Portoss jau bija pieradis pie tumsas un redzēja visu labāk kā cilvēki, kas tikko ienāca alā no gaismas. Viņš skatījās apkārt, gaidīdams kādu Aramisa zīmi, kad sajuta Aramisu satveram viņa plecu, un ausī ieskanējās prelāta balss, tik klusa kā visklusākā nopūta:
— Ejam!
— O! — Portoss noteica.
— Ššš — Aramiss vēl klusāk nošņāca.
Aramiss un Portoss, neviena nepamanīti, aizslīdēja gar pazemes koridora sienām, kamēr alā skanēja ienākošās trešās grupas kareivju klaigas, dzīvu palikušo kareivju lāsti, mirstošo un ievainoto vaidi.
Aramiss ieveda Portosu pēdējā trešajā grotā; te viņš parādīja draugam kādā sienas iedobumā paslēpto nelielo pulvera muciņu.
Kamēr Portoss ar savu bomi dragāja uzbrūkošos gvardus, Aramiss bija paguvis piestiprināt pie mucas degli.
— Draugs, — viņš uzrunāja Portosu, — jūs paņemsiet šo mucu un, kad es aizdedzināšu degli, aizmetīsiet to mūsu ienaidniekiem. Vai jūs to varēsiet?
— Un kā vēl! — Portoss atbildēja.
Viņš pacēla mucu ar vienu roku.
— Varat aizdedzināt!
— Pagaidiet, lai viņi sapulcējas visi kopā; pēc tam jūs, manu Ju- piter, metīsiet pār viņiem mūsu zibeni.
— Aizdedziniet! — Portoss atkārtoja.
— Vai jūs visu sapratāt? — Aramiss pārjautāja.
— Protams! — Portoss skaļi iesmējās, acīmredzot nemaz nebaidīdamies, ka smieklus varētu izdzirdēt ienaidnieki. — Ja jau jūs man paskaidrojāt, tātad es sapratu. Dodiet jūsu uguni un ejiet.
Aramiss pasniedza Portosam aizdedzinātu posu. Aramiss to ar abām rokām saspieda un pieliecies aizslīdēja uz alas izeju, kur viņu gaidīja trīs airētāji.
Palicis viens, Portoss stingru roku pielika pie degļa tikko kvēlojošo posu. Posa niecīgā dzirkstelīte, kas tomēr slēpa sevī drausmīgu ugunsgrēku, kā jāņtārpiņš iedzirkstījās tumsā, pieskārās deglim un aizdedzināja to; ar savu vareno elpu Portoss uzpūta uguntiņu, tā ka parādījās liesmiņa.
Kad dūmi mazliet izklīda, kvēlojošā un skaļi sprēgājošā degļa gaismā kādas pāris sekundes varēja saskatīt visu, kas notika alā. Tā bija tikai acumirklīga, bet tāpēc ne mazāk lieliska aina; bāls, asinīm no- šķiests milzis, ar spoži degošā degļa apgaismotu seju.
Kareivji tūlīt pat viņu pamanīja. Viņi ieraudzīja arī muciņu milža rokās un saprata, kas viņus sagaida. Vīrus pārņēma šausmas par jau notikušo un to, kas vēl neizbēgami sekos, un viņi visi izdvesa kopīgu pirmsnāves kliedzienu, kas stindzināja asinis dzīslās.
Vieni mēģināja bēgt, bet sadūrās ar trešo vadu, kas aizšķērsoja viņiem ceļu; citi veltīgi klikšķināja savu nepielādēto muskešu gaiļus, trešie nokrita ceļos.
Divi vai trīs virsnieki uzsauca Portosam, ka apsola viņu atbrīvot, ja viņš atstās tos dzīvus.
Trešā vada leitnants neatlaidīgi pieprasīja, lai kareivji šauj, bet priekšā bija no bailēm apjukušie biedri, kas kā dzīvs aizsegs aizsargāja Portosu.
