Es vēlreiz saku, ka mūsu dārgais Aramiss jūs ir aizmirsis.
— Ļoti iespējams. Es ari brižiem tā domāju.
— Ja tikai šis viltnieks nav jūs pametis.
— Oho — ho-o!…
— Jūs taču zināt, ka Aramiss ir viltīgs kā lapsa.
— Jā, bet pamest mani…
— Paklausieties: pirmkārt viņš atņēmis jums brīvību.
— Kā — atņēmis brīvību? Vai tad es neesmu brīvs?
— Protams, ka ne.
— Es gribētu, lai jūs man to pierādāt.
— Nav nekā vienkāršāka. Vai jūs ejat ārā uz ielas?
— Nekad.
— Dodaties izjādēs?
— Nekad.
— Varbūt pie jums nāk viesi?
— Nekad.
— Tad lūk, mans draugs, ja kāds nekad neiziet no pils, nekad neiz- jāj, nekad netiekas ar draugiem, tad viņam trūkst brīvības.
— Kāpēc gan lai Aramiss ierobežotu manu brīvību?
— Portos, esiet atklāts, — d'Artanjans draudzīgi skubināja.
— Es esmu pilnīgi atklāts.
— Tas taču bija Aramiss, kas radīja Bclilas nocietinājumu plānu, vai
ne?
Portoss nosarka.
— Jā, — viņš atzina, — bet viņš tikai uzzīmēja plānu.
— Tā gan, un man neliekas, ka tas būtu tik svarīgi.
— Mūsu domas pilnīgi sakrīt.
— Lieliski; es esmu sajūsmināts, ka mēs domājam vienādi.
— Viņš pat ne reizies neatbrauca uz Belilu, — Portoss stāstīja.
— Redziet nu!
— Tas biju es, kas brauca pie viņa uz Vannu, kā jūs varējāt redzēt.
— Sakiet labāk — kā es redzēju. Lūk, kas par lietu, dārgo Portos: Aramiss, kurš uzzīmēja tikai plānu, vēlas, lai viņu uzskata par inženieri, bet jūs, kas uzbūvējāt cietokšņa sienas un bastionus pa akmenim vien, viņš grib pielīdzināt vienkāršam celtniekam.
— Celtniekam — tas nozīmē mūrniekam?
— Jā, pilnīgi pareizi.
— Kas šķīdina kaļķus?
— Jā.
— Melnstrādniekam?
— Tieši tā.
— O, dārgais Aramiss domā, ka viņam vēl joprojām ir divdesmit pieci gadi!
— Ar to vien nepietiek, viņš uzskata, ka jums ir piecdesmit.
— Es gribētu redzēt, kā viņš strādā.
— Jā.
— Vecs kraķis, kas cieš no podagras.
— Jā.
— Ar slimām nierēm.
— Jā.
— Viņam trūkst trīs zobu.
— Pat četru.
— Bet man — paskaties!
Portoss atplēta biezās lūpas un nodemonstrēja divas rindas zobu. Varbūt tie nebija gluži tik balti kā sniegs, toties tīri, stingri un veseli kā ziloņkauls.
— Portos, jūs nevarat ne iedomāties, kadu nozīmi karalis piešķir zobiem, — d'Artanjans noteica. Ieraudzījis jūsu zobus, es nolēmu stādīt jūs priekšā karalim.
— Jūs?
— Kāpēc gan ne? Vai jūs domājat, ka mans stāvoklis galmā ir zemāks nekā Aramisam?
— O nē!
— Vai jums šķiet, ka es grasos izvirzīt kādas tiesības uz Belilas nocietinājumiem?
— (), protams, ne!
— Tātad mana rīcība ir tikai jūsu interesēs.
— Es par to nešaubos.
— Ziniet, es esmu karaļa tuvs draugs. To pierāda tas, ka parasti, ja nepieciešams, es uzņemos teikt viņam nepatīkamas ziņas…
— Dārgais draugs, ja mani stādīsiet priekšā jūs…
— Turpiniet?
— Aramiss sadusmosies.
— Uz mani?
— Nē, uz mani.
— Vai nav vienalga, kurš to izdara — es vai viņš, ja jau tam tik un tā jānotiek?
— Man vēl nav gatavs parādes tērps.
— Jūsu pašreizējais tērps arī ir lielisks.
— Tas, ko es pasūtīju, būs daudz krāšņāks.
— Uzmanieties, karalim patīk vienkāršība.
— Tad es būšu vienkāršs. Bet ko teiks Fukē kungs, uzzinājis, ka es esmu aizbraucis?
— Vai jūs apsolījāt nepamest savu ieslodzījuma vietu?
— Ne gluži. Es tikai apsolīju neiziet ārā no šejienes bez brīdinājuma.
— Pagaidiet, mēs pie tā atgriezīsimies. Vai jums te vēl ir kādas darīšanas?
— Man? Katrā ziņā nekā nopietna.
— Ja tikai jūs neesat Aramisa starpnieks kādā svarīgā lietā.
— Dodu jums vārdu, ka ne.
