Pienācis laiks pārcelties uz otru karotāju pusi un parādīt tās cīnītājus un apstākļus, kādos notika šī kauja.
Aramiss un Portoss bija paslēpušies Lokmarijas alā, kur viņus sagaidīja trīs bretoņi un ceļam sagatavotā laiva. Viņi cerēja aizvilkt to līdz jūrai, atstājot slepenībā gan gatavošanos bēgšanai, gan pašu bēgšanu. Lapsas un suņa bara parādīšanās piespieda viņus atteikties no sākotnējā plāna un palikt turpat.
Ala stiepās apmēram sešsimt pēdu garumā un izgāja uz stāvu jūras krastu, kas norobežoja mazu līcīti. Senos laikos, kad Belila vēl saucās par Kolonēzu, Lokmarija bija pagānisko dievu templis, un tās noslēpumainajās grotās ne reizi vien notika cilvēku upurēšana.
Pirmajā grotā varēja nokļūt pa slīpu eju, kuru no visām pusēm norobežoja haotiski klinšu bluķu krāvumi. Eja bija nelīdzena, ar dažādām plaisām un spraugām, no augšas gājēju uz katra soļa apdraudēja negaidīts akmeņu nogruvums. Šādas grotas Lokmarijas alā bija trīs, tās pakāpeniski veda lejup uz jūras pusi. Grotas savstarpēji savienoja daži paviršu akmenī izcirsti milzīgi pakāpieni, par margām gan labajā, gan kreisajā pusē kalpoja klintis.
Pēdējā grotā griesti nolaidās viszemāk un eja tā sašaurinājās, ka šai vietai izvilkt cauri barkasu bija gandrīz neiespējami; barkasa borti rīvējās gar alas sienām. Tomēr izmisuma brīžos pat koks kļūst lokans un akmens padodas, pateicoties cilvēka gribai.
Tā cerēja Aramiss, kad pēc viņam uzspiestās cīņas nolēma bēgt, kas neapšaubāmi bija bīstami, jo ne jau visi uzbrucēji bija nogalināti un pat pie vislabāko apstākļu sakritības bēgšanai bija jānotiek gaišā dienas laikā, uzvarēto acu priekšā, kas, pamanījuši, cik maz ir uzvarētāju, protams, nekavējoties tiem sekos.
Kad pirmās divas zalves nogalināja desmit gvardus, Aramiss, kas pazina katru alus likumu, devās apskatīt nogalinātos, un, tā kā dūmi traucēja kaut ko saskatīt, viņš apgāja apkārt katram līķim un tā saskaitīja ienaidnieka zaudējumus. Atgriezies viņš lika vilkt barkasu tālāk pie lielā akmens, kas aizsedza glābjošo izeju uz jūru.
Portoss ar abām rokām pieķērās laivai un sāka no visa spēka to stumt uz priekšu pa eju; bretoņi steidzās pārvietot veltņus. Tā viņi aizkļuva līdz trešajai grotai un nonāca līdz akmenim, kas aizsprostoja izeju.
Satvēris milzīgo akmeni pie pamatnes, Portoss ar savu vareno plecu atspiedās pret tā augšdaļu un ar neticamu spēku pagrūda, tā ka tas ieplaisāja. No augšas sāka birt dažādi gruži, un pacēlās putekļu mākonis. Kopā ar putekļiem un gružiem nogāzās arī tūkstošiem putnu paaudžu atstātās paliekas, kuru ligzdas pie klints turējās tik stingri it kā būtu piecementētas.
Portoss pagrūda vēlreiz, akmens padevās un sašūpojās. Atspiedis muguru pret tuvāko klinti, Portoss ar kāju beidzot izkustināja akmeni no kaļķakmens pamata, kurā tas balstījās.
Pēc tam, kad akmens bija nogāzies, ala pieplūda ar žilbinošu saules gaismu, un sajūsmināto bretoņu acīm pavērās zilā jūra. Viņi nekavējoties kopā ar Portosu pārvilka barkasu pāri šim pēdējam šķērslim. Vēl simt pēdu, un tas ieslīdēs ūdenī.
Tieši tobrīd ieradās karavīri, kurus kapteinis bija sadalījis trīs apakšvienībās, lai šis uzbrukums bēgļu pozīcijām būtu izšķirošais.
Aramiss visu laiku vēroja gvardus, vēlēdamies pasargāt biedrus no negaidīta uzbrukuma. Viņš redzēja, kā ieradās papildspēki un, apmēram noteicis to skaitu, pārliecinājās, ka viņam un viņa līdzgaitniekiem draud neizbēgama bojāeja, ja viņi vēlreiz iesaistīsies kaujā.
