Karalis sēdēja kabinetā ar muguru pret ieeju. Viņa priekšā stāvēja spogulis, un karalis, neatraudamies no saviem dokumentiem, varēja redzēt katru ienākošo.
Kad ienāca d'Artanjans, Ludviķis XIV neizrādīja, ka to pamanījis, vienīgi piesedza savas vēstules un kartes ar zaļu auduma gabalu, kas kalpoja, lai pasargātu karaļa noslēpumus no svešas acs.
D'Artanjans saprata, ka karalis tīšuprāt neievēro viņu, un sastinga viņam aiz muguras, tādēļ Ludviķim, kurš nevarēja saklausīt nekādu kustību sev aiz muguras un tikai ar acs kaktiņu redzēja savu kapteini, beidzot nācās jautāt:
— Vai d'Artanjana kungs ir šeit?
— Es esmu te, — musketieris atbildēja, pieiedams pie karaļa rakstāmgalda.
— Nu, ko jūs varat man pastāstīt, kungs? — karalis teica, pievērsdams viņam skaidru, vērīgu skatienu.
— Es, jūsu majestāte? — d'Artanjans atteica, gaidīdams, kāds būs pirmais pretinieka trieciens, lai varētu uz to godam atbildēt. — Es?
Man jūsu majestātei nav nekas sakāms, pilnīgi nekas, izņemot vienīgi to, ka es esmu arestēts un stāvu jūsu priekšā!
Karalis gribēja atbildēt, ka nav devis pavēli arestēt d'Artanjanu, bet viņam likās, ka tas skanēs kā atvainošanās; un viņš cieta klusu. D'Artanjans ari spītīgi klusēja.
— Kungs, — karalis beidzot ierunājās, — kā jūs domājat, kāpēc es jūs sūtīju uz Belilu? Lūdzu, pasakiet.
To teikdams, karalis cieši skatījās uz savu kapteini.
D'Artanjans nopriecājās: karalis deva iespēju viņam spēlēt pirmo vijoli.
— Liekas, jūsu majestāte uzdeva man jautājumu — ar kādu mērķi jūs sūtījāt mani uz Belilu?
— Jā, kungs.
— Jūsu majestāte, es to nezinu. Par to jājautā nevis man, bet veselai virknei dažāda ranga virsnieku, kam tika dotas bezgalīgi daudz pavēles, par kurām man, ekspedīcijas komandierim, nekas skaidri netika pateikts.
Karalis jutās aizskarts, un viņa atbilde to nodeva.
— Kungs, pavēles tika dotas tiem, kuriem uzticējās.
— Tāpēc jau es biju pārsteigts, jūsu majestāte, jo tāds kapteinis kā es, kura pakāpe līdzinās Francijas maršalam, pēkšņi nonācu piecu vai sešu leitnantu un majoru pakļautībā, kuri varbūt ir labi spiegi, bet galīgi nespēj vadīt karaspēku. Tāpēc es uzdrošinājos ierasties pie jūsu majestātes pēc paskaidrojumiem, bet mani nepieņēma. Tas bija pēdējais apvainojums īstam kareivim un piespieda mani atstāt karaļa dienestu.
— Kungs, — karalis viņu pārtrauca, — man šķiet, ka jūs vēl joprojām dzīvojat laikos, kad karaļi bija pilnīgā atkarībā no saviem padotajiem un to pakļautībā, kā jūs to teicāt par sevi. Acīmredzot jūs esat pilnīgi aizmirsis, ka karalis atbild par savu rīcību tikai Dieva priekšā.
— Es neko neesmu aizmirsis, jūsu majestāte, — noteica musketieris, kuru savukārt bija aizskāris šis pārmetums. — Es nudien nespēju saprast, kā gan godīgs cilvēks var aizvainot karali, pajautājot, kur kļūdījies, kalpojot viņam.
— Jā, kungs, jūs man kalpojāt slikti, jo sabiedrojāties ar maniem ienaidniekiem un kopā ar viņiem darbojāties pret mani.
— Kas ir jūsu ienaidnieki, majestāte?
— Tie, pret kuriem es jūs sūtīju, kungs.
— Divi cilvēki! Jūsu armijas pretinieki? Nevar būt, jūsu majestāte!
— Ne jau jūs apspriedīsiet manas pavēles!
— Toties es zinu par saviem draugiem.
— Kas kalpo draugiem, tas nekalpo savam valdniekam.
— Es to sapratu pārāk labi, tādēļ arī padevīgi lūdzu jūsu majestāti atvaļināt mani.
— Es piekrītu. Tomēr, pirms mēs šķiramies, es gribu jums pierādīt, ka protu turēt vārdu.