— Saprotiet, es to saku tikai jūsu paša labā. Piemēram, pieņemsim, ka jums uzdots pienākums pārsūtīt Aramisam vēstules, papīrus …
— A, vēstules! Jā, es sūtu viņam šādas tādas vēstules.
— Uz kurieni?
— Uz Fontenblo.
— Un vai jums ir tādas vēstules?
— Bet…
— Ļaujiet man izteikt līdz galam. Vai jums ir tādas vēstules?
— Vienu es tikko saņēmu.
— Vai tajā ir kaut kas interesants?
— Jādomā gan.
— Tātad jūs tās nelasāt?
— Es neesmu ziņkārīgs.
Portoss izņēma no kabatas kareivja atnesto vēstuli, kuru viņš nebija lasījis, bet kuras saturs d'Artanjanam jau bija zināms.
— Vai zināt, kas ar to jādara? — d'Artanjans noprasīja.
— Tas pats kas vienmēr: jānosūta.
— Nekā.
— Ko tad — vai lai paturu pie sevis?
— Atkal netrāpījāt. Vai tad jums neteica, ka tā ir ļoti svarīga vēstule?
— Pat ļoti.
— Tādēļ jums pašam tā jāaizved uz Fontenblo.
— Aramisam?
— Jā.
— Tā gan.
— Un, tā kā karalis ir Fontenblo…
— Tad jūs izmantosiet gadījumu…
— Tad es izmantošu to, lai stādītu jūs priekšā karalim.
— Velns parāvis, d'Artanjan, jūs nu gan esat asprātīgs!
— Tā vietā, lai sūtītu mūsu draugam vairāk vai mazak izsmeļošu ziņojumu, mēs paši aizvedīsim vēstuli.
— Man tas nemaz nebija ienācis prātā, bet tas taču ir tik vienkārši.
— Lūk, tādēļ, dārgo Portos, mums nekavējoties jādodas ceļā.
— Nudien, — Portoss piekrita, — jo ātrāk mēs dosimies ceļā, jo ātrāk Aramiss saņems vēstuli.
— Portos, jūs spriežat kā pats Aristotelis,* un jūsu iztēlei vienmēr piepalīdz prāts.
— Vai jums tā šķiet? — Portoss pārvaicāja.
— Tas ir nopietnu nodarbību rezultāts, — d'Artanjans atteica. — Nu, braucam!
— Bet kā tad mans solījums Fukē kungam?
— Kāds?
— Neatstāt Senmandē, pirms neesmu viņu brīdinājis.
Aristotelis (384.-322. p.m.ē.)— izcils sengrieķu filozofs. Aristoteļa darbi aptver visas tā laika zināšanu jomas: dabaszinātnes, vēsturi, politiku, ētiku, estētiku, psiholoģiju, loģiku.
— Ak, mans mīļais Portos, — d'Artanjans noteica, — jus nu gan esat bērns!
— Kā tā?
— Jūs taču brauksiet uz Fontenblo, vai ne?
— Jā.
— Vai jūs tur satiksiet Fukē kungu?
— Jā.
— Iespējams, pie karaļa?
— Pie karaļa, — Portoss svinīgi atkārtoja.
— Tad jūs pieiesiet pie viņa un teiksiet: „Fukē kungs, man ir tas gods brīdināt jūs, ka es tikko atstāju Senmandē."
— Ieraudzījis mani Fontenblo pie karaļa, Fukē kungs neuzdrošināsies apgalvot, ka es meloju, — Portoss turpināja tikpat svinīgā balsī.
— Dārgo Portos, es tikko pavēru muti, lai teiktu to pašu; jūs mani vienmēr apsteidzat. O, Portos, jūs esat laimesbērns, jo laiks pret jums ir žēlīgs!
— Jā, es nevaru sūdzēties.
— Tātad nolemts?
— Man šķiet, jā.
— Vai jūs vairs nekas nemulsina?
— Domāju, ka ne.
— Tātad es jūs aizvedu?
— Lieliski, es likšu apsedlot zirgus.
— Vai tad jums te ir zirgi?
— Veseli pieci.
— Jūs tos paņēmāt līdz no Pjerfonas?
— Nē, man tos uzdāvināja Fukē kungs.
— Dārgo Portos, mums diviem nav vajadzīgi pieci zirgi; pie tam man Parīzē ir trīs zirgi. Kopā pavisam astoņi. Šķiet, par daudz.
— Tas nemaz nebūtu daudz, ja te būtu mani ļaudis; diemžēl viņu
nav!
— Vai jūs to nožēlojat?
— Es nožēloju, ka te nav Musketona, viņa man pietrūkst.
— Apbrīnojams jūtīgums, — d'Artanjans noteica, — bet vai ziniet ko: atstājiet savus zirgus šeit tāpat kā Musketonu tur.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka vēlāk…
— Nu?
— Vēlāk var izrādīties labāk, ja Fukē kungs jums neko nebūtu dāvinājis.
— Nesaprotu, — Portoss brīnījās.
— Jums arī nav jāsaprot.
— Tomēr…
— Portos, vēlāk es jums visu paskaidrošu.
— Varu derēt, ka te iejaukta kaut kāda politika.
