D'Artanjans nebija pieradis pie tādas pretošanās kā tā, ar kuru viņš tikko saskārās. Tādēļ viņš ieradās Nantē galīgi saniknots. Šī varenā cilvēka niknums izpaudās straujā uzbrukumā, kuram līdz šim spēja pretoties tikai nedaudzi, vienalga, vai viņi būtu karaļi vai titāni.
Trīcēdams no dusmām un vai traks savā niknumā d'Artanjans tūlīt pat devās uz pili un pieprasīja tikšanos ar karali. Bija ap septiņiem no rīta, bet kopš ierašanās Nantē karalis cēlās ļoti agri.
Aizgājis līdz mums jau zināmajam gaitenim, d'Artanjans sastapa de Ževra kungu, kurš ļoti laipni apturēja kapteini, lūgdams nerunāt tik skaļi, lai nepamodinātu karali.
— Vai karalis guļ? — d'Artanjans noprasīja. — Es viņu netraucēšu. Kā jūs domājat, cikos viņš modīsies?
— Apmēram pēc divām stundām; karalis strādāja visu nakti.
D'Artanjans atgriezās pusdesmitos. Viņam pavēstīja, ka karalis ēd
brokastis.
— Lieliski, — viņš pasmaidīja, — es parunāšu ar viņa majestāti pie galda.
De Briena kungs paziņoja d'Artanjanam, ka karalis nevēlas, lai viņu traucētu ēšanas laikā, tāpēc pavēlējis nevienu neielaist, kamēr viņš neaizies no galda.
— Jūs, sekretārs kungs, droši vien nezināt, ka man atļauts ieiet pie karaļa jebkurā dienas vai nakts stundā, — d'Artanjans iebilda, šķībi skatīdamies uz de Brienu.
Briens laipni paņēma d'Artanjanu zem rokas:
— Tikai ne Nantē, dārgais d'Artanjana kungs; šī ceļojuma laikā karalis mainījis iepriekšējo kārtību.
Mazliet nomierinājies, d'Artanjans pajautāja, cikos karalis beigs ēdienreizi.
— Tas nav zināms, — de Briens atteica.
— Kā nav zināms? Ko tas nozīmē? Nav zināms, cik ilgi karalis ēdīs? Parasti viņš pavada pie galda stundu, bet, ja nu Luāras gaiss tā veicina apetīti, tad varu pieņemt, ka viņa majestātes brokastis ilgs kādu pusotru stundu. Domāju, ka tas ir pilnīgi pietiekoši. Tātad es viņu pagaidīšu šeit.
— Piedodiet, dārgais d'Artanjana kungs, bet pavēlēts šajā gaitenī nevienu neielaist, tāpēc jau es te dežūrēju.
D'Artanjans juta, ka asinis jau atkal sakāpj galvā. Viņš ātri aizgāja, lai nesarežģītu stāvokli ar kādu strauju izlēcienu.
Izgājis ārā, viņš sāka visu pārdomāt.
,.Karalis negrib mani redzēt, tas nav noliedzams, — viņš sev teica. — Jauneklis dusmojas. Viņš baidās no tā, ko viņam varbūt nāktos uzklausīt no manis. Jā, bet patlaban aplenc Belilu, vajā vai pat nogalina manus draugus… Nabaga Portoss! Kas attiecas uz cienījamo Aramisu, tam vienmēr ir padomā dažādas viltības, tāpēc par viņu es neuztraucos… Nē, nē, Portoss vēl nav nekāds invalids, tāpat kā Aramiss nav prātu izdzīvojis vecs kraķis… Viens ar savu spēku, bet otrs ar savu viltību sagādās darbu viņa majestātes kareivjiem. Kas zina? Varbūt abi drošsirži slavenākajam valdniekam par mācību sarīko otru Senžervē bastionu?.. Man pagaidām nav pamata izmisumam. Viņiem ir lielgabali un garnizons. Un tomēr man liekas, — d'Artanjans turpināja, pakratīdams galvu, — viņiem būtu labāk, ja man izdotos pārtraukt šo cīņu. Ja tas attiektos uz mani personīgi, es neciestu ne karaļa nicīgo attieksmi, ne arī nodevību; draugu labā es esmu gatavs paciest gan rupju apiešanos, gan apvainojumus, gan visu pārējo. Varbūt aiziet pie Kolbēra? Viņu man jāpacenšas turēt pastāvīgās bailēs. Labi, ejam pie Kolbēra!"
D'Artanjans apņēmīgi aizgāja. Nonācis pie ministra, viņš uzzināja, ka Kolbērs atrodas Nantes pilī pie karaļa.
— Lieliski! — musketieris iesaucās. — Atkal atgriezušies vecie laiki, kad es bez gala mēroju Parīzes ielas — no de Trevila pie kardināla, no kardināla pie karalienes, no karalienes pie Ludviķa XIII. Patiešām, uz vecumu cilvēki nonāk bērna prātā. Uz pili!