Mēs jau minējām, ka ala tika apgaismota tikai uz vienu vai divām sekundēm, kuras Portosam vajadzēja, lai uzpūstu no posās aizdedzināto degli. Tomēr pietika ar šīm sekundēm, lai acīm pavērtos iespaidīga aina: milža figūra, kas iegaismojās tumsā; desmit soļu attālumā no viņa asiņainu, sakropļotu ķermeņu kaudzes, kas vēl raustījās pirmsnāves konvulsijās, tā ka atgādināja briesmoni, kura sāni vēl mazliet cilājas, kamēr tas nakts tumsā izlaiž garu. Katra izelpa, kas izplūda no Portosa varenajām krūtīm, uzpūta degli un novirzīja uz asiņaino kaudzi sēra dūmu mutuli, ko izgaismoja liesmas atspīdumi.
Bez centrālās grupas varēja atšķirt arī atsevišķus līķus, kas bija izkliedēti pa visu alu atkarībā no tā, kur nelaimīgos bija panākusi nāve, līķus ar briesmīgām vaļējām brūcēm.
No asiņainās masas klātās grīdas pacēlās drūmas, it kā rupji aptēstas kolonnas, kuras viegli iezīmēja liesmu atblāzma un kuras balstīja alas velves, un to aprises veidoja dīvainu gaismēnu rotaļu.
To visu varēja saskatīt pie mučeles piestiprinātā trīsuļojošā degļa gaismā, kas kā savdabīga lāpa apgaismoja jau agrāk nonāvētos, vienlaikus vēstot arī nākamo nāves ierašanos.
Šī aina ilga ne vairāk par pāris sekundēm. Pa šo īso brītiņu viens no trešā vada virsniekiem paguva sapulcināt ap sevi astoņus gvardus ar pielādētām musketēm un pavēlēja tiem šaut uz Portosu pa spraugu, ko viņi nejauši bija atraduši klintī. Tomēr kareivji tik stipri drebēja, ka no zalves trīs nespēja noturēties kājās un pakrita, bet pārējo piecu lodes nospindza gar velvēm, skarot grīdu vai ieskrāpējot klints sienas.
Par atbildi šiem bezjēdzīgajiem šāvieniem atskanēja apdullinoši smiekli; tad milža roka lēni atvēzējās un gaisā iezīmējās ugunīga aste kā no krītošas zvaigznes. Mučele, ko meta no trīsdesmit soļu attāluma, pārlidoja pāri līķu barikādei un nokrita kliedzošo kareivju vidū, kas tūdaļ pat pieplaka zemei.
Aprēķinājis, kur ugunīgā velte varētu nokrist, virsnieks gribēja pieskriet pie tās un izraut degli, pirms uguns būs skārusi pulveri. Diemžēl viņa pašuzupurēšanās izrādījās veltīga; gaisa pretstrāva uzpūta liesmu; deglis, kas, neviena neaiztikts, būtu kvēlojis ne mazāk kā piecas minūtes, tagad sadega pusminūtes laikā, kad to aptvēra liesma; Aramisa velnišķīgā iedoma īstenojās.
Mežonīgs virpulis, sēra un salpetra šņākoņa, nevaldāma uguns lavīna un baismīgi dārdi sekoja tām pāris sekundēm, ko mēs aprakstījām iepriekš, un Lokmarijas ala kļuva it kā ļaunu garu apsēsta, šķita, ka tās dzīlēs slēptās šausmas būtu izlauzušās zemes virspusē.
Klintis sašķēlās kā egles kluči zem cirvja. Alas vidū pacēlās uguns, dūmu un klints atlūzu virpulis; tas kļuva aizvien plašāks. Varenās granīta klintis lēnām slīga lejup, līdz nogāzās smiltīs, kas kļuva par jaunu spīdzināšanas rīku: izsviestas no vietas, kur tās sablīvētas bija gulējušas, smilšu putekļu miriādes triecās kareivju sejās.
Visus kliedzienus, lāstus un vaimanas pārskanēja neizturama dārdoņa. Visas trīs alas grotas bija pārvērtušās par bezdibeni, kurā krita akmeņi, dzelzs, skaidas un arī cilvēku ķermeņu daļas. Pēdējās — kā jau vieglākās — nokrita smiltis un pelni. Tie kā pelēks, dūmojošs līķauts pārklāja daudzo cilvēku drūmo kapavietu.
Meklējiet nu šais kvēlojošas kapenēs, šai pazemes vulkānā karaļa gvardus zilajos mundieros ar sudraba tresēm! Meklējiet zeltā mirdzošos virsniekus, ieročus, ar kuriem tie cerēja sevi aizsargāt, meklējiet nāvi nesošos akmeņus un zemi, pa kuru tie soļoja!