— Un pie tam vissmalkākā.
Pie vārda „politika" Portoss nokāra galvu; pēc mirkļa pārdomām viņš turpināja:
— Atzīstos, d'Artanjan, ka es neesmu politiķis.
— O jā, es to ļoti labi zinu.
— Neviens to nezina. Jūs pats man to teicāt, drosmīgākais starp drosmīgajiem.
— Ko es jums teicu, Portos?
— Ka visam ir savs laiks. Jūs man pateicāt, un es par to dabūju pārliecināties. Pienāk laiks, kad zobena cirtieni sagādā mazāku prieku kā pagājušajos laikos.
— Jā, es tā domāju.
— Es arī, kaut gan neticu nāvīgiem cirtieniem.
— Bet jūs taču esat nogalinājis?
— Jā, bet pats nekad neesmu nogalināts.
— Lielisks arguments.
— Tāpēc es nedomāju, ka miršu no zobena asmens vai no lodes.
— Tātad jūs ne no kā nebaidāties?… Ak tā, varbūt no ūdens?
— Nē, es peldu kā ūdrs.
— Tad varbūt no drudža?
— Es nekad neesmu slimojis ar drudzi un domāju, ka neslimošu. Bet es jums varu atzīties.
Portoss pieklusināja balsi.
— Par ko? — arī klusinātā balsī vaicāja d'Artaņans.
— Es jums atzīšos, ka nāvīgi baidos no politikas, — Portoss sacīja-
— Ko jūs sakāt? — d'Artanjans iesaucās.
— Klusāk, — Portoss noteica pērkonīgā balsi. — Es esmu redzējis viņa svētību kardinālu de Rišeljē* un viņa svētību kardinālu Mazarīni; vienam patika sarkanā politika, otram melnā. Mani neapmierināja ne viena, ne otra; pirmā noveda līdz ešafotam de Mariljaku, de Tū, de Sen- maru, de Šalē, Butvilu un Anrī de Monmoransī;** otrā — daudzus Fron- das piekritējus, kādi bijām arī mēs, mans dārgais.
— Gluži otrādi, kādi mēs nebijām, — d'Artanjans pārlaboja.
— Nekā, bijām gan, jo, izvilkdams zobenu par kardinālu, es cirtu par karali!
— Dārgo Portos!
— Es gribu izteikt līdz galam. Es baidos no politikas un, ja aiz visa tā slēpjas politika, tad es nekavējoties atgriežos Pjerfonā.
— Jūs rīkosieties pilnīgi pareizi. Dārgo Portos, es arī nevaru ciest politiku, varu jums to pateikt pilnīgi atklāti. Jūs strādājāt pie Belilas nocietinājumiem; karalis vēlējās zināt, kā sauc talantīgo inženieri, kas vadīja darbus; jūs esat kautrīgs kā visi darbīgi cilvēki. Aramiss varbūt grib atstāt jūs ēnā, bet es jūs aizvedu un visiem skaļi pavēstu par jūsu nopelniem; karalis jūs apbalvo — tāda ir mana politika.
Rišeljē realizēja absolūtisma nostiprināšanas politku un apspieda aristokrātijas pretošanos, tāpēc viņa varas laikā tika piespriesti nāves sodi visdižciltīgākajiem franču muižniecības pārstāvjiem. Luī de Mariljaks (1572-1632) — Francijas maršals, ko sodīja ar nāvi 1632. g. 10. V kā Rišeljē ienaidnieku. Anrī de Senmars (1620-1642) — marķīzs, Ludviķa XIII favorīts, ko 1642. g.12. IX sodīja ar nāvi kā vienu no sazvērestības pret kardinālu Rišeljē vadītājiem.
Fransuā Butvils de Monmoransī (1600-1627) — slavens duelants. Dueļu aizliegums bija viens no posmiem Rišeljē cīņā pret muižniecību.Par spīti aizliegumam, Butvils 1627. g. 12. V demonstratīvi duelējās pašā Parīzes centrā zem Rišeljē logiem un tika sodīts ar nāvi 1627. g. 21. V.
Anrī de Monmoransī (1595-1632) — hercogs, admirālis un fran- cijas maršals. Pēc Marijas Mediči bēgšanas 1631. g. nostājās viņas un dumpīgā karaļa brāļa Orleānas Gastona pusē. 1632. g. 1. IX viņu ievainotu saņēma gūstā un sodīja ar nāvi 1632. g. 30. X.
— O, tāda politika man patīk, — Portoss noteica, pastiepdams roku d'Artanjanam.
D'Artanjans labi pazina šo roku — no barona rokasspiediena parasts cilvēks neizkļuva bez miesas bojājumiem. Tāpēc viņš draugam pasniedza nevis roku, bet dūri. Portoss to pat nepamanīja. Tad abi atstāja namu.
Sardze sačukstējās, un d'Artanjans uztvēra dažus vārdus, kurus viņš nesāka skaidrot Portosam.
„Mūsu draugs , — viņš pie sevis noteica, — bija vienkārši Aramisa gūsteknis. Paskatīsimies, kas notiks, ja šis sazvērnieks tiks brīvībā"