— Jūsu majestāte izdarīja pat vairāk, — d'Artanjans vēsā izsmieklā noteica, — jūs likāt arestēt mani, kaut arī nebijāt to apsolījis.
Karalis palaida gar ausīm dzēlīgo joku un nopietnā balsī piebilda:
— Redziet nu, kungs, cik tālu mani novedusi jūsu nepakļāvība.
— Mana nepakļāvība? — d'Artanjans iesaucās, dusmās pietvīcis.
— Tas ir visdelikātākais vārds, ko es varēju atrast. Mans plāns paredzēja notvert dumpiniekus un sodīt; vai man vajadzēja rēķināties ar to, ka viņi ir vai nav jūsu draugi?
— Toties man ar to vajadzēja rēķināties, — d'Artanjans atbildēja. — No jūsu puses, majestāt, bija ārkārtīgi cietsirdīgi sūtīt mani vajāt manus tuvākos draugus, lai atvilktu viņus pie jūsu karātavām.
— Tā bija uzticamības pārbaude pavalstniekiem, kas ēd manu maizi un kuru pienākums ir aizsargāt mani no dažādiem uzbrukumiem. Pārbaudījumu neizdevās izturēt, d'Artanjana kungs.
— Jūsu majestāte pazaudē vienu neizdevušos kalpu, bet tā vietā stāsies desmit citu, kuri jau šodien veiksmīgi izturējuši uzticības pārbaudi, — d'Artanjans rūgti noteica. — Jūsu majestāte, uzklausiet mani: es neesmu pieradis pie tāda dienesta un iecērtos, kad no manis tiek prasītas ļaundarības. Manuprāt, nav labs darbs vajāt līdz nāvei divus cilvēkus, par kuru dzīvību aizlūdza Fukē kungs, jūsu majestātes glābējs. Turklāt šie cilvēki ir mani draugi. Viņi nav bīstami, bet karalis viņus vajā aklā naidā. Kāpēc neļaut viņiem aizbēgt? Kādu noziegumu gan viņi izdarījuši? Varbūt jūs uzskatāt, ka ne jau man spriest par viņu rīcību. Bet kāpēc turēt mani aizdomās, pirms es vēl sāku rīkoties? Kāpēc visapkārt man nolikt spiegus? Kāpēc apkaunot visas armijas priekšā? Kāpēc gan man, kuram jūs līdz šim neierobežoti uzticējāties, man, kas trīsdesmit gadus kalpojis karaļnamam un tūkstoškārt pierādījis savu bezgalīgo uzticību (esmu spiests to tagad atgādināt, jo man izvirza apvainojumus), kāpēc man liek noskatīties, kā trīstūkstoš kareivju iet cīņā pret diviem cilvēkiem?
— Varētu domāt, ka jūs, kungs, esat pavisam aizmirsis, ko šie cilvēki man nodarīja, — Ludviķis XIV dobji noteica, — un arī to, ka manis vairs nebūtu šai pasaulē, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņiem.
— Jūsu majestāte, varētu domāt, ka jūs esat aizmirsis, kā šai notikumā izturējos es.
— Diezgan, d'Artanjana kungs! Pieliks izpaust savu valdonību. Es nepieļaušu, ka kāda intereses kaitē manām interesēm. Es radu valsti, kurā būs viens saimnieks, un šis saimnieks būšu es. Kādreiz es to jums jau solīju. Pienācis laiks solījumu pildīt. Jūs gribat brīvi rīkoties un, vadoties tikai no savām simpātijām un gaumes, traucēt īstenot manus plānus un glābt manus ienaidniekus no pelnītā soda. Nu ko! Man atliek vai nu iznīcināt jūs, vai šķirties no jums. Meklējiet sev ērtāku kungu! Es zinu, ka kāds cits karalis rīkotos citādi un varbūt ļautu sevi vadīt, lai pēc tam izdevīgā brīdī nosūtītu jūs Fukē kunga un daudzu citu sabiedrībā, bet man ir laba atmiņa, un iepriekšējie nopelni cilvēkam dod svētas tiesības uz pateicību un nesodāmību. Tādēļ vienīgais sods par disciplīnas pārkāpumu, ko es jums uzlieku, lai ir šī mācība, un nekas vairāk. Es necentīšos līdzināties saviem senčiem dusmās, tāpat kā nedomāju līdzināties žēlsirdībā. Ir vēl arī citi iemesli, kas pamudina mani izturēties pret jums mīkstsirdīgi: vispirms jūs esat gudrs cilvēks, vēl vairāk — ļoti gudrs, apņēmīgs, cēlsirdīgs, un jūs lieliski kalposiet tam, kas jūs pakļaus savai gribai; tikai tad jūs vairs nemeklēsiet ieganstus, kāpēc nepakļauties savam kungam. Jūsu draugus es esmu uzvarējis vai iznīcinājis. Jūsu spītībai vairs nav atbalsta punktu; es tos esmu novācis. Šobrīd es varu apgalvot, ka mani kareivji jau ir saņēmuši gūstā vai nogalinājuši Belilas dumpiniekus.