Viens vienīgs cilvēks pārvērta to visu haosā, kas bija vēl vairāk nesakārtots, mežonīgs un šausmīgs kā stundu pirms brīža, kad Dievs nolēma radīt pasauli. Trīs grotas beidza pastāvēt un no tām vairs nepalika nekas, kurā Radītājs varētu atpazīt savu roku darbu.
Portoss, tiklīdz bija iemetis mučeli ienaidnieku pulkā, sekojot Aramisa norādījumiem, metās skriet un sasniedza pēdējo grotu, kurā ieplūda gaiss, gaisma un saules stari.
Tiklīdz viņš pagriezās ap stūri, kas atdalīja trešo grotu no pēdējā koridora, kad simt soļu attālumā ieraudzīja piekrastes viļņos šūpojošos barkasu — tur bija viņa draugi, tur viņu gaidīja brīvība un dzīve, ko deva uzvara.
Vēl seši milzīgi lēcieni, un Portoss izklās no alas velvēm; kad viņš būs ārā no alas, tad vēl neliela piepūle, un būs sasniegts ilgotais mērķis. Pēkšņi Portoss sajuta, ka ceļgali ļimst un kājas atsakās paklausīt.
— O, o! — viņš izbrīnījies nomurmināja. — Mani atkal pieveic šis nogurums; es nevaru pakustēties. Ko lai dara?
Aramiss pa klints spraugu viņu redzēja un nespēja saprast, kas piespiedis Portosu apstāties, tāpēc uzsauca viņam:
— Ātrāk, Portos, ātrāk!
— O! Nevaru! — Portoss atbildēja, veltīgi sasprindzinādams muskuļus.
To teikdams, viņš nokrita uz ceļiem, bet, pieķēries pie tuvākajiem akmeņiem, ar pūlēm pieslējās atkal kājās.
— Ātrāk, ātrāk! — Aramiss skubināja, pārliekdamies pāri laivas bortam uz krasta pusi, it kā pūlēdamies palīdzēt Portosam.
— Es esmu šeit, — Portoss klusi noteica, saņemdams visus spēkus, lai paspertu kaut soli.
— Portos, Dieva dēļ! Ātrāk, ātrāk, tūlīt muca sprāgs.
— Pasteidzieties, monsenjor, pasteidzieties! — sauca bretoņi.
Portoss pa to laiku grozījās no vienas puses uz otru kā pa sapņiem.
Bija jau par vēlu: atskanēja sprādziens, un zeme saplaisāja; pa lielajām atverēm izlauzās dūmi un aizsedza debesis; jūra atkāpās, it kā to būtu aizdzinušas negantās uguns liesmas no alas mutes kā no milzīga nezināma nezvēra rīkles; laivu kādus piecdesmit soļus aiznesa jūrā; tuvāk esošā krasta pamati sašūpojās, un no tā sāka atlūzt gabali kā marmoram, kad tajā triec ķīļus.
Daļa no alas griestiem uzlidoja augstu gaisā it kā kāds būtu pacēlis visu šo akmeņu masu; sēra zaļgani rožainā liesma uz mirkli sadūrās ar zemes un šķidro mālu melno lavu, un tie it kā cīnījās viens ar otru zem milzīgā dūmu kupola; vispirms saļodzījās, tad noliecās, līdz beidzot nogāzās klintis — sprādziens nespēja uzreiz tās izkustināt no vietas, kur tās bija mierīgi stāvējušas gadsimtiem; tās it kā paklanījās viena otrai kā veci un cienīgi gudrie, tad nogāzās uz mūžīgiem laikiem savos smilšainajos kapos.
Drausmīgā katastrofa atdeva Portosam spēkus. Viņš piecēlās kājās — milzis starp milžiem. Kad viņš skrēja starp granīta briesmoņiem, kas kā nepārtraukta siena slējās abās pusēs, tie, zaudējuši atbalstu, sāka grūt visapkārt titānam, kas it kā no debesīm bija parādījies starp šīm klintīm, kuras tas tikko bija uzsviedis debesis.
