Ne vārda neteicis, Aramiss, drebēdams pie visām miesām, piecēlās no akmens, juzdamies sastindzis un apmulsis kā pārbiedēts bērns.
Kristietis nedrīkst spert kāju uz kapavietas.
Atradis sevī spēku piecelties, viņš tomēr nespēja paiet. Šķita, ka kopā ar Portosu kaut kas miris arī viņā.
Bretoņi apstāja viņu un uz rokām aiznesa līdz laivai. Tur viņi nosēdināja Aramisu uz soliņa pie stūres, bet paši iegūlās airos, nevēlēdamies pacelt buras, jo baidījās, ka tās varētu viņus nodot.
Tur, kur agrāk bija Lokmarijas ala, tagad pletās līdzenums, un gludajā piekrastē skatu piesaistīja tikai viens augstāks punkts. Aramiss nespēja atraut no tā acis un, jo tālāk viņi izgāja atklātā jūrā, jo vairāk viņam likās, ka lepnā un draudīgā klints saslienas, kā pavisam nesen saslējās Portoss, un paceļ pret debesīm neuzvarētu, smieklos atmestu galvu, līdzīgu godīgā un varonīgā drauga galvai, kas bija visspēcīgākais no četriem un tomēr pats pirmais tikai aizrauts nāvē.
Cik dīvains bija šo kā no bronzas izlieto vīru liktenis! Pats vientiesīgākais no viņiem kļuva par paša viltīgākā līdzgaitnieku; fizisko spēku vadīja lokans un atjautīgs prāts; tomēr izšķirošajā mirklī, kad tikai cilvēka muskuļu spēks varēja glābt gan miesu, gan dvēseli, akmens klints rupjais spēks pieveica muskuļus un, uzveldamies ķermenim, satrieca ari dvēseli.
Krietnais Portoss! Radīts, lai palīdzētu citiem, vienmēr gatavs uzupurēties un glābt vājākos, it kā Dievs tikai tādēļ būtu apveltījis viņu ar spēku. Ari mirdams viņš domāja tikai par to, lai izpildītu saistības ar Aramisu, kuras Aramiss viņam bija uzlicis bez iepriekšējas vienošanās un par kurām viņš uzzināja tikai tad, kad nācās uzkraut sev briesmīgo atbildību.
Cildenais Portoss! Kam vairs pilis, pilnas ar dārgām mēbelēm, meži, pilni ar medījumiem, dīķi, pilni ar zivīm, un pagrabi, kas nespēj ietilpināt visus krājumus! Kam vairs sulaiņi zeltītajās livrejās un to vidū arī Musketons, kurš tā lepojās ar tavu uzticību. Ak, cildeno Portos, tu tik cītīgi krāji dārgumus, atdevi tik daudz spēku savas dzīves izdaiļošanai un baudai, lai beigās saļimtu tuksnesīga okeāna krastā, kur skan nerimtīgās klaigas, un tavus kaulus sadragātu nejūtīgais akmens? Cildeno Portos, vai gan vajadzēja sakrāt tik daudz zelta, lai uz tava kapakmena nebūtu pat mazas divrindes, ko sacerējis nabadzīgs dzejnieks?!
Varonīgais Portos! Vēl tagad tu tur guli aizmirsts zem klints, kuru vietējie gani uzskata par kalna masīva augšējo plāksni.
Šīs kapenes tagad klātas ar viršiem un sūnām, ko glāsta rūgti sāļais okeāna vējš, bet ķērpji tik cieši savienojuši klinti ar zemi, ka ceļotājam pat prātā neienāks doma, ka tādu granīta masu kāds mirstīgais varētu noturēt uz saviem pleciem.
Tikpat bāls, sastindzis un nospiests Aramiss skatījās uz krastu, kas lēnām pazuda aiz horizonta, kamēr nodzisa pēdējais saules stariņš. Pār viņa lūpām nenāca neviens vārds, no krūtīm neizlauzās neviena nopūta. Māņticīgie bretoņi bailīgi vēroja viņu. Tā vairs nebija cilvēka, bet gan statujas klusēšana.
Kad no debesīm kā pelēks vilnis sāka nolaisties mijkrēslis, uz laivas pacēla nelielu buru; to satvēra vēja plūsma, izpleta un strauji dzina laivu tālāk no krasta; tās priekšgals bija pavērsts uz Gaskonijas līci, kas bija slavens ar briesmīgām vētrām.