D'Artanjans nobālēja.
— Saņēmuši gūstā vai nogalinājuši! — viņš iekliedzās. — Ak, jūsu majestāte, ja jūs šos vārdus izteicāt apzināti un esat pārliecināts par to patiesīgumu, tad es varu aizmirst visu taisnīgo un augstsirdīgo jūsu teiktajā un esmu gatavs jūs nosaukt par barbarisku karali, bezsirdīgu un ļaunu cilvēku. Tomēr es piedodu jums jūsu vārdus, — viņš lepnā izsmieklā noteica. — Es piedodu jaunajam karalim, kas nezina un nespēj saprast, kādi cilvēki ir d'Erblē kungs, di Valona kungs, visbeidzot ari es-. Saņemti gūstā vai nogalināti? Ak, jūsu majestāte, ja jūsu vēsts atbilst patiesībai, tad pasakiet, lūdzu, cik cilvēku un naudas jums izmaksāja šī uzvara? Tad mēs parēķināsim, vai rezultāts bija to vērts.
Saniknotais karalis piegāja klāt d'Artanjanam:
— D'Artanjana kungs, tā var runāt vienīgi dumpinieks. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, kurš ir Francijas karalis? Vai varbūt jūs zināt vēl kādu karali?
— Jūsu majestāte, — musketieru kapteinis vēsi atteica, — es atceros, ka kādā rītā — tas notika Vo — jūs vērsāties ar šo pašu jautājumu pie diezgan daudziem cilvēkiem, bet neviens, izņemot mani, neprata uz to atbildēt. Ja es pazinu karali todien, kad tas nemaz nebija viegli izdarāms, tad domāju, ka veltīgi man to jautāt šodien, kad mēs abi, jūsu majestāte, esam tikai divatā.
Ludviķis XIV nolaida acis. Viņam šķita, ka starp viņu un d'Artanjanu aizslīd viņa nelaimīgā brāļa Filipa ēna kā atgādinājums par to drausmīgo dienu.
Tieši tobrīd ienāca kāds virsnieks; viņš pasniedza Ludviķim ziņojumu, kuru lasot karaļa seja pārvērtās.
D'Artanjans to ievēroja.
Pārlasījis ziņojumu vēlreiz, karalis it kā sastinga un kādu laiku klusēdams sēdēja savā krēslā, pēc tam, pēkšņi izlēmis, Ludviķis XIV teica:
— To, ko man paziņoja, jūs tik un tā uzzināsiet vēlāk un ne no manis; tāpēc būs labāk, ja es jums pastāstīšu šī ziņojuma saturu; uzziniet to no karaļa mutes. Belilā notika kauja.
— Ā! — d'Artanjans mierīgi izteica, kaut gan viņa sirds bija gatava izlēkt no krūtīm. — Nu un kā, jūsu majestāte?
— Tā, ka es zaudēju simt sešus cilvēkus.
D'Artanjana acis pazibēja prieks un lepnums.
— Bet dumpinieki?
— Dumpinieki aizbēguši, — karalis atbildēja.
D'Artanjans nespēja atturēt priekpilnu izsaucienu.
— Mana flote ir ielenkusi Belilu, — karalis piebilda, — un es esmu pārliecināts, ka cauri šim lokam neizlauzlsies neviena laiva.
— Tātad, d'Erblē un di Valonu izdosies notvert… — turpināja musketieris, kurš atkal tika pievērsts savām drūmajām domām.
— Viņi tiks pakārti, — karalis aukstasinīgi noteica.
— Vai viņi to zina? — jautāja d'Artanjans, kuru sāka kratīt drebuļi.
— Viņi zina, jo jums pašam tas bija viņiem jāpaziņo, un par to jau zina visi.
— Tad dzīvus viņus nesaņems, es jums to galvoju, jūsu majestāte.
— Ak tā, — karalis nevērigi izmeta, ķerdamies atkal pie saņemtā ziņojuma. — Nu, tad viņus saņems mirušus, d'Artanjana kungs, un galu galā tas pats vien būs, jo es taču liku viņus sagūstīt tikai tāpēc, lai pakārtu.