Tomēr būtu bezjēdzīgi izbraukt jūrā, kad ienaidnieki var brīvi ienākt alā. Gaisma, kas tagad apspīdēja abas pēdējās alas grotas, ļaus kareivjiem saskatīt barkasu, ko uz veltņiem velk uz līci. Abi dumpinieki būs labi saskatāmi musketes šāviena attālumā, tāpēc jau pirmā zalve izsitīs laivā caurumu, pat ja nenogalinās visus piecus jūrasbraucējus.
Vēl vairāk, pat pieļaujot, ka barkasam un visiem, kas tajā atrodas, šoreiz izdosies aizbēgt no vajātājiem, vai tad nekavējoties netiks izsludināta trauksme? Vai karaliskās flotes kuģi nekavējoties nesaņems ziņojumu par notikušo? Vai nelaimīgā laiva, ko uzmana uz sauszemes un vajās jūrā, netiks notverta jau līdz naktij? Niknuma lēkmē plūkādams savus sirmojošos matus, Aramiss piesauca palīgā gan Dievu, gan velnu.
Paaicinājis pie sevis Portosu, kas laivas pārvietošanā deva lielāku ieguldījumu nekā veltņi un visi bretoņi kopā, viņš tam iečukstēja ausī:
— Mans draugs, mūsu ienaidniekiem ieradušies papildspēki.
— Ā, — Portoss mierīgi noteica. — Ko mēs tagad darīsim?
— Uzsākt atkal kauju būtu pārāk riskanti.
— Un kā vēl, — Portoss apstiprināja. — Nav ko cerēt, ka kādu no mums nenogalinās, bet, ja tā notiks, tad, protams, arī otrs nevēlēsies vairs dzīvot.
Portosa vārdos izskanēja patiesa varonība, kāda atklājās viņā katrreiz, kad radās iemesls.
Aramiss sajuta krūtīs it kā dunča dūrienu.
— Ne mani, ne jūs nenogalinās, ja vien jūs, Portos, spēsiet realizēt plānu, kuru es gribu ar jums apspriest.
— Runājiet!
— Šie cilvēki grib nokāpt alā.
— Jā.
— Mēs varam nogalināt kādus piecpadsmit, ne vairāk.
— Un cik viņu ir? — Portoss noprasīja.
— Viņiem ieradušies papildspēki.
— Septiņdesmit pieci plus pieci — kopā astoņdesmit. Mjā!..
— Ja viņi sāks šaut visi reizē, viņu lodes vienā mirklī pataisīs mūs par sietu.
— Protams.
— Nemaz jau nerunājot par to, ka no šāvienu trokšņa var sākties nogruvumi.
— Tikko kāda klints atlūza man nobrāza plecu, — Portoss pavēstīja.
— Nu, lūk!
— Tas ir tīrais sīkums.
— Mums ātrāk jāpieņem lēmums. Lai mūsu bretoņi turpina vilkt laivu uz jūru. Mēs abi paliksim šeit un apsargāsim pulveri, musketes un lodes.
— Dārgo Aramis, divi vien mēs nevaram vienlaicīgi izšaut ne trīs šāvienus, — Portoss vienkārši konstatēja. — No šaušanas ar muske- tēm nekas neiznāks. Šis paņēmiens nekam neder.
— Tad atrodiet citu.
— Atradu! — milzis iekliedzās. — Es apbruņošos ar dzelzs lauzni un paslēpšos aiz klints izciļņa un tad, kad viņi vilnis pēc viļņa sāka tuvoties, es, pats palikdams neredzams un nenotverams, sākšu šķaidīt viņu galvas. Es varu izdarīt trīsdesmit sitienus minūtē. Nu, ko jūs teiksiet par manu plānu? Kā jums patīk šis priekšlikums?
— Lieliski, dārgais draugs, vienkārši lieliski. Es pilnībā to atbalstu, bet jūs viņus izbiedēsiet, un otra puse aplenks alu, lai ar laiku piespiestu mūs iznākt ārā. Mums jāiznīcina visa vienība līdz pēdējam vīram; ja kaut viens paliks dzīvs, tad viņš mūs pazudinās.
— Jums taisnība, draugs, bet kā lai viņus te ievilina?
— Paliekot pilnīgi nekustīgi, dārgo Portos.
— Nu labi! Es stāvēšu kā sastindzis un pat nepakustēšos, bet kad viņi visi būs te ienākuši?..
— Tad ļaujiet rīkoties man, jo es kaut ko esmu izdomājis.
— Ja jau tā un ja jums ienākusi prātā laba doma… bet tai jābūt labai… tad es esmu mierīgs.
— Ejiet slēpnī, Portos, un skaitiet ienākošos.
— Bet jūs? Ko jūs darīsiet?
— Neraizējieties par mani, man būs citi uzdevumi.
— Es dzirdu balsis.
— Tie ir viņi. Ieņemiet savu posteni! Nostājieties tā, lai es jūs varētu aizsniegt ar roku un lai jūs mani sadzirdētu.
Portoss paslēpās otrajā grotā, kur valdīja pilnīga tumsa. Aramiss klusi aizslīdēja uz trešo. Milzis turēja rokā kādas piecdesmit mārciņas smagu lauzni. Viņš apbrīnojami viegli rīkojās ar to, kad, pārvietojot barkasu, izmantoja kā sviru.
Pa to laiku bretoņi turpināja stumt laivu uz krastu.
Cenzdamies palikt nepamanīts, Aramiss pieliecies kaut ko noslēpumainu darīja alas apgaismotajā daļā.
Varēja saklausīt skaļā balsī dotu komandu. Tā bija kapteiņa pēdējā pavēle pirms uzbrukuma.
Divdesmit pieci cilvēki, pārvarot alas pakāpienu, ieskrēja pirmajā grotā un atklāja uguni. Nodārdēja atbalss, gar alas velvēm aizspindza lodes, un visu alu ietina biezi dūmi.
— Pa kreisi, pa kreisi! — sauca Bikarā, kurš pirmā uzbrukuma laikā bija pamanījis eju, kas savienoja pirmo un otro grotu; pulvera smakas uzbudināts, viņš gribēja novirzīt savus vīrus uz to pusi.
Visi metās pa kreisi; eja kļuva aizvien šaurāka. Bikarā, rokas izstiepis, gāja kareivjiem pa priekšu, nolemdams sevi neizbēgamai nāvei.
— Ātrāk! Ātrāk! — viņš skubināja. — Es jau saskatu gaismu!..
— Portos, sitiet! — Aramiss nokomandēja aizkapa balsī.
16 - A.Dimā
Portoss nopūtās, bet paklausīja pavēlei. Dzelzs bomis trāpīja Bikarā galvu, un viņš bija uz vietas beigts, tā arī nepabeidzis iesākto frāzi. Drausmīgā svira desmit sekunžu laikā desmitreiz pacēlās un atkal nolaidās. Portosa priekšā palika guļam desmit līķi.
Kareivji neko neredzēja; viņi tikai dzirdēja kliedzienus un pirmsnāves gārdzienus, klupa pār līķiem, krita, atkal pietrausās kājās, skrēja viens otram virsū, joprojām nesaprazdami, kas notiek. Nepielūdzamais dzelzs bomis turpināja krist pār gvardu galvām, līdz pirmā kareivju grupa bija pilnīgi iznīcināta, un tas notika tik klusi, ka līdz otrajai grupai nenonāca ne skaņa un tā turpināja mierīgi virzīties uz priekšu.
Šīs grupas kareivjus vadīja pats kapteinis. Karotāji nolauza panīkušu eglīti, kas nīkuļoja krastā, un sasēja tās zarus kopā, izveidojot savam priekšniekam kaut ko līdzīgu lāpai.
Nokļuvuši līdz otrajai grotai, kur Portoss kā Bībeles atriebējs eņģelis bija iznīcinājis katru, ko vien skāra viņa roka, pirmās rindas kareivji šausmās atkāpās. Uz gvardu šāvieniem neviens neatbildēja, bet tagad viņi uzdūrās līķu kaudzei; viņi soļoja pa asinīm vārda tiešā nozīmē.
Portoss vēl joprojām slēpās aiz sava klints izciļņa.
Degošās egles šaudīgajā gaismā kapteinis ieraudzīja drausmīgo slaktiņa skatu un, veltīgi pūlēdamies saprast, kā tas noticis, sāka virzīties uz to pusi, kur stāvēja Portoss. Tūlīt pat no tumsas pastiepās milzīga roka un sagrāba nelaimīgo kapteini aiz kakla; viņš sāka gārgt; rokas pašāvās augšup, lāpa izkrita no rokām un, iekritusi asins peļķē, čīkstēdama nodzisa. Pēc mirkļa kapteiņa ķermenis nokrita blakus ap- dzisušajai lāpai. Vēl viens līķis pievienojās jau esošajai kaudzei, kas aizsprostoja kareivjiem ceļu.
Tas notika tik noslēpumaini kā pēc burvju mājiena. Kareivji, kas gāja aiz kapteiņa, pagriezās uz viņa pusi, izdzirduši gārdzienus. Viņi ieraudzīja virsnieka izplestās rokas un izvalbītās acis; pēc tam kad lāpa nodzisa, viss iegrima necaurredzamā tumsā.
Neapzināti, neko nedomādams, un tīri instinktīvi dzīvs palikušais leitnants iekliedzās:
— Uguni!
Tūlīt pat ieskanējās muskešu šāvieni, un alā skaņi nodārdēja atbalsis; no velvēm sāka birt milzīgas atlūzas. Uz mirkli alu apgaismoja šāvieni, bet tad tajā kļuva vēl tumšāks no pulvera dūmiem. Iestājās pilnīgs klusums, ko iztraucēja tikai alā ienākošo trešā vada kareivju soļu dipoņa.