Taču jau pēc pusstundas airētāji, kuriem tagad nebija ko darīt, un kas, pieliekušies tuvāk bortam un pielikuši rokas pie acīm, vēroja jūru, pamanīja pie horizonta baltu punktu; tas likās tikpat nekustīgs kā kaija, kura mierīgi šūpojas nemanāmos vilnīšos.
Tomēr tas, kas šķita nekustīgs parastai acij, jūrnieku pieredzējušajām acīm likās strauji tuvojamies; šķietami sastingušais punkts patiesībā kustējās tik strauji, ka sacēla viļņus.
Kādu laiku bretoņi neuzdrošinājās traucēt savu kungu, redzēdami, ka viņš sēd kā sastindzis; viņi atļāvās tikai satrauktus skatienus un pusbalsī izteiktus minējumus. Aramiss, kas vienmēr bija tik darbīgs un vērīgs, kura acis kā lūsim vienmēr bija piesardzīgas un naktī redzēja labāk kā dienā, tagad aiz izmisuma bija ieslīdzis tādā kā transā.
Tā pagāja vairāk kā stunda. Pa šo laiku kļuva manāmi tumšāks, bet arī kuģis pienāca tuvāk, tāpēc viens no trim jūrniekiem, Geneks, uzdrošinājās diezgan skaļi ieteikties:
— Monsenjor, mums dzenas pakaļ!
Aramiss neko neatbildēja. Kuģis nāca aizvien tuvāk. Tad jūrnieki pēc sava vecākā Iva pavēles saritināja buru, lai vienīgais punkts virs ūdens līmeņa vairs nepiesaistītu vajātāju skatienus. Turpretī uz kuģa nolēma vēl paātrināt gaitu: mastu galos parādījās vēl divas buras.
Par nelaimi tā bija viena no garākajām dienām gadā, laiks bija labs un arī nakts, kas nomainīja šo nelaimīgo dienu, solījās būt mēness gaismas apspīdēta. Kuģim, kas dzinās pakaļ laivai, vēl priekšā bija pusstunda krēslas, bet pēc tam visa nakts ar pilnmēnesi debesīs.
— Monsenjor, monsenjor, mēs esam pazuduši! — barkasa saimnieks ieteicās. — Viņi joprojām mūs redz, kaut arī mēs novācām buras.
— Nav nekāds brīnums, — viens no matrožiem nomurmināja. — Stāsta, ka ar sātana palīdzību tie apsēstie pilsētnieki uzmeistarojuši kaut kādus daiktus, ar kuriem tālumā var redzēt tikpat labi kā tuvumā un naktī tāpat kā dienā.
Aramiss pacēla no laivas dibena tālskati, kas gulēja pie viņa kājām, noregulēja, lai redzētu kuģi, un klusuciešot iedeva matrozim.
— Paskaties, — viņš piedāvāja.
Matrozis svārstījās.
— Nomierinies, — bīskaps viņu paskubināja, — tas nav nekāds grēks, ja tev šķiet, ka tomēr ir, tad to uzņemos es.
Matrozis pielika tālskati pie acs un iekliedzās. Viņam likās, ka kuģis, kurš atradās lielgabala šāviena attālumā, brīnumainā kārtā pār- lēcis visu šo attālumu. Noņēmis tālskati no acs, viņš saprata, ka kuģis palicis tai pašā vietā, kur iepriekš.
— Tātad viņi mūs redz tikpat labi kā mēs viņus, — matrozis noprata.
— Protams, — Aramiss apstiprināja.
Tad viņš atkal ieslīga tai pašā bezjūtīgumā kā iepriekš.
— Ko! Viņi mūs redz? — barkas saimnieks īvs brīnījās. — Nevar būt!
— Paņem, saimiek, un paskaties, — matrozis skubināja īvu.
Viņš iedeva saimniekam tālskati.
— Vai monsenjors ir pārliecināts, ka te nav iejaukts sātans? — Ivs apjautājās.
Aramiss paraustīja plecus.
īvs ieskatījās tālskatī.
— Ak, monsenjor! — viņš iesaucās. — Viņi ir tik tuvu, ka man liekas — es tūlīt viņiem pieskaršos. Tur ir vismaz divdesmit pieci cilvēki! Ā, priekšgalā es redzu kapteini. Viņš tur rokās tādu pašu cauruli kā šī un skatās uz mums… O, viņš pagriežas un dod kādu rīkojumu; viņi izvilka lielgabalu, pielādēja un tagad tēmē uz mums… Mīļais Dievs! Viņi šauj!