D'Artanjans noslaucīja pieri, uz kuras bija izspiedušies sviedri.
— Kādreiz es solīju, ka būšu jums mīlošs, augstsirdīgs un nemainīgi labvēlīgs valdnieks, — Ludviķis XIV turpināja. — Jūs esat vienīgais agrāko laiku cilvēks, kas ir gan manas draudzības, gan dusmu cienīgs. Es nesvēršu ne vienu, ne otru uz aptiekas svariem atkarībā no jūsu rīcības. Vai tad jūs, d'Artanjana kungs, varētu kalpot tādam karalim, kura valstī būtu vēl kāds simts viņam līdzvērtīgu? Ja es būtu tik vājš, vai es varētu īstenot savus dižos nodomus? Atbildiet man, lūdzu! Vai jūs kādreiz esat sastapis mākslinieku, kurš būtu radījis kaut ko nozīmīgu, nespēdams pārvaldīt savus instrumentus? Nost ar veco feodālo patvaļu! Fronda tiecās pazudināt karaļa varu, bet patiesībā to tikai nostiprināja, jo atbrīvoja no visām senajām važām. Es esmu saimnieks savā mājā, d'Artanjana kungs, un man būs kalpi, kuriem varbūt nepiemitīs jūsu dotības, toties viņu varonība izpaudīsies padevībā un paklausībā sava kunga gribai. Es jums jautāju — vai ir svarīgi, ka
Dievs nav piešķīris savas dāvanas rokām un kājām? Toties Viņš apveltījis galvu, bet tai, kā jūs saprotat, pakļaujas viss pārējais. Šī galva esmu es!
D'Artanjans nodrebēja. Ludviķis turpināja runāt, it kā neko nebūtu pamanījis, kaut gan patiesībā viņš ļoti labi redzēja, kādu iespaidu atstājis uz savu sarunu biedru.
— Noslēgsim tagad līgumu, kuru es jums apsolīju Bluā, kad jūs reiz sastapāt mani ļoti nelaimīgu. Protiet novērtēt arī to, ka es nevienam nelieku ciest par tām kaunpilnajām asarām, ko toreiz lēju. Paskatieties apkārt, un jūs redzēsiet, ka visas diženās galvas godbijīgi liecas manā priekšā. Noliecieties arī jūs… vai arī pats izvēlieties izrai- dījumu. Varbūt, visu pārdomājis, jūs nespēsiet noliegt, ka jūsu karalis ir cēlsirdīgs, jo viņš paļaujas uz jūsu godīgumu un ļauj jums aiziet, kaut arī zina, ka jūs esat neapmierināts un turklāt jums zināms vissvarīgākais valsts noslēpums. Es zinu, ka jūs esat godīgs cilvēks, tad kāpēc jūs par mani spriežat tik pārsteidzīgi? Tiesājiet mani, sākot ar šodienu, d'Artanjan, un esiet stingrs, bet taisnīgs tiesnesis.
D'Artanjans bija mēms no pārsteiguma un pirmoreiz dzīvē nesaprata, ko darīt. Visā karaļa teiktajā skanēja nevis viltība, bet precīzs aprēķins, nevis piespiešana, bet spēks, nevis dusmas, bet griba. Nevis lielība, bet saprāts. Jauneklis, kurš jau bija iznīcinājis Fukē un viegli iztiks arī bez d'Artanjana, sagrāva pieredzējušā karavīra ne vienmēr pamatotos un nedaudz ietiepīgos spriedumus.
— Pasakiet man, kas jūs dara tik atturīgu? — karalis laipni jautāja d'Artanjanam. — Jūs lūdzāt atbrīvot no dienesta; vai gribat, lai es to nepieņemu? Es saprotu, ka vecam virsniekam grūti atturēties no kārdinājuma mazliet parūkt.
— O, — d'Artanjans melanholiski noteica, — par to es neuztraucos. Es svārstos, tāpēc ka salīdzinājumā ar jums esmu vecs un man ir savi paradumi, no kuriem grūti atradināties. Kopš šī brīža jums būs vajadzīgi galminieki, kas spēs jūs uzjautrināt, vai arī neprāši, kas ziedos savas dzīvības par to, ko jūs saucat par savas valdīšanas dižajiem darbiem. Es nojaušu, ka šie darbi būs patiesi diženi. Bet ja nu es tomēr tos par tādiem neuzskatīšu? Jūsu majestāte, es esmu piedzīvojis karu un mieru; es esmu kalpojis gan Rišeljē, gan Mazarīni;
kopā ar jūsu tēvu es cepinājos Larošelas liesmās; es esmu ložu caururbts un tāpat kā čūska mainījis ādu reizes desmit. Pēc aizvainojumu un netaisnības pilna laika es beidzot saņēmu komandiera pakāpi, kurai agrākajos laikos bija zināma vērtība, jo tā ļāva brīvi runāt ar karali; jūsu musketieru kapteinis kopš šī brīža būs vienīgi sargzaldāts, kurš apsargā slepenās durvis. Nudien, jūsu majestāte, ja šis postenis patiešām būs tāds, tad izmantojiet šo gadījumu, lai mani no tā atbrīvotu. Tas atbildīs gan jūsu vēlmēm, gan arī manām.