D'Artanjans atgriezās pilī. No turienes patlaban iznāca de Lions. Viņš pastiepa pret d'Artanjanu abas rokas un pavēstīja, ka karalis būs aizņemts visu vakaru, varbūt pat visu nakti, un pavēlēts nevienu pie viņa neielaist.
— Pat kapteini, kurš pasaka paroli? — d'Artanjans iesaucās. — Tas ir kaut kas nedzirdēts!
— Pat šo kapteini, — de Lions atteica.
— Ja jau tā, ja musketieru kapteinim, kuram vienmēr bijusi brīva ieeja viņa majestātes guļamistabā, tagad aizliedz ieiet karaļa kabinetā vai ēdamistabā, tad tas nozīmē, ka karalis ir vai nu miris, vai arī viņa kapteinis kritis nežēlastībā, — d'Artanjans teica, aizskarts līdz sirds dziļumiem. — Tā vai citādi, bet šis kapteinis viņam vairs nav vajadzīgs. Esiet tik laipns, de Liona kungs, aiziejiet pie karaļa, kas jums uzticas, un pasakiet viņam skaidri un gaiši, ka es lūdzu mani atbrīvot no dienesta.
— D'Artanjan, piesargieties! — de Lions mēģināja viņu apvaldīt.
— Ja jūs esat mans draugs, tad ejiet.
Musketieris viegli pastūma de Lionu uz karaļa kabineta pusi.
— Eju, — de Lions palocījās.
Gaidīdams viņa atgriešanos, d'Artanjans lieliem soļiem mēroja gaiteni.
Lions atgriezās.
— Nu, ko teica karalis? — d'Artanjans jautāja.
— Viņš teica: „Labi", — Lions atbildēja.
— Ak teica „Labi"! — kapteinis iekarsa. — Tātad viņš atbrīvo mani? Ļoti labi! Tā nu es esmu brīvs! Es esmu vienkāršs pilsētnieks, de Liona kungs; uz redzēšanos, de Liona kungs! Ardievu pils, ardievu gaiteņi, ardievu karaļa priekštelpa! Pilsētnieks, kas beidzot varēs brīvi uzelpot, jūs sveicina!
Ar šiem vārdiem kapteinis izskrēja no terases uz kāpnēm, tām pašām, uz kuru pakāpieniem bija atradis Gurvila zīmītes gabaliņus.
Pēc piecām minūtēm viņš iegāja viesnīcā, kur pēc tā laika paražas tāpat kā visi pārējie augstākie virsnieki bija noīrējis, kā tolaik teica, privātu dzīvokli.
Te viņš nevis noņēma apmetni un zobenu, bet gan pārbaudīja savas pistoles, iebēra naudu lielā ādas makā, aizsūtīja pēc saviem zirgiem, kas atradās pils staļļos, un deva rīkojumu gatavoties ceļojumam uz Vannu. Tur viņš cerēja nokļūt vienas nakts laikā.
Viss tika izdarīts, kā viņš vēlējās. Astoņos vakarā, kad d'Artanjans jau sēdās zirgā, pie viesnīcas parādījās de Ževrs un kopā ar viņu divpadsmit gvardu.
D'Artanjans ar acu kaktiņu saskatīja gan trīspadsmit jātniekus, gan viņu zirgus, bet, izlikdamies, ka nav neko manījis, turpināja ērtāk iekārtoties seglos, it kā nekas nebūtu noticis.
De Ževrs piejāja viņam klāt.
— D'Artanjana kungs! — viņš skaļi uzsauca musketierim.
— Ā, labvakar, de Ževra kungs!
— Šķiet, jūs sēžaties seglos?
— Vēl vairāk; kā redzat, es jau sēžu.
— Labi, ka man izdevās jūs vēl noķert!
— Vai jūs mani meklējāt?
— Ak Dievs… jā!
— Varu apgalvot, ka pēc karaļa pavēles.
— Jā.
— Tāpat kā pirms divām trim dienām es meklēju Fukē kungu.
— O!
— Vai tad jūs domājat visu vilkt garumā? Liekas pūles! Sakiet uzreiz, ka arestējat mani.
— Es jūs arestēju? Ak Dievs, nē!
— Kāpēc tad jūs esat ieradies pie manis ar divpadsmit jātniekiem?
— Es jāju kopā ar patruļu.
— Nav slikti! Jādams kopā ar patruļu, jūs paķersiet līdz arī mani?
— Es jūs nepaķeru līdz, bet sagaidu un lūdzu jāt kopā ar mani.
— Kurp?
— Pie karaļa.
— Brīnišķīgi! — d'Artanjans izsmējīgi novilka. — Tad jau laikam karalis beidzot ticis galā ar savām darīšanām?
— Dieva dēļ, dārgo kapteini, nekompromitējiet sevi bez vajadzības, — de Ževrs klusiņām sacīja musketierim. — Jūs dzird kareivji.
D'Artanjans pasmīnēja.
— Dosimies ceļā! Arestantu jānovieto vidū, lai pirms viņa un pēc būtu seši kareivji.
— Tā kā es jūs nedomāju arestēt, tad, ja vēlaties, varat jāt aiz manis.
— Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, kungs, un jums taisnība: ja man būtu jāpatrulē pie jūsu privātā dzīvokļa, tad es arī būtu pret jums izmeklēti laipns, varu galvot. Vai varat izrādīt man vēl kādu labvēlību? Ko vēlas karalis?
— O, karalis ir gauži nikns!
— Nu, ja viņam labpaticies saniknoties, tad lai pats papūlas arī nomierināties, tas arī viss. Ticiet man, es tādēļ mirt netaisos!
— Protams… bet…
— Mani var aizsūtīt kompānijā nabaga Fukē kungam? Velns parāvis! Fukē kungs ir kārtīgs cilvēks. Mēs ar viņu sapratīsimies, varu jums apzvērēt!
— Esam klāt, — de Ževrs paziņoja. — Dieva dēļ, kaptein, saglabājiet mieru karaļa klātbūtnē.
— Kungs, jūs gan pret mani esat laipns! — d'Artanjans pasmīnēja, vērodams de Ževra seju. — Man stāstīja, ka jums nebūtu nekas pretī pievienot manus musketierus saviem gvardiem; šoreiz nejaušība jums ir labvēlīga.
— Lai Dievs mani pasargā to izmantot, kaptein!
— Kāpēc?
— Daudzu iemeslu dēļ; turklāt, ja es ieņemtu jūsu vietu pēc tam, kad esmu jūs arestējis…
— Ā, tātad jūs atzīstaties, ka arestējat mani?
— Nē, nē!
— Nu labi, kā jūs sakāt — sagaidāt… Tātad jūs sākāt stāstīt, kas notiktu, ja jūs ieņemtu manu vietu pēc tam, kad esat sagaidījis mani kopā ar patruļu…
— Tad jūsu musketieri jau pirmajās šaušanas apmācībās aiz pārskatīšanās izšautu uz manu pusi.
— Nedomāju noliegt. Viņi mani mīl!
Ževrs uzaicināja d'Artanjanu iet pa priekšu un aizveda viņu tieši pie kabineta durvīm, aiz kurām karalis jau gaidīja musketieri. Te de Ževrs un d'Artanjans apstājās, turklāt de Ževrs nostājās savam ceļabiedram aiz muguras. Varēja skaidri saklausīt karaļa skaļo sarunu ar Kolbēru. Pirms dažām dienām, stāvēdams tai pašā priekštelpā, Kolbērs varēja dzirdēt, kā karalis skaļi runā ar d'Artanjanu.
De Ževra gvardi, nenokāpjot no zirgiem, palika stāvam pils galveno vārtu priekšā, un pilsētā sāka izplatīties baumas, ka pēc karaļa pavēles nupat arestēts musketieru kapteinis.
To izdzirduši d'Artanjana musketieri satraucās; šī situācija atgādināja vecos labos Ludviķa XIII un de Trevila laikus: pulcējās uzbudinātu cilvēku grupiņas; musketieri drūzmējās uz kāpnēm; no lejas, no pagalma skanēja pūļa murdoņa kā viļņu nopūtas paisuma laikā; tā pacēlās līdz pat pils augšējiem stāviem.
De Ževrs bija acīmredzami uztraucies. Acis nenovērsdams, viņš vēroja gvardus, kuriem satrauktie musketieri uzbruka ar jautājumiem. Gvardi pārgrupējās un pajāja nostāk. Arī viņi sāka izrādīt satraukuma pazīmes.
D'Artanjanu, protams, tas uztrauca daudz mazāk nekā gvardu komandieri de Ževru. Ienācis priekšistabā, viņš apsēdās pie loga un nepakustināja ne uzaci, ar savu ērgļa skatienu vērodams lejā notiekošo.
Viņa skatienam nepalika apslēptas aizvien pieaugošā uzbudinājuma pazīmes, ko izraisīja baumas par to, ka viņu arestējuši gvardi. Kapteinis paredzēja mirkli, kad notiks sprādziens, bet, kā zināms, viņa pareģojumi parasti izrādījās pareizi.
„Velns parāvis, tas tik būtu uzjautrinoši, ja šovakar mani preto- riāņi [32] pasludinātu mani par francijas karali, — viņš nodomāja. — Tad nu gan es izsmietos!"
Vislielākā sasprindzinājuma brīdī tomēr viss pēkšņi apklusa. Gvardi, musketieri, virsnieki, kareivji, neapmierinātā rūkoņa un uzbudinājums — viss norima, pazuda, izgaisa; vairs ne vētras, ne draudu, ne dumpja.
Karalis bija licis Brienam uzsaukt:
— Klusāk kungi, jūs traucējat karalim!
D'Artanjans nopūtās.
„Protams, — viņš nodomāja. — Tagadējos musketierus nevar pat salīdzināt ar tiem, kas bija viņa majestātes Ludviķa XIII laikos. Protams!"
— D'Artanjana kungs, pie karaļa! — paziņoja galma sulainis.