īvs automātiski atrāva no acīm tālskati: visi priekšmeti attālinājās līdz horizontam un atguva savus patiesos izmērus.
Kuģis vēl joprojām bija apmēram ljē attālumā, tomēr tas nepadarīja īva pamanīto manevru mazāk draudīgu.
Pie buru lejasdaļas parādījās viegls dūmu mākonītis; salīdzinājumā ar burām tas izskatījās iezilgans un šķita, kā acu priekšā uzplaucis zils ziediņš. Pēc tam jūdzes attālumā no laivas lode notrauca dažu viļņu putainās galotnes, ieurba baltu sliedi jūras virsmā un galu galā nozuda šķietami tikpat nekaitīga kā skolnieku prieka pēc mestais akmentiņš, kas vairākas reizes atlec no viļņiem.
Šāviens bija gan brīdinājums, gan arī draudi.
— Ko darīsim? — īvs jautāja.
— Mūs nogremdēs, — Geneks ieteicās, — atlaidiet mums grēkus, monsenjor.
Jūrnieki nometās ceļos bīskapa priekšā.
— Jūs esat aizmirsuši, ka mūs var redzēt, — Aramiss noteica.
— Jums taisnība, monsenjor, — nokaunējušies par savu vājumu, bretoņi atbildēja. — Pavēliet, mēs esam gatavi atdot savu dzīvību par jums.
— Nogaidīsim, — Aramiss sacīja.
— Kā?
— Jā, nogaidīsim; vai tad jūs nesaprotat — ja mēs mēģināsim aizbēgt, mūs nogremdēs, kā jūs paši teicāt.
— Varbūt, pateicoties tumsai, mums tomēr izdosies aiziet nepamanītiem?
— O, — Aramiss noteica, — gan jau viņiem ir pietiekoši krājumi grieķu uguns*, un ar tās palīdzību mums neļaus aizbēgt.
It kā apstiprinot Aramisa vārdus, gandrīz tūlīt pat no kuģa lēni pacēlās gaisā jauns dūmu mākonis un no tā atdalījās ugunīga bulta; apmetuši gaisā nelielu loku, kas līdzinājās varavīksnei, tā iekrita ūdenī un, neskatoties uz to, turpināja degt, apgaismodama apkārtni ceturt- daļjūdzes diametrā.
Bretoņi šausmās saskatījās.
— Redziet nu, — Aramiss piezīmēja, — es jau teicu, ka labāk sagaidīt viņu ierašanos.
Airi izšļuka no jūrnieku rokām, un laiva apstājās, šūpodamās viļņos.
Bija pavisam satumsis; kuģis turpināja tuvoties. Šķita, ka līdz ar tumsas iestāšanos tas tuvojas divtik ātri. Laiku pa laikam tas pārmeta pāri bortam briesmīgā grieķu uguns liesmu it kā klija paslietu asiņaino kaklu pāri ligzdas malai, tad apžilbinoši balta liesma iekrita ūdeni un
sadega.
Beidzot kuģis pienāca musketes šāviena attālumā. Uz klāja komanda stāvēja pilnā gatavībā; cilvēki bija apbruņoti līdz zobiem, lielgabalnieki stāvēja kā sastinguši pie saviem ieročiem, kvēloja aizdedzinātie degļi. Varētu domāt, ka kuģis sagatavojies uzbrukt lielai fregatei un cīnīties ar pārspēku, nevis sagrābt laivu ar četriem cilvēkiem tajā.
— Padodieties! — ruporā uzsauca kuģa komandieris.
Bretoņi paskatījās uz Aramisu. Viņš piekrītoši pamāja.
īvs uzkabināja uz ķekša baltu lupatu, un tā sāka plivināties vējā. Tas nozīmēja to pašu, ko nolaist karogu.
Kuģis drāzās uz priekšu kā auļojošs zirgs. No tā atkal izmeta raķeti; tā nokrita divdesmit soļu attālumā no barkasa un apgaismoja to spožāk par saules stariem dienvidū.
— Tiklīdz jūs mēģināsiet nepaklausīt, mēs šausim! — kuģa komandieris brīdināja.
Kareivji turēja musketes šaušanas gatavībā.
— Mēs taču teicām, ka padodamies, — īvs iesaucās.
— Dzīvus, kaptein, dzīvus! — ieskanējās vairākas uzbudinātas kareivju balsis. — Viņi jāsaņem dzīvi.
— Jā, protams, dzīvi, — kapteinis apstiprināja.
Pagriezies pret bretoņiem, viņš piebilda:
— Mani draugi, jūsu dzīvībai nekas nedraud. Tas attiecas tikai uz d'Erblē kungu.
Aramiss nevienam nemanot notrīcēja. Uz mirkli viņa skatiens sastinga vienā punktā, it kā gribētu izmērīt ūdens dzīles, kuru virspusi apgaismoja grieķu uguns pēdējie uzliesmojumi.
— Vai dzirdējāt, monsenjor? — bretoņi jautāja.
— Jā.
— Ko darīsim?
— Pieņemiet viņu noteikumus.
— Bet jūs, monsenjor?
Aramiss noliecās pāri laivas bortam un iemērca savus bālos, smalkos pirkstus zaļganajā ūdenī, uzsmaidīdams tam kā draugam.
— Pieņemiet noteikumus! — viņš atkārtoja.
— Mēs pieņemam jūsu noteikumus, — bretoņi pavēstīja, — bet kas mums garantēs, ka jūs turēsiet savu solījumu?
— Franču muižnieka goda vārds, — virsnieks atbildēja. — Zvēru pie sava virsnieka goda, ka jūsu dzīvības, izņemot d'Erblē kunga dzīvību, ir drošībā. Es esmu karaliskās fregates „Pomona" leitnants, un mani sauc Luī Konstāns de Presinjī.
Aramiss jau bija pa pusei pārliecies pāri laivas malai, bet tagad viņš pēkšņi strauji pacēla galvu un izslējās visā augumā. Viņa acis iemirdzējās, lūpās pavīdēja smaids, un viņš izteica tā, it kā dotu pavēli:
— Padodiet trapu, kungi.
Viņam tūlīt paklausīja.
Turēdamies pie trapa virvju margām, Aramiss pirmais uzkāpa uz borta; jūrnieki gaidīja, ka viņa seja paudīs bailes, un tāpēc bija neizsakāmi pārsteigti, kad viņš drošiem soļiem piegāja pie kapteiņa un, vērīgi uz viņu paskatījies, ar roku parādīja noslēpumainu un nevienam nezināmu zīmi. To redzēdams, virsnieks nobāla, sāka trīcēt un nokāra galvu.
Tad, neteikdams ne vārda, Aramiss pacēla kreiso roku tuvāk pie komandiera acīm un parādīja viņam gredzenā iestrādāto akmeni, kas rotāja viņa kreisās rokas zeltnesi. To darīdams, Aramiss līdzinājās imperatoram, kas vēsi, mierīgi un ar augstprātīgu pārākumu sniedz skūp- tam roku.
Komandieris uz mirkli pacēla galvu, tad atkal noliecās viņa priekšā ar visdziļāko cieņu. Pēc tam viņš izstiepa roku un norādīja uz kuģa priekšgalu, kur atradās viņa kajīte, pats atiedams sāņus, lai palaistu pa priekšu Aramisu. Trīs bretoņi, kas uzkāpa uz kuģa pēc sava bīskapa, izbrīnā saskatījās. Visa ekipāža klusēja.
Pēc piecām minūtēm komandieris izsauca savu palīgu, kurš tūlīt pat ieradās, un pavēlēja viņam ieturēt kursu uz Koronu.
Kamēr izpildīja komandiera pavēli, Aramiss atkal iznāca uz klāja un apsēdās pie paša borta.
Iestājās nakts, mēness vēl nebija parādījies, tāpēc bija tumšs, bet Aramisa acis tik un tā palika vērstas tikai uz to pusi, kur atradās Belila. Tad īvs piegāja pie komandiera, kurš atkal bija ieņēmis savu vietu uz komandtiltiņa, un klusā balsī bikli iejautājās:
— Uz kurieni mēs dodamies, kaptein?
— Turp, kur vēlas monsenjors, — virsnieks atteica.
Atspiedies pret bortu, Aramiss pavadīja visu nakti uz klāja.
Nākamajā dienā, piegājis pie viņa, īvs nosprieda, ka nakts laikam bijusi varen drēgna, jo koks, pret kuru balstījās bīskapa galva, bija mitrs kā no rasas. Kas gan lai zina! Vai tikai šī rasa nebija pirmās asaras, kas plūdušas no Aramisa acīm? Kāda gan cita epitāfija varētu līdzināties šai, krietno Portos!