Nedomājiet, ka turu uz jums ļaunu prātu. Nē. Jūs iegrožojāt mani, pēc jūsu paša vārdiem, bet jāatzīst, ka, gūdams pār mani virsroku, jūs likāt man krist manās paša acīs un, saliekdams mani, skaidri parādījāt manu vājumu. Ja jūs zinātu, cik labi ir turēt galvu augstu paceltu un cik es izskatīšos nožēlojams, kad man vajadzēs ostīt jūsu paklāju putekļus. O, jūsu majestāte, es patiesi nožēloju — un gan jau arī jūs nožēlosiet kopā ar mani — tos laikus, kad Francijas karaļa priekštelpās slaistījās bars uzmācīgu, izkāmējušu, negantu, kašķīgu un mūžam neapmierinātu muižnieku, kuri kaujas laukā tomēr ieķērās pretiniekā kā suņu bars un nepalaida vaļā dzīvu. Šādi cilvēki būs vislabākie galminieki karalim, kurš tos baro, bet lai piesargās tas, kurš viņus sitīs! Ja viņu apmetņus izšūtu ar zeltu, ļautu mazliet uzaudzēt taukus, lai bikses tā nekarātos, un nedaudz apsudrabotu matus, kādi gan no viņiem iznāktu pēri un hercogi, cik lieliski un lepni Francijas maršali! Bet kāda jēga par to runāt! Karalis ir mans saimnieks! Viņš vēlas, lai es sacerētu dzejolīšus, atlasa kurpēs pulētu smalko parketu, ar kādu izklātas priekšistabas. Velns parāvis! Tas ir grūti, bet es esmu paveicis arī vēl grūtākus darbus, tāpēc darīšu ari šo. Naudas dēļ? Nē, man tās pietiek. Godkārīgu nodomu dēļ? Manas iespējas ir pārāk ierobežotas. Tāpēc ka dievinu galmu? Nemaz. Es palieku tāpēc, ka trīsdesmit gadus esmu pieradis ieiet pie karaļa pēc paroles un no viņa mutes dzirdēt: „Labvakar, d'Artanjana kungs"; esmu pieradis dzirdēt šos vārdus, ko pavada laipns smaids, kuru es nemaz neesmu izlūdzies. Ko lai dara! Turpmāk es šo smaidu izlūgšos. Vai jūs esat apmierināts, jūsu majestāte?
D'Artanjans nolieca savu sudrabot sākušo galvu, un karalis smaidīdams uzlika uz tās savu bālo roku.
— Es tev pateicos, mans vecais d'Artanjan, mans uzticamais draugs, — viņš sacīja. — Ja jau kopš šis dienas man Francijā vairs nav ienaidnieku, tad atliek vienīgi tevi sūtīt uz kādu kaujas lauku aiz mūsu zemes robežām, lai tu tur varētu nopelnīt savu maršala zizli. Paļaujies uz mani, gan es atradīšu kādu izdevību. Pagaidām ēd manu maizi un guli bez rūpēm.
— Lai notiek! — aizkustinātais d'Artanjans noteica. — Bet kas notiks ar nabaga cilvēkiem tur, Belilā? Sevišķi ar vienu, tik labsirdīgu un drosmīgu?
— Vai jūs lūdzat, lai es viņus apžēloju?
— Uz ceļiem, jūsu majestāte.
— Labi, ja vēl nav par vēlu, dodieties turp un aizvediet manu apžēlošanu. Jūs atbildat par viņiem manā priekšā!
— Ar savu dzīvību!
— Ejiet! Rīt es braucu uz Parīzi. Atgriezieties ātrāk, jo es negribu uz ilgu laiku šķirties no jums.
— Varat būt mierīgs, jūsu majestāte, — d'Artanjans iesaucās, skūpstīdams karaļa roku.
Ar prieka pilnu sirdi viņš steigšus atstāja pili un aizauļoja pa ceļu, kas veda uz Belilu.