Portoss sajuta, kā zem viņa kājām dreb un šķeļas zeme. Viņš izstiepa savas varenās rokas uz abām pusēm, lai noturētu bluķus, kas gāzās viņam virsū. Delnas atspiedās pret gigantiskajām masām; viņš pielieca galvu, un viņam uz muguras uzkrita vesela granīta klints…
Uz mirkli Portosa rokas nošļuka zem nepanesamā smaguma; tad varenais Herkuless sakopoja spēkus un cietuma sienas, kas jau gatavojās viņu aprit, pamazām atvirzījās un ļāva viņam iztaisnoties. Kā dēmons viņš stāvēja vareno granīta bluķu ielenkumā. Taču atbīdīdams klintis, kas viņu spieda no sāniem, viņš nespēja noturēt monolītu, kas viņam gulēja uz pleciem. Tā smagums viņu nospieda uz ceļiem. Bluķi abās pusēs, ko viņš ar pārcilvēciskām pūlēm uz mirkli bija atvirzījis, atkal sāka slīgt lejup, un to svars vēl pievienojās klints milzīgajai masai, ar kuru vien pietiktu, lai nospiestu desmit cilvēku.
Milzis nokrita, nesaukdams palīgā; viņa atbildēs Aramisam skanēja možums un cerības, jo vienu brīdi viņš patiešām cerēja, ka izdosies glābties, pateicoties saviem dzelžainajiem muskuļiem, un nokratīt no sevis milzīgo atlūzu trīskāršo smagumu. Toties Aramiss ieraudzīja, ka bluķis slīgst aizvien zemāk; Portosa pēdējiem spēkiem sasprindzinātās rokas sāka liekties, akmens nobrāztie pleci saguma.
Aramiss izmisumā plēsa matus.
— Portos! — Portos! — viņš kliedza. — Portos, kur tu esi? Atbildi!
— Šeit! — Portoss čukstēja dziestošā balsī. — Pacietību, draugs, tikai pacietību!
Viņš tik tikko paguva izteikt pēdējo vārdu: paātrinājums vēl palielināja smagumu; milzīgā klints nogāzās, tai uzkrita abas pārējās, un Portoss tika apbedīts šo trīs milzīgo klinšu veidotajās kapenēs.
Izdzirdis drauga pirmsnāves vārdus, Aramiss izlēca krastā. Viņam sekoja divi bretoņi, paķerdami līdz dzelzs lauzni. Trešais palika sargāt laivu. Ceļu viņiem rādīja vaidi, kas skanēja no akmeņu grēdas apakšas.
Aramiss, cildens un dedzīgs kā divdesmitgadīgs jauneklis, metās pie šīm trim klintīm un ar savām maigajām kā sievietei rokām viņam brīnumainā veidā izdevās pacelt vienu no šī milzīgā kapakmens stūriem.
Dziļās bedres tumsā viņš ieraudzīja sava drauga vēl neizdzisušās acis, jo uz mirkli paceltais smagums Portosam ļāva ievilkt elpu. Abi bretoņi ķērās pie laužņa. Viņiem pievienojās arī Aramiss, kaut gan viņu pūles nespēja pacelt bluķi, bet noturēt to tikai tai pašā stāvokli, kādā to bija pacēlis Aramiss. Tomēr viss bija veltīgi. Visiem trim izlauzās izmisuma kliedziens, kad viņi bija spiesti lēnām padoties nepieveramajam smagumam, nespēdami noturēt klinti. Tā noslīga atpakaļ iepriekšējā vietā.
Portoss, redzēdams šo veltīgo cīņu, zobgalīgi izteica pēdējos vārdus savā mūžā:
— Pārāk smags.
Viņa acis apdzisa un pašas no sevis aizvērās, seju pārklāja nāves bālums, rokas izstiepās gar sāniem, un titāns izstiepās savā akmens gultā, izdvesdams pēdējo nopūtu. Kopā ar viņu noslīga arī granīta masīvs, ko viņš bija turējis līdz pēdējam brīdim.
Aramiss un bretoņi nometa lauzni, un tas aizripoja pa milzīgo kapakmeni.
Bāls kā nāve, sviedriem noplūdis, aizelsies Aramiss ieklausījās. Viņa krūtis žņaudza it kā spīles, likās, ka sirds tūlīt pārplīsīs. Vairs nekā! Ne skaņas! Milzis bija aizmidzis mūžīgā miegā. Dievs bija lēmis Portosam viņa cienīgas